Karaliste - Emena., (ATD);(C) Opcijas

[Darka]

Kā Tu zini, ka mūsu glābēji var atgriezties? dobja balss, kas plūda no gara melmataina vīrieša, ar jautājumu vērsās pie kādas ļoti vecas sirmgalves. Viņas seju klāja simtiem grumbiņu, kas liecināja par viņas garo un grūto dzivi. Viņi gāja caur mežu un vīrietis, kas bija daudz jaunāks par vecenīti, apstājās, lai palīdzētu viņai pārkāpt pār nolūzušu koku. Mežs bija pielijis un tumš, drēbes, kurpes un mati bija slapji. Tantiņa apstājās pie koka un, saņemdama palīdzīgu roku no jaunekļa, pārkāpa pāri kokam un apsēdās uz to.
Kā es to zinu? večiņa palūkojās jauneklī un ar nedaudz izsmejošu toni viņam sniedza atbildi Daudz zināsi ātri vec paliksi! Un tici man, vecam būt ir ļoti grūti. Viņa piecēlās un devās tālāk.
Lai gan tuvojās meža vidus, un tam vajadzētu kļūt biezākam, koki kļuva retāki, līdz viņi iznāca meža klajumā. Klajumā atradās pieci akmeņi, kas bija apsūbējuši un noauguši ar sūnām, vīteņiem un ķērpjiem. Esmu mežā pavadījis daudz laika, izstaigājis to krustu un šķērsu, es varētu teikt, ka pazīstu to, kā savu kabatu, bet šeit nekad neesmu bijis. Garā jaunēkļa acīs iedegās izbrīnas dzirkstis, par vietu, ko mežs no viņa bija slē````. Ah, puikiņ... Vai Tu domā to cauro kabatu no kuras Tev viss pazūd? Večiņa piegāja pie akmens, kas atradās četru akmeņu lokā, nolika savu tarbu uz tā, avēra to vaļa. Notās plūda silta gaisma. Večiņa izņēma kristālu, kas mirdzēja uguns sārtā krāsā. Lūk kā es zinu, ka durvis atkal var atvērt. Ir atkal sākuši degt visi četri atslēgas dimanti. Viņa piegāja pie akmens, kas izskatījās pēc sasalušām liesmām un dimantu ielika tajā. Tad viņa atkal atvēra tarbu un tajā atkal laistījās gaisma. Viņa izņēma zaļu dimantu, kas izstaroja miera sajūtu un uzlika to uz akmens, kas izskatījās pēc koka lapas. Tā viņa rīkojās vēl divas reizes,vienreiz izņēma ūdens zilu dimantu un nolika to uz viļņveidīga akmens, otreiz izņēma pelēku dimatu un nolika uz piltuveida akmens. Večiņa, balstīdamās uz spieķīti, atgriezās pie akmens, kas atradās četru akmeņu vidū. Tikmēr puisis izsekoja katrai večiņas rīcībai līdz ar tādu aizrautību, kā mazs bērns, kas vēro kā pa pļavu lēkā sienāzis.
Un šiem astoņiem priekšmetiem vajadzētu atsaukt astoņu valdnieku manteniekus. Večiņa no tarbas izvilka astoņus medaljonus, kas izskatījās pilnīgi vienādi, bet uz katru bija cits gravējums. Viens drošsirdībai, viens varenībai, viens kaislei, viens ticībai, viens taisnīgumam, viens vadīšnai un viens spēkam. Večiņa uz akmens uzlika astoņus vareno valdieku medaļjonus, kas bija atstāti Emenā, kā atslēga durvīm, kas reiz var atkal atvērties. Piepeši visi četri dimanti iemirdzējās vēl spožāk, tie pārvērta akmeņus uz kuriem atradās. Sarkanā dimanta akmens pārvērtās par uguns virpuli, kas uzšāvās debesīs. Zaļā dimanta akmens, pārvērtās par milzīgu koku, kas devās tur pat kur uguns virpulis. Zilais dimants akmeni pārvērta par ūdens viļņiem, kas uzšāvās debesīs. Bet pelēkā dimanta akmens nu trakoja tornādo izskatā.
Tagad tikai jāgaida, bet lai nebūtu ilgi jāgaida... večiņa no jakas kabatas izvilka maisiņu un pagrāba zaļu pulverīti un uzbēra to uz astoņiem medaļjoniem. Tas viņiem liks ātrāk tikt pie tām ierīcēm, kas atkal ir atļavušas atvērt durvis. Večiņa pasmīnēja par savu labo ideju, tikmēr viss, kas bija uzšāvies debesīs, vairs nebija redzams. Kas tās par ierīcēm? Melnmatis pārtrauca klusumu.
Cik esmu novērojusi Zemi, tad tos zemieši sauc par datoriem. Večiņa sniedza kodolīgu atbildi.

