Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[kauliņš]

Lūcija lēnām brida ūdenī, tas bija vesāks nekā viņai bija licies. ar katru soli, ko viņa brida dzilāk jūrā, viņai aizmirsās Anna, kura turpat vien peldēja, un Mija, kas jau bija krastā. Lū pagriezās ar skatu pret krastu un liadās peldēt uz muguras. kā man tīk šī skaņa, savādais dzelmes klusums. - Lū domāja. viņas acis vērās zvaigžņotajā debesjumā un bija tik labi. drīz vien ūdens sāka stindzināt un Lū neatlika nekas cits kā vien peldēt uz krastu.

[Malduguns]

Mija krastā izklaidēja sevi ar kāju pirkstiem smiltīs zīmējot dažādus apveidus, kuri izliecās, savienojās un atdalījās viens no otra. Mijas garie mati bija atraisīti vaļā un klāja meitenes plecus un muguru pāri lāpstiņām. Pie sevis Mija kaut ko klusi dungoja un bija atslēgusies no apkārtējās pasaules, kura bija tepat blakus un bezgala tālu vienlaicīgi.

[Elony]

Nolēmis, ka pietiek atpūsties, Aleksandrs pārģēbās un, izgajis no namiņa, devās uz jūras pusi. Viņam nebūtu pretī nopeldēties, turklāt tur bija ļaudis, ar ko parunāt.
Pašlaik gan viņš nezināja, vai gribas runāt. Galvenais bija izdzenāt nogurumu un garlaicību.

Šo rakstu rediģēja Elony: 30.01.2008 12:15

[Kalevale]

Paldies, Sofija noteica, novērsdamās no kārtējā elfa, lai notvertu mesto duncīti. Tomēr viņa turpināja steigšus pārmeklēt šos guļošos, lai iegūtu savā īpašumā vēl kādu ieroci. Viens ierocis diviem cilvēkiem un vienai... vienai driādai, šķiet bija tā kā par maz, lai izdzīvotu vietā, kurā kā likās it visi mēģina nogalināt tieši viņus. It visi vaino tieši viņus...

Pēkšņi Sofijai likās, ka beidzot viņa ir ko sataustījusi. Taču tam nevarēja tikt klāt, jo elfs gulēja nogāzies tieši uz vēdera. Meitene centās pagriezt viņu, un tas arī izdevās, pēc vairākiem mēģinājumiem. Kas tas ir? viņa vairāk pie sevis jautāja, domādama, vai tas būs parasts lupatu kamols, vai tomēr kaut kas noderīgs...

[Malduguns]

Mija pacēla skatienu un ieraudzīja Aleksandra stāvu, kurš nāca uz krasta pusi.
-Ā, sveiks... Aleks,-meitene sveicināja un viegli pasmaidīja. Aiz viņas bija palikusi dažādu līniju sliede un neizskatījās, ka meitene domātu par zīmēšanas pārtraukšanu.
-Kā tad telpas?

[Elony]

"Jauka istaba, paldies. Domāju, ka visas ir vienādas, tāpēc ;ielo atšķirību nav." puisis izteica savas domas.
Viņš pievērsās ūdeņiem un ievilka nāsīs mitro gaisu.
"Kāds tad ūdens? Peldēties var?" Alekss apvaicājās.
Meitenes, meitenes... daudz meiteņu.
Aleksandrs nemeklēja romantiskus piedzīvojumus, drīzāk mieru un atpūtu. Bet viņš īsti nezināja, kā lai kontaktējas ar meitenēm kā draugiem.

[Malduguns]

-Mēs trīs esam nomitinājušās vienā mājiņā, ja kādreiz ir vēlēšanās, gan jau sarīkosim kādu kāršu spēlēšanas vakaru,-Mija pasmaidīja. Viņa bija uzaugusi ar puišiem un viņai patika būt puišu kompānijā. Meitenes ar visiem sīkumiem, kuri sakāpa galvā viņai šķita pārāk dīvainas. Mija turpināja zīmēt dažādas līnijas smiltīs.
-Ūdens labs. Tāds veldzējošs un patīkams, tikai, ja peldās ilgi, ātri paliek auksts,-meitene sacīja un pacēla kādu gliemežvāku, ar kuru teju būtu pārgriezusi kāju.

[Elony]

Nu re, sākas... Alekss meitenes teikto iztulkoja pa savam.
Viņš neitrāli pasmaidīja.
"Varbūt arī sarīkosim vakaru ar kārtīm. Bet tagad laikam nopeldēšos. Atsvaidzināties man tiešām nekaitēs."
Sausajās smiltīs puisis atstāja krekliņu, kedas un džinsenes. Izstaipijies, Alekss strauji metās ūdenī un ienira tajā, kad jau bija dziļākā vietā par metru.
Tas atveldzēja, atskurbināja. Atdeva spēkus labāk kā ilgs miegs.

[Malduguns]

Mija apsēdās smiltīs netālu no biedru mantām un sapina matus divās vaļīgās bizēs, kuras, cirtu dēļ, turējās arī bez gumiju plaīdzības.
Meitene ar atrasto gliemežvāku kašāja smiltīs bedrītes un ar pirkstu zīmēja dažādas ainiņas, pēc mirkļa tās atkal nodzēsdama.
Viņa gaidīja, kad krastā iznāks kāds, ar kuru varētu parunāties.

[kauliņš]

Lū izlīda no jūras mirklī, kad tajā ar lielu sparu iekšā devās kāds gaišmatains jauneklis. Lūcija ietinās dvielī un apsēdās blakus Mijai, kuru bija nodevusies ķiņķēziņu zīmēšanai smiltīs. - patiešām jauks vakars - Lū noteica un atlaidās guļus smiltīs, paskatījās debesīs gluži tāpat kā bija darījusi peldot.

