Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Darka]

Gļēvules. Bija viss ko Sebastians spēja izteikt, viņš centās pa visām varītēm izrauties no nāru važām, bet tas nebija tik viegli, kad katra Tava ekstremitāte ir piesieta un neļaujas tikt atdarīta. Liekas ka drīz satikšu atkal Andželu. Puisis vēl joprojām uzskatīja, ka meitene ir mirusi.

[Seila]

-Sofij!!!!
terija atpazina meitenes balsi un tajā pašā brīdī sadzirdēja zviedzam vienradžus, kaut kas notika, bet kas...
-Sofij....Mēs esam te! kāp lejā...te ir vienradži un Ī†ans viņš šķiet pārsitis galvu krītot...meitene iesaucās

[Kalevale]

Vienradži? Sofija nočukstēja, atpazinusi Terijas balsi, un viņas acis iepletās divas reizes lielākas. Kādi vienradži? Bet, Terij! Terij, te ir knibiņš un nijādas, es nevaru viņus atstāt! Neej nekur! Paliec! Sofija nokliedzās, tā, lai Terija sadzirdētu un metās atpakaļ ejā. Skrienot atpakaļ viņa prātā centās sakārtot domas, bet tās negribēja līst pa plauktiņiem. Beidzot sasniegusi vietu, kur atmodās viņa sāka stāstīt knibiņam, cerot, ka stāstītais sakārtos arī viņas domas - Es pagrūdu Ītanu un viņš nokrita un pārsita galvu, tur ir vēl kāda meitene no mūsu nometnes, pie Ītana un vienradži kaut kādi. Jums arī jānāk. Labi? Aizelsusies viņa runāja domādama, kas gan par vienradžiem un kādā sakarā... Un kā vispār Terija nokļuvusi pie viņiem. Miglaini meitene atcerējās, kā viņi visi bija izšķīrušies... Un tagad. Atkal sāka nākt kopā.

[Seila]

-Nē Sofij nesatraucies es nekur neiešu, es nepametīšu ītanu!!!
Terija izmisusi atsaucās un uzreiz izsaucās klāt pie visa teiktā...
-Lūdzu! Atgriezies ātri...

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela palūkojās uz veco dinungu ar sava veida neuzticību, viņa šaubījās vai vēlās iekāpt ūdenī. Nebija droša par to, kas varētu notikt. Meitene rezot Feratas seju tomēr nolēma kāpt ūdenī. Viņa uzsmaidīja tā saucamajam vecajam vīram un ieleca ūdenī.

[Margo]

