Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Darka]

Sasodīts... Bastians pavisam piemirsa par meiteni ar uguns sarkanajiem matiem un par puisi, kas līdz šim par visu notiekošo nebija bildis nevārda. Viņi vismaz var tikt no turienes laukā, bet mēs esam sazin kur, pilnīgā tumsā. Sebastians atstutējās pret sienu Un ko nu? Šeit kādam patīk ar mums spēlēties... Bet noteikti ir jābut izejai... Vismaz jaunkundzītes šeit nav. Bet janu šeit ir kaut kas vēl "labāks"?

ooc: Nemaz jau tik bailīgs viņš nav, jo kurš gan šādā situācijā rīkotos savādāk?

[Hermija]

Liza gāja arvien dziļāk un dziļāk mežā, sekodama smiekliem. Viņa nebija pati savā ādā. Šie smiekli viņu apbūra, lika sekot arvien tālāk un tālāk, ko meitene arī darīja.

[Kalevale]

Es neesmu jūsu princese! Sofija iesaucā, vērojot kā parādās daudzie elfi. Neesmu! Šobrīd viņa gribēja, lai šeit atrodas vēl kāds. Pat ļoti gribēja. Pat, ja tas būtu bijis plātīzeris. Sofija veikli pārcilāja galvā redzētās filmas, par to, kur neīstās princeses nogalina, turklāt vēl konkurence. Atcerējusies lielāko daļu notikumu, kas parasti risinās filmās viņa iesaucās vēlreiz Es neesmu princese! Brīdi uzlūkojusi šķietami galveno viņa vēl nočukstēja Tikai... nenogaliniet mani
Pēkšņi Sofiju pārņēma dīvaina sajūta. Kāut kā trūka. Nez, kādēļ viņai sāka salt... domas aizklīda... pie Bastiana. Kaut kas nav kārtībā! Meitene čukstēja... Likās, ka ar Bastianu kaut kas ir noticis, taču, kas? Viņš, noteikti omulīgi sēdēja bākā un izbaudīja tās meitenes sabiedrību. Bet tomēr... nelāga nojauta!

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 23.03.2006 11:11

[Margo]

Pareģojums saka, ka tu esi īstā...atkal ierunājās elfu ķēniņš, arī šoreiz viņš pat neatskatījās.Un ja mēs tevi nogalinātu, tad mūsu tautu piemeklētu daudz lielāka neleime, nekā tā, kas jau tuvojas. Mēs bez vajadzības nenogalinam.
Hermejs paskatījās uz Sofiju.
Viņa taču ir...princese...viņš nodomāja un pa galvu šaudījās tūkstošiem domu.
Nelielā svīta apstājās. Priekšā vīdēja lieli melnkoka vārti ar sudraba rokturiem. Tie bija tik pat lieli, kā ieejas vārti. (Šai pilī visjocīgākais bija tas, ka tai nebija mūra, neskaitot to, ka tā bija tik balta!) Abās pusēs tiem karājās tumši zaļi karogu uz kura bija attēlots vienradzis. Tik pat balts vienradzis, kā iepriekš redzētās mājiņas un pils.

~~~

Ītans atspiedās pret sienu. Pēc tam viņš apsēdās.
Te ir tik tumšs, ka vai acī dur. viņš noteica.
Un es nebrīnos, ka te varētu būt vēl, kas trakāks par putniem un dāmīti uz mola. viņš pabeidza savu domu klusi.
Pēkšņi viņš sataustīja zemē kādu koka gabalu. Saņēmis to rokā viņš priecīgi iesaucās.
Mums ir lāpa!
Vismaz viņiem bija gaisma...

[Darka]

Vismaz gaisma mums ir Sebastians atplauka smaidā. Acis vēl nebija īsti apradušas ar gaismu tapēc īsti neko viņš neredzēja. Varbūt mums vajadzētu apskatīt tuvāk šo vietiņu? nomierinājies no izbīļa viņš vērsās pie puiša ar kuru vēl nebija radusies iespēja iepazīties tuvāk. Starp citu mani sauc Sebastians un Tevi? Bastians sniedza roku pret puisi.

[Margo]

Viņš iededza lāpu. Viņi atradās tumšā ejā, kurs griesti bija klāti ar zirnekļu tīkliem. Ejas galu nevarēja saredzēt.
Jā...mēs laikam neesam iepazinušies... viņš noteica. Ītans...ļoti patīkami.
Viņš pasniedz zēnam roku un tad atkal pagriezās uz eju.
Citas iespējas mums nav.viņš teica un paskatījās uz Bastianu.

[Darka]

Bastians sekoja Ītanam pa pēdām. Viņš plūkojās uz griestiem, ko bija apvijuši zirnēkļu tīkli - tas izskatījās ļoti pretīgi. Nez kas mūs sagaidz galā? Es ceru, ka nekas slikts. Tad viņš pievērsās Ītanam Kā Tu domā, kas notiek ar pārējiem?

[Margo]

Andželu un Kalli? viņš pārjautāja. Nu ceru, ka viņi nesaskriesies ar to caurspīdīgo dāmīti.
Tad viņš pagāja vēl dažus soļus un turpināja.
Ar pārējiem? Nu es nezinu...drošvien tusējas pie ugunskura un bauda vakaru. viņš noteica un nopūtās.

[Darka]

Jau atkal iestājās klusums, kas Sebastjanam uzdzina bailes. No kurienes Tu esi? Sebastjans izspļāva, lai klusums vairs nespiestos viņa galvā ar ļaunu vēstošām ilūzijām. No vienas puses viņš vēlējās ātrāk nokļūt līdz gaiteņā beigām, bet no otras...

[Margo]

Vasarās te, bet visu atlikušo laiku...lielpilsētā Londonā... viņš lēni noteica, jo arī viņu šis klusums biedēja.
Un tu? No kurienes esi tu? viņš aši noprasīje, bet pēc atbildes atkal iestājās klusums.
Klusums un tad kaut kas nokrita, bet kaut kas pavisam mazs, kas sabiedēja abus. Pagriežot lāpu uz aizmuguri, nokurienes skaņa nāca izrādījās, ka tā ir tikai pele.

[Darka]

Sasodīts... Sebastians novilka, noskatoties, kā peli aprij tumsa Vienu brīdi man likās, ka mums kāds seko.... Sebastjans atkal pagriezās virzienā uz kuru gāja. Nomierinājis nervus viņš turpināja Esmu arī no Londonas. No kuras daļas esi? Bastians bija ieinteresēts, jo nekad iepriekš izklaides vietās nebija šo puisi manījis. Kaut gan viņš jau neskatījās uz puišiem.

[Kalevale]

Sofija brīdi apdomājās, ielika atpakaļ kabatā savu fotoaparātu un sekojot jautāja Jūs nevarat palīdzēt maniem draugiem? Tur... bākā? Sofijas nojauta, tomēr nebija īpaši patīkama un viņa nolēma, pajautāt par bāku, pat, ja Bastianam nekas nekaitēja, tomēr nojauta, sliktā nojauta nelika meitenei mieru. Viņa turpināja pētīt apkārtni, taču tā arī nesagaidot atbildi, jautāja vēlreiz Jūs varat viņiem palīdzēt, tikt prom? Sofija apjuka pēc šiem vārdiem, kā viņa varēja zināt, ka bākā esošajiem jātiek prom?

[Margo]

Viņi paši tiks galā... viņš atbildēja un vēlreiz pacēla zizli.
Viņa balss bija stingra. Protams ķēniņš zināja, kas notika, jo uzticamais pareģisi viņam taču to bija stāstījis, taču doties uz bāku viņam bija bail. Ļoti bail. Viņš atkal negribēja kādu zaudēt. Šoreiz ne.
Vārti ar lielu dunoņu atvērās. Priekšā pavērās liela zāle.
Logi bija stikloti.Sienas baltas, bet grīda bija kā dažādu krāsu mozaīka, uz kuras varēja redzēt to pašu vienradzi. Mēness iespīdēja pa logu un visa zāle izskatījās tik pasakauni. Flīzes mirdzēja un baltais marmors atstaroja mēnesgaismu. Dīvaini, bet ne lampu, ne sveču šeit nebija.
Šeit atradās tronis. Pārējā ēkas daļa bija tukša, ja neskaita...patiešām neskaitāmos marmora stabus, kas turēja griestus. Otrā zāļes galā, abpus tronim, bija divas nelielas durtiņas.

~~~

Sirds atkal bija mierīga, kad tika ieraudzīta pele.
Es arī nodomšju, ka mums kāds seko...viņš moteica un nepaspēja atbildēt uz Sebastiana jautājumu.
Ceļš priekšā sazarojās divās daļās. Virs abām lielajām arkām varēja saredzēt dažādu krāsu flīzītes. Virs tuneļa, kas bija pa kreisi tās bija sarkanas, bet pa labi-dzeltenas. Tuneļi tinās tumsā.
Sadalīties es nu gan šeit negribētu...pa kuru ceļu iesim? Ītans noteica paspīdinājis gaismu katrā no tuneļiem.

[Darka]

Uz kuru iesim? Sebastians paraudzījās uz abiem tuneļiem. Abi nelikas nemaz vilinoši. No vienas puses dzeltens simbolizē gaismu, bet sarkans pazemes vulkānu. Bet tā kā ar mums nepārprotami kāds spēlējas, tad iesaku iet pa kreisi. Pats viņš nebija droš par izdarīto izvēli, bet teiktas izklausījās vairāk kā drošs. Bet kā Tu domā, jo ja mana teorija nav patiesa es nevēlos ievest Tevi neceļos.

[Margo]

Nu tad pa kreisi... noteica Ītans un devās pa priekšu, jo viņam bija lāpa un tunelis bija pārāk šaurs.
Zēni gāja ar vien dziļāk tunelī. Boja dīvaini, tas, ka jo tālā viņi gāja jo smagāks palika gaiss.Jo tālāk viņi gāja, jo mazāk palika zirnekļu tīklu. Jo tālāk viņi gāja, jo tuneļa sienas palika mitrākas.
Man šķiem, ka jāgriežas atpakaļ. Ītans noteica, jo viņš jau knapi varēja paelpot.Un man šķiet, ka te ir bīstami...un ka virs mums ir jūra...viņš teica un apgriezās, lai dotos aptpakaļ.

[Darka]

Nu ja manas teorijas gandrīz nekad nav bijušas patiesas. Bastians pagriezās un gāja pa priekšu. Drīz vien viņš pamanīja galveno tuneli. Nu tad iesim te. Viņš palaida Ītanu pa priekšu, jo viņam bija lāpa. Un varbūt arī dēļ savām slēptajām bailēm, kuras viņš negribēja atzīt un nostūma tālu prom no apziņas, ka nekas labs ar viņiem tuneļa galā nenotiks.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela bija pavisam iegrimusi domās vērdamās sievietē kura tagad bija pazudusi atgriezusies atpakaļ realitātē viņa saprata ka Ītans un Bastians jau bija prom tikai domās iegrimis blakus atradās Kalle... lieku uzmanību nepievērsdama puisim viņa saņēmās un skrēja lejā pa trepēm Bastian pie velna beidz muļķoties velcieties ārā lai kur jūs būtu meitene nokļuva līdz durvīm tagad viņās atlika vien attaisīt, bet kaut kas neļāva viņai to darīt Kalle gāja kaut kur aiz muguras tā kā nohipnotizēts bet Andžela tam itin nemaz nepievērsa uzmanību viņa uzlika plaukstu uz roktura ar cerību ka durvis atvērsies un viņi tiks ārā un kaut kur smiltīs smiesies Ītans un Bastians...

[Kalevale]

Nē! Sofija iesaucās un apstājās kā iemieta. Es nekur neiešu! šoreiz Sofijas apņēmība bija stiprāka par elfa miegaino balsi. JA jūs nevarat palīdzēt maniem draugiem, tad es nevaru doties jums līdzi! Sofijas balss skanēja salti, tā atbalsojās baltajās telpās un izskanēja atkal un atkal. Sofijas sejas vaibsti bija cieti, viņa tiešām uztraucās, gan par Bastianu, gan par ītanu un arī par kluso puisi. Par meiteni ar čūsku, mazķa, jo viņa bija jau redzēta pludmalē... un, viņa baiļojās, par to, ka varētu zaudēt mājiņas biedru... tomēr, viņas iekšējā balss nepārprotami teica, ka visiem viņiem ir nepatikšanas un elfa teiktais tikai apstiprināja to!

[Margo]

Labi... elfu ķēniņš pagiezies teica. Tad viņš pasauca pāris sargus.Iečukstējis tiem ausī kaut ko, viņš pavērās meitenē. Sargi aizsteidzās.
Sargi viņiem palīdzēs...viņšteica, kaut arī domāja pavisam ko citu.
Es netaisos zaudēt kādu...atkal...viņš nodomāja un pasniedza meitenei roku.

OOC:Tu par šo mazo sazvērestībiņu neko nenojaut, Kalevale, jo tagad sirds tev ir mierīga par to, ka mūsu piedzīvojuma meklētājus kāds pieskatīs.

~~~

Nekas cits mums neatliek. Ītans noteica Bastianam un atkal iegāja tunelī. Atkal plaušās ieplūda kaut cik gaisa. Tunelis bija tieši tāds pats-šaurs- kā iepriekšējais bija tikai neliela atšķirība. Uz sienām bija iegravēti dažādi uzraksti. Tie bija kādā nesaprotamā valodā, tāpēc Ītans apstājās un tos kārtīgi nopētīja.

[Darka]

Bastians aizdomājās par visu, kas noticis šīs dienas laikā. Es taču varēju piekrist Sofijai un doties ar stopiem prom... Bet nē man jāpilda solijums. Sasodīts... Sebastians uzskrēja virsū Ītanam. Kapēc Tu apstā... Bet atbilde bija jau rokās. Sienas bija aprakstītas ar kaut ko. Es ceru, ka tie nav brīdinājumi, ka galā gaida briesmīgs neradījums.