Noslēpumu dārzs [C], [ATD], [PZP], Rīta Rasas un Ungārijas Ragastes LS ^^ Opcijas

[Ļipa]

Labāku vakaru dārza ballītei māsām būtu bijis grūti izvēlēties. Lai papildinātu dārza skaistumu, debesis bija bagātīgi nosētas spožām zvaigznītēm, gaiss bija silts un gandrīz bez vēja, bet nebija ne miņas no vasaras sutoņas.
Parasti aizvērtie, senatnīgie iebraucamie vārti, šajā vakarā bija plaši atvērti un rotāti gaiši zaļām uguntiņām, kas atgādināja jāntārpiņus. Tādas pašas mazas gaismiņu virtenes stiepās abpus grantētajam, platajam iebraucamajam ceļam, kas ar slaidu loku pieveda pie māsu savrupmājas. Ēka grima vakara krēslā, līdz ar greznajām kāpnēm. Taču no piebraucamā ceļa atdalijās vēl divas gaismiņu virtenītes, kas iezīmēja lielām akmens plāksnēm rotātu celiņu uz izslavēto lielo dārzu, kas tikpat labi varēja skaitīties parks. Celiņš apmeta līkumu ap lielo savrupmāju un kļuva skaidrs, ka ēkā šovakar neko nav paredzēts darīt.
Jau iztālēm varēja redzēt vārtiņus, kas rada gabalus sagaidīja ar lampiņām, kas veidoja abu māsu vārdus un norādīja iemeslu, kāpēc visi ir šeit, un apliecināja, ka viesi ir nokļuvuši īstajā pagalmā.
Ejot uz kārtīgi kopto dārzu, kas pārsteidza ar ziedu pilnbriedu un zālē vietām redzamajam gaismiņām, varēja sajusts uguns pazīstamo smaržu. Vai tikai gardēži netiks cienāti ar desiņām? Skaisti un aizdomīgi vienkārši bija dārza rotājumi.

Māsas nebija aizmirsušas par savu radu mīļākajiem ēdieniem, krēsliem, kur atsēst nogurušajiem un, protams, paaugstinājumu, kas lieti noderēja par skatuvi. Visur bija sīkas, neuzbāzīgas gaismiņas, kas izgaismoja dārzu, tomēr nebija uzbāzīgas. Zālē esošās gaismiņas atgādināja mazus jāņtārpiņus un varētu patikt mazākajiem radiniekiem. Tāpat kā zviedru galds varētu piesaistīt tos, kuri visiem stāsta, ka ietur diētu, jo atradās vietā, kura bija ārpus viesu redzesloka tomēr gana redzamā vietā, lai katrs, kas ienāktu pa vārtiņiem to redzētu.
Arfeja un Efija, kā parasti pilnīgi neatšķiramas, tā sagādādamas radiem galvassāpes, kura tad ir īstā, stāvēja abpus vārtiņiem un sagaidīja viesus visai jautrā noskaņojumā. Reizēm viena vai otra vēl devās uz svinību placi, lai kaut ko piekārtotu, tad atkal atgriezās pie vārtiņiem.

[Ļipa]

hahahaha
Šinšila izplūda smieklu lēkmē.
Kā tad! Tu zini cik daudzi te nāk un tā saka. Turklāt nejauc iekšā to melno ķēmu!
Kāds te nebija visai labā omā un šķiet arī gatavs dalīties viņš nebija. Galu galā, kas tās par manierēm: ierauga koku un brūk virsū. Tā it kā ēdis nekad nebūtu.

[Ungaarijas ragas...]

Ko?! "melnais ķēms" ieķērcās, Tu, rijīgais spalvu vīšķi, parādās te beidzot kāda jauna seja, bet ko tu? Kod kā tāda ar trakumsērgu slima vāvere un neļauj plūmes palasīt, kamēr pašam pilna mute piestūķēta!
Strazds jau saboztām spalvām gribēja mesties šišilai virsū, bet plūmju zari nemanāmi savijās un putns sašutumā ķērkdams, nometās netālu no zvēriņa.

