Noslēpumu dārzs [C], [ATD], [PZP], Rīta Rasas un Ungārijas Ragastes LS ^^ Opcijas

[Ļipa]

Labāku vakaru dārza ballītei māsām būtu bijis grūti izvēlēties. Lai papildinātu dārza skaistumu, debesis bija bagātīgi nosētas spožām zvaigznītēm, gaiss bija silts un gandrīz bez vēja, bet nebija ne miņas no vasaras sutoņas.
Parasti aizvērtie, senatnīgie iebraucamie vārti, šajā vakarā bija plaši atvērti un rotāti gaiši zaļām uguntiņām, kas atgādināja jāntārpiņus. Tādas pašas mazas gaismiņu virtenes stiepās abpus grantētajam, platajam iebraucamajam ceļam, kas ar slaidu loku pieveda pie māsu savrupmājas. Ēka grima vakara krēslā, līdz ar greznajām kāpnēm. Taču no piebraucamā ceļa atdalijās vēl divas gaismiņu virtenītes, kas iezīmēja lielām akmens plāksnēm rotātu celiņu uz izslavēto lielo dārzu, kas tikpat labi varēja skaitīties parks. Celiņš apmeta līkumu ap lielo savrupmāju un kļuva skaidrs, ka ēkā šovakar neko nav paredzēts darīt.
Jau iztālēm varēja redzēt vārtiņus, kas rada gabalus sagaidīja ar lampiņām, kas veidoja abu māsu vārdus un norādīja iemeslu, kāpēc visi ir šeit, un apliecināja, ka viesi ir nokļuvuši īstajā pagalmā.
Ejot uz kārtīgi kopto dārzu, kas pārsteidza ar ziedu pilnbriedu un zālē vietām redzamajam gaismiņām, varēja sajusts uguns pazīstamo smaržu. Vai tikai gardēži netiks cienāti ar desiņām? Skaisti un aizdomīgi vienkārši bija dārza rotājumi.

Māsas nebija aizmirsušas par savu radu mīļākajiem ēdieniem, krēsliem, kur atsēst nogurušajiem un, protams, paaugstinājumu, kas lieti noderēja par skatuvi. Visur bija sīkas, neuzbāzīgas gaismiņas, kas izgaismoja dārzu, tomēr nebija uzbāzīgas. Zālē esošās gaismiņas atgādināja mazus jāņtārpiņus un varētu patikt mazākajiem radiniekiem. Tāpat kā zviedru galds varētu piesaistīt tos, kuri visiem stāsta, ka ietur diētu, jo atradās vietā, kura bija ārpus viesu redzesloka tomēr gana redzamā vietā, lai katrs, kas ienāktu pa vārtiņiem to redzētu.
Arfeja un Efija, kā parasti pilnīgi neatšķiramas, tā sagādādamas radiem galvassāpes, kura tad ir īstā, stāvēja abpus vārtiņiem un sagaidīja viesus visai jautrā noskaņojumā. Reizēm viena vai otra vēl devās uz svinību placi, lai kaut ko piekārtotu, tad atkal atgriezās pie vārtiņiem.

[Džea]

Uz kurieni tad viņi?
Armands apjucis nodomāja manot kā garām paskrien Villijs un tad viņa sieva Jasmīna.
Kas pie velna te...
Vel jo vairāk apjucis puisis sāka grozīt galvu uz visām pusēm cik vien tas ļāva līdz pēkšņi pret viņu kāds atdūrās.
eu uzmanīgāk,ā...tā esi tu
Puisis nikni norūca pamanot savu neciešamo māsu

[Immortal]

Jasmīna izskrēja aiz vārtiņiem un sauca Villiju
Villij, pagaidi! Kur tu esi? Narcisa! Kur jūs esat?
Viņa skrēja pakaļ savam vīram, kuru knapi varēja redzēt miglā.

[rudo lapu vilcēn...]

Pacēlis acis, Ardenols uz brīdi sastinga. apkārtne šķita pārvērtusies. Augstie dievi! kur es esmu? lūpām tikko kustot viņš nomurmināja. Drīz ods sāpīgi iekoda viņam rokā. Saberzējis sakosto vietu viņš paŗlaida skaitenu pāri šķietamajam parkam. Sapnis tas nav. Odi sapņos nekož, vismaz tik sa'pīgi. viņš secināja un nesteidzīgi atsāka soļot, gaiņājoties no uzmācīgajiem odiem.
Drīz puiša skaitenu piesaistīja kāds tēls aiz muguras. Tā bija mazā Narcisa, brālēna meita, kas šķietami dzinās kaut kam pakaļ. Drīz meiteneīte pazuda viņa skatienam, aizskrienot pa citu taku. Un kastad īsti sēit notiek? viņš vaicāja tukšumam un agrā rīta mieram sev apkārt. negaidot atbildi, Ardis pagriezās un atsāka soļot ap taku, pētot koku zaros lasumojošās rasas lāsītes un apkārtni, meklējot kaut ko, aks palīdzētu saprast, kur viņš ir iekūlies.