Vienradži...domīgi novilka knibiņš. Nijāda pakratīja galvu un ar acīm zibinādama uz Sofijas pusi, it k;akaut ko gribēdama teikt.
Bija pamodusies arī driāda. Viņa priecīgi palocīja galvu Sofijas priekšā, tad paskatījās uz nijādu:
Vienradžu ragu pulveris dziedina visus ievainojumus.viņa pasmaidījs un noteica.
Nijāda pakratyīja galvu.
Iesim!teica knibiņš.
Nē!iesaucās driāda. Arī nijāda noliedzoši kratīja galvu.
Ja biņi mūs pamanīs, tad viss būs zaudēts. Viss vējā. Viņa nojautīs, kas mums adomā.driāda runāja ar knibiņu
Tev taisnība.knibiņš bilda.Sofij,ja vari, dodies uz kalna virsotni.
Vai arī uz mežu, kur ir strauts. Tur būs gan driādas, gan nijādas.driāda zibenīgi piebilda.
Atrodiet iespēju, kā pavēstīt visiem par to, kur mēs esam. Par to, ka jāpulcējas pie Likteņa upes, uz kauju!knibiņš noteica.
Sofijai radās aizdomas par to, ka driāda, nijāda un knibiņš nav bijuši vieni šajā alā. Vismaz uz to brīdi, kad viņa bijusi prom.
Pēkšņi atkal balsis apklusa. Arpusē atkal kaut kas notika.
Neuztraucies!bilda driāda.Troļļi un goblini nav pārāk gudri. Viņi neatceras pusi no savas dzīves.
Tagad ej!knibiņš žigli teica.Atceries par to, ko tev likām. Tas ir ļoti svarīgi. Par mums neraizējies!
Tad mazais vīrelis atkal noraudāja pāris asaru. Driāda to ievīkstīja kāda lapā no sava tērpa, bet nijāda noplēsa gabalu no sava ūdens tērpa un deva to Sofijai.
Pasteidzies!bilda driāda . Viisu trīs acīs bija cerības dzirksts, kas iedrošināja arī meiteni.

~~~

Andžela sajuta dīvainu sajūtu, kas likās līdzīgas tirpām. Viņa bija kļuvusi par delfīnu.
Vairs nejuta kājas. Visa pasaule likās daudz krāsaināka, nekā pirms tam.
Kaut arī Andžela fiziski bija delfīns viņas pasaule nemainījās. Viņa joprojām redzēja dinungus. Fetu, Feratu un pārējos, it kā viņi nebūtu pārvērtušies.
Apkārt viņiem spīdēja tāda kā gaismas līnija, visi bija nedaudz kā caurspīdīgi.
Dosimies.nodimdēja dinunga balss, kas arī bija izgājis caur ūdens šķirtni. Dinungi uzsāka kustību uz kuģa vraka pusi.

Šo rakstu rediģēja North_see: 11.11.2006 21:40

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela sparīgi pamāja ar galvu. Viņa zināja, kas ir noticis, bet tas bija dīvaini, ka viņa redzēja visus kā dinungus. Meitene līdz ar pārējiem peldēja uz vraka pusi. Viņa juta, ka ar vien straujāk tuvojas Bastianam, viņa zināja, ka atkal viņu redzēs.

[rudo lapu vilcēn...]

Puiša skatiens šķita vienā mirklī aptveram svinīgo, koridoram līdzīgo zāli. Viān acīs tai bija noslēpumainības plīvurs. Kaut kas slēpās starp kolonām, kaut aks netverami peiskārās. Kā iedversmas atblāzma. Pāŗka īsa, lai būtu iespējams to uztvert. Tīkama balss un atkal pieskāriens. Šoreiz daudz spēcīgāks.
Sieviete šķita skaista, taču tai trūka dzīvības. Kalle vēlējās viņas acīm piešķirt dzīvību. Bet varbūt nevajadzēja?
Soļi uz preikšu tika sperti kaš apīti. Tomēr viņš gāja. Tuvāk ēnainajam stāvam un dīvainajai plaķsnei, kuras īaptnība centās ieņemt sev peinācīgu vietu puiša uzmanībā, aks vairāk tika veltīta vēlmei atkal ieraudzīt sievieti, reizē daiļu un vienkāršu. Kā dievieti, aks cēlusies no cilvēkiem.
Pēc ne p''arāk gara brīža puisis apstājās netālu no plaķsnes un ēnainā stāva.

[Margo]

Kad Kelle apstājās iestājās klusums. Pat ēnainais stāvs neko neteica.
Ņemiet viņu savā varā mani bērni...atskanēja sievietes balss liegi un čukstoši.
Pēkšņi akmens grīda salīgojās. It kā būtu parādījusies neliela zemestrīce. Kalle salīgojās, bet grūdiens bija īss un puisis atkal nostājās uz kājām.
Sekoja nākamā zemestrīce. Tā bija daudz spēcīgāka. Zeme trīcēja pamatīgi. Likās, ka akmens grīda ieplaisā. Tā arī bija. Kolonnas kustējās un drupa. Grīdā parādījās plata plaisa, tā lēnām kā čūska virzījās uz Kalles pusi. Tad viss atkal apstājās. Ēnainais stāvs bija pazudis. Grūdienu vairs nebija. Atkal viss bija biedējoši kluss.
Bet ne jau zālē bija notikušas lielākās pārmaiņas. Tā bija lielā akmens plāksne pie sienas, kura bija strauji mainījusies.
Sejas bija pazudušas. Tikai viena baiļu pilnā seja bija palikusi savā vietā.
Tad arī tā lēni sāka drupt. Likās, ka visa zāle piepildās ar klusu troksni. Bija dzirdams, kā seja atdalās no pamatnes.
Tad tā atdalījās un krita. Krita...
Likās, ka mirklis ir mūžīgs. Seja tikai krita un griezās, līdz beidzot sasniedza plaisu un pazuda tajā. Pazuda tumsā...

Kalle redzēja sejas, un juta zemestrīci, bet patiesībā viņa ķermenis atradās uz liela akmens galda lielās un tumšās zāles vidū, kur zāles galā sēdēja Baltā sieviete ar tukšajām un dziļajām acīm. VIņa nekustējās, tikai klusi kaut ko murmināja. Kalles ķermenis noraustījās. Tad sieviete pacēla roku un Kalles Fantāzijā sākās zemestrīce...

[Renīn, raksti tikai to, ko redzi Fantāzijā. Par tavu ķermeni atbildu es... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif) ]

~~~

Dinungi virzījās uz vraka pusi. Tas tagad likās vēl spocīgāks, jo tas kā spoku kuģis iznira aiz kādas zemūdens akmens grēdas.
Baltā saplēstā bura, plīvoja kā vējā, tā noteikti bija kādas ūdens straumes ietekme.
Dinungi sadalījās divās vienībās.
Vairāki nepazīstami dinungi iepeldēja vrakā, caur salauzto kuģa daļu. Citi palika un gaidīja. Tajā skaitā vecais dinungs, Ferata, Fets un Andžela, bet ko viņi gaidīja?