[rudo lapu vilcēn...]

Ardis paŗsteigts vērās te zvēriņā, te putnā. Kas tas par sapni, kurā iemaldījies? viņš apstulbis nodomāja, bet tad centās sakārtot domas, ieviešot tājās skaidrību. Tas nevar būt nekas paŗlieku neparasts. Pasakās tacu zvēri un putni runā. Koki ir dzīvi un notiek visādascitādas dīvainas lietas. Un, ja arī šis ir tikai sapnis, tad nekas ļauns nenotiks, ja daudzmaz vēsu prātu vērošu to tālāk. nobeidzis savu iekšējo monologu, viņš izdzirdēja putna ķērkšanu.
Es vēlreiz atvainojos jums abiem par traucējumu. Esmu sēit tikai viesis un negribēju nodarīt nekā ļauna. un nekā ļauna arī neesmu nodarījis, vismaz man izprotama. viņš centās šī dārza iemītnieku strīdus atstāt pašu ziņā. Bāz dziļāk degunu citu darīšanās viņam nebija vēlēšanās.
Noplūcis dažas ogas, viņš sāka trausteis lejā, brīdi apstājies pie putna. Varbūt vajag palīdzēt? viņš nedroši ievaicājās.

[Ungaarijas ragas...]

Koa? starzds uz brīdi samulsa, tad attapās un viltīgi paglūnējis uz puisi, veikli pārlēkdams no zara uz zaru, nosēdās viņam uz pleca: vai man vajag palīdzību? Drīzāk jau tev vajag. Viņas tāpat vien nevienu šitajā dārzā iekšā nelaiž, jebšu tu te pa kluso ielavījies ko?
Putns piepeši nolēca līdz Ardenola rokai, paķēra vienu plūmi un uzlaidies uz kāda zara, sāka to ēst, turpinādams vērties uz vīrieti.
Stāp, sisu, palsies pal plūmēm!

[rudo lapu vilcēn...]

Sapatis, ak putnam palīdzību nevajag, Ardenols gribēja kāpt lejā, bet viņu atturēja pēkšņais putna runīgums. Viņas? Kādas viņas? viņš pirmajā mirklī neattapa. Mani uz dzimšanas dienas svinībām uzaicināja māsīcas. Šai dārza daļā es iegāju pa vārtiņiem, kas bija vaļā. viņš kā pārdomādams iesāka.
Nav par ko. viņš palocīja galvu un turpināja kāpt lejā.

[Ungaarijas ragas...]

Nu ja, par viņam jau es arī runāju! strazds pavicināja spārnus un aši pabeidzis ēst plūmi, nolaidās uz zemākiem zariem.
Un tu ienāci pa vārtiņiem? viņš likās pavisam izbrīnījies, Kā tu varēji ienākt pa vārtiņiem, ja te tādu nemaz nav?

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 16.05.2006 15:05

[rudo lapu vilcēn...]

Kā nav? Jau ar abām kājām balstoties uz zemes, Ardis izbrīnijās. Dārza malā ir zaļi vārtiņi, pa kuriem es ienācu. Tur gan bija migla un plūmes vēl nepavisam nebija gatavas, bet vārtiņi bija. To es zinu skaidri. viņš paņēmīgi nobeidza, viegli apstiepdams plaukstu ar pāris palikušajām plūmēm putnam

[Ļipa]

Ko tu te uzmācies kaut kādam jukušajam, kuram rēgojas?
Šinšila velaizvien bija neomā.
Piedevām, viņam ir negaršīgi pirksti!
Tas nu bija drošs kā ērkšķis. Lai gan, ko gan viņa te vārījās, tāpat par dzeloņplūmēm tālāk nebija bijusi. Dzeloņplūmēs vārtiņu tiešām nebija tāpēc dzelžaina loģika teica, ka to nav nekur.

Šo rakstu rediģēja riita_rasa: 16.05.2006 20:15

[Ungaarijas ragas...]