Šo rakstu rediģēja kauliņš: 01.02.2008 19:51

[Malduguns]

-Tas gan-Mija sparīgi pamāja un vēroja tos, kuri vēl nodevās viļņu priekiem.
-Es Aleksu uzaicināju kādu vakaru kārtis uzspēlēt, cerams, ka tev nav iebildumu, galu galā, komunikācija ir nepieciešama vienmēr,-Mija uzlūkoja Lūciju un viegli pasmaidīja. Meitene piecēlās un izstaipījās, lai pēc mirkļa jau atkal atsēstos siltajās smiltīs. Saules piesātinātais zemes siltums bija bezgala patīkams.

[Lianjuks]

Džesika, jau ilgi peldēja. Būdama aizrāvusies viņa piemirsa par to kur atrodas un arī to, cik neprognozējama spēj būt jūra. Meitene aizrautīgi pētīja mazos gliemežvāciņus, un viļņainās smiltis. Garām aizpeldēja kāda sīka medūziņa. Saulē tā tik skaisti vizēja. Netālu mētājās kāda gliemene, tāda liela un melna. Gribējās jau Annai to papētīt tuvāk, bet par spīti kārdinājumam meitene lika radījumu mierā. Kad meitene iznira no ūdens viņas matos karājās, kas līdzīgs aļģēm, pirksti no mitruma bija nedaudz sakrunkojušies, gluži kā pēc vannas.
Atkritusi netālu no Lū un Mijas viņa nopūtās.

[kauliņš]

- protams, ka nav! turklāt man patīk spēlēt kārtis. - Lū atbildēja Mijai. - un dažreiz tīk tās izlikt tāpat vien rītdienai ne kāršu spēlei. viņa piemitināja. tā notiek ja kopš mazām dienās pārdienām dzīvojas pa ezotērisko preču veikaliņu. viss neizskaidrojamais vienmēr pievilka Lūcijas uzmanību.

[Malduguns]

-Es gan nenodarbojos ar kāršu likšanu. Manuprāt, tās ir muļķības. Lai gan dažreiz priekam jau var paklausīties, ko stāsta,-meitene sacīja, sakārtodama savus matus mazliet stingrāk.
Mija viegli pasmaidīja un palūkojās uz Annu, kura bija nosēdusies turpat blakus.
-Nu ko, nāra, kā tad patika pelde?-meitene vaicāja, ar platu smaidu uz lūpām. Tā vien šķita, ka nu ir iesākusies pati labākā vasara daudzu gadu laikā.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 04.02.2008 18:43

[Lianjuks]

- Dievīga.. - virpinādama savas vizošās matu šķipsnas Anna smaidīja savu noslēpumaino smaidu.
- Iedomājies, ka pasaulē pastāvētu īstas nāras. Un iedomājies - mēs viņas satiktu.
Anna lūkojās saulē, kas kā zelta bumba karājās pie debess juma. Balsis pazuda nebūtībā. Tā ir tikai ilūzija.. nodomāja meitene, kas no skata likās iesnaudusies.

[kauliņš]

un Lūcija uz mirkli arī iedomājās. - bet tas tomēr ir pārāk nereāli. nekad nesaki nekad! -
- mēs vēl ko varam iespēd padarīt vai būs vien jāslāj atpakaļ uz namiņu? tā liekas tikai man, ka kuņģis drīz mezglā sasiesies?!

[Lianjuks]

- Jā iesim kaut kad, bet es vēl apmetīšu pēdējo apli ūdenī un arī to puisi pasaukšu krastā, lai varam iet atpakaļ visi kopā, ja vispār iesim. - tad pielēkusi kājās, strauji izstaipījusies Džesika metās atpakaļ ūdenī, ka tik vien nošļaktēja.
Ienirusi viņa aizpeldēja līdz Aleksandram. (viņš ir ūdenī vai virs?)

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 05.02.2008 17:36

[Elony]

Aleksansdrs bija virs ūdens, viņš peldēja savā nodabā, atgūdams mundrumu un veiklību. Jauki tomēr būt pie jūras!
Viņš daudz uzmanības meitenēm krastā nepievērsa, tomēr tad viena devās viņam klāt. Alekss piepeldēja viņai tuvāk.
"Sveiki, esmu Alekss." viņš draudzīgi teica.
"Lielisks ūdens, vai ne?"

[Lianjuks]

- Un es esmu Anna Džesika.. - sirsnīgi paziņoja Anna. Ienirusi un no ūdens izvilkusi kādu gliemežvāku viņa turpināja.
- Ūdens tiešām ir lielisks.. Apkārtne šeit ar ir brīnišķīga. No kurienes Tu esi? - Anna peldēja tik uz riņķi, uz riņķi vien.

[Malduguns]

Mija bija atlaidusies smiltīs un zem galvas palikusi savu dvieli, lai mati nekļūtu smilšaini. Bija tīkami pievakarē tā gulēt un raudzīties debesīs.
-Es arī labprāt neatteiktos no kādas ēdienreizes. Lai gan, varētu iztikt arī bez tās,-viņa miegaini nomurmināja. Pelde un garais brauciens radīja gurdumu un plaksti teju bija jāver ciet, tādēļ Mija piecēlās stāvus, lai vienkārši neaizmigtu. Ar kāju pirkstiem atkal smiltīs tika sāktas zīmēt dažādas līnijas.