Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Margo]

Cerēsim... viņš noteica.
Vismaz parasti...nu cik nu parasti...no šausmenēm spriežot...brīdinājumus raksta ar sainīm...vai ko tamlīdzīgu, bet šie sienā ir iegravēti... Ītans sprieda. Padzisuši...tātad diezgan veci...
Pēkšņi eju pāršalca salta brāzma.
Protams...es varu arī kļūdīties... viņš klusi nobeidza un paskatījās uz ejas pusi.

[Kalevale]

Sofija neticībā soļoja uz priekšu. Viņa vienkārši sekoja, visa apbrīna bija zudusi. Nekur viņš tos savus briesmoņus neaizsūtīja, Sofijas prātā risinājās domas. Redzot visu šo skaistumu gribējās ajutāt un jautāt, taču meitenes lūpas, spītībās bija slēgtas. Viņa nezināja, kas taču kaut kas lika viņai domāt, ka šis elfs viņai melo, visu laiku, melo. Galvenais atcerēties ceļu, prom no šejienes. Cerams, ka ar vasarniekiem, bākā nekas slikts nenotiks... cerams...

[Margo]

No abām zāles galā esošajām durvīm izstaidzās piecas kalpones. Tad karaliskā stājā iznāca arī kāda meitene. Viņa bija ģērbusies pelēki melnā tērpā. Melnie mati bija saņemti copē. Viņa izskatījās majestātiski.
Tēvs... viņa māksloti iesaucās.
Ķēniņš palaida vaļā Sofijas roku un staidzās pie viņas.
Meitene iedeva viņm skūpstu uz abiem vaigiem un tad pavērās uz Sofiju. Tad viņa ilgi ar nepatiku viņā vērās, bet tad viņa pakniksēja un vēlreiz ļoti samāksloti ierunājās.
Mana māsa...

OCC: Nu lūk Kal' tev suprise!

[Darka]

Bastians palūkojās uz eju no kuras bija nākusi brāzma. Viņš klusītām ierunājās, lai to sadzirdētu tikai Ītans Varbūt tā bija tikai vēja brāzma, kas liecina, ka tuvumā ir izeja... Mums vajadzētu pasteikties... Bastians pagrūda Ītanu uz priekšu.

[Margo]

Es gan tā nedomāju. (un viņam nebija taisnība) Ītans noteica un paspīdināja ar lāpu tālāk ejā.
Tā veda uz leju. Šauras šaurītiņas kāpnītes, kas aizvijās dziļi lejā...tumsā.
Lejup varēja dzirdēt kaut ko līdzīgu elsām vai čukstiem.
Baisi... viņš nočukstēja un griezās, lai atkal dotos atpakaļ.
Nu ir vāks!!!viņš iekliedzās.
Un patiesi. Eja atkal bija pazudusi. Atkal priekšā bija siena, kas neļāva tikt atpakaļ.
Kāds pavisam noteikti nevēlas mūs laist atpakaļ.viņš nodomāja.

[Kalevale]

Sveika, nē, es neesmu tava māsa. Mans vārds ir Sofija. To pateikusi Sofija pakniksēja, jo bija paradusi tā muļķoties ar draudzenēm. Sofija viegliem soļiem devās uz priekšu! Piegājusi pie jaunās sievietes viņa vērās tai tieši acīs. Sofijas acīs bija redzams lūgums. Lūgums pēc palīdzības. Uz mirkli, tas nomainījās pret niknumu, kad meitene pameta skatu atpakaļ uz ķēniņu. Sofija cerēja, ka ajunā sieviete sapratīs...

[Margo]

Muļķe... viņa nodomāja un arī paskatījās uz Sofiju.
Nemuļķojies māsa...es tev izrādīšu pili... viņa māksloti pasmaidot noteica un paņēma Sofiju pie rokas, lai dotos projām.
Viņas izgāja pa ienām no durtiņām. Priekšā bija kāpnes, kas veda uz leju. (dīvaini...ne?) Meitene Sofiju rāva sev līdzi tieši tumsā.

[Darka]

Bastians pagriezās tik strauji lai ietu atpakaļ, ka gandrīz iestirecās sienā Kā tā te gadījās? Lai gan tas mani vairs nepārsteidz... Vienīgi kas mani pārsteidz ir šie nolādētie čuksti... Kaut viņi apklustu Nekad iepriekš viņš nebija vēlējies klusumu un mieru. Ceļš atpakļa vairs nav... Viņš centās no balss padzīt bailes, kas nu jau bija saklausāmas daudz skaidrāk Jāiet ir tikai uz priekšu, lai kas mūs arī gaidītu.