OOOC Jums Jūsu tēli ir jāaizvada līdz datoriem! Par pārējo parūpēšos es (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Šo rakstu rediģēja Darka: 21.02.2006 19:24

[rudo lapu vilcēn...]

Apkārtnes vienkāršā daile ļa'va Kallem nomierināties. Pēc mirkļa viņš jau bija izmetis no galvas visas raizes un domas. Ja šim ir kāds izskaidrojums, ar laiku tas atklāsies, bet līdz tam vari pilnu krūti ievilkt svaigu gaisu, pilšetas smoga vietā. viņš pasmaidīja un sekoja vecenītei.
Nonākot pie namiņa puisis ndaudz izbrīnījās, taču atveroties ejai, viņa izbrīns kļuva vēl lielāks. Kā noprotu, mums jādodas tur lejā? viņš ievaicājās, pirms sāk kāpt lejā pa kāpnēm, palaizdams pa priekšu dāmas.

[Darka]

Večiņa pagaidīja līdz visi pazuda pazemē. Viņa iegāja kopā ar pārējiem un aizstaisīja grīdu ciet.
Noejot pa kāpnītēm viņi nonāca klintī izkaltā zālē. Grīdu klāja rubīnsarkans paklējs. Telpas centrā atradās apaļš galds ar septiņām sēdvietām. Uz sienām bija septiņas gleznas, kurās bija atveidoti septiņi valdnieki. Lūk šai vietā Jūsu senči mēdza pūlcēties, lai vienotos par karalistes turpāko likteni, kad tika apburti pavalstnieki un tika plānotas sacelšanas prt viņiem ar rokām norādīja uz gleznām. Bet par to parunāsim vēlāk. Lūdzu ieņemiet vietas pie galda.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Mazliet apmulsusi un ar gleznu vērošanu pārņemta, Vita mierīgi apsēdās uz krēsla. Tad viņas uzmanību piesaistīja galds.
-Cienītā, vai šis gadījumā nav galds no... Hmm, kā lai pasaka, Karaļa Artūra laikiem? Izskatās līdzīgs...-
Protams, pašu galdu viņa nekad nebija pa īstam redzējusi, bet tik zīmīgi apaļus galdus pazemes ejās katru dienu nesastopi.

[Kira m.emo.ria]

Stella ienākot telpā sev raksturiigajaa manieree visu nopeetiija. Vinjas domas veel aizvien kaveejaas pie vechinjas teiktaa... Un sieviete to visu laiku paarlika praataa.. Stella sekoja vechi8njas aicinaajumam un apseedaas pie apaljaa galda... Bet vinjas uzmaniibu piesaistiija portreti... sacelshanaas? vinja domaaja... Sieviete atkal pieveersaas gleznu peetiishanai...

Šo rakstu rediģēja Kira: 26.03.2006 09:57

[Eņģeļu gūstekne]

Andželai sanāca ieiet telpā pirmajai un viņa neviļus nopētija gleznas vienu brīdi viņas skatiens apstājās pie kādas melnmatainas sievietes, bet tā noteikti nevarēja būt Kleopatra, jo hmm.... viņas vaibsti gleznojumos bija pavisam citādi kā šajā portretā tomēr kaut kādas jaušamas nianses tomēr bija... Vēlreiz pārlaidusi skatienu visām septiņām gleznām viņa sadzirdēja večiņas balsi un tad jau tā aicināja sēsties sieviete brīdi vilcinājās pārkārtodama domās vecenes vārdus par sacelšanos un burvestībām tomēr tad saprata, ka tomēr apsēdīsies... Nedroši iesēdusies vienā no krēsliem viņa sajutās neomulīgi tā sēdēt svešā telpā un viss... Andžela pavērās te uz vīrieti te uz sievieti un gaidīja nākamās dīvainības ko izteiks večiņa jo viņa te uzvedās kā galvenā ik pa brīdim ne par ko iekaustīdama Lestardu

[Darka]

