Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Darka]

Sebastians palūkojās uz puisi, kas piesteidzās viņam klāt un abi nogāja pludmalē. Zaļganā gaisma visu padarīja neparasti spokainu. Iepriekš te likās tik patīkami sēdēt un vērot saulrietu kopā ar Sofiju, bet tagad... Tagad viss likās nedabīgs. Vai Tev ir kādas idejas, kā tā darbojas? Sebastians vērsās pie Itana.

[Eņģeļu gūstekne]

Andželai sametās nedaudz slikti ap dūšu, nē pareizāk viņa bija sabijusies jo zēni izskatījās diezgan ieintriģēti un satraukti reizē... Es ceru ka neiebildīsiet ja iešu līdzi nevainīgs smaidiņš izrotāja meitenes aristokrātisko ģīmīti un viņa strauji piecēlās no galda Paldies vakariņas bija burvīgas un panāca puišus

Šo rakstu rediģēja eXplode: 18.03.2006 20:16

[Kalevale]

Sofija nolūkojās pakaļ, kā Bastians ar pārējiem dodas prom. Meitene nopūtās, izēdusi savu zupas bļodu, lēnām, nedaudz pieklibodama devās uz mājiņu, šovakar viņa vairs nevienam nebija vajadzīga. Lēnām viņa kliboja pa taciņu. Viņa atcerējās par Pjēru un cerēja mežzini vēl satikt, vismaz kāds ar ko parunāties būtu.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle sarauca pieri vēl nedaudz vairāk. Kas tur dīvains? Bēka deg giasma, lai kuģi beapmaldītos, tak kādēļ tā jāskrien uz pludmali? Vai viņi bāku redzējuši nav, ak tagad tumsā jāskrien? Es pats bāku redzējis neesmu. Varbūt der aizstaigāt un apskatīties? Kalle domās nesteidzīgi tina savu monologu. Nakts, jūra, zvaigznes un bāka, ar gaismu... viņš iegrima domās vēl dziļāk. Pēc mirkļa viņš jau bija piecēlies kājās un soļoja uz jūras pusi. Krāsa juakt šai apgaismojumā tāpat neredzēšu, bet skici zumest varu. viņš apņēmīgi sprieda un sataustīja kabatā zīmuli.
Nonācis krastmalā Kalle daudz nedomājot apsēdās smiltīs un garām skreinošajā gaismā centās uzvilkt blociņā pamata līnijas vēlākajam darbam.

[Margo]

Nē nekas nāc vien... viņš uzsauca Andžela. kura jau šoļoja abiem zēniem blakus.
Pēc tam viņš pievērsās Bastianam.
Īsti nezinu. Es esmu bijis tikai pie bākas. Iekšā nekad neesmu bijis. viņš noteica, kad bija nonācis pie bākas.
Bāka izskatījās spocīgi. Vē jo projām no tās mirgoja zaļā gaisma. Tā bija apaļa, kā jau vairumis bāku. Tā bija balta, bet tas bija tikai apšuvums, jo šur tur bija nodrupusi krāsa un atsedzās veci ķieģeļi.
Bākā iekšā veda mazas, arkveida durtiņas, kuras knapi turējās eņģēs. Tagad tās bija ciet. Atslēgas durvīm nebija.
Ītans nopūtās un paskatījās augšup.

~~~

Pjērs bija sakurinājis visas mājiņas un devies uz savējo, lai nosnaustot. Šorīt viņš tik agri bija cēlies, ka tagad miegs gāzās viņam virsū kā no ūdenskrituma. Viņš gurdeni iegāja savā mājiņā, apsēdās atzveltnes krēslā un aizvēra acis, domādams :
Ar viņiem nekas slikts nenotiks...
Bet vai viņš nekļūdijās?