[Ļipa]

Darinai aiz muguras Armands noteikti saskatīja miglā tītos vārtiņus. Dīvaini, bet vai tad tiem nevajadzēja būt tajā pusē uz, kuru aizskrēja Jasmīna, steidzoties pakaļ savam vīram?

Jasmīnas skatienam pavērās skats uz trīs miglā tītiem stāviem, kas atgādināja statuju, kuras galvenie varoņi būtu, zirgs, jātnieks un palīgs. Tikai kāpēc zirgam bija ragi?

Ardenols gribēja ieraudzīt, ko tādu, kas pateiktu, kur viņš atrodās un ieraudzīja. Izskatījās pēc milzīgas dzeloņplūmju biežņas.

[rudo lapu vilcēn...]

Klusi noskanēja plīstoša auduma troksnis un Ardis strauji atrāvās no tuvāka zara, uzskrienot citam. Brīnišķīgi. viņš uzmanīgi atrāvās no zara, kuram bija uzskrējis. Apkārtne kļuva aizvien nemīlīgāka un grūtāk izejama. Rādās pēc dzeloņplūmēm. viņš brīdi pētīja augus. neko daudz tas nedeva.
Brīdi kodījis apkašlūpu, viņš devās uz priekšu, uzmanīdamies no zariem.

[Immortal]

Jasmīna pēkšņi apjuka un apstājās kā zemē iemieta. Kur palika viņas vīrs....kas tā par statuju te uzradās?
Viņa bija pagalam apjukusi...un nezinādama uz kuru pusi doties..viņa saminstinājās un ievaidējās...

[Ļipa]

Varbūt, ka statuja miglas dēļ izskatījās pēc statujas, bet patiesībā bija cilvēki?

Likās, ka Artis ir nokļuvis vietā, kuru ar savu elpu ir skārusi vien daba. Plūmju ērkšķi bija asi, bet augļi šķita kārdinoši savā pilnbriedā, lai gan bija tikai vasaras vidus. Šķiet dārzā laiks ritēja savu gaitu pēc sev zināma plūduma.

[Hikari]

Mei, galīgi apjukusi, vērās miglā, kura sabiezēja gar viņas acīm. Likās, ka visi kaut kur ir pazuduši un neviens nebija pamanāms. Vienu mirkli meitene centās izdomāt, vai ir vērts kādu pasaukt, bet tad, nejauši pagriežoties, viņas skatiens atdūrtās pret vārtiņiem, kuri tā vien aizināja iziet tiem cauri. Vēl joprojām jūtoties ļoti savādi, Mei lēnām tuvojās tiem un pēc brīža jau bija tikusi otrā pusē. Kad meitene bija tikusi šeit, viņa, pārsteigumā ieplestām acīm apstājās uz vietas. Nebija palicis vairs nekā no tā, ko viņa bija redzējusi pirms tam. Nemanīja arī kādu atpakaļ ceļu. Bija divas savādas taciņas, pie vienas no kurām auga margrietiņas. Visa apkārtne bija mainījusies gandrīz līdz nepazīšanai un Mei sajuta arī odus, kuri pirmīt nebija. Meitene centās ar skatienu saskatīt savu māsu vai tēvu, jebkuru no viņiem, taču pagaidām neviens nebija pamanāms. Meitene apvaldīja vēlmi iekliegties, lai atrastu kādu no savējiem un tikai lūkojās apkārt, cenšoties izdomāt to, uz kuru pusi vajadzētu doties tālāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 04.05.2006 14:01

[berserks]

Villijs pieskrēja pie meitas un statujas, uz kuras viņa sēdēja. Re kur tu esi! viņš noteica. Kāpēc skrieni prom viena pati? Tā vairāk nedari! Neliec mums ar mammu tā uztraukties par tevi ... mmm ... bet kā tu tiki tur augšā? Tad viņš izdzirdēja Jasmīnu. Un arī ieraudzīja viņu. Es atradu Villijs pamāja ar roku, paceldams to gaisā, mēs esam te!