Kad visi bija ieņēmuši vietas, večiņa piegāja pie gleznām un uzlūkoja katru no klātesošajiem. Nu un tagad ja jums ir kādi jautājumi, tad droši tos jautājat, jo, kad es sākšu runāt, tad jautājumus varēs uzdot tikai tad kad es apstāšos. Večiņa ar starojošām acīm uzlūkoja, katru varoni atsevišķi, katram veltot īpašu skatienu.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle apsēdās vienā no krēsliem, viegli ar plaukstu nogluadīdams galdu. Materiāls patīkami peiskārās rokai.
Dzirdot večiņas uzaicinājumu, viņš nedaudz izslējās.
Man būtu viarāki jautājumi. Pirmais ir kādēļ mēs šeit atrodamies un kādēļ tieši tagad saņemam mistisku mantojumu, kas šobrīd izpaužas šo medaljonu formā un spējās, kas mums itkā piemītot. puisis iesāka un gaidīja atbildi. Jautājumi bija daudz, bet viņš nolēma sākt palēnām. Ar katru atbildi noteikti radīsies vēl kaudze jautājumu. viņš nodomāja.

[Darka]

Večiņa saņēm jautājumu, lai gan dziļi sirdī viņa cerēja to nesaņemt. Mūsu pasaules vieno durvis, kas, ja drīkst tā teikt tika aizvērtas līdz ar valdnieku aiziešanu. Un beidzot pēc trīs ar pus gadsimtu durvis ir atkal atveramas un tāpēc jūs saņemat mantojumu ar nokavēšanos. Večiņa ievilka elpu un nedaudz apklusa, lai jaunais puisis visu savās smadzenēs saprastu.

[rudo lapu vilcēn...]

Uzinājām par nezināmu radinieku, kas mums atstājis mantojumu. Kalle nomurmināja u atkal pievērsās večiņai.
Nākošais mans jautājums, ir kas tie par dumpiniekiem un pret kādu varu viņi sacēlušies? viņš pēc brīža ierunājās. Uzzināšu atbildi, ko man nesniedza pa ceļam viņš nodomāja.

[Darka]

Večiņa kaut ko visnotaļ pikti nomurmināja zem deguna. To Tu mans mīļais uzzināsi, pēc mana sakāmā. Bet Tu gan esi viens varen ziņkārīgs puišelis vai ne? Viņa paraudzījās uz Kalli.
Tikmēr jjaunais Lestards bija apstājies pie ieejas kā sargs. Lai gan viņam bija ļoti laucenieciskas drēbes, kas izcēla viņa labo augumu, viņš izskatījās cēls un neaizskarams. Ik pa brīdim viņa skats aizklīda pie Darkas jaunkundzes.

[rudo lapu vilcēn...]

Es vienkārši mekēju atbildes, bet puišeklis es vairs gluži neesmu. viņš atbildēja.
Tomēr vēlējos zināt vēl ko, kādēļ mēs esam šeit. nevis saņemām mantojumu un varam doties mājās? viņš ļavā laukā nākt nākošajam jautājumam. Un ja mēs visi esam šajienes valdnieku pēcteči, kā mēs sadalīsim troni, ja tāds mums pienāksies? viņš vēl domās piemetināja. Pēc troņa gan puisis nekāroja, tas viņam bija par smalku un par spēcīgu.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Ak dievs, viņa gan ir sastpringta Sašutusi nodomāja Vita, un viņas roka sāka ņemties ap amuletiņu - kā pēc ieraduma, kaut ko tur ņēmās.
-Vai jūs, cienītā, varēut patiekt mums savu vārdu, lai mēs zinātu, kā jūs uzrunāt?-
Nu jau atvieglotākā balsi norunāja meitene, ilgstoši raudzīdamās vecenītes acīs.

[Darka]

Večiņa jau grasījās atbildēt Kallem, kad meitene viņu pārtrauca Ja Tu būtu uzmanīgi klausījusies tad Tu būtu to dzirdējusi, lai gan man nepatīk atkārtoties mani sauc Argeda. Tad viņa atkal pievērsās jaunajam puisim Salīdzinājumā ar manu vecumu, Tu esi tikai puikiņš! Un mantojumu Jūs īsti neesat atguvuši, bet to es jums arī pastāstīsu savā sakāmajā.

[Eņģeļu gūstekne]

Tad jūs varētu sākt jo domāju ka atbildes uz daudziem, jo daudziem jautājumiem mēs iegūsim tieši tur diezgan loģiski piemetināja Andžela kurai jau mazlietiņ bija apnikusi šī tērgāšana... Nē nu protams bija arī citas nodarbes kuras weikt večiņas sarunas laikā piemēram Lestarda pētīšana

[Hermija]

Leonards it kā pēkšņi atjēdzās pie apaļā galda. Viņš jau tagad bija mazliet sācis dzirdēt kaut ko no citu runātā. Es arī varētu piekrist Andželai un gribētu dzirdēt, kas te īsti notiek. Un mani sauc Leonards, puisis piemetināja un uzlūkoja Argedu.