~~~

Hermejs klusi soļoja pa taku. Viņa elfu dzirdīgās ausis saklausīja bērnu runas un soļus. Viņš bija uztraucies, jo bāka atkal izstaroja šo zaļo gaismu.Tas pēdējo reizi bija noticis pirms vairāk nekā 30 gadiem, kad viņa rasei bija uzbrukusi liela nelaime. Princese bija pazudusi. Vēl aizvien viņi to meklēja, bet elfu vidū klīda baumas, ka viņa ir aizvesta kaut kur pāri jūrām.
Viņš piesardzīgi spēra katru soli. Loks bija uzmests uz muguras un bultas mierīgi gulēja bultu makā. Taču Hermeja zilais acu skatiens vēroja, katru sīkāko zāles stiebru.
Pēkšņi elfs sadzirdēja troksni. Kāds nāca uz viņa pusi. Viņš klusi iekāpa garajā zālē un notupās. Nācējs soļoja ar vien tuvāk. Izskatījās, ka šis cilvēks nedaudz kliboja.
Cilvēks pienāca tuvāk un tikai tad elfs ieraudzīja viņa seju. Tā bija meitene.
Viņai bija skaisti sejas vaibsti...Skaisti,iesārti mati.
Elfam nedaudz pavērās mute. Vai tiešām sendienu pasakas kļuvušas par īstenību?
Viņa atšķīrās no citiem elfiem ar savu pasakaino izskatu. Katrs viņas acu skatiens pauda labestību un daili. Kad viņa atnāks, Jansela piedzīvos savus ziedu laikus. tā vēstīja leģenda.
Un patiesi.Meitene atšķīrās no pārējiem elfiem ar savu mazo augumu, bet viņa tomēr bija slaida kā citi elfi. Viņa mati arī bija atšķirīgi, tomēr tagad tie izskatījā tik majestātiski.
Vai tā tiešām var būt? Hermejs nodomāja.

[rudo lapu vilcēn...]

Kallem ilgu laiku neprasīja skices radišana. Pabeidzis to un novērtējis, cik nu tas bija iespējams, viņš nolika bloku atpakaļ kabatā un tsm līdzās zīmuli. Vēl aizvien sēdēdams smiltīs viņš sāka vērot bāku, prātā pārlikdams krāsu salikumus, noglabādams skatu atmiņu stūrī, lai rīt izvelkot molbertu un krāsas, varētu to pēc iespējas precīzāk atsaukt prātā.
Tumšas, viegli samtainas debesis, ar bāli zeltainām zvaigznēm. Tās tur veido putnu baru, bet tās atkal'jūraspūķa siluetu. Tos varētu nedaudz izcelt. Pati bāka pelēka tumsā, betredzama, ar vienu stūri noaugušu vīteņiem. Tad bāltu smilšu pludmale, ar pēdu nospiedumiem, kas veido taku, kura saskaras ar ūdeni. Pats ūdens māinīgs, baltām viļņu galotnēm un teju melnām dzīlēm starp tām. Kalle prātā pārlika gleznas ainavu, ko grasījās radīt. Viņa prāts atkal radīja izdomātas ainas, kas pašas kā šitas nostājās savās vietās reālajā skatā. Un pāri ūdenim staros blāvi zaļa gaisma. beidzot domu viņš pasmaidīja.

[Margo]

Tad viņš (Ītans) uzmeta skatienu Kallem, kurš sēdēja pludmales smiltīs.
Tu arī nāksi, Kalle? viņš uzsauca pārkliedzot viļņu šalkoņu. Nesagaidījis atbildi viņš atkal uzmeta skatu bākai un zaļajai gaismai.
Atzīšos...šī sajūta nav no labākajām... viņš pats sev skaidroja.
Un patiesi. Krūtīs bija pavisam neparasta sa'jūta. Tāda nereāla un pacilāta.

[rudo lapu vilcēn...]

Kur līdzi? Kalle rāmi iejautājās. Ītana sauciens bija viņu izrāvis no pardomām. Brīdi pagaidījis atbildi, viņš pajauta, ka nemaz nav dzirdēts viļņu šalkoņas dēļ. Noputies viņš piecēlās kājās un devās uz abu puišu pusi. Kur līdzi? tuvāk piegājis viņš jau skaļāk atkārtoja savu jautājumu.

