Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Margo]

Tie bija kentauri.
Zirgvaidīgais augums bija vai brūnā, vai melnā krāsā. Visi no viņiem vija muskuļoti un katram rokā bija šķēpi ar nosmailinātiem galiem. Sejas bija bargas. Mati visiem bija gari. Visi bija vīriešu kārtas.
Terija sajuta, kā viens no kentauriem piespieda meitene ar šķēpu pie zirga krūtīm. Likās, ka maitenei aizsitās elpa, jo kentaurs bija spēcīgs. Duncis izslīdēja no rokām un iekrita zālē.
Vienradžu mātes bija gatavas uzbrukt. Galvas bija noliektas, ragi pavērsti uz uzbrucējiem.
Kentaus, kas bija uzkāpis uz klints bija pelēkā nokrāsā. Mati bija balti kā sniegs. Rokās viņš turēja nevis šķēpu, bet gan zobenus, kas bija savienoti ar tādu kā mietu. (Nezinu kā īsti sauc.)
Viņš vērās apkārt gan uz vienradžiem, gan uz meiteni, gan uz saviem vīriem.
E'n hulmas!kentaurs noteica un vīri nolaida šķēpus.
Viņš paskatījās uz meiteni un neteica ne vārda. No skatiena varēja noprast, ka viņš gaida atbildes.
Skatiens bija salts kā sniegs. Stingrs un disciplinēts. Likās, ka kentaurs vispār nemirkšķina.

[Seila]

Kentauri? Par šīm mītiskajām būtnēm Terija bija dzirdējusi ne vienu vien reizi, bet tagad atrasties ar pasaku aci pret aci, bija kaut kas savādākas, kaut gan jāatzīst arī, ka vienradži bija tāda kā pasaka un tātad te vairs nemaz nebija par ko brīnīties. tajā brīdī, kad duncis izslīdēja no meitenes rokām viņa saprata, ka nu ir mazas nepatikšanas parādījušās, bet tikai līdz tam brīdim kad Parādījās šķiet, ka galvenais no visiem kentauriem. Viņš kaut ko jautāja, un lūkojās meitenē. Un viņa nespēja saprats, vai jautāts tiek viņai vai kādam citam.

[Margo]

Kentaurs dziļi lūkojās Terijas acīs.
Vienradži ir briesmās...viņš noteica noskatot pārējos savus sugasbrāļus.Akmens un kalnu gari ir metušies uzbrukumā.
Kentaurs noklabināja pakavus un nolēca nokaltušajā zālē.
Kentaurs it kā nolasīja meitenes domas.
Ah namnibu!viņš noskaldīja un kentaurs atlaida Teriju.
Om...viņš vēlreiz noteica un kentauri pa vienam nozuda birzī un mežā.
Viņus nekas neinteresēja. Vienradzes vienalga stāvēja noliektu galvu, gatavas durt ar saviem ragiem, ja nu kas, taču kentauri tikai lepni soļoja prom.

[Seila]

-Akmens un kalnu gari?
Terija klusu atkārtoja pie sevis un tad aptvēra, ka kentauri ļauj viņiem doties tālāk...
vienradžiem draud briesmas, briesmas, briesmas. Vajag palīdzēt viņiem paslēpties, japaslēpj jaunie un mātes tas ir svarīgākais. Ko gan tur teica viņas vienradzis? Vai tikai ne to, ka viņiem esot jāgaida Miglas kalna alās.

[Margo]

Vienīgais bija palicis iesirmais kentaurs.
Jā...viņš noteica.Un nešaubies par to, ko teica pegazs. Kaut gan Miglas kalns tagad apvīts ar ļaunuma spēkiem, tā ir pati drošākā vieta...
It kā nolasījis meitenes domas kentaurs pazuda kādā krūmu pudurī.

[Seila]

-Labi, ja miglas kalns ir pati drošākā vieta, kaut gan man tam negribas ticēt tomēr. Mums lika turp doties un tas nozīmē, ka mums turp ir jādodas pēc iespējas ātrāk. Jau tā esam aizkavējušies kamēr šeit bija kentauri...
Meitene pacēla no zemes duncīti un iebāzusi to makstī ielika atpakaļ kabatā, tomēr pēc brītiņa pārdomājusi meitene to aizbāza aiz bikšu jostas un palūkojās jautājoši uz vienradžiem...
-Turpinam ceļu? Te palikt ir bīstami.

