Noslēpumu dārzs [C], [ATD], [PZP], Rīta Rasas un Ungārijas Ragastes LS ^^ Opcijas

[Ļipa]

Labāku vakaru dārza ballītei māsām būtu bijis grūti izvēlēties. Lai papildinātu dārza skaistumu, debesis bija bagātīgi nosētas spožām zvaigznītēm, gaiss bija silts un gandrīz bez vēja, bet nebija ne miņas no vasaras sutoņas.
Parasti aizvērtie, senatnīgie iebraucamie vārti, šajā vakarā bija plaši atvērti un rotāti gaiši zaļām uguntiņām, kas atgādināja jāntārpiņus. Tādas pašas mazas gaismiņu virtenes stiepās abpus grantētajam, platajam iebraucamajam ceļam, kas ar slaidu loku pieveda pie māsu savrupmājas. Ēka grima vakara krēslā, līdz ar greznajām kāpnēm. Taču no piebraucamā ceļa atdalijās vēl divas gaismiņu virtenītes, kas iezīmēja lielām akmens plāksnēm rotātu celiņu uz izslavēto lielo dārzu, kas tikpat labi varēja skaitīties parks. Celiņš apmeta līkumu ap lielo savrupmāju un kļuva skaidrs, ka ēkā šovakar neko nav paredzēts darīt.
Jau iztālēm varēja redzēt vārtiņus, kas rada gabalus sagaidīja ar lampiņām, kas veidoja abu māsu vārdus un norādīja iemeslu, kāpēc visi ir šeit, un apliecināja, ka viesi ir nokļuvuši īstajā pagalmā.
Ejot uz kārtīgi kopto dārzu, kas pārsteidza ar ziedu pilnbriedu un zālē vietām redzamajam gaismiņām, varēja sajusts uguns pazīstamo smaržu. Vai tikai gardēži netiks cienāti ar desiņām? Skaisti un aizdomīgi vienkārši bija dārza rotājumi.

Māsas nebija aizmirsušas par savu radu mīļākajiem ēdieniem, krēsliem, kur atsēst nogurušajiem un, protams, paaugstinājumu, kas lieti noderēja par skatuvi. Visur bija sīkas, neuzbāzīgas gaismiņas, kas izgaismoja dārzu, tomēr nebija uzbāzīgas. Zālē esošās gaismiņas atgādināja mazus jāņtārpiņus un varētu patikt mazākajiem radiniekiem. Tāpat kā zviedru galds varētu piesaistīt tos, kuri visiem stāsta, ka ietur diētu, jo atradās vietā, kura bija ārpus viesu redzesloka tomēr gana redzamā vietā, lai katrs, kas ienāktu pa vārtiņiem to redzētu.
Arfeja un Efija, kā parasti pilnīgi neatšķiramas, tā sagādādamas radiem galvassāpes, kura tad ir īstā, stāvēja abpus vārtiņiem un sagaidīja viesus visai jautrā noskaņojumā. Reizēm viena vai otra vēl devās uz svinību placi, lai kaut ko piekārtotu, tad atkal atgriezās pie vārtiņiem.

[Margo]

Rolands sašūpojās virs vārtiņiem. Zakete bija iesprūdusi kat kur starp vārtiņu dēlīšiem. Nevarēja tikt nost. Pēkšņi bizā migla atsedza skatam Ardenolu, kas tuvojās vārtiņiem. Bija jātiek nost, lai viņš nepiedzīvotu apvainojumu.
Ar blīkšķi Ernests novēlās no vārtiņiem. Žaketes gabals bija paliciskaut kur žogā.
Aši (cik nu aši viņa resnās mesas to spēja izdarīt) piecēlies kājāsiņš noslaucīja žaketi itkā neka nebūtu noticis. Lietšķs skatiens pievērsās puisim.

[rudo lapu vilcēn...]