Nu tā, vienkārši nav! putns visai droši uzmetās Ardim uz rokas un sāka knābāt vienu no plūmēm, izmeklējis to glītāko.
Nav ko kost, ja negaršīgi! strazds uzsauca šinšilai.
Un to, ka plūmes tur nebija gatavas es zinu, jo visu to rindu nolidoju kādu gatavu meklēdams, bet nevienas gatavs plūmes tā arī neatradu, devos vien atpakaļ uz šejieni.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 17.05.2006 07:27

[rudo lapu vilcēn...]

Bet... gribēdams vēl iebilst Ardis iesāka, bet tad pārtrauca. Jēgas no tā nebija. Brīdi vērojis putnu, kā tas ēd ogu, viņš ievaicājās.
Vai jūs šeit jau ilgi mītat? tas bija vienkāršākais pieklājibas jautājums, kuru viņš spēja izdomāt. Negribējās vēl iet prom no šejienes, šīm plūmēm, kurās atradās runāoši dzīvnieki. Varbūt viņi var man pastāstīt par dārgumiem? prātā neviļus iezibējās atklāsme, tomēr Ardis vēl nesteidzās.

[Ungaarijas ragas...]

Nav ne jausmas, laiks šeit mēdz sajukt, bet ilgi nē, strazds ēzdams plūmes atbildēja.
Es te, kā smejies, esmu imigrants - tāpat kā tu, ienācu, laikam jau jāsaka ielidoju pa vārtiņiem, padzīvojos, gribēju doties prom, bet vārtiņu vietā plūmes!

[rudo lapu vilcēn...]

Vārtiņu vietā plūmes? Ardenols neticīgi pārjautāja. Varbūt arī tagad vārtiņu vietā plūmes? viņš nevilšus pameta skatienu uz to pusi no kuras bija nācis.
Bet šeit dzīve? Interesanta? viņš turpināja uzdod pieklājības jautājumus.

[Ungaarijas ragas...]

Un kā vēl! strazds sajūsmināts iesaucās. kaut vai jau interesanti ir saurunāties ar viņu, nu to, kurš iekoda tev pirkstos. mazliet gan īdzīga, bet to jau var pieciest!
Putns tik vidžināja, it kā aprunātā šinšila nesēdētu turpat kokā.
Turklāt vienmēr var pieēst pilnu vēderu un te čum un mudž no visādām interesantām personām. Runājot par to, tu te vienīgais?

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 17.05.2006 13:12

[rudo lapu vilcēn...]

Kā vienīgais? viņš uz mirkli sarauca pieri. Viesībās bija uzlugti dauzi viesi, māsīcu vecvecāki, krustmāte, tante, onkulis, otrs brālēns, vēl pāris draugi un radinieki. mirkli apdomājies viņš pie sevis itkā sāka uzskaitīt.
Tad jau tev te dzīve kā pasaka. viņš pasmaidīja.

[Ungaarijas ragas...]

Mmmmm, viesības... Skaidrs... Bet es jau domāju, vai tu šite esi viens? strazds ieknābāja vēl vienu ogu, bet nosprieda, ka viņam ir gana un tādu aizknābtu atstāja uz Ardenola rokas.
Mana dzīve būtu kā pasakā, ja vien... putns satraukti paskatījās apkārt, tad uzlaidās uz Ardenola pleca un iečukstēja viņam ausī, ...ja vien te nebūtu tas briesmonis, kas grib apēst visus pēc kārtas un taisa nekārtībās!

[rudo lapu vilcēn...]

Briesmonis? Ka spar briesmoni, kur? apjucis puisis uzmanīgi sāka raudzīties apkārt, meklēdams pieminēto. Viņam nebija pārāk lielas vēlēšanās ar tādu zvēru sastapties.

Briesmonis? Ka spar briesmoni, kur? apjucis puisis uzmanīgi sāka raudzīties apkārt, meklēdams pieminēto. Viņam nebija pārāk lielas vēlēšanās ar tādu zvēru sastapties.