[Margo]

Vienradži nesaprašanā saskatījās.
Neviens nezināja, ko darīt. Neviens nezināja, kurp jādodas.
Kāds mazais vienradzēns klusi pieauļoja pie Terijas un lūdzošām acīm vērās viņā.
Saspringums bija rimis, taču tagad vienradži bija izmisumā. Mātes staigāja šurpu turpu, neizlaizdamas no acīm savus mazuļus.

~~~

Kalus petras. noteica kentaurs, kad bija pazudis aiz krūmāja.
Priekšā gaidīja pārīti kentauru. Viens melns ar melniem matiem, otrs tumši brūns ar gaišu matu krāsu, bet trešais rudi brūnā krāsā ar tumšu matu krāsu.
Paklanījuši galvu viņi aizrikšoja krūmājos.
Sirmais kentaurs noskatījās uz miglas kalnu, tad uz saviem pārējiem biedriem.
Om.vinš atkal teica un viņi sāka kustēties kalna vienradžu birzs virzienā.

[Seila]

Terija ielūkojās lūdzošajās vienradzēna acīs un pieliekusies noglāstīja tam galvu un klusēdama apkampa dzīvnieciņu. Kaut kas bija jāda un viņa zināja ko darīt. gan jau, ka kalna pakājē viņi atradīs nepieciešamo paslēptuvi...
-Sekojiet man
meitene apņēmīgi piecēlās kājās un devās uz kalna pusi.

[Margo]

Vienradži saskatījās, tomēr pa vienam sekoja meitenei. Pie Terijas sāniem lepni soļoja mazais vienradzēns. Viņš uzticējās meitenei.
Viņi gāja tuvāk kalnam un tas izskatījās ar vien draudīgāks un iespaidīgāks. Apkārt tam pletās lekni krūmāji. Taču piekājē vīdēja tāda kā paplata plaisa. Slepenā ieeja kalna dziļumos.
Vienradžu ķēve iespurdzās un pakratīja krēpes. Tā aizrikšoja pie plaisas un sparīgi māja ar galvu, kārpīdama ar kāju zemi.

[Seila]

Tgad kad, vienradzis piesteidzās pie plaisas, Terija saprata, ka dzīvnieks ir atradis ceļu un tālāk viņiem ir jādodas turp iekšā. Pienākot tuvāk terija Bezcerīgi asptājās... un ko tālāk?

[Margo]

Vienradži pa vienam aizspracās garām Terijai in iegāja kalna dziļumos. Terija sekoja dzīvniekiem.
Plaisa bija tik plata, lai pa to varētu pārvietoties viens cilvēks (viens dzīvnieks).Kādu laiciņu viņi gāja taisni pa necaurredzamu tumsu. Vienīgais, kas meiteni vadīja bija vienradžu soļu dipoņa pa priekšu.
Tad lēni sāka kļūt gaišāks un gaišāks. Tunelis vairs nebija tik šaurs.
Tad Terija priekšā ieraudzīja gaismu.
Viņa bija nonākusi apaļā kalnu zālē.
Sienas bija akmeņainas. Tā pat arī nelīdzenais pamats, tikai vidū slējās neliels paaugstinājums uz kura atradās sārta uguns lode, kad menevrēja pārdesmit centimetrus no zemes. Tā bija tik spoža, ka spēja piesildīt aukstās sienas un dot gaismu.
Vienradži bija sastājušies bariņos un izskatījās, ka viņi sarunājas, taču viņi tikai stāvēja un skatījās viens uz otru.
Mazie vienradzēni lūkojās uz jauno atklājumu- gaismas avotu telpā. Tās viņiem bija jaunums.
Viss bija kluss. Pat soļi šķita vairs neatbalsojamies zālē.
Terija pagāja dziļāk zālē un ieraudzīja lielos, augstos griestus un paaugstinājumus, gar alas sienām, kas veda augšup. Tie vijās kā liela pelēka čūska. Likās, ka tas ved bezgala augstu, jo alas griestus pat nevatēja saskatīt.Šur un tur dažādos augstumos pie alas sienām vīdēja jauni tuneļi, kas tinās tumsā. Taču liesma likās apspīd visu lielo zāli, līdz pat pašai augšai, bet par spīti nespīdēja iekšā tuneļos.

[Seila]

Tā labi man ir skaidrs, ka es atrodos kaut kur kalna iekšienē kopā ar abriņu vienradžu, pareizāk vienradžu mātīšu un mazu vienradzēnu un kaut kādu ugunīgu lodi. Interesanti tā lode ir karsta? kaut gan labāk nemaz to nepārbaudīt. Maz, kas var gadīties. No otras puses pieņemsim, ka šeit mēs esam drošībā. Tomēr cik ilgi? Vienradži pārāk ilgu laiku nespēs iztikt bez pārtikas un es arī, kaut gan interesanti, kas tur augšā atrodas? izskatās tādas kā kāpnes. Varu saderēt, ka tās ved ļoti, ļoti augstu, kaut gan no otras puses ņemot...Tomēr interesanti...varbūt, ka vajazdētu pakāpties un augšu, kaut gan no otras puses...smags jautājums
Meitene stāvēja zāles vidū un apdomāja radušos situāciju.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela sapurināja ugunssarkanās cirtas, dumpinieces gars pamodāš meitenes sirdī. Viņa izpeldēja no krūmu aizsega un devās taisnā ceļā uz vārtu pusi neskatoties uz delfīnu baru kas peldēja garām.

[Margo]

Trakā!Fets kliedza Andželas galvā.Nepeldi pāri!
Pārējie delfīni traucās un meitenes pusi.
Fets palika aizsegā.
Andžela nepaspēja tikt necik tālu. Delfīni peldēja tai apkārd, nelaizdami tālāk.
Nekusties, cilvēk...kāda dunoša balss ieskanējās galvā.
Delfīni tikai riņķoja apkārt...

[Nevaram doties tālāk! Darka nav šeit... Nāksies pakavēt laiku. Mēģināšu izdomāt, ko labu...]