Arsenola skatiens zālē atrada kādu uguntiņu. Satraukti tai ar acīm pieķēries kā pēdējajam gaismas stariņam pasaulē, viņš paātrināja soli, līdz nonāca pie vārtiņiem. Uguntiņu bija kļuvis viarķ, bet virs vŗtiņiem atradās kāda liela ēnas, kas šķietmi saplūda un reizē izcēlās miglas fonā.
Melnā ēna ar klusu blīkšķi pārcēlās pāri žogam un ardenols atpazina tēvoci Rolandu. Tomēr stingrais un šķietami bezrūpīgais tēvoča stāvs ilgi nesaistīja Ardenola uzmnību.
Piegājis pie vārtiņiem un tos līdz galam atvēris, viņš ar skatienu atkal uzmeklēja jāņtārpiņu giasmiņas un sāka tām sekot.

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Tagad nelielu uzmanību - teksts zaļā krāsā attieksies uz tiem, kas izgāja pa vārtiņiem, teksts parastajā uz visiem pārējiem.

Pēc pāris soļiem migla piepeši izgaisa atklādama skatam kokus un krūmus, kas stiepa zarus pāri aizaugušai takai. Nebija vairs ne savrupmājas, ne jaukās, gaismiņām norobežotās takas uz dārzu. Likās, ka tā ir pilnīgi sveša vieta, kas vairāk atgādināja gadu desmitiem nekoptu parku, kurā jautās rītausmas dzestrums un garajā zālē spīguļoja lielas rasas lāses.
Turklāt nebija vairs pat dārzu ieskaujošā žoga un vārtiņu, tā vietā stiepās cieši kopā saaugušu dzeloņplūmju rinda (tās starp citu pašlaik bija pilnos ziedos). Viens bija skaidrs - atpakaļceļa vairs nebija. Atlika vai nu tā taka, pa kuru bija iesācis iet Ardenols, vai arī taka, kas stiepās gar dzeļoņplūmju rindu un gar kuru koku paēnā bija saplaukušas maijpuķītes. Tūlīt pat kur bijuši, kur ne uzradās arī uzmācīgie odi, kas sīkdami apsēda ienācējus dārzā.


Pārējie, kas atradās dārzā, neko no tā visa neredzēja, vien miglu, kas palika arvien biezāka un prom mūkošos jāņtārpiņus.

OOC2: Rolands izejot pa vārtiņiem redz to pašu.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 28.04.2006 15:57

[Eņģeļu gūstekne]

Narcissa nesagaidījusi ne vārda no Villija ieinteresēta devās zeltainā pavediena virzienā... tas slīdēja uz vārtiņu pusi... un meitēns tam neapšaubāmi sekoja ik pa brīdi censdamies to noķert, nekā... atlika vien sekot un skatīties ko tas grib.. ev nu stāvi, pagaidi mani... ai negribi gaidīt nevajag iešu tev līdzi... Cissija piesita kāju pie zemes un izlikdamās apvainojusies turpināja ceļu neskatīdamās apkārt, bet tikai un vienīgi uz saules apspīdēto pavedienu...

[Ungaarijas ragas...]

Pavediens bija nasks un izvairīgs no meitenes mazajām roķelēm. Vienā brīdi tas draiski sametās cilpās, it kā būtu samudžinājies zālē, bet nākamajā jau atkal atpiņķējās un aizslīdēja tālāk caur vārtiņiem tieši miglā, vien uz brīdi apstādamies, it kā pārliecinātos, ka Narcisa seko...

Izejot pa vārtiņiem, Narcisai skatam pavērās tas pats, kas Ardenolam un arī Ardenols pats...

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 28.04.2006 16:28

[Eņģeļu gūstekne]

atgrūdusi vaļā vārtiņus Narcissa vēl joprojām sekoja pavedienam, bet tad viņu sāka apbombardēt odi un meitēns sāka tos ar savām roķelēm klapēt un briesmonīgi skaļi kliegt piemirsdams par pavedienu... Bet zeltianais brīnums nelikās mierā un turpinādama klapēt kukaiņus Narcissa tam sekoja gar dzeloņplūmju audzēm... tas pilnīgi vai apbūra skuķēnu, ja nu vienīgi tie kukaiņi... Narcissa nebija piefiksējusi to ka aiz muguras vārtiņu vairs nav...