[Margo]

Rolandsnegribēja palikt sava radinieka tuvumā. It īpaši tagad, kad viņš bija uztaisījis īstu šovu karājoties uz vārtņiem. Un ja tas vēl Grizeldai nonātu asīs...
Par to pat vīram domāt negribējās.
Miglā neko dauz nevarēja saredzēt. Viņš soļoja kaut k. Galvanais, ka tikai tālāk noradiem. Vismaz uz kādu mirkli, līdz dzimtu kāda auna ideja, lai atkal pasmietos par savu radagabalu Grizeldu.
Sevī kaļot jaunu plānu Rolands pēšni uzskrēja virsū kādai no statujām.
Kas pie Svētā Gurķa...viņš nourmināja un pakāpās nostāk.

OOC: Domāju, ka mūsu spēles vadītājas lai apraksta statuju.

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Otrā dārzā vairs nav miglas, tā izklīda un tur ir rītausma, lec saule (uzklikšķiniet šeit, ja gribat lasīt sīkāk)!

Te jau viņa nav, kopš viņš dabuja no plūmēm nelielu mācību par to, ka nav labi uztaisīt tādu nekārtību savā ēšanas vietā, tas nav te rādījies, strazds izskatījās atvieglots, bet viņš tagad plosās dārza otrā pusē. Nezinu, kāpēc viņu te ielaida...

Rolands bija uzskrējis virsū akmens trollim, apmēram divas trešadaļas lielu no viņa garuma, kas bija atbalstījies pret resnu zarainu kūju, stāvēja uz neliela, staipekņiem noauguša akmens postamenta. Tas izskatījās pēc veca troļļa - krunku krunkām klāto ģīmi rotāja liels, galā strupi nopaļots deguns ar lielām nāsīm, bet pakausi un deniņus rotāja kupls sirmu matu ērkulis, zodu klāja tikpat sirma un kupla bārdele, vēl vairāk izceldama viltīgi viszinošo smīnu viņa sejā. Mugurā viņam bija kaut kas līdzīgs pogājamam kombinezonam, kuru izspīlēja izgāztais vēders, bet lielās pēdas bija basas, troļļiem jau kurpes nevajadzēja (prototips).
Khe, khem, kā vēji skrienam, kā miets atduramies... atskanēja čerkstoša, kā likās iesūnojusi balss.

[Aiva]

Venroda sirds sažņaudzās.

Kaut kas te nebija īsti lāgā. Armands ar māsu stāvēja sastinguši kā statujas.

Viņš piegāja abiem klāt, pavicināja roku acu priekšā. NEKĀDAS reakcijas.. Pieskaroties abiem miesa tomēr bija silta, un ieksaqtotites varēja redzēt ka krūtis viegli cilājas elpojot, bet citādi pārītis bija pārvērties statujās.

Venrods metās skriet pa celiņu dziļāk dārzā. Pēc īsa gabala pretī trāpījās Grizelda. Iešāvās prātā doma, ka tik klusa vecā grezele ir īsta svētība, taču Venrods sapurināja galvu. Veča bija sastingusi tāpat kā tie abi pie ieejas.

Vēl brīdi pamētājies apkārt miglā, divreiz paklupis, un pamatīgi nobijies, Venrods konstatēja, ka te vēl ir Viljams, un vēl viena sieviete, kas laikam bija kāda māsu paziņa, jo īsti Venrods neatminējās viņu pazīstam, lai gan kaut kad bija redzējis. Visi sastinguši nekustīgi. No pārējiem nebija ne miņas, ne no māsām, ne no pārējiem radiem, ne arī no Felu jaunākās paaudzes.

Venrods skriešus metās atpakaļ uz māju, garām Armandam un ārā pa vārtiņiem.

[Hikari]

Mei stāvēja un lūkojās uz to, kā mazā Narcisa norāda tēvam, ka grib opā. Meitenei nebija ne jausmas, kas gan tālāk varētu notikt, bet viņu vēl joprojām interesēja statuja. Meitenes prāts nespēja viegli aprast ar domu, ka kaut kas tāds šajā pasaulē varētu kustēties un izturēties tā, itin kā būtu dzīvs. Mei lūkojās ar aizrautības pilnām acīm uz statuju un gaidīja to, kas notiks tālāk.