Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Eņģeļu gūstekne]

Abi, tēvs protams šo pasākumu atbalstīja minimāli, bet tomēr arī viņš tajā tika iesaistīts Andžela diezgan nīgri nomurmināja, jo neatbalstīja šāda tipa pasākumus... Kādi tev bija plāni šai vasarai? abas meitenes tuvojās smilšainajam, akmeņiem nobārsītajam jūras krastam. Sacēlās neliels vējiņš, bet tas patīkami atvēsināja

[Ausminta]

Jā, dīvaini. Daži cilvēki mēdza Džonam teikt, ka viņa skatiens ir parāk ciešs un liek justies neomulīgi. Muļķīgi, bet bija jāatzīst, ka šoreiz kaut kas laikam bija sagriezies otrādi, puisis negribīgi nodomāja. Njā.. Lai gan vispār taču viņam bija vienalga. Bija taču?
Viņš izdzirda Pjēra teikto par pabīdīšanos un palūkojās ārā pa aizmugurējo logu. Uz ceļa bija kāds zēns.
Šodien stopētāju netrūkt, tā izskatās, Džons noteica. Arī ar somām, droši vien vēl viens topošais kompanjons. Tikai ko mežā darījis?

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 14.03.2006 21:40

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle bija jau iznācis ceļa malā, kad pēkšni mašinā, kas tikko bija braukusi garām sāka braukt atpakaļ gaitā. Interesanti, kādēļ gan? viņš izbrīnā pacēla uzacis.
Atkāpies pieklājīgā atālumā no ceļa, lai šoferis, (ej nu sazin, kas viņam prātā) viņu nejauši nenotriektu, bet viņš atrastos pietiekami tuvu, lai pāris soļus sperot nonāktu mašīnai līdzās, kad tā apstātos.

[Margo]

Pjērs pabrauca atpakaļgaitā uz zēna pusi. Viņš apstājās tā, lai pa šofera logu varētu redzēt zēnu. Attaisījis logu, Pjērs sāka runāt ar zēnu: Sveiks...vei tevi nevajag aizvest? Viņš pieklājīgi bilda un uzsmaidīja zēnam.

[Seila]

-Es tak tev teicu, ka vajag stopot...
Terija klusu kamēr pjērs sarunājās ar no meža iznākušo zēnu paķircināja Džonu. Tajā pašā laikā meitene neiazmirsa uzmest pētošu skatienu nepazīstamajam. Tā izskatās, ka nepatikšanas mums no viņa nebūs vismaz pagaidām. Pēctam gan jau redzēs. izskats? Hmmm...Izskats tā nekas bet man tomēr daudz labāk patīk Džons. tikai kāpēc? Nu gan atkal sākas...

[rudo lapu vilcēn...]

Un kurp jūs bruacat? Kalle pieklājīgi ievaicājās. Viņa skatiens uz brīdi nedaudz pakavējās pie slaonā sēdošajiem, be tad pievērsās šoferim.
Nez gan, cik daudz mašīnu gan brauc pa šo ceļu? Pietam uz to pašu pusi, kur pēc tēv teiktā atrodas namiņi, kur pavaadīšu šo vasaru? viņš pats sev uzdeva jautājumus, kaut atbildi jau zināja.

[Hermija]

Manējie mani uz šejieni atsūtīja tikai tāpēc, ka vēlas parādīt, cik labi jaunie vecāki viņi ir. Ma bija plāni aizbēgt no mājām un doties uz kādu tālu vietu. Galu galā naudas man netrūktu Diemžēl no šejienes aiziet būtu diezgan grūti, jo līdz tuvākajai pilsētai ar transportu ir vairāk nekā 30 kilomtri, cik nu man pastātīja. Un kādi bija tavi plāni šai vasarai, pirms tu tiki atsūtīta šeit, kur nedarbojas telefoni un nav labierīcību? viņa jautāja Andželai un ieelpoja svaigo jūras gaisu.

[Eņģeļu gūstekne]

Šeit nestrādā telefoni? Šokā vaicāja Andžela jo redzi viņas mobilais bija izslēdzies un viņa nemaz nezināja ka te tie nedarbojas... Man plāni bija pavadīt vasaru sava labakā drauga Čārlija villā, bet to laikam varu izsvītrot meitene bija patiesi apbēdināta par šo nejaucību... viņa nometa dvieli un iekāpa ūdenī... tas ir silts nāc

[Darka]

Sebastians palūkojās uz Sofijas mantā. Kaut, kas viņam lika viņai palīdzēt, paņemt tās. Pats pārsteigts par savu rīcību viņu galvā mocīja dilemma Ko pie vlena es daru... Šis svaigais gaiss uz mani pavisam noteikti atstāj dīvainu iespaidu. Paņēmis meitenes somas viņš ienesa tās savā mājiņā. Nu tagad, kad esi atradusi, kur apmesties, varbūt ejam izbaudīt kaut ko no jūras dotajām iespējām? Pret mājeles sienu bija atstutēts sērfošanas dēlis, kas Sebastianu patīkami saviļņoja. Dēlis bija koši zaļā krāsā uz kura bija atveidotas trīs treknas asakas, zem kurām rotājās pieci paraksti.

[Ausminta]

Nu, mēs jau arī bijām tādi gandrīz stopotāji, tā es to domāju. Tikai atšķirība tāda, ka jaukais Pjērs apstājās, pat roku neceļot. Bet tu jau negribēji stopot, tu gribēji iet ar kājām, ja pareizi atceros, Džons atteica pasmīnēdams.
Mēs braucam, vai, precīzāk mūs ved uz Derfildu. Tu arī uz to pusi? Džons, atvēris durvis, jautāja ceļmalā stāvošajam puisim.
Kur tad citur. Šodien visi uz Derfildu.

[Seila]

-Nu labi gandrīz...bet starp citu man nebija iebildumu arī stopēt. Tas biji tu, kas izdomāja, ka vajag pajautāt ceļu.
Terija atbildēja ar vieglu smaidu uz lūpām un palūkojās uz priekšu uz ceļu. Kurš aizvijās, kaut kur tālumā. Tur kaut kur aiz kokiem bija vieta, kur viņai nāksies pavadīt laiku kopā ar pilnīgi svešiem cilvēkiem

Šo rakstu rediģēja Seila: 15.03.2006 22:28

[Kalevale]

Sofija pārsteigumā iepleta acis. Tev nevajadzēja ņemt manas mantas! Es taču pati varēju tās ienest. Nedaudz piesarkusi noteica meitene. viņa veikli apskatīja mazo mājiņu, izvilka no somas peldkostīmu un veikli aizskrēja pārģērbties.
Viņas ģērbšanās neieilga, tā bija ātra. Viņa iznāca divdaļīgā, sarkanā peldkostīmā, nedaudz kaunēdamās par daudzajām rētām uz kājām, viņa aptinusies dvielī stāvēja. Sofija āda nebija solārijos nosauļota kā vairumam meiteņu, viņa izskatījās pat ļoti bāla. Hmmm... nu, mēs, laikam varētu iet, bet tu nepārģērbsies? Man šķiet, ka sērfošanai vajdzīgas kādas īpašas drēbes. Meitene atkal ierunājās, velkot ārā no somas savu digitālo fotoaparātu, lai iemūžinātu viņu mājiņu. Es jau peldēšanai esmu gatava! Sofija pasmaidīja, beidzot tas bija īsts smaids.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 15.03.2006 23:33

[rudo lapu vilcēn...]

Jā, zu to pašu pusi. Kalle atbildēja svešajam puyisi, kas bija atvēris durvis. Tad jau iznāk pa ceļam. vigls smaids bridi spēlējās viņa sejā.
Man izrādijās taisnība. viņš pasmaidīja Nezcik daudz mašiņu uz citām pusēm via vietām šeit nedosies.

[Sonrisa]

Rosija bija uztrsukusies. Viņa vēl joprojām bija iesprūdusi šajā viet';a un nezināja, ko lai dara. Viņa atcerējās, ka netālu no šejienes viņai dzīvoja viena no daudzajām vecmāmiņas draudzenēm. Izņēmusi no somas mobilo, meitene uzspieda viņas numuru un pielika telefonu pie auss. Sveika, Reisa! Te Rosija. Vai Jūs nevarētu man izlīdzēt...
Kad viss bija sarunāts, Rosija gaidīja. Mašīna piebrauca un meitene iekāpa tajā. Uzkurieni tad Tevi aizvest?! sieviete jautāja. Līdz Dērfildai meitene sacīja un pasmaidīja. Brauciens sākās.

[Margo]

Mežzinis gribēja jau vērt vaļā muti, kad sarunu pārtrauca Džons. Sirds mežzinim vēl aizvien drebēja, par strauta notikumiem, tāpēc bija patīkami, ka Džons viņu pārtrauca, Tik tuvu strautam viņam netika atrasties. Pjērs atvēra savas mašīnas durvis, neko nesakot, un paņēma zēna somas, viņam uzsmaidīdams. Zēns iekāpa mašīnā. Ielicis somas bagāžniekā. Viņā iesēdās atpakaļ savā autovadītāja sēdeklī un atkal ieskatījās spogulī. Likās, ka viss ir mierīgi. Pagriezdams skatu uz strauta pusi viņš ieraudzīja to pašu mistisko būtni, ko pirmo reizi, kad atklāja strautu.
Izskatījās, ka bērni ir pārāk aizņemti , lai to ieraudzītu. Pjērs aši piespieda gāzes pedāli. Mašīna noraustījās un tad jau traucās, pa lauku ceļu, saceļot lielu putekļu mākoni.

OOC: rossy...baidzot atrada variantu, kā nokļūt līdz Derfildai... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

Šo rakstu rediģēja North_see: 16.03.2006 13:36

[Seila]

Interesanti, kas gan viņu tā nobiedēja?
Terija pie sevis nodomāja pamanīdama cik strauji viss notiek un cik ātri Pjērs mēģina aiztīties, kā meitene pie sevis nodomāja prom...
Vajadzētu atgriezties pēc tam līdz šejienei un apskatīties apkārt, kas tad te īsti notiek...Meitene piefiksēja domās un tad pameta skatienu uz tikko iekāpušo mašīnā zēnu.
-Sveiks es esmu Terija...
Meitene pastiepa roku pār sēdeklim, lai sasveicinātos ar zēnu.

[rudo lapu vilcēn...]

Vai tad vajag tik lielu ātrumu! Kalle bija nedaudz pārsteigts, kad mašīna sāka braukt. Viņš bija iekārtojies aizmugures sēdeklī, soma nolikta aizmugurē. Vasrbūt jāmēģina uzsākt sarunu?... viņš nedroši nodomāja.
Sveika. Es esmu Kalle. viņš nedaudz pasmaidīja un sarokojās ar Teriju.
Ainava gan ir skaista, arī pa mašīnas logu. viņš nodomāja, veroties uz kokiem ceļmalā, kas skrēja garām.
Viens vaigs Kallem bija nedaudz notriepts ar zaļu krāsu, rokas arī, bet nedaudz. Viņš tām nešķita pievēršam uzmanību. Puiša domas vēl nedaudz kavējās pie paša iztēles radītajām būtnēm pie strauta. Acu priekšā atkal uznira tikko izveidotā glezna, neliels strauts, krūmu ieskauts, pār kuru noliekusies nimfa, bet turpat tālāk rotaļājās puķu bērni, mazi cilvēciņi, trausliem ķermeņiem un smailām ausīm. Tālāko koku zaros sēdēja neredzēti putni. Vienubrīd, gleznojot, viņam šķita, ka kaut ko ierauga vēl bez mierpilnās ainavas, bet tas, viņprāt, šķita tikai acu māns. Skatiens bija noguris no krāsām, bet tagad tās guva veldzi no apkārtējās ainavas.

Šo rakstu rediģēja Renīna: 16.03.2006 14:00

[Seila]

Terija laipni un pavedinoši uzsmaidīja zēnam. Tas gan sanāca pats no sevis, jo speciāli viņa nekad neko tādu nedarīja.
-Man prieks iepazīties, bet šis te klusējošais radījumus.
Meitene pamāja ar galvu uz Džona pusi.
-Ir Džons.
Viņa apklusa un tad pēkšņi apņēmīgi pabīdījās uz durvju pusi un veikli kā zebiekste iespraucās aizmugurējā sēdeklī starp abiem puišiem.
-Tātad...kāpēc tu dodies uz Derfīldu?

[Margo]

Pjērs sāka braukt lēnāk, bet sirds tik un tā vēl nemierīgi dauzījās...
Tikai tagad Pjērs aizvēra logu, jo putekļi pija pilns deguns. Mežzinis nošķaudījās. Līdz Derfildai vairs nebija tālu.
Es neesmu traks...tās vienkārši bija halucinācijas. Interesanti..vai puika redzēja to pašu?... Nē... vakarā es visiem jauniešiem pateikšu, ka uz strautu un kalniem ir aizliegts iet... mežzinis nodomāja un mašīna iegriezās nākamajā līkumā.
Līkumā varēja saredzēt, ka mežz beidzas un sākas aizaugušas pļavas. Ceļa labajā pusē atradās mežziņa māja.
Mēs nedaudz piestāsim...man šis tas jāpaņem no manas mājas...viņš noteica nobremzējot, bet viņa balss vairs nebija droša un skanīga.
Viņš nogriezās un mašīna ieslīdēja pagalmā.
Dīvaini...es neatstāju ārdurvis vaļā...mežzinis nodomāja.
Izslēdzis mašīnas motoru mežzinis uzsauca jauniešiem: Jūs pagaidat te pat...es tūliņ būšu atpakaļ.
Tad aizcirzdams durvis viņš braši iesoļoja mājā.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle palocīja galvu.
Es uz Derfīldu atbraucu brīvdienās, vecāki pierunāja. Kale pasmaidīja. Pagaidām viņam nešķita svarīgi gari un palši klāstīt par to, ko vecāki viņam teikuši par šo vietu un tieši kadēļ viņi labprāt redzētu Kalli ierodamies šeit.
Mežzinim apstājoties, Kalle brīdi ar skatienu pakavējās pie mežziņa nama, bet tad atkal pievērsās blakussēdētājiem.
Un kādēļ tu esi šeit ieradusies? viņš vaicāja.