[berserks]

Villijs apdomāja meitas teikto Aizteleportējās? ... bet kā? ... dārgumi un aizteleportējās ... vai mantojums būtu kādas zināšanas? ...
No pārdomām un apstulbuma viņu izrāva Cisijas kliedzieni. Villijs paskatījās apkārt, Cisija nekur nebija redzama, tad viņs ātriem soļiem devās kliedziena virzienā ...

[Džea]

Kā tas iespējams.
Armands apjucis nodomāja redzot kā aba smāsas izzūd no skatieniem
Es laikam sapņoju,es laikam sapņoju,
Viņš pie sevis klusi atkārtoja tomēr tas kā šķiet nebija sapnis.
Šī solās būt visai jautra dzimšanas dienas balīte kādā esmu bijis.
Taču pašlaik puisis gribēja atklāt noslēpumu ar māsu pazušanu tapēc uzmanīgi paspēra soli uz priekšu,tad lēnām gāja iekšā miglā

[Ungaarijas ragas...]

Piepeši pavediens saķērās ar kādu saulesstaru, kas izsprauc;as caur koku zariem un nozuda, atstājot meiteni vienu uz aizaugušās takas, līdzās akmens skulptūrai, kas bija noaugusi ar efejām - tā atveidoja staltbriedi visā tā krāšņumā, kas likās kā dzīvs, ja vien nebūtu apsūnojis un apaudzis ar ķērpjiem.

Armands bija patrāpījies tādā biezākā miglas vālā un, kad beidzot izgāja tam cauri, atklāja, ka nonācis pie vārtiņiem.


Villijs attapās, ka meita nekur vairs nav ne redzama, ne dzirdama...

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 28.04.2006 16:56

[Eņģeļu gūstekne]

vēl joprojām sekodama diegam Narcissa bija iestaigājusi dziļāk takā taču tad pavediens saskārās ar sauli un izgaisa... labi pamet mani vienu es iešu atpakaļ iedomīgi noteica meitene un pagriezās lai dotos atpakaļ pa vārtiņiem bet tur mežš, odi un blakus statuja... atkal jau izmetusi no prāta tikko iedomāto nodarbi Narcissa pasmaidīja un ķēŗās pie atsūnošanas.... cik nu viņa tika klāt staltbriedis atkal izskatījās labi... tu esi skaists... atgiezīšos pie tēta un mammas vēlāk... meitene papliķēja akmens dzīvnieka sānus un ņēmās uzsvemties briedim virsū...

[berserks]

Villijs turpināja iet tanī virzienā, vismaz aptuveni, saukdams pēc Narcisas ...

[Džea]

Un man jau likās ka tā migla ir necaurejama
Armands nodomāja taču atapies pie vartiņiem apjuka.Kā īsti viņš šeit nokļuva,vai tiešām caur miglu var nonākt līdz šejienei?Tā domādam s viņš sāka skatīties apkārt vai kautko neieraudzīs par talāko darbības iesākšanu

occ:Es īsti nesapratu vai visi kas ir pie vārtiņiem viens otru redz?

[Immortal]

Arī Jasmīna, nesaprašanā un izbrīnā bija iegrimusi domās, līdz izdzirda, ka viņas meita kliedz. Satraukti Jasmīna pavērās riņķī un neredzēja ne Narcisu, ne savu vīru Villiju. Tad Jasmīna ieraudzīja vārtiņus un kā, pa tiem izslīd Villija kāja. Jasmīna steidzās pakaļ savam vīram. Uztraukusies, vai ar meitu nebija nekas slikts noticis, viņa arī žigli izgāja cauri vāriņiem un pazuda miglā.

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Tie, kas paliek šajā dārzā vairs neredz tos, kas iziet pa vārtiņiem.

Armands vien manīja to, kā viņam garām paskrien Villijs un līdzko viņš nozuda skatam, tā apklusa arī viņa saucieni. Tad garām pagāja Jasmīna un arī nozuda miglā.

Statuja likās tik silta, kā dienvidus saulē sasilis akmens. Staltbrieža galva piepeši pagriezās un noliecās un tas pastiepa savu ragu, lai meitene varētu kā nākas atsperties un beidzot uztrausties statujas mugurā.
Piepeši atskanēja Villija sauciens.