[Margo]

Nekas cits jau vairs neatliek...patiesi....viņš noteica un iedeva Sebastianam ļāpu.
Tagad gan tava kārta... viņš noteica un aizspraucās Sebastianam aiz muguras.
Tas ir pārāk... viņš nodomāja un viņi abi jau soļoja lejup.

~~~

Pastaidzies. viņa uzkliedza.
Šitais cilvēku skuķis manu vietu neieņems... Mani viņa nespēja aptīt ap pirkstu...viņa taču ir tikai nieka cilvēks! viņa domāja un rāva Sofiju ar vien dziļāk un dziļāk pazemē.

[Kalevale]

Palīdzi man tikt prom! Sofija noteica, ļaudama sevi vilkt. šķiet, ka tu esi princese... skaista. Tad par tevi viņi visu ceļu runāja. Sofija atkal apklusa. Meitenei šķita, ka viņa dzird soļus. Taču nedaudz papurinājusi galvu, viņa saprata, ka tie ir viņas pašas, vismaz viņai tā likās. Palīdzēsi tikt prom? Sofija vēlreiz uzdeva šo jautājumu, kaut gan viņai bija skaidrs, ka atbilde būs nē! Labi, ja nevari palīdzēt tikt prom, tad vismaz nogalini mani! Sofijas balsī atkal parādījās spītība. Viņa cerēja, ka nāve pamodinās viņu no šī briesmīgā murga, kurš tiešām bija kļuvis nekontrolējams!

[Darka]

Sebastjans nepaspēja pateikt ne vārda, kad lāpa jau bija viņa rokās un Ītans atradās aiz viņa muguras Paldies.. Sasodīts, kas gan ir priekšā? Katrs pakāpiens viņu veda aiz vien tuvāk noslēpumam un baiļu avotam. Katrs solis, ko viņš spēra varēja viņam būt pēdējais.

ooc: Tas gan bija drosmīgi.... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

[Margo]

Ar lielāko prieku...tevi nogalināšu... viņa nodomāja, taču pirms tam viņai pa galvu šaudījās doma "visu ceļu runāja"... Lai tas cilvēku skuķis te nemuld!
Ja viņi runāja, tad tev būs jāzina mans vārds! viņš noteica neatbildot uz Sofijas jautājumu.
Tad jau viņas vairs neskrēja lejup pa kāpnēm. Viņas bija uz bruģa, bet apkārt viss vienalga tinās tumsā.

~~~

Kāpjot ar vien zemāk balsis kļuva skaidrākas. Skaļākas. Toties kāpnes-platākas.
Sebastians priekšā bija apstājies. Viņš jau bija nonācis uz līdzenas zemes, bet viņš bija apdzēsis lāpu.
Piedodiet, ka vadu Sebastiana tēlu, bet man bišku jāpakontrolē situācija...
Vai viņš ir traks? Ītans nodomāja.
Bet viņam nevajadzēja ilgi gaidīt, kad aiz nelielās sieniņas, aiz kuras bija paslēpies Sebastians parādījās gaisma.

~~~

Priencese paņēma no sienas lāpu un izņēmusi no lielās kleitas kabatas sudraba nazi viņa aizdedzināja lāpu. Ar nazi? Nē. Naža galā atradās sudraba šķiltavas.
Tagad pavērās skats uz šo vietu. Tas bija pagrabs. Vai labāk bija teikt kaut kas līdzīgs cietumam.

OOC: Njā... es taču teicu, ka viņš ir zaķpastala!

[Kalevale]

Nē, tavu vārdu es nezinu, un nemaz negribu zināt. Viņi runāja, vienkārši par princesi! Sofija pēkšņi apklusa, Viņa pilnīgi noteikti dzirdēja balsis. Es zinu, ka gribi mani nogalināt, ko tad vēl gaidi? Aiziet, uz priekšu, man nav iebildumu! Sofija iekliedzās unatbrīvojās no princeses rokas, viņai bija apriebies, ka visi viņu vada. Nolādēts, kādēļ mēs ar Sebastianu nevarējām vienkārši stopot uz mājām! Sofija atkal iekliedzās, viņas balss bija dusmīga, meitene vairs nespēja izturēt visas šīs dīvainības. Lāpas uguns, nedaudz apžilbināja Sofijai acis, taču samiegusi tās, viņa skatījās uz priekšu!

[Darka]

Sebastians pie savas slēptuves pievilka klāt Ītanu, lai gaisma viņu neatklātu. Klusu tur kāds ir Sebastjans klusā balsī noteica.

[rudo lapu vilcēn...]

OOC: Nu gan man sarūpējāt ko lasīt (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blink_a.gif) Bet nu Kalle ir atpaka``l un atļausies nedaudz reaģēt uz iepriekš notikušo (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/shifty_a.gif)

Kele visu ceļu bija klusējis, turot roku kabatā un žņaudzot zīmuli. Viņa acu priekšā vīdēja neskaitāmas ainas, līdz puisis vairs pats nesaprata kura īsta un kura izdomājums. Baltie putni nebija viņu pārsteiguši, vienīgi acīs iedeguši vēl spēcīgāku apīdumu. Ieslodzītā nevainība viņš nomurmināja un grasījās izvilkt zīmuli, bet nepaspēja, putni aizlaidās prom.
Pēc tam Kalle bija klusējot sekojis augšup pa tumšajām kāpnēm, blocinā vilkdams līnijas unnveidodams skices, lai būtu kaut nedaudz kur paskatīties, kad rīt sāks gleznot.
Nonķot bkas virsotnē, Kalle nedaudz apstulba. Viņprāt tā bija varena ainava. Vējš raustīja blociņu Kalles rokās, gribēdams izraut lapas, bet bez sekmēm.
Ieraugot meiteni uz mola, Kalle spēja vien nočukstēt Jūras valdniece un saka strauji zīmēt.
Andželai dodoties uz priekšu, atpakaļ uz kāpnēm, Kalle sekoja, apkārtni nemanīdams. Viņš bija iegrimis darbā.
Kur pārējie? Ītans un tas otrs puisis? beidzot atrāvies no skicēm, Kalle sarauca pieri.

[Margo]

Princese atkal sagrāba Sofijas roku. Viņa girza zobus. Seja bija pilna naida.
Viņi runāja par tevi, skuķi! viņa uzkliedza.
Viņai rokā iemirdzējās nazia.
Es izdarīšu to, ko tu lūdzi...tu man troni nelaupīsi! viņs kliedza un grieza nazi rokā.