~~~

Vienradži bija pavisam mierīgi. Neviens nekustējās.
Klip...klap...klip...klap...atskanēja pakavu troksnis, kas atbalsojās zāles sienās.
Vienradži nekustējās, taču visi atkal saausījās.
Klip...klap...klip...klap...atkal atskanēja pakavu dipoņa.
Klip...klap...klip...klap... tā kļuva skaļāka.
Klip...klap...klip...klap......

[Eņģeļu gūstekne]

ooc: tāda arī bija mana doma beidzot kaut ko izdarīt savādāk man naw ko rakstīt kamēr darka nav onlainā...

Andžela tikai pievēra savas mistiski violetās acis un izglaudusi roku cauri sarkanajiem matiem tik pat draudīgā un dunošā balsī kādā ierunājās balss viņas galvā atbildēja. Man ir arī vārds un es atļaušos jūs lūgt pret mani izrādīt kaut mazāko cieņu un tagad es gribētu tikt garām. meitenes dupinieciskums bija sakāpis galvā un nu viņa spurojās uz visām pusēm nemaz netaisīdamās padoties bailēm vai kam tādam.

[Seila]

Tā un tagad vēl kaut kādi mistiski trokšņi. Vai tie varētu būt Kentauri, kuri mums sekoja? Nedomāju tie aizauļoja uz pavisam citu pusi. Tātad viss loģiskāk būtu domāt, ka tie nav viņi. Vienradži arī tikai klausās un neizskatās nobijušies tātad varētu būt, ka šeit tomēr ir droši Tikai šitā skaņa man galīgi nepatīk....
-galīgi nepatīk.
Viņa klusām noteica.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle klusējot klausījās. Viņam negribējas vēl ko teikt, izjaucot miglainā tēla sakāmo. Tā varēja apslīdēt garām kaut kas svarīgs. Patiesībā viss var būt māns. viņš nočukstēja. Nevar ticēt nedza cīm, nedz ausīm, nedz sajūtām. Atleik tikai sapņi. puiša acīs iezibējās spēcīgāk dīvainaš uguntiņas.
Pieminot vārdu "Maģija", Kalle neviļus izslējās. Prātā atausa nbeskaitāmās skices un attēli, ko viņš bija redzējis un radījis, saistībā ar šo tēmu. Burvji, elfi, laumas un paradīzes putni. Viss, ko vien spēja prats izdoma't un atmineties.
Ikviens var iemačīties likumus. Ikviens var tos uzzināt, ja vēlas. puisis atbildēja, jūtot kā apŗ muguru paŗskrien skudriņas, smejoties zālei. Baiļu via satraukuma, to bija grūti pateikt. Bailes Kalle parasti nejuta, vismaz lielas.
Un kas tik ļoti atšķiras šai Ēnu valstībā? Vai šeit nav tēlu, nav domu, nav jūtu? viņš turpināja. Puiša augums viegli drebēja satruakumā. Beidzot viņš redzēja to, varēja uzzināt to, ko agrāk centās tikai izdoma't, paļāvās uz intuīciju un fantāziju, neredzot tos īstenībā, bet tikai domās.