[Snorkes Jaunkund...]

Darina apjukusi blenza uz vietu kur tikko bija stāvējušas māsas. Mute aiz pārsteiguma bija pavērta, acis papletušās. Darina manīja ka visur ir tā migla. Viņa samiedza acis un centās kādu, vienalga ko, ieraudzīt. Meitene lēnām un izstiepusi rokas, gāja uz priekšu. Tad tieši pie labās kājas viņa ieraudzīja jāņtārpiņu. "hmm...jāņtārpiņš. Cik savādi. Diez kas tās par bagātībām? Kur ir Mei?!" un tā viņa lēnām gāja, līdz atdūrās pret kaut ko.

[Eņģeļu gūstekne]

Narcissa bija tā aizrāvusies ar rāpšanos staltbrieža mugurā ka nemaz neievēroja ka tas sakustas... pakampusi ragu meitene uzkāpa tam virsū un triumfējoši pasmaidīja... viņa to bija izdarījusi, uzkāpusi dzīvnieka mugurā... tu esi tik silts viņa pusčukstus noteica un tad pieglaudās tuvāk brieža mugurai...

nelielo spēli ar briedi izbojāja tēta saucieni... nemaz nemēģinājusi kāpt nost no brieža Narcissa pasauca pretī tēt es esmu te! pie brieža!!! Villiju vēl nevarēja redzēt bet balss bija tuvu... meitene nedaudz samulsa par to ko tētis viņai varētu teikt... bet tad jau atkal beidza uztraukties par šo domu izbaudot silto statujas muguru...

[Ungaarijas ragas...]

Likās, lai arī kur kāds ietu, visi ceļi veda uz vārtiņiem, sevišķi, ja gāja ar aizvērtām acīm. Darina ieraudzīja, ka atdūrusies pret Armandu, kurš stāvēja viņai tieši ceļā un skatījās riņķī.

[berserks]

... Villijs gāja, nē, skrēja virzienā, kur pēdējoreiz bija dzirdējis meitas balsi. Viņš paskrēja garām Armandam, kurš stāvēja pie vārtiņiem, vien uzprasīdams Neredzēji Narcisu?!, bet neapstājās, lai dzirdētu atbildi. Gabaliņu no vārtiņiem viņš piebremzēja, miglas vairs nebija, vismaz ne tik daudz kā dārzā, bet viena gan te bija pārpārēm - odi. Tie spindzēja riņķī apkārt un riebīgi sāpīgi, itkā kāds bakstītu ar smalku adatiņu, dzēla. Ik brīdi kāds no odiem izšķīda zem Villija plaukstas. Tad viņš atkal izdzirdēja meitas balsi, jau tuvāk, tā bija mierīga, ne tā kā pirms tam. Viņš ātri gāja tās virzienā, turpinādams saukt ...

[Ungaarijas ragas...]

Briedis pasmaidīja, vismaz Narcisai tā izskatījās un paskatījās uz viņu:
Prieks palīdzēt!
Statuja ierunājās samtaini dobjā balsī.
Paldies, ka notīrīji tās sūnas, citādi tur viskaut kas salien iekšā un tad knieš.
Izdzirdot Villija balsi, briedis pagrieza galvu tās virzienā un sastinga, atkal atgādinādams statuju, tikai nu jau citā pozā, kā viņu bija ieraudzījusi Narcisa.

[Eņģeļu gūstekne]

Narcissa izbrīnīti sarauca pieri izdzirdot briedi ierunājamies... mirkli samulsusi viņa blenza mīlīgajā akmens purniņā uz kura lūpām bija parādijies kas līdzīgs smaidam... pēc tam meitēns pasmaidīja pretī pasakas tomēr nav izdomājums ar kārtējo triumfa pieskaņu nodomāja Narcissa un turpināja knibināt nost sūnas no vietām kur nebija tikusi klāt... tad jau atkal viņa sadzirdēja tēta balsi kura iztraucēja viņai sarunu ar briedi kurš automātiski sastinga iepriekšējajā pozā... tēt es esmu te! meitene sauca bet no statujas nost nekāpa