Šo rakstu rediģēja berserks: 08.05.2006 16:54

[Eņģeļu gūstekne]

Narcissa saminstinājās kad tētis kā jau vecāki viņu nosodīja par aizlaišanos... piedod, es tā vairs nedarīšu... meitene paskatījās uz Villiju ar kucēna acīm un tad sāka domāt kā bija tikusi augšā... es... man šķiet ka uzkāpu atbalstoties pret brieža ragu... Narcissa pasmaidīja, bet tad paskatījās uz brieža galvu kura bija krietnu gabalu augstāka par statujas muguru... bet neapjuka, jo viņa taču ar briedi bija runājusi... šķiet ka tu negribi lai tētis zin... viņa nočukstēja statujai kas no malas gan jau izskatījās varen dīvaini un tad atkal paskatījās uz vīrieti...

[Ungaarijas ragas...]

Tomēr kā par brīnumu, statujai nebija nekas pretī, ja vēl kāds zina to, ko zināja mazā meitene, jo briedis piepeši cēli nolieca galvu un pastiepa ragu, kā to bija darījis iepriekš. Tas bija gan kā pierādījums tam, kā meitene tika augšā, gan arī kā pakāpiens, ja viņa vēlēsies tikt lejā.

Mei pamanīja vienā pusē savādu kustību, ieskatoties vērīgāk, varēja redzēt pāris stāvus.

Tikmēr ap dārzā palikušajiem migla sabiezēja arvien vairāk un gandrīz visas zaļās uguntiņas un lampiņas bija apdzisušas, vien vārtiņi vizēja dīvaini zaļganā gaismā.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 08.05.2006 15:18

[rudo lapu vilcēn...]

Ar katru soli nākamo spert kluva arvien grūtāk. Zari bija auguši savā vaļā un diezgan asiem ērkšķiem slējās pretī pie katra soļa. Tas drīzāk ir mežs, nevis parks. Ardis nosūkstījās, kad kārtējais zars aižkēra piedurkni un ieplēsa audumu.
Cenšoties atbrīvot roku, nesaplēšot žaketi vēlvairāk, viņš nevilšus pacēla skatienu uz augšu. Zaros karājās lielas un sulīgas plūmes. Interesanti. viņš nomurmināja un brīvo roku pastiepa lai kādu noplūktu. Oga bija mīksta un tā vien lūdzās, lai to nogaršo. tikko taču paēdi, bet kāds našķis neskādē. Ardenols pasmaidīja un iebža ogu mutē.
Pēc mirkļa roka jua bija brīva un puisis ar acīm mekleja kādu ceļu prom no biežņas, kurā bija ielīdis.

[berserks]

Nu labi Villijs nespēja ilgi uz meitu dusmoties, vienīgā kā nekā tu esi atradusies un viss ir kārtībā. Villijs jau gribēja kautko teikt par uzkāpšanu un brieža galvu, bet tad tā noliecās. Kas ... bet ...viņš nmurmināja, bet pie sevis nodomāja Laikam man būs jābeidz brīnīties. Tā Arfejas un Efijas nozušana, mistiskā migla un tagad šis ... laikam jau savādu spēku te ir pārpārēm un mani sagaida ne tas vien ... Tad, ziņkārības dzīts pārlaida roku pār brieža muguru, kuru vietām klāja sūnas un ķērpji Jā, akmens tomēr.

[Hikari]

Meitene vļe joprojām stāvēja uz vietas, minstinoties par to, uz kuru pusi lai dodas. Meitene centās ieklausīties skaņās, kuras rosījās tumsā. Negaidīti viņa pavērsa savu skatienu uz vienu pusi un pamanīja tur ko sakustamies. Likās, ka tur ir cilvēki. Laikam tad jāiet vien uz turieni- jāseko...

[Ungaarijas ragas...]

Un atkal! Atkal man no pašas degunpriekšas tiek nocelts tas vislabākais! Nu, kas tā ir par lietu!!! kaut kur netālu no Ardenola plūmju lapotnē atskanēja īdzīga smalka balss, kas nobēra vārdus kā pupas.

Villijs sajuta, ka akmens ir silts, it kā statuja būtu dzīva un tas nemaz neatbilda tam diennakts laikam, kas pašlaik valdīja tur, kur viņš bija nonācis - agram rītam. Sūnas un ķērpji bija nakts valguma piesūkušies un likās mīksti, mazliet piedomājot, to varētu noturēt par kažoku.
Mmmm, jā, būtu labi, ja tu vēl tās tur sūnas notrauktu nost... briedis joprojām noliecis galvu svētlaimīgi noņurdēja, izdvesdams apmierinātu nopūtu, kad vīrietis noglāstīja viņa muguru.

