Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela sevi šaustīja ko pie velna es daru, es nekad neatklāju savas kārtis es no sākuma pagaidu kad otrs tās atklās pirmais, bet nē šoreiz es uzvedos tā muļķe, muļķe jā, nepievērs man lieku uzmanību izspieda meitene vēljoprojām nosarkusi gandrīz līdz matu tonim, nu aiz muguras palika Kalle

[Kalevale]

Sofijas mute no brīnumiem palika vaļā. Pēkšņā gaisma apžilbināja acis un nedaudz tās samiegusi viņa lūkojās uz priekšu. Tādu skaistumu viņa nebija redzējusi. šķita, ka ja kāds atspiedīsies pret kādu no namiņiem, tad tie sabruks. Tie izskatījās tik trausli. Viņa palaida vaļā elfa roku un devās cauri arkai, uz priekšu, viņa devās pārējiem elfiem pz priekšu. šķita, ka tā ir paradīze. Nāsīs iesitās svaiguma un skaistuma smarža. Vai te ir paradīze? Meitene klusi nočukstēja. tagad viņa bija gandrīz pārliecināta, ka sapņo!

[Darka]

Izskatījās, ka Andžela nemaz tik bieži tā nerīkojās, par to liecināja piepēšā sejas toņa maiņa. Viņš palūkojās uz meiteni un atkal pasmaidīja, jeb kurā gadījumā, ja no rīta viņš bija kategoriski pret braucienu uz šejieni, tad palēnām viņš sāka iejusties. Pirmkārt šeit ir satriecoša pludmale, otkārt es mitinos vienā mājiņā ar Sofiju... Nez ko tagad dara Sofija? Kā viņa jūtas? Aizdomājies par Sofiju, viņš gandrīz paklupa aiz viena no vecajiem pakāpieniem, kas viņu atgrieza realitātē. Par laimi šo misēkli manīja tikai viņš, jo pārējie biedri devās tikai uz augšu.
Zini, arī Tu esi izskatīga. Šo teikumu viņš pateica pavisam spontāni, lai Andžela nejustos neērti par iepriekš pateikto.

[Eņģeļu gūstekne]

ē, nu jā paldies neveikli atbildēja Andžela un atkal aizgriezusies no Basitana domās sevi iepļaukāja meitenīt no kuriem laikiem tu sarksti kad džeki tew pasaka komplimentu.. Lai gan... parasti viņi tos saka tikai lai varētu aiziet ar mani uz bāru kur es izmakātu, cūcība Andželai jau sāka tirpt kājas viņi tikai kāpa un kāpa, tas jau sāka piegriezties uzjautrināja tikai Ītana pārbiedētais ģīmis kad viņš aizrādija. wiņa pasmējās

[Margo]

Ītan jau stāvēja bākas augšgalā, kad pārēie lēnu šoļoja augšup. Bēkā neviena nebija, tikai kāds bija uz mola.
Kad pārējie bija uznākuši augšā Ītns stāvēja kā iemiets. Aukstais vējš pivināja viņa drēbes, matus un arī saldēja atklāto ādu.
Vēl aizvien spīdēja zaļā gaisma. Tikai izrādījās, ka tā nenāk no atklātās bākas smailes. Augšā bij pilnīgi kails akmens. Izskatījās, ka gaisma spīd no bākas smailes. Tas arī šajai bākai bija neparasti, jo parasti tām nav smalu jumtu.
Īas tikai stāvēja nekustīgs ar pavērtu muti.
Tie putni bija tīrais nieks... viņš noteica, bet skatiens vēl jo projām bija piekalts pussabrukušajam molam.

~~~

Tā nav paradīze... noteica baltais elfs. Šeit ir tass, ko mēs spējām atjaunot.
Arī pārējā svīta devās iekšā cauri arkai. Aiz iņiem koki atkal sakļāvās.
Nāc... noteica Hermejs un atkal devās pa prekšu. Viņš šoreiz saņēma meitenes roku.
Viņš apzinājās, ka sargiem nav pieņemts kontaktēties ar princesēm. Taču Elfu ķēniņš tikai pasmaidīja un pamāja ar galvu, kad Hermejs atskatījās.
OOC: Un tagad ievēro Kal'...princesēm...tātad šis tas būs saistīts ar taviem piedzīvojumiem elfu valstībā...
Ejot abi pa priekšu viņi varēja vērot ainavu, kas pavērās tālāk. Mājiņas bija redzamas tikai priekšpusē. Kopumā tās bija tikai 5. Taču aiz tām pletās zālājs. Līdz pat staltajai pilij nebja nevienas ēkas. Tikai dažviet vīdēja tiko ielieti marmora pamati. Visapkārt slējās tāds pats necaurejams koku mūris.
Hermejs uz brīdi ieskatījās Sofijas sejā.
Vina ir tik skaista. iņš nodomāja un atkal pagrieza skaienu, it kā nekas nebūtu noticis.

[Darka]

Beidzot mēs to izdarījām... kāpiens bija nogurdinājis Bastianu. Viņš palūkojās visriņķī un nevienu neredzēja. Vējš bija ļoti spēcīgs, tas netikai plucināja Ītana drēbes, bet arī Bastiana. Viņš piegāja pie Ītana un palūkojās uz molu. Uz tā atradās kāda persona, bet nevarēja īsti saskatīt, kas tur atradās. Un ko tagad mēs iesāksim? Bastians vērsās ar jautājumu pie viņu līdera - Ītana.

[Eņģeļu gūstekne]

Ei te ir briesmīgi auksti ierunājās Andžela kura bija uzkāpusi pirms Bastiana viņai gan īpaši nebija ko plucināt jo tops piegulēja pie paša ķermeņa, bet svārki nu jā svārki ik pa brīdim pacēlās augstāk nekā vajadzētueu ko tas cilvēks tur dara? viņa pamanīja stāvu uz mola tad pacēlusi skatu viņā saprata ka bākuguns te naw no kurienes nāk bākuguns gaisma ja bākuguns te nav? dūša saskrēja papēžos

[Darka]

Bastians paraudzījās uz meiteni, kas bija pārsalusi. Viņš būtu viņai iedevis savu jaku, ja viņam tāda būtu, bet viņam mugurā bija tikai vasarīgs Havajiešu krekls un šorti - par laipnību nācās aizmirst. Ar katru mirkli kļuva ar vien neomolīgāk un neomulīgāk. Sebastians nemaz nebija palūkojies uz bākuguni, bet tākā tās te nebija, viņš pavisam piemirsa par zaļās gaismas rašanās iemeslu.

[Kalevale]

Sofija gāja blakus elfam, tas bija satvēris viņas roku. Meitene tam nepievērsa uzmanību, jo bija pārāk aizņemta tverot katru mirkli. Tverot skaistos skatus un smaržas, tik neierastā tīrība iedvesa viņā cieņu. Tiešām šķita, ka te ir paradīze. Taču pēkšņi Sofijas uzmanību kaut kas piesaistīja. Tas likās dīvaini un nedabiski. Viņa pagriezās uz atpakaļu, jo uzksatīja, ka tur soļo galvenais un jautāja - šķiet, ka jūs šeit esat galvenais, es gribēju jautāt, kādēļ šeit ir tik daudz skaistu mājiņu, taču neredz nevienu tās iedzīvotāju? šis fakts Sofiju nedaudz biedēja, kaut gan meitene vēl arvien bija pārliecināta, ka tas ir sapnis. Tikai sapnis.

[Margo]

Cilvēks, tad cilvēks, bet kāds?Ītans nedaudz drebošā balsī atbildēja.Gaisma, putni un šī bāka vēl nav nekas!
Tad viņš pacēla roku un norēdīja uz mola stāvošo meiteni viņas mati plīvoja spēcīgajā vēļa, tā pat kā drēbes. Un viļņi...un šie lielie putojošie viļņi...tie skaloās viņai pāri, bet meitene par to nebēdāja. Viņa sāvēja mola galā un vērās jūrā.
Viļņi. viņš teca. Tie viņu varētu ieraut jūrā, bet tie...viņai vienkārši skalojas pāri...

~~~

Viņi visi ir Janselas skaistajā pilī. Te pagaidām vēl nav droši, manu princes. Eseljars noteica un pienāca abiem blakus. Pils ir neieņemams cietoksnis. Bet drīz arī šeit būs droši, jo tu esi šeit.
Tad viņi devās tālāk. Elfu karalis devās pa priekšu aiz viņa sekoja visi pārējie.
Viņi lēni tuvojās pilij, kas mēness staros izskatījās tik skaisti! Augstie torņi un milzīgie sudraba vārti. Viss izskatījās tik nereāls, bet tā tomēr bija īstenība. Tas viss bija pavisam reāli, cik reāli vien iespējams.

~~~

Driāda iesmējās vēlreiz, lai pārliecinātos, ka bas meitenes nāk viņai līdzi, bet viņas kā stāvēja tā stāvēja. Viņas jaunīgsnējajā sejā iegūlas dīvaina grimase un viņa atkal atgriezās mežmalā. Lai būtu pārliecināta, ka abas meitenes viņai seko viņa vēlreiz iesmēās. Šoreiz meitenes to sadzirdēja un nāca uz meža pus.

Šo rakstu rediģēja North_see: 22.03.2006 19:00

[Kalevale]

Kas ir Jansels? Un, kādēļ jūs amni saucat par princesi? Sofija neizpratnē sarauca pieri. Viņa neizprata šīs dīvainās runas, par kaut kādu princesi. Drīz vien viņi nonāca pie kādas pils. Tā izskatījās pasakaini, tīri neiespējami būtu ko tādu saglabāt, līdz mūsdienām. Sofijas mute pavērās un viņa kādu mirkli stāvēja un vēroja pili. Tā bija skaista, kā glezna. Sofijai zīmēšana īsti nepadevās, taču ieraugot šādu skaistumu, tā vien gribējās to uzzīmēt vai nofotogrāfēt. Meitene sataustīja kabatā fotoaparātu, kuru bija ņēmusi līdzi uz pirts pasākumu, lai iemūžinātu kaut ko, taču tad tas neveiklais kritiens... Atmiņas uzausa. Viņa paskatījās uz savu celi. Tas arvien bija pārtīts, Pjērs tiešām to bija pārtinis ļoti rūpīgi un prasmīgi, jo pat pēc tik ilga ceļa vēl arvien bija stingri pārsiets paŗi ievainojumam. Vēlreiz pacēlusi acis uz pili, meitene jau vilka ārā fotoaparātu...

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela vēlreiz pavērās uz molu, tik tiešām viļņi pavisam nereāli skalojās pāri meitenei vai sievietei lai kas viņa būtu, kā par brīnumu meiteni tas tīri uzjautrināja nevis biedēja, vai arī panika jau bija aizgājusi līdz smieklu lēkmei... lai nu kā viņa blenza uz meiteni un sāka smieties tas būtu jautri ja es tā stāvētu un mani ūdens neskartu... Tikai es ceru ka viņa nepaskatīsies uz mums tad gan es sākšu kliegt!!! Andžela ar interesi vēroja viļņus un sievieti tas tik tiešām bija fascinējošs bet līdzvērtīgi arī biedējošs skats, pagriezusi galvu te uz vienu te uz otru un trešo puisi viņā saprata, ka viņi gan to neuztver par joku

[Hermija]

Liza izdzirdēja kādus smieklus un ziņkārības mākta devās uz meža pusi, no kurienes, viņasprāt, skanēja smiekli.

[Margo]

Šeit cilvēku nevajadzīgie krāmi nedarbojas... atteica elfu ķēniņš pat neatskatījies.
Viņš lepni soļoja tālāk uz pili, bet tomēr atbildēja uz Sofijas jautājumu.
Jansela...ir šīs zemes vārds jau kopš neatminamiem laikiem.Nav brīnums, ka tu to nezini, ja pat nezini to, ka esi mantojusi princeses godu. viņš klusi noteica un piegāja pie lielajiem, sudrabotajiem vārtiem.
Viņš pacēla savu zizli un vārti nokrakšķēja un atvērās. Vienīgā skaņa bija vārtu čīkstoņa. Tā visapkārt valdīja klusums.
Vārti atvērās un viņ visi iegāja pagalmā. Viss bija tik balts. Nelielās kāpnītes, kas veda visos iepējamos virzienos.Pils sienas. Pat bruģakmens, taču šur tur tas bija arī nedaudz pelēks. Pa pils logiem vērās ļaužu sejas. Daži bija iznākuši arī pagalmā. Viņi visi bija ģērbušies drēbēs, kas atgādināja viduslaiku filmas. Zaļš un sarkans, pelēks un smilšu krāsas audums. Elfu sejās reizē parādījās gan prieks, gan apbrīna. Visi saskatījās un līdz ko visa parāde pag;aja tiem garām viņi nometās uz ceļa.
Visur bija dzirdama neliela sačukstēšanās.

~~~

Driāda smiedamās devās dziļāk mežā un izskatījās, ka ABAS meitenes dodas viņai līdzi dziļāk mežā.
Cilvēki patiesi ir dīvaini radījumi! viņs nodomāja un paslēpās aiz kāds lapegles.

~~~

Ja tu ieskatītos ciešāk... Ītans pagriezies pret viņu noteica. Tad redzētu, ka viņa ir tieši tik pat balta kā iepriekš redzētie putni...
Kad puisis pagriezās meitenes uz mola vairs nebija. Dīvaini...
Kur vi;na palika? viņš noteica un arī visai drīz viņš saņēma atbildi, jo bākas durvis vēlreiz ar joni aizcirtās.

[Darka]

Sasodīts viņa nāk šurp! Sebastiana balsī bija jūtama nelielu baiļu skaņa. Ja viņa ir spoks, tad cerams, ka labi noskaņota spoku jaunkundze. Katrā situācijā Sebastians centās atrast pozitīvo pusi, pat tad ja tādas nemaz nebija. Viņš piekala acis tai vietai pa kuru viņi bija uznākuši. Ar katru mirkli viņa sirds sāka dauzīties tik traki, ka viņš dzirdēja to atbalsojamies savā galvā.

[Margo]

Mums nav kur doties...ja dosimies uz leju, tad uzskriesim viņai tieši virsū...vai arī man labāk teikt...izskriesim viņai cauri? Ītans teica tādā pašā balsī kā Sebastians.
Navajadzēja vilkties uz šito bāku... nodomāja Ītans. ceļiem nedaudz drebot.

[Darka]

Mums vajag paslēpties... drudžaini nobēra Bastians. Viņš mēģināja saskatīt kādu vietu, kura būtu apslēpta spoku jaunkundzei. Sebastiana galvā uzradās neprātīga doma Ja mēs viņai izskrietu cauri tiklīdz viņa ienāktu viņa noteikti būtu vairāk pārsteigta nekā mēs. Un mēs izmantotu viņas apjukumu un pazustu no šejienes. Sebastiana elpošana bija paātrinājusies, bet acis vēl joprojām viņš nenovērsa no ieejas, jo jaunkundze varēja parādīties jeb kurā mirklī.

[Margo]

Tā būtu laba ideja...mēģināt jau var... noteica Ītans un pirmais iemetās tumšajās kāpnŗs, jo nespēja valdīt bailes.
Labāk sastapt viņu ātrāk nekā gaidīt... viņš nodomāja un skrēja lejā pa kāpnēm.
Viņš skrēja un skrēja...bet trepju galu viņš tā arī neredzēja. Likās, ka trepes ir pārāk garas, lai viņš atkal nonāktu bākas pamatstāvā un tā arī izrādijās, jo tur kur nonāca viņš un ārējie, kas sekoja viņam ne pavisam nebija bāka, bet drīzāk izskatījās pēc pazemes kambariem.
Acīm redot kaut kāds mehānisms vai ilūzija...viņš nodomāja.

[Darka]

Jau atkal viņš aizskrēja pa priekšu Bastians noskatījās, ka atkal skatam pazūd Ītans Tagad nevienu nedrīkst atstāt vienu pašu. Bastians sekoja pa pēdām puisim.
Stop! Sebastians apstājās un palūkojās riņķī, visur vieni tumš kambari. Man šeit nepavisam nepatīk... Varbūt labāk atgriežamies?

[Margo]

Es jau labprāt!viņš noteica teustoties gar sienu. Ja vien šeit būtu durvis pa kurām varētu nokļūt atpakaļ...
Tas sāk kļūt ar vien dīveināk un dīvaināk...viņš noteica sirdij nevaldāmi pukstot.
Un patiesi. Ne kāpņu ne druvju vairs tur nebija.
Ārprāts...viņš noteica. Ka notiks ar Andželu un Kalli?

Andžela ar Kalli palika stāvot augšā. Ja arī viņi mēģinātu tikt lejā, tad viņi nokļūtu tajā pašā vecajā bāka, nevis pazemes kambaros, kuros Bastians ar Ītanu ir iesprostoti.


OOC: Redzi kāds Ītans tomēr ir zaķpastala!
P.S. Es uz mirkli nozudīšu, bet drī\zbūšu atpakaļ...