[Darka]

Argeda palūkojās uz jauno puisi, kurš tikko stādījās priekšā. Ah jā! Argeda uzsmaidīja un vēroja jaunēkli. Kas tad mums ir palicis? Napalions! Veča iebāza roku kulītē un izvilka pēdējo medaljonu. To rotāja mels akmens. Tas bija tik melns, ka likās tas apsorbē katru gaismu, ko tas saņem. Brīžiem skatoties, likās ka tā melnums spēj izraudt dvēseli no krūtīm un to paturēt sev.
Veča piegāja pie Leonarda un uzlika viņam medaljonu.
Tavs sencis Tev mantojumā atstāj spēju saplūst ar tumsu un palikt par ēnu, kā arī nepārspējamās veikluma dāvanas viņš Tev nodod ne tikai kā fiziskas dotības, bet arī kā runas veiklumu.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela ar interesi palūkojās uz Leonardu, tad novērsusies sieviete uzlūkoja visus klātesošos un visbeidzot Lestardu un Argedu jau atkal pakavējot skatienu pie vīriešu kārtas pārstāvja. Atvainojiet, bet varbūt jūs varētu sākt savu sakāmo? Mani patiesi ieinteresēja doma, ka jūs neapšaubāmi kaut ko varētu pastāstīt vairāk par Emenu un valdniekiem. viņa palūkojās uz Argedu ar tādu kā lūdzošu un tai pat laikā pavēlošu skatienu.

[Darka]

Argeda atgriezās iepriekšējā vietā un nokrekšķējās, lai pievērstu vēl lielāku uzmanību.
Es ceru ka Jūs esat gatavi apgūt Emenas vēsturi. Večiņa ieskatījās katram acīs, it kā mēģinātu nolasīt domas, bet neko aizdomīgu nemanījusi, viņa iesāka vēstures stundu.
Pirmas 563 gadiem Emena bija pasaule, kura tika pārvaldīta piecos apgabalos. Sauso teritoriju pārvaldīaj karaliene Kleopatra, Argeda veltīja skatu Andželai, bet tieši šadu pašu rīcību izdarīja Lestards. Vienlaikus Argeda norādīja uz vienu no gleznām, kurā bija atveidota, skaista tumšmate, kas ar vienu roku glāstīja lauvu, bet otrai apkārt bija apvijusies neliela čūska. Šī daiļava bija tērpta zeltā. Viņu apspīdēja gaisma, kas aizēnoja fonu, kurā atradās smilšainas stepes.
Šo vietu sauc par Almedu. Bet lai gan tā ir tuksnešaina, tai cauri tek upe, kuras krastos ir iegūstamas bagātīgas ražas. Argeda ievilka elpu Ja nemaldos Jūsu pasaulē ir līdzīga vieta, kurā apmetās Kleopatra, pēc izraidīšanas. Lai nu kā, viņas zemē gluži kā pārējās valdīja miers. Lai gan bija dažas ciltis, kas dažkārt sacēlās, tās Kleopatra samierināja vēl pirms notika postošās nelaimes. Argeda ievilka atkal elpu un pārlaida klātesošajiem pāri skatienu.
Vai ir kādi jautājumi?

[Eņģeļu gūstekne]

Ar interesi noklausījusies daļu no lekcijas kurā bija pieminēta tieši viņas radiniece ja tā varētu teikt, Andžela pasmaidīja, smalkajos sejas vaibstos iegūla mīlīgas, bet gandrīz nesaredzamas bedrītes. Meitene uzķēra Lestarda un Argedas skatienus un mazliet samulsa, Cauri Ēģiptei tek Nīla, tāpat kā cauri Almedai kāda cita upe. Andžela secināja un tad gaidīja kad Argeda turpinās savu sakāmo par pārējiem valdniekiem... šī savādā lekcija ierāva sevī neļaujot aizmirsties un iesākt kādu citu darbību. Iekārtojusies krēslā nedaudz omulīgāk viņā gaidīja...

[Darka]

Jautājumu nav? Argeda ievila nelielu klusuma pauzi Ļoti jauki. Turpināsim tālāk. Savukārt Moleilu pārvaldīja, kāds valdnieks, