Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Kalevale]

Tad ņem un piebeidz! Sofija izaicinoši teica. Kāds viņu turēja, taču meitene nemaz necentās atsvabināties. Dari kaut ko ar savu roku, citādi zaudēsi pārlieku daudz asiņu. Un dabūsi arī asinssaindēšanos. Rrr. Meitene domās šņāca. Kaut gan es jau nezinu, kas ar tiem elfiem. Kaut pati nu jau esmu elfs. Sofija nopūtās. Acīmredzot, melnā tērptais elfs negrasījās viņu klausīt un domas jau viņš nedzirdēja...

Šo rakstu rediģēja Mazais Princis: 04.02.2007 13:43

[Margo]

Priekš tevis man ir citi plāni. ļauni nosmīkņāja elfs.
Viņš pamāja ar galvu mistiskajam gūstītājam. Pēkšņi, uzradās vairāki elfi, kuri rokās turēja zižļus ar iesprostotajām laumiņām. Arī Sofijas sagūstītājs palaida meiteni vaļā. Tas arī bija elfs. Tikai atšķirībā no pilī redzētajiem elfiem, kas izstaroja siltumu un gaismu, šie bija pretstats tam. Viņi bija ģērbušies melnās drānās, vaigi bija nomākti.
Pēkšņi Sofijai apkārt sāka augt liels sprosts. Tas bija līdzīgs sakņu vai liānu pinumam, kas izveidoja lodi. Divi elfi mudžeklī iesprauda savus zižļus un pacēla sprostu.
Sofija bija sagūstīta.

[Kalevale]

Cik ērti. Kādi gan plāni? Meitene iekārtojās, cik ērti vien varēja savā sprostā. Protams, un kur ir labais sers, kurš mani izglābs kā katrā jaukā pasakā? Sofija pie sevis nosmīkņāja. Ko gan citu viņai bija darīt, sēžot ieprostotai? Visi mani prinči kaut kur noziedējuši, būs pašai jāraugās izglāt sevi. Meitene turpināja savu domu pavedienu. Tu nevarētu apsaitēt to savu roku?! viņa pēkšņi iesaucās. Tas taču ir sāpīgi.

[Margo]

Ejiet uz alu. Vēlāk došu ziņu. stingri noteica savainotais Elfs. Tikšu galā ar to otro.
Viņš nepagriezis skatu pret Sofiju drīz vien devās virzienā, kur bija devusies Terija.
Tikmēr elfi bija sākuši ceļu gar strautu.Strauts Sofijai bija kreisajā pusē. Droši vien viņa tika nesta atpakaļ uz alu kalnos.
Pēkšņi meitene atkal redzēja kā saviļņojas ūdens. Vai driāda bija teikusi, ka nijādas bija projām?

[Kalevale]

Atkal! Sofija iesaucās cik skaļi, un dusmīgi vien varēja. Likās, ka ūdens virsma nav vis tik gluda, kā bija licies. Un viņa cerēja, ka skaļais izsauciens varbūt izbiedēs Teriju. Vai arī kāds, tur no zemūdens valstības varbūt varēs viņai palīdzēt. Starp citu, kādēļ viņa atstāja mani vienu? Terija. Visu laiku baidījās, bet nu... ņem un viena aiziet.

[Seila]

Terija neklausīdamās steidzīgi sekoja Driādai un apstājās tikai uz vienu mirkli tad, kad izdzirdēja kraukļa ķērcienus, bet jau pēc mirkļa viņa devās tālāk sekodma driādai. Tikai pēc neilga brītiņa viņa saprata, ka ir kļūdījusies ar ceļa izvēli. µeitene atradās pļavas vidū, pie liela, pelēka akmens un driāda bija pazudusi meitenes skatienam. Nu lūk un tagad es pazaudēju, gan Sofiju, gan Driādu. Jādodas atpakaļ. Cerams, ka mēs ar Sofiju satiksimies. Meitene nodomāja un pagriezās uz iešanu atpakaļ.

[Eņģeļu gūstekne]

Raiti soļi, Andžela sekoja vecajam dinungam klusībā pie sevis prātojot par lietām, to kārtību un kāds beigās būs tā visa iznākums. Bažas jaucās ar prieku un vēl pāris emocijām radot hormonu kokteili. Meitene paskatījās uz veco un turpināja savu ceļu.

[rudo lapu vilcēn...]

