Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Seila]

-mani tieši tā pat kā tevi atsūtīja vecāki, tikai šajā gadījumā tēvs. paziņoja, ka es esot pārāk nesabiedriska un šī man būšot īstā vieta.
Meitene iesmējās atbildēdama un tad nopietni palūkojās uz Mežziņa namiņu, kaut kas te neizskatījās kārtībā, jau no pirmā acu skatiena. Kaut gan pirmo reizi redzot šo vietu, terisjas skatiens nebija palaidis garām to, ka mežzinis ir satraukts par kaut ko, kas savukārt nozīmē, to, ka ar mājiņu kaut kas nav kārtībā...
-Zēni, man vienai tā šķiet, vai arī mūsu šoferīts ir ļoti pamatīgi satraukts par kaut ko?
Viņa pajautāja.

Šo rakstu rediģēja Seila: 16.03.2006 14:25

[rudo lapu vilcēn...]

Nezinu. Kalle nedaudz samulsa. Viņš nebija īpaši radis pētīt cilvēkus un viņu izjūtas, ja vien tas, protams, nesaistījās ar pozēšanu un gleznošanu.
Varbūt viņš sanervozējies. Droši vien daudz cilvēku ierausīes pavadīt šeit brīvdienas. viņš pasmaidīja, tad atkal pievērsa skatienu ko9kiem aiz loga.
Kās būtu uzgleznot šo ainavu un koku zaros sasēdināt putnus? Pašā vidū putnu valdnieks fēniks, bet tam apkārt padomnieki, neredzēti skaisti putni... Kalle atkal aidomājās, pētīdams kokus. Viņš pats īsti nesaprata kā'dēl, bet prātā bieži atausa iespējamās gleznas ainavas, veroties kādā reālā aināvā. Glezna ar īstenību saplūda un viņš it kā īsti redzēja to, ko vēlējās uzgleznot. Miers. Viena glezna tev jau šodien ir. Kalle pats sevi apsauca, pamanot, ak ir iegrimis nākamās gleznas detaļu apcerē. Vienīgais, kas bija manāms no šīm pārdomām, bija tas, ka Kalles seja pēkšņi kļuva tāda kā cietaka.

[Seila]

-Bet es gan zinu...
Terija domīgi noteica.
-es jūt, ka te kaut kas nav kārtībā. nevar būt, ka uz šejieni ierodas daudz cilvēku. Vismaz tēvs teica, ka jauniešu būšost līdz kādiem 12 ne vairāk, tas nozīmē, ka par to viņam nevajadzētu uztraukties. Pie tam galu galā. Nav tak pirmā reize, kad Derfīlda uzņem viesus.
Vismaz es tā sapratu.
Meitene domās piebilda.

[Darka]

Dēļ velmes sērfot Sebastians pavisam aizmirsa par savu sērfošanas kostīmu Tev ir pilnīga taisnība... Pāris lēcienos viņš uzskrēja otrajā stāvā, kur atradās viņa soma, jau pēc pāris minūtēm viņš bija meitenes priekšā, ģērbies melnā apspīlētā kostīma, kas bija atlocīts kā šorti. Varēja redzēt Sebastiana atlētisko augumu, kas bija izveidots gadiem nodarbojoties ar sportu. Nu tad tagad varam iet! Sebastians uzslidināja saulesbriles uz deguna un izgāja uzreiz aiz Sofijas.

[rudo lapu vilcēn...]

Varbūt viņam ir kādas personīgās problēmas. Kalle paraustīoja plecus. Viņu mežzinis šobrīd neinteresēja.
Varbūt viņš gaida kādu īpāsu viesi. Kalle uzjautrināti iesmējās un pagriežas pret Teriju. Īsu mirkli viņš vienkārši tāpat skatījās, bet tad atkal ieslēdzās gleznotāja domāšana Viņa nedaudz atgādina elfu. Ja pieliktu smalku kronīti ap galvu, smailākas ausis, krāšnu tērpu... Stop! Neba glezna tagad ja'taisa, viena jau tev šodien ir. Kalle atkal sevi sarāja.

[Seila]

-Personīgās problēmas meža vidū? man šķiet, ka tā jau ir viena personīga problēma tikt galā ar bariņu trakojošu jauniešu un pie viena saglabāt veselo saprātu.
Terija iesmējās palūkodamās uz zēnu
Kāpēc viņš mani tik uzmanīgi pēta? Es tak neesmu glezna. Kaut gan atceroties kā pirms brīzā es skatījos uz Džonu...Nju labi pieņemsim...
Meitene piesarka

[Kalevale]

Sofija iesmējās. Sebastians viņai dažbrīd likās tik samākslots. Ej, labāk tu pa priekšu, es nezinu, kur jāiet, turpretī tu jau esi meklējis telefonu. Meitene pasmaidījusi noteica. Paklau, bet, kas mums īsti šeit jādara? Tikai jādzīvo? Sofija pārsteigta ievaicājās. Viņa priecājās, ka viņai būs kāds paziņa arī šeit. Kaut gan puisis šķita visai neierasts, brīžiem, pat narciss. Viņš bija pieradis uzmanību vērst tikai savam izskatam, tā bija viena no iezīmēm, kuras Sofija puišos necieta. Var jau būt, ka viņš tāds nemaz nav, un mans iespaids ir bijis nepareizs... Lai nu kā... ja šis puisis tiešām būs ar mieru kļūt par viņas draugu, tad viņa Sebastianu arī iepazīs pareizi, bet, ja ne, tad ne! Meitene pārdomāja draugu svarīgumu savā dzīvē... tie bija pat ļoti svarīgi, taču šeit viņa bija atstāta bez tiem, tādēļ ķērās pie vienīgā salmiņa... pie Bastiana.

[rudo lapu vilcēn...]

Un ko var zināt? Viņš taču droši vien vesalu ziemu pavadījis vientulībā, viens pats meža vidū. Varbūt nedaudz nervozē, redzēdams, ka aizvien vairāk un viarķa jauniešu sarodas. viņš novērsa no Terijas skatienu un sāka vērties priekšā esošajā krēslā. Vismaz tas tev naradīs neskaitāmas ilūzijas un idejas jaunām gleznām. viņš klusi nodomāja, ar skatienu urbdamies krēsla pārklājā.

[Margo]

No Pjēa nama atskanēja skaļi smiekli. Nākamajā mirklī no nama iznāca Pjērs un vēl kāds jaunietis. Abi smējās. Iznākuši no nama viņi katrs devās uz savu pusi: Pjērs- uz šķūni, bet jaunais puisis ar savām somām devās uz mašīnu. Iekrāvis somas bagāžas nodalījumā puisis iekāpa priekšējajā sēdeklī.
Sveiciens visiem, mani sauc Ītans... viņš jautri uzsauca.
Pēc neilga laika atgriezās arī Pjērs nezdams malku un divas pirtsslotas.
Tagad varam braukt. viņš teica iekāpis mašīnā. Un jā... šis ir ans dēls Ītans... viņš paksatījās uz bērniem un tad atkal ierūcās motors. Jau pēc neilga laika viņi jau atkal traucās pa grantēto ceļu.
Šoreiz jau ainavā pavērās 12 mazas mājeles.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle pusis sveicienam par atbildi, palocīja galvu un brīdi nopētīja Ītanu.
Kā pasaku ciemats! Kale tikko apvaldīja saucienu, kas centās izskriet caur lūpāmn. Acis viņam iemirdzējās un sejā atplauka smaids. Ainava, ko vērts redzēt. Laikam gan jasaka paldies tev tēti. viņš smaidīja, vērdamiese ainavā.

[Darka]

Jā meklēju gan es savu mobīlo... kā atmiņās iegrimis viņš pasmaidīja par savu dusmu lēkmi, kas nu jau likās tik sen pagājusi. Viņš virzijās uz krūmu pusi. Iepriekš viņš nepamanīja, ka netālu atrodas koka būdele, kas viņam atgādināja, par vecās mātes āra toleti. Viņš sastinga un pavērās ciešāk uz ēku. Kā Tev šķiet, kas tur atrodas? Viņš pavērās Sofijā ar bailes sajūtu, kas viņu vajāja jau no bērnības atmiņām, kad nakts vidū pie vecāsmātes viņš devās uz līdzīgu mājiņu. Toreiz bija pilnmēnes nakts un viss likās tik spokains priekš četrgadīga bērna, ka atpakaļ viņš uz mājām tā arī neaizgāja. Nākošajā rītā viņu atrada toletē kopā ar suni, kas acīm redzot bija iegriezies, lai nomierinātu mazo Sebastianu.

[Kalevale]

Sofija iesmējās... šķiet, ka tā ir āra tualete! Nebaidies, nu mazais Bastiān! Uzsmaidījusi viņa atkal iesmējās. Bet... tad viņas smaids pazuda no lūpām. āra tualete? Ak, Diess... mums mājiņā nav tualetes? Sofija apjuka, viņa reti kad saskārās ar tādām neērtībām, šķita, ka Bastians jau no sākta gala ir bijis pārsteigts. Velns un elle, turklāt viena uz visām mājiņām. Sofija atcerējās iepriekšējās reizes, kad viņai ir bijušas kopīgas tualetes ar citiem jauniešiem... Saki, kādēļ tu izskatījies tik dīvaini, it kā būtu nobijies, kad pamanīji šo? Sofija vaicāja norādīdamu uz mazo sirsniņmāju.

[Darka]

Sebastians nekad nevienam nebija stāstījis par atgadījumu ar toleti, jo ja būtu pastāstījis, viņu "draugi" būtu noēduši bez sāls. Bet tā kā viņš vēlējās vismaz reizi dzīvē būt paties viņš nolēma izstāstīt par savu bērnības traumu. Tas notika pirms trīspadsmit gadiem, kādā spocīgā pilmēness naktī... viņa bass bija uzjautrinoši spocīga ...es paliku pa nakti pie omas, kurai bija tieši šada pati mājiņa. Tā nu es pamodos no nepārvaramas velmes doties uz toleti. Izgājis ārā es pamanīju spožo mēnesi un koku zarus, kas vējā raustījās, kā miroņu rokas. Cauri dārzam es aizgāju līdz mājiņai un iekrampējos tajā. Pēc kāda laika pie tām kāds skrāpējās... viņš mirkli apstājās, lai pavērotu Sofijas sejas izteiksmi un tad turpināja Es atvēru durvis! atkal ieturējis pauzi, kā pirms baisa notikuma un aiz tām stāvēja Spārkijs, visu nakti es ar suni pavadīju šai telpā... viņš noskurinājās un gaidīja meitenes reakciju. Stāstnieka talants viņam bija iedzimis no tās pašas omas, kurai pieder spokainā tolete.

[Kalevale]

Oho... Meitene iesaucās. Tādam mazam puisītim, noteikti tas bija liels pārdzīvojums. Sofijas acis bija iepletušās milzīgas. Un tālāk? Kā bija, kad vēl kādu reizi vajadzēja tur palikt? Vai varbūt tādas nepieciešamības nebija? Viņa tiešām izskatījās norūpējusies, nedaudz saraukusi pieri viņa lūkojās puisī. Turklāt, tev ļoti labi padodas stāstīt... tu varētu stāstīt maziem bērniem pasakas un ieskaņot tās! Sofija sāka smieties. Viņa saprata, ka tas bija nejauki, taču tas bija domāts kā joks... Ja nu viņš amnu joku nesaprot? Raizes atkal nomāca meitenes prātu.

[Darka]

Par laimi, palikt pa nakti man vairs nekad nebija nepieciešams... Bastians noskurinājās otrreiz. Viņš atkal atsāka ceļu uz pludmali. Bet vakara pasaciņas es nevarētu ieskaņot... drīzāk jau šausmu stāstus. Viņš pasmaidīja. Beidzot viņi nonāca pludmalē. Varēja palēnam sajust, ka tuvojas vakars, jo saule lēnām visu iekrāsoja koši sarkanu. Cik satriecoši viļņi! Ar degsmi acīs viņš kārtīgi uzvilka savu tērpu un metās apvaldīt viļņus, kas trakoja zem viņa asakainā dēļa.

[Kalevale]

Sofija kādu mirkli pavēroja kā puisis veiksmīgi cīnās ar viļņiem un tad arī pati nolēma doties izbaudīt ūdeni. Viņa gan nebija īpaši laba peldētāja, taču virs ūdens noturēties mācēja. Viņa iebrida ūdenī, tas vēl nebija gluži silts, bet ne arī galīgi auksts. Pēc pāris mirkļiem viņa jau peldēja un vairs neuzmeta skatu Sebasianam. Sofijai patika atrasties ūdenī, viņa jutās kā savā elementā. Peldoties, viņa nemaz nepamanīja, ka saule jau gatavojas rietēt. Pēkšņi viņa samanīja oranžos starus, kuri spīdēja tieši meitenei sejā, tas viņu atsauca atpakaļ realitātē. Viņa izkāpa no ūdens un apsēdās sakarsušajās jūrmalas smiltīs, vērot saulrietu. Meitenei sāka nedaudz salt, tādēļ viņa arī apsedzās ar līdzpaņemtodvieli, viņa paņēma fotoaparātu, kurš stāvēja turpat blakus, un centās nofotogrāfēt šo saulrietu, taču vņai nesanāca, saule bija pārāk spoža. Nopūtusies viņa vienkārši vēroja šo skaistumu.

[Darka]

Laiks paskrien vēja spārniem, kad Tevi kaut kas aizrauj. Ik pa brīdim viņš apstājās, lai pavērotu, kur ir Sofija. Vienu brīdi viņš pamanīja vēl divas meitenes. Vienu viņš jau bija pamanījis ar čūsku. Šī meitene nudien bija interesanta, bet tomēr čūska viņu Bastiana klātbūtnē atstūma.
Pēc pārs baraucieniem, viņš pamanīja, ka Sofija jau ir apsēdusies krastā. Vēl tikai reizi un tad es arī beidzu... Viņš nosprieda. Sagaidījis lielu vilni, kas pārspēja visus citus, viņš stāvus izbrauca krastā. Izmircis, noguris, bet vienlaicīgi enerģisks, viņš apšļakstīja Sofiju Es atvainojos! Viņš aizelsies nobruka blakus meitenei, kas izskatījās pārsalusi. Saulriets vēl nekad nebija licies tik skaists, kā šodien un šai vietā.

[Hermija]

Arī Liza nometa dvieli un iekāpa ūdenī. Tu to telefonu tik un tā neuzlādēsi, jo, manuprāt, te nemaz nav elektrības, viņa piebilda.

[Eņģeļu gūstekne]

Skaisti! Andžela iesaucās un ienira ūdenī... te ir neidomājami tīrs ūdens, pilnīgi kā Kanāriju salu kūrortos... paskaties, vai viņš nav īsts saldumiņš? meitene norādija uz puisi [bastianu] kurš tikko bija izkāpis no ūdens patiesībā līdzīgs Čārlijam, ak jā tu viņu nepazīsti Andžela kārtējo reizi bija iegrimusi domās par saviem draugiem kurus laikam nesanāks redzēt un gvelza visādas lizai nesaprotamas lietas vakars strauji tuvojās un ārā palika vēsāks, bet meiteni tas neatturēja no peldes

[Kalevale]

Nekas... Sofija klusi nočukstēja, viņa vēroja saulrietu, negribēja, lai kāds vārds sabojā šo skaisto mirkli. Kaut arī viņa bija nosalusi, viņa labprāt sēdēja, vērojot šo skaistumu. Viņa cerēja, ka arī Sebastians to sapratīs un tagad lieki nerunās. Šķita, ka šobrīd pats svarīgākais bija saulriets, tas tiešām bija neparasts. Meitene nedaudz paberzēja savu bālo ādu ar dvieli, un turpināja mierīgi sēdēt. Viņa krastmalā iepriekš bija pamanījusi divas, skaistas meitenes. Daudz skaistākas par viņu. Sofija bija gandrīz pārliecināta, ka šīs meitenes, līdz ar Sebastiana atnākšanu būs klāt. Viņai arī pastāvēja bailes, ka līdz ar iepazīšanos ar tām, Bastians vairs negribēs būt viņas draugs. Taču tas viss tikai nodots jūrai un saulei, tagad vērojot saulrietu, Sofija cerēja, ka meitenes uzradīsies pēc kāda brīža, kad skaistais skats jau būs beidzies, tad vairs nekādas balsis nebūs spējīgas to iztraucēt. Tagad, viņa cerēja, ka tagad meitenes vēl nenāks iepazīties ar Bastianu.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 16.03.2006 17:55