[Kalevale]

Sofijai likās, ka viņa izdzird soļus. Meitene apstājās un ieklausījās klusumā. tā arī neko nesadzirdējusi viņa devās tālāk. Meitene centās neklibot, taču nedaudz tomēr sanāca. Meitene rūpīgi vēroja apkārti, kas bija ieslīgusi krēslā, viņu nepameta sajūta, ka kāds viņu vēro. Viņa steidzās atpakaļ uz mājiņu pēc iespējas ātrāk, jo sāka mākties virsū bailes. Meitene steidzās, taču tajā pašā laikā lūkojās uz zemi, lai pamanītu saknes un nenokristu vēlreiz, kaut gan krēslā saknes bija ļoti grūti saskatīt.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela pasmaidīja ēm... Ītan tā bāka pa dienu izskatījās ka nedarbojas un kapēc tai ir tik dīvaina gaisma? meitene cerēja ka Ītans zinās atbildi jo patiesībā viņā jutās varen sabijusies un tagad vairāk par visu gribējās dūnu segu portatīvo kompi un glāzi karstas tējas, ak jā un Selīciju... Turpretī viņai nebija jakas jo viņa par to bija piemirsusi un mugurā bija tikai topiņš... Andželas acis visu laiku pētija bāku pār muguru pārskrēja milioniem skudriņu un meitenei uzmetās zosāda

[Margo]

Nāc līdzi uz bāku! Mēs gribam noskaidrot, kas ir šīs dīvainās gaisas avot, jo bāka nav darbojusies jau 12 gadus!viņš teca Kallem un vēlreiz kārtģi nopēīja bāku.
Skatiens aizslīdēja līdz durvīm.
Iet pirmajam nebūtu prātīgi. viņš nodomāja un paskatījās uz pārējiem.
Nu kurš ies pirmais?viņš noprasīja nedaudz atkāpjoties no durvīm.

~~~

Elfs sēdēja zālē un skatījās uz Sofiju. Viņas skatens jau vienreiz bija pārslīdējis pāri vņa slēptuvei, bet elfu drānas neļāva viņai Hermeju saredzēt. Viņa blondie mati pilnībā piekļāvās nokaltušās zāles krāsai, kaut gan dienā tas būtu stipri grūtāk.
Redzot, ka meitene dodas projām ,viņš izgāja no savas slēptuves un viegliem soļiem sekoja meitenei. Viņa soļus nevarēja saklausīt pat visdzirdīgākās elfu ausis.
Piedodiet princese... viņš teica un pieskārās meitenes kaklam.Meitene vienkārši saļima viņa rokās.
Viņa negribēs doties līdzi...viņa nesapratīs...viņa augusi citādi nekā mēs to spējam izprast...viņš sev skaidroja un paņēma eiteni rokās.

~~~

Nimfa stāvēja meža malā un vēroja jampadraci. Arī viņu uztrauca zaļā gaisma no bākas, taču bēri viņai likās interesantāki.
Narinja stāvēja atspiedusies pret kāda alkšņa stumbru un uzmanīgi nopētīja pie galda palikušās meitenes.
Cilvēki ir tik interesanti! viņs noteica savā smalkajā balstiņā.
Vai viņi spēlēsies ar mani? vieglprātīgā driāda nodomāja.
Caurspīdīgi zaļā kletiņa nedaudz plīvoja un driādas zaļā ādas krāsa viņu labi maskēja uz meža fona. Mati, kas bija zaru pilni, bija nekārtīgi.
Driāda smalki iemējās, lai pieviliņātu meitenes tuvāk mežam, un tas viņai vareni labi izdevās, jo viņas smiekli tiešām piesaistīja abu jauniešu uzmanību.

[Eņģeļu gūstekne]

12 gadus? Andžela iekliedzās no šoka, jo bija dzirdējusi Ītana teikto Kallem Ak! Dievs! Tas naw nopietni, gan jau, ka kāds to salaboja lai mums būtu jautrāk meitene bija varen nosalusi un sabijusies jūs taču nedomājat nopietni, iet tur iekšā? Andžela grasījās doties prom, bet pavērusies spocīgajā tumsā saprata, ka labāk paliks te kopā ar stiprā dzimuma pārstāvjiem

[Darka]

Sebastians lūkojās uz durvīm, kas knapi turējās kopā. Gaisma vēl joprojām viņu vilināja. Tā bāka nav darbojusies 12 gadus? Bastians neticīgi pārjautāja. Bet, kas viņu tad darbina? Teikuma otru daļu viņš paturēja tikai sev. Itans labsirdīgi piedāvāja kādam iet pa priekšu, nevar teikt, ka tas viņu sajūsmināja, bet velme atklāt noslēpumu valdīja pār puiša galvu un viņš atgrūda durvis...