Pēkšņās pārvērtības Kalli uz mirkli apstulbināja un nedaudz pavērtu muti viņš noraudzījās kā pļava paŗvēršas par mežu. Mirušais mēzs. Garu mājvieta. viņš klusi domās atzīmēja, pirms atkal peivērsās Regetai.
Taču vilkace bija pazudusi. Šķiet pagaisusi pavisam. Vinā ir vilks. viņa asinīs ir medīt. Kāds prieks nogalēt upuri, ar kuru iepriekš nepaspēlējas? mazliet šķībs smaids iezagās puiša lūpās.
veinmēr Kalle bija bijis vērotājs, nu viņš piedalījās. Nu puisis bija ierauts tajā visā. Nu vaŗeja sākties medības. Vai viltībā jāpārspēj Regeta jeb jašaglabā sava dzīvība? Puisi šobrīd tas neuztrauca. Viņš varēja spēlēt šo spēli. Kaut vai līdz galam.
Plecs mazliet smeldza, taču Kalle par to nedomāja. Acu priekšā uz brīdi zinira iana ar platām paparžu lapām un mitru zemi zem kājām, augstiem, ciešiem koku stumbriem un dīvainām balsīm - tropiskais mežs, bet priekšā tīģeris. Tomeŗ to ātri nomainīja klusa nakts aina aprastajā jaukto koku mežā mērenajā joslā - īstas vilku medības.

[Pūķēns Sāra]

Gar viena elfu seja aiztraucās precīzi tēmēta bulta, kas ieurbās tur pat kokā. Bulta pie koka bija pienaglojusi zīmīti. Atbrīvojat meiteni vai savu princesi jums neredzēt. Tika tēmēta vēl viena bulta, kas precīzi iedūrās otrā bultā, kas norādīja, ka te netiek dzīti joki. Sofija brīdi varēja pamanīt, kādu rudu galvu, kas mirkli bija pazibējusi netālu no viņiem, un tad atkal pazudusi. Visnotaļ šī galva piederēja bultas raidītājam, par to nebiaj šaubu.

[Margo]

Elfi bija izbrīnīti. Kas notika? Uzbrukums!
Elfi nolika Sofiju zemē. Viņi paņēm savus šķēpus, kuru galos spirinājās laumiņas. Viņi bija nostājušies aplī ap Sofiju. Nekādas skaņas. Uzbrucējs bija nozuds? Tad Elfi lēniem soļiem kāpās nostāk no Sofijas uzmanot apkārtni. Uzbrucējam bija kaut kur jābūt. Sofiju vņi neatdotu. Pietiekami daudz plānu viņas dēļ bija izgāzušies.

~~~

Pēkšņi Terija sadzirdēja kādu skaņu. Dīvaini. Likās, ka tikko divi akmens bluķi būtu strīķējušies viens pret otru. Lielais akmens stāvēja kā stāvējis.
Tad pēkšņi iečakstējās koku zari. Krūmi. Terija ieraudzīja kādu vīru. Viņš bija sagrābis mazo driādu. Stingro roku turot pie mazās kakla, dunci turot tur pat. Mazā spirinājas un lūdzošām acīm verās Terijā. Tomēr svešinieks bija spēcīgāks. Viņš neko neteica. Tikai ar šo situāciju izrādīja savu varenību.

~~~

Kā ar Kalles pavēli mākoņi pavērās. Sāka spīdēt pilnmēnes, radot vēl labāku gaisotni medībām. Tagad- vai nu medījums, vai mednieks.
Tālumā iegaudojās vilks. Tad iegaudojās vēl viens. Un vēl viens. Regeta nebija vienīgās briesmas mežā. Viņai līdzi bija arī draugi.
Sāka snigt. Viglām pārslām. Palika vēsi. Gaišā pļava vairs bija tikai atmiņas.

[Seila]

Terija izdzirdējusi skaņas strauji pagriezās. Pēc brītiņa viņa ieraudzīja vīru kurš turēja mazo driādu un ieraugot driādas lūdzošās acis meitene neizturēja. Viņas balsī ieskanējās metālisks ledus un valdonība it kā viņa pavēlētu. Bals intonācijas bija diezgan asas un skarbas. Tūlīt pat laid viņu vaļā! vai neredzi, ka viņai sāp?! meitene pati nesaprata no kurienes radās šī drosme. Laid viņu vaļā meitene atkārtoja vēlreiz lēni tuvodamās vīrietim un nepārtraukti skatoties viņam acīs.

[Margo]

Nenāc klāt, skuķi! viņš pacilāja nazi, parādot, ka nejoko.
Vīrs lēni gāja uz akmens pusi un nostājās pret to ar muguru. Driāda spirinājās ne pa jokam, bet vīrs viņu turēja stingri, jo stingri. Mazā iebļāvās. Viņas kājeles, neskārās pie zemes. Viņa bija pārāk maza.
Vīrs smīnēja.

[Seila]

Laid viņu vaļā! Viņa tev neko nav izdarījusi!!! Meitene neapstājās bet pagājusi vēl paŗis soļus tuvāk apstājās tikai desmit soļu attālumā no vīra. Laid driādu vaļā. Viņa tev nav vajadzīga. Tu tak pats to labi zini. Meitee pati nesaprata kāpēc viņai šādi vārdi bija ienākuši prātā.

[Kalevale]

ATD: Plāni izgāzušies? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/huh.gif) .

Meitene netika ārā no sava sprosta, lai kā centās. Elfi atkāpās arvien tālāk un tālāk. Sofija palūkojās uz strautu. Hei. Te kāds ir? viņa paklusi iesaucās. Viņa klusēja, cenšoties saklausīt kādu skaņu, taču apkārt valdīja klusums, it kā visi būtu sazvērējušies nerunāt ar viņu. Kas gan šeit notiek?! Sofija vēlreiz centās tikt laukā no sava sprosta, taču nekur nemanīja ne slēdzeni, neko. Kādēļ viņi nevarēja iemest mani tīklā?

[Margo]

Kā? uz brīdi svešinieks saminstinājās, taču tad atkal attapās un nepadevās.
Viņi zina par pareģojumu? Bet kā?! viņš nodomāja, taču nedomāja izmest savus plānus vējā.
Labi. Tu zini par pareģujumu... viņš it kā vienkārši turpināja. Tu labi zii, ko man vajag. Tad nāc. Stājies driādas vietā.
Vīrs it kā alaida driād uz zemes. Mazā trīcēja, taču svešais turēja viņu aiz klaitas malas. Duncis arvien bija pie viņa.

[Terija gan vēl nezina neko par pareģojumu, taču mister ļaundaris (balamute) visu uzliks kā uz paplātes.]

~~~

Sofja patiesi netika ārā. Sprostu spēja atdarīt tikai elfu maģiskie "zižļi". Elfi jau bija pamatīgi attālinājušis. Tie saskatījās. Viņi nozuda mežā nolemdami, ka ar Sofiju nekas nenotiks, kamēr viņi sameklēs uzbrucēju. Viņa tāpat netika ārā.

Šo rakstu rediģēja NorthSee: 11.02.2007 19:21

[Seila]

Par kādu pareģojumu viņš runā? Tas man galīgi nepatīk. bet nu labi gan jau izgrozīšos. Tagad galvenais palīdzēt Driādai. Meitene nodomāja un tajā brīdī atcerējās par duncīti, kurš atradās veiksmigi paslēpts džinsu bikšu kabatā. Meitene nevērīgi iebāza roku kabatā un uzmeta vīrietim nicinošu skatienu. Tatad pats atzīsti, ka tev vajag kaut ko citu? Tad laid driādu vaļā pilnībā. Galu galā viņa seksuāliem maniakiem neder. Un nemēģini man iestāstīt, ka tev vecais izvirtuli ir pareģots, ka satiksies ar mani.

[Kalevale]

Pie velna. Elfu zižļi! Viņiem neaiziet, ka ja es būtu elfu princese man būtu tas draņķa zizlis?! Eh... Sofija pie sevis nopūtās. Kur lai es dabūnu elfu zizli? viņa klusi pie sevis nočukstēja. Klaigāt nebija jēgas, jo tad tie atgrieztos. Tagad vismaz pastāvēja cerība, ka varētu uzrasties kāds elfs, kurš atbrīvotu savu princesi. Meitene apsēdās pie zemes un sataustīja kā augšstilbā spiežas fotoaparāts. Tas vēl arvien bija meitenes kabatā.

[Pūķēns Sāra]

Tieši to uzbrucējs vai pareizāk uzbrucēja vēlējās, lai elfi izklīst. No tuvākā koka klusām noleca kāds stāvs, kuru Sofija varēja redzēt tikai uz mirkli.
Šarlote noslēpās kāda koka ēnā, viņa bija noskatījusi vienu elfu ar nūju, loks tika uzvilkt un bulta tika raidīta uz elfa krūškurvi, kaut gan tas bija cieši nosegts, cerība bija, ka pirmā bulta pārsteigs elfu, un otrā, kas cieši sekoja pirmai, spēs sasniegt mērķi un iedurties tieši elfa kaklā.

[Kalevale]

Sofija izdzirdēja čaboņu un zibens ātrumā viņas skatiens pavērsās uz pusi, no kurienes tā bija nākusi. Neviena nebija. Man izlikās? Man izlikās? Tas nevar būt. Tur taču bija kāds. Sofija pie sevis domāja, meitene vēlreiz pavērās uz strauta pusi, arvien aizdomīgi kluss. Arvien.
Viņa nosēdās lotosa pozā un gaidīja. Gaidīja jebko, ko varētu sagaidīt. Pati viņa nevarēja izdarīt neko.

[Margo]

Šarlotes abas bultas bija tiešs trāpījums. Elfs akrita zemē bez dzīvības. Nekādu skaņu. Neviens neko nebija dzirdējis. Elfa ķermenis gulēja zemē, bet tam miesā-ieurbušās dias bultas.

~~~

Nē. svešais noteica un atkal sagrāba driādu. Viņa ir mana ķīla.
Un tagad, sirsniņ, viņš noteica ar smīnu sejā.Pavisam mierīgi un godīgi. Mainīsimies.
Mazā driāda atkal spirinājās. Elfs bija satvēris viņu cieši. Pēkšņi Terija ieraudzīja, ka vīra roka ir savainota, bet vīrs tam nepievērsa uzmanību.
Tava draudzene jau ir pie mums. Tā kā nāc ar labu. Vai arī ne tikai driāda, bet arī viņa... vīrs nepabeidza, tikai palocīja galvu.