[Margo]

Smiekli aprāvās.
Pievaldi mēli, puis!draudīgi balls noteica. Gaisotne kļuva saspringta. Likās, ka zāle sačukstas.
Klusumu!uzkliedza karalis.
Viss apklusa. Klusums.
Ko tu vispār zini par fantāziju, puis...balss teica un miglainais tēls nāca tuvāk. Soļus nedzirdēja, bet sajūtas-tās nepievīla, ne šoreiz.
Tu neko par to nezini. Tā var būt pati bīstamākā spēle, kādu jebkad esi spēlējis. Apmaldīties var viegli. Atšķirt sapņus no īstenības-grūti. Tik daudz cilvēku ir tajā nomaldījušies...
Ēnu karalis pagāja Kallem garām, tad apstājās, kad bija puisim aiz muguras.
Vai tu redzēji rozes, kas auga manā dārzā?viņš noprasīja un zāle atkal ieķiķinājās.

~~~

Delfīni apstājās, tomēr nelaida Andželu garām.
Kur ir Fets.atkal atskanēja balss.Pasaki, kur ir nodevējs un varēsi iet.
Saki, kur viņš ir...ieskanējās pazīstama sievietes balss.
Visi delfīni bija saspiedušies ap Andželu un nedomāja atkāpties. Fets bija pārkāpis likumu. Viņam bija jāmaksā.

~~~

Pakavu dipoņa pieņēmās spēkā. Nu varēja saklausīt, ka soļo vairāki, ne viens dzīvnieks.
Pēkšņi no tumšās spraugas izlīda balts siluets. Tad vēlviens, vēlviens.
Atgriezušies bija pieci vienradži. Visi bija vienās asinīs. Dažiem ragi nolauzti. Pegazu nemanīja.
Beigās no ejas izlīda kāds melnīgsnējs kentaurs. Tas pats, kas bija turējis Teriju.
Vienradzes steidza apraudzīt atnācējus. Daža bija satraukta.
Kentaurs devās tieši uz Terijas pusi. Paklanījies viņš teica: Mani sūtīja Redragurs. Pegazs un divi kentauri ir sagūstīti.
Vienradzes uzmanīgi klausījās, kamēr kaujinieki atslīga uz akmens grīdas bez spēka.
Pārējie...viņš klusi noteica un nolieca galvu.Neizdzīvoja kaujā.
Vienradzes saskatījās.
Mani sūtīja šurp lai to pateiktu. Vienradži to neprastu izstāstīt...
Tad viņš pagriezās un iegāja atpakaļ ejā...
Klip, klap, klip, klap...
Viņš jau bija prom.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela ietiepīgi izbrauca roku cauri ūdenī plandošajiem matiem. Viņa nopētīja visus delfīnus un mēģināja izdomāt kurš no tiem bija dimdošās balss īpašnieks un kurš sieviete kuru meitene jau bija sastapusi. Kāda jums starpība kur viņs ir. Es viņu sastapu tikai tad kad tā ```` norādot uz delfīnu kurš izskatījās vissievišķīgākais un ar kādām nenosakāmām taču manītām niansēm. sāka dusmoties uz Fetu par to ka viņš ir paglābis mani. Pēc tam mēs devāmies uz kaut kurieni īsti nezinu un tad es nokritu šķiet, ka puisis to darīja speciāli lai jūs saprastu ka viņš nav nodevējs. Andžela pārliecinoši meloja satiasot seju tādu itkā viņa būtu patiesi sarūgtināta par Feta rīcību, lai gan protams viņa viņam bija pateicīga. Un tagad mani laidiet esmu pārliecināta, ka Jūs viņu atradīsiet gozējoties kādā koraļļu rifā starp bariņu Jums līdzīgajiem.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle neviļus izslējās staltāk, kad rēgainais stāvs viņu apsauca. Sejā parādījaš dīvains smaids, klausoties viņa runās par fantāziju un cilvēkiem, aks tajā apzuduši.
Tad tikpat labi vari peiskaitīti mani pie viena no viņiem. Esmu pazudis, iekļuvis pārāk dziļi apburtajā sapņu pasaulē. Teju iekviena ierasta lieta spēj manās acīs pārvērsties par ko nebijuši, nereālu. Kalle šķita dīvaini smaidām.
Koku zari ķļūst pilni krāsainu un neredzētu putnu, veci mūri par apburtām pilīm, cilvēki par neredzētām radībām. Atleik tikai aizvērt acis un neesi vairs šeit.
Un rozes dārzā ir vilinošs, kā būtu pilnas nšvi nesošu indi, kas aizmidzina uz mūžu, ļaujot pazust tumsā. puiša skatiens kļuva pārāk dīvains.