Mei pamanīja, ka tie stāvi ir Villijs, viņa sieva un dīvainā pozā stāvoša statuja, kuras mugurā sēdēja mazā Narcisa.

[rudo lapu vilcēn...]

Kas?... Ardis gandrīz aizrijās r vārdiem no pārsteiguma. Skatiens tūdaļ sāka klejot pa koku galotnēm, meklēdams runātāju.
Es atvainojos, nezināju, ka kāds šeit ir. viņš steidzīgi ierunājās, cerēdams, ka balss īpašnieks atbildēs un pāe skaņas virziena vaŗes ieraudzīt arī runātāju.

[Aiva]

Likās ka Amālijai beidzot palika labāk, visādā ziņā seja atkal palika normālā krāsā nevis pavisam bāla, un Venrods nolēma aiztecēt un šo to aizņemties no mielasta cienasta sev, sievai un vēl vecajai kundzei, abu gaviļnieču vecmāmiņai.

Tie bija tikai pāris soļi no mājas pa taciņu līdz dārza vārtiņiem, tikai uguntiņas bija krietni padzišušas, un arī troksnis visai vājš, lai neteiktu ka tā nebija nemaz. Ņemot vērā Viljama un Grizeldas spējas sakašķēties par katru sīkumu, un Grizeldas balss skaļumu... Laikam jau māsas bija kaut kā pamanījušās veco grezeli pieklusināt, Venrods nodomāja, ieejot dārzā.

Paspēris pāris soļus dārzā, viņš apstājās. Kaut kas te nebija tā kā vajadzeja... Kur bija visi palikuši? Un kur te pēkšņi radās tā migla?

Saredzēt nevarēja gandrīz neko.

"Ei! vai te kāds ir?" Venrods iesaucās.

OOC - vai kāds no radagabaliem vēl ir palicis sākotnējā dārzā?

[Ungaarijas ragas...]

Nē nu protams, tagad viņš izvairīsies no atbildības! neredzamais palika vēl īgnāks, Paklau, tu, lielais, tas, ka tu esi tāds, nenozīmē, ka arī citiem tādiem jābūt!
Plūmēs nočabēja lapas, runātājam mainot atrašanās vietu. Uz kāda zara virs Ardenola galvas, tā tālāk no viņa tvēriena parādījās melns putns ar oranžu knābi, mazlietiņ lielāks par mājas strazdu.

Līdzko sauciens bija izskanējis, Venrods pamanīja turpat pie vārtiņiem stāvam Armandu un viņa māsu. Pārējos nevarēja redzēt miglas dēļ. Turklāt vārtiņi bija kā nosēti ar jāņtārpiņiem, kas līda caur tiem prom no dārza.
Tas bija augstākajā mērā dīvaini, jo ārpus dārza bija jauka nakts, bez jebkādas miglas, bet tagad aiz vārtiņiem slējās necaurredzama miglas siena. Turklāt neviens jāņtārpiņš tur ārpusē nebija redzams, kā tam vajadzēja būt, ja jau reiz tie līda laukā.

P.S. Dārzā kaut kur ir arī Grizelda, mammas draudzene un vectēvs. Miglas dēļ neko nevar lāga saskatīt.

[rudo lapu vilcēn...]

Es atvainojos. Ardenol vēlreiz centās izlūgties piedošanu. Šeit ir vēl daudz ogu. Ja vēlaties, varu Jums salasīt. viņš centās būt pieklājīgs pret putnu, kurš lika viņm uz mirkli apstulbt.
Runājoš putns. Ireāli, šķiet pilnīgi neticami. viņš centās savaldīties, lai paŗsteigums neizlauzto uz āru un putnu neaizbiedētu. Ziņkārība urdīja uzznāt pr putnu ko viarāk, bet pagaidām puisis klusēja.

[Hikari]

Mei vēl joprojām centās sasakatīt cilvēkus un pēc brīža atpazina tajos Villiju un viņa sievu. Ieskatījusies vērīgāk meitene pamanīja ko savādu- tā bija statuja. Savādais bija tas, ka šī statuja atradās ļoti dīvainā pozā. Uz tās, kā varēja ieraudzīt, sēdēja mazā Narcisa. Mei pasmaidīja un nopriecājās, ka atradusi kādu un gāja viņiem tuvāk. Un tad meitene saredzēja to, kā briedis noliec galvu un ierunājas...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 10.05.2006 16:03