~~~

Plātīzeris... Ītanam iešāvās galvā dzrdot Sofijas balsi.
Mums viņai jāpalīdz...dzird;eji, ko tā trakā teica? viņš satraukti čukstēja.

~~~

Andželu un Kalli pārsteidza kāds notikums. Viņiem aiz muguras parādījās tāda kā arka. Tur bija, kāpnes.Šauras, tumšas. Tādas pašas pa kurām Ītans ar Bastianu bija nokāpuši pazemes ejās.

[Eņģeļu gūstekne]

Bastinas un Ītans ir kaut kur izgaisuši īgni novilka Andžela jo redzi viņu te nebija bet tad viņa sāka domās pārcilāt līdzšinējos faktus un apstājās pie tā ka warētu būt ka viņi paši negribot ir pazuduši no bākas Kā tewi sauca? Jeb tu vēl neteici? Es nesaprotu kā kā tu vari būt tik mierīgs.. nu labi kādas idejas attiecībā uz to ko darīt?

[Darka]

Sebastians palūkojās uz Ītanu ar neticīgu acu skatu Runāt Tu proti, bet rīkoties? Bastians klusi aizlavījās aiz svešās sievietes un neviena nemanīs satvēra melnmates roku kurā bija duncis Šodien es ceru Jums tas nebūs jāpielieto! ar otru roku viņš izrāva dunci no viņas rokas. Sasodīts no kurienes ši drosme... Mani taču varēja savainot. Viņš palūkojās uz asmeni, kas ar vieglu dūrienu visticamāk būtu viņu nogalinājis. Sveika! Bastians uzsmaidīja Sofijai Kā Tu te nokļuvi?

[Margo]

Tu....tāds vienkāršs cilvēku skuķis elfu vidū! Kā mans tēvs varēja būt tik akls! Viņš taču ir muļķis...kad es tikšu pie valdīšanas, tad visi likumi būs mainīti... viņa kliedza.
Viņā valdīja dusmas. Taču ļāpa. ko viņa bija piespraudusi pie sienas atklāja to, ka viņa raudāja. Īstanībā princesei bijs bail. Bail...

~~~

Relesāra atgriezās bākas labirintos. Spoka dzīve bija tik apnicīga. Viens un tas pats. Viens un tas pats...
Vismaz labirinti savienoja bāku un viņas mājas Jansenas pili.
Kāpēc es aizbēgu? viņa sev jautāja.

[rudo lapu vilcēn...]

Mans vārds ir Kalle, bet tavs? Neatminos dzirdējis. Kalle pasmaidīja. Viņa skatiens atkal klīda apkārt un apstājās pie arkas. Kas tad te? Ieeja pūķa valstībā? Kalle iesaucās un lieliem soļiem metās tuvāk, neskatīdamies Andžela seko vai nē. Varbūt redzēšu ko tādu, ko tiešām vērts iemūžināt? pusis domāja, rokās žņaudzīdams zīmuli. Bet arka? viņš uz mirkli apstājās un pagriezās atpakaļ. Zīmulis sāka vilkt līnijas un jau pēc pavisam īsa brīža uz papīra bija uzskicēta arka ar tajā sāvošās Andželas aprisēm, jo tumsa neļāva visu sasktaīt pilnīgi skaidri.