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela ar skatienu noķēra ik momentu no kuģa vraka. Meitene lūkojās kur dinungi dodās viņa palika. Andžela palūkojās uz Fetu, ko mēs gaidām. Kādēļ nesekojam viņiem? Viņa vaicāja atkal jau notverdama plīvojošo buru.

[rudo lapu vilcēn...]

Puisis kā apburts vērās pēkšānjās paŗmaiās. Grūti zemei trīcot bija noturēt līdzsvaru, tādēļ Kalle nometās uz ceļiem. Viegli mirdzošām acīm viņš vērās dīvainajās zemes rētās, kas atvērās viņa priekšā, dažām atkal aizcērtoties ciet, savukārt citām plešoties pplašumā. Ikviens bezdibenis šķita aizvedam l'diz zemes sirdīj, kas nikni pukstēja, liekot pamatam zem kājām notrīcēt.
Bezdibenīgjā tumsā krītot pēdējajai sejai - bailēm, puisis cieši peispieda pie ka'jas kabatā esošo bociņu un zīmuli. Gribējās tos izvilkt un iemūžināt šo skatu.
Pēdējās sajūtas aprija tumsa. Pēdējās jūtas iegrima bezgalībā. Un palika vienīgi bailes, kuras kā masku norāva nos ejas un ierāvā pakaļ pārējām. puiša prātā atausa domas.
Kāds nezvērs gan liek trīcēt zemes sirdij? Kādas jūtas liek raustīties tās ādai? viņš pats sev uzdeva jautājumus. Noliecies pāri bezdibeņa malai, puisi ieskatījās tumsā, sirdij dunot satraukumā, bet acīs degot ziņkārībai.

[Seila]

Terija bija palikusi vēl ar vien pilnīgi viena. Lejā izmisīgi zviedza vienradži un meitene to ļoti labi dzirdēja tomēr viņa nevarēja pamest Ītanu un Sofija kavējās, bet laiks gāja uz priekšu un ar vien vairāk biedēja meiteni, kura, lai cik spēcīga būtu vienalga spēja uztraukties. Viņa automātiski sataustīja kabatā paciņu čigarešu un šķiltavas. Aizsmēķējusi viņa sajutās labāk un drošāk. Domas pamazām sakārtojās vienā rindā. Bija nepieciešams sagaidīt Sofiju. Tad atstāt ītanu Sofijas gādībā, bet pašai aizsteigties pie vienradžiem. Acu priekšā parādījās mazais kumeliņš un meitene atcerējās par to, ka kentauri un vienradži ir sagūstīti. Bija nepieciešams rīkoties ātri, bet laika nebija un palīdzības arī nē...

[Kalevale]

Labi. Sofija pagriezās un devās atpakaļ. Vienradžu ragu pulveris. Pie velna, kā tādu var dabūt?! Viņas soļi bija veikli un nonākusi atkal atpakaļ viņa iesaucās - Terij! Es esmu atpakaļ! Saki, kur ir tie vienradži? Vienradžu ragu pulveris spējot sadziedēt jebkuras brūces! Sofija iekliegusies skatījās, kā tikt lejā pie abiem jauniešiem. Tajā pat laikā domādama par upi vai kalna virsotni. Ja tu vari... Bet protams, ka es varēšu! Man jāvar viņus izglābt. Jā... Bet viņi paliks alā? Kur viņi paliks? Vai... nevajadzēja atstāt, palikt? Varbūt Ītanu vajadzēja atstāt pie viņiem, kamēr es dodos izpildīt uzdevumu? Domas Sofijas prātā riņķoja zibens ātrumā. Un viņa nevarēja saprast, kāda rīcība būtu tā pareizākā un labākā. Un Terija vispār bija atsaukusies?

[Seila]

-Es esmu te pat lejā! Terija atsaucās Sofijai un pēkšņi aptvēra meitenes vārdus. Vienradža raga pulveris spējot sadziedēt visas brūces, bet neviens vienradzis to labprātīgi nedos. Neviens labprātīgi nešķirsies no sava raga un tas nozīmē, nē tā nedrīkst... - Sofij! kāp lejā! vienradži ir albā, bet ar viņiem kopā vajadzētu būt pāris kentauriem! Meitene uzsauca to, ko viņa zināja. Varbūt, ka ir kāda cita iespēja? Viņas galvā pazibēja doma.

[Kalevale]

Ko mēs darīsim? lakoniski pajautāja meitene. Vienradžu ragu pulveri taču tāpat nedabūt... Turklāt, man ir jātiek vai nu kalna virsotnē, vai pie kādas upes, lai brīdinātu... Sofija iesākusi aprāvās un ar skatienu meklēja kalna virsotni. Ko gan, ko gan darīt ar asiņojoši Ītanu? Jel, drīz asinis būs zudušas un viņš vairs nebūs atgriežams. Vienīgi... vienradži, jā. Bet kurš gan no tiem man dos ragu, lai varētu izglābt Ītanu. Ak, pati vainīga. Rrrr. Sofija paklusi ierūcās, jo tiešām nevarēja izdomāt kā gan šādā situācijā rīkoties. Viņa jutās bezspēcīga. Pirmo reizi viņa nezināja, ko darīt.

[Seila]

Ko darīt? Ko darīt? Ko darīt? Ko darīt? Sofijai taisnība vienradža raga pulveri mēs tā pat nedabūsim. Bet ko, lai citu iesāk? Un pēkšņi terijai ienāca prātā lieliska ideja. viņai tā pat bija jādodas tālāk, be kā tur teica kentaurs?
-Klau kentauri teica, ka cīņā esot aizgājuši bojāvairāki vienradži un daudzi jau ir nokļuvuši gūstā. Es domāju, ka patiesībā tas ir tā, ka mirušajiem vienradžiem viņu ragi tā pat vairs nav svarīgi. Mums tikai ir jātiek tiem pakaļ!
Terija uzbudināti palūkojās uz Sofiju un gaidīja tās ideju.

Šo rakstu rediģēja Seila: 08.12.2006 18:57

[Kalevale]

Fantastiski. Sofija sajūsmināti noteica Terijai. Tu vēlies tur doties? Katrā ziņā ītanu šeit nevar atstāt vienu, bet mums abām ir kaut kur jādodas, lai kaut ko paveiktu... Viņa bezcerīgi turpināja. Kopš kura laika mēs esam tik aizņemti? Tikai tagad Sofija apjēdza, ka tas taču bija viņas vasaras brīvlaiks, kas šobrīd tapa izbojāts. Labi. Ir kādas idejas, kā mēs dalāmies?

[Seila]

-Tā kā es pazīstu vienradžus, bet tu pazīsti to, ko pazīsti tu es domāju, ka dalamies arī tieši tā pat, kaut gan mums ir jāizdomā kā mēs mēģināsim tikt ārā un uz kuru pusi kurai no mums ir jādodas.
Terija uz mirklīti apklusa un palūkojās uz Ītanu, kurš bez samaņas gulēja zemē un skumji nopūtās. Atstāt puisi šeit nebija prāta darbs un pamest viņu vienu pašu vēl jo mazāks...
-Klau. Vai nav vienkārši kads kam varētu ītanu uzticēt? Kāds, kas varētu par viņu parūpēties kamēr mēs atgriežamies? Tu neesi neko tādu satikusi?
Jautājumi bira kā no pārpilnības raga, bet Terija labi visu saprata un zināja, ka nav citas izejas kā vien uzticēties.

[Kalevale]

Tāda doma ienāca prātā arī man. Jauki, es jau domāju, ka mani uzskatīs par traku. Atpakaļ, alā no kurienes mēs ar Ītanu nācām, ir knibiņš ar driādām. Viņiem tā kā varētu, varbūt. Sofija noteica vairāk sev, nekā Terijai, jo dažbrīd radās doma, ka atgriežoties knibiņš varētu tur arī nebūt, bet vēlreiz skriet un pārliecināties būtu muļķīgi. Labi. Es diezin vai tikšu galā, palīdzēsi viņu aiznest? Tad man tagad jāsteidzas uz upi vai kalna galu, bet Terija parūpēsies par vienradža ragiem. Ak, jel. Cerams, ka izdosies. Ītans, tikai neatstāj mūs. Tu taču negribēji mani pamest... Sofija klusi nočukstēja.

[Seila]

-Labi. Pamēģināsim nogādāt ītanu līdz Knibiņam ar Driādām un tad pārsiesim iņam brūces un dosimies ceļā. Es ceru, ka tas viss neaizņems pārāk daudz laika, jo kā sapratu no Kentauriem tad cīņa norisinājusies netālu no tās pašas vietas kur es satiku vienradžus pirmo reizi.
Terija uzmanīgi piecēlās kājās un nopētīja stāvo mau pa kuru viņiem bija nepieciešams doties uz augšu, lai varētu tur augšā nogādāt ītanu. Tas neizskatījās pārāk vienkārši. Viņa novilka savu ādas kurtku un palūkojās uz sofiju.
-Mums vajag izveidot kaut ko līdzīgu nestuvēm.