Šo rakstu rediģēja Darka: 19.03.2006 16:44

[Margo]

Nu es tā vismaz domāju! Kā tad lai mēs noskaidrojam, kas tur augšā ākstās? Ītans skaidroja.
Augšā ar virvēm jau nerāpsimies!
Viņš gaidīja, kad kāds beidzot pieteisies iet pirmas.Tas bija Sebastians, kas aizgāja pa priekšu. Viņš atgrūda durvis, bet...Tās bija ciet.
Paldies dievam... viņš nodomāja. Atkāpies vēl pāris soļu no durvīm viņš ,noplātot rokas, noteica :
Iekšā meš netiksim...
Taču nu notika kaut kas tik spocīgs, ko Ītans nekad neziamirsīs.
Durvis noklikšķēja, itkā kāds grasītos tās atvērt.Tās ar čīkstu atvērās. Kad tās atvērās, iešpusē valdīja pilnīga tumsa. Neviena ekšā nebija.
Ītana sirds vai pamira.

Šo rakstu rediģēja North_see: 19.03.2006 16:48

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela sāka spiegt kā tērēta..... Kas tas bija? viņa spiedza meitene atkāpās un netīšām uzgrūdās virsū Kallem viņā sabijās vēl vairāk un atkal nonāca vietā kur bija stāvējusi... nu tad varbūt esjam iekšā? viņā centās saņemt drosmi

[Darka]

Pie visa svētā, kas te notiek? Viņš sajuta, kā sirds dauzās un nedomā apstāties. Ar katru brīdi viņam bija sajūta, ka tā drīz izskries pa muti un metīsies uz mājiņu zem segas. Viņš centās saskatīt, kād kas atvēra durvis, bet, diemžēl, tumsa bija spēcīgāka. Kādam nav lukturīts? it kā nekas nebūtu noticis pajautāja Bastians.

[rudo lapu vilcēn...]

Nav darbojusies? Kalle apjuka. Vņš bija domājis, ka bķas gaisma būs parasta parādība, bet tagad.
Īstas velmes doties iekšā pirmajam viņam nebija, tādēļ, viņš tikai noskatījās kā Ītans mēģina atvērt durvis. Nedaudz pavīpsnājis apr neizdevušos mēgināju, viņš apjuka. Durvis atvērās pašas no sevis, bez jebkādas palīdzības no malas.
Varbūt tās bija iestrēgušas? viņš izteica minējumu. Interesanti cik tas ir ticami? Man pašam radušās šaubas. šoreiz viņš pavīpsnāja piesevis.

[Margo]

Mana eļļaslampa palika pie gada. viņš nedroši sacīja un nemaz negribēja neko vairāk bilst.
Pēc kāda laika Ītans saņēmās un sev sacīja:
Mēs taču vairs neesam mazi bērni! No tumsas jau nav jābaidās. Durvis vienkārši atkrit valā.
Sadūšojies viņš šo domu izteica arī skaļi.
Mēs vairs neesam nrkādi bērni!
To noteicis viņš devās iekšā un pārējie viņam sekoja.

[rudo lapu vilcēn...]

Par to, esam vai eesam bērni vēl varētu pastrīdēties. Kalle klusu iebilda. Es pats sev vēl liekos bērns, vismaz.
Bailes viņu nebija aizskārušas, bet prātā atkal atplauka kādas iespējams topošās gleznas aina, kur redzama tumša durvju aile kadā vecā namā, bet uz sliekšņa iznāk melns kaķis. Pietiks sapņot. puisis sevi apsauca un spēra apņēmīgus soļus iekšā.

Šo rakstu rediģēja Renīna: 19.03.2006 17:09

[Darka]

Kad Ītanu aprija tumsa, Bastians mirkli vilcinājās un tad ieslīdēja aiz puiša tumsā. Acis nebija apradušas ar tumsu, tāpēc viņš uzskrēja kaut kam virsū, Bastians tikai cerēja, ka tas bija Ītans. Piedod... viņš klusi noteica, negribēdams sacels troksni. Vai Tu kaut ko redzi? Vēl klusāk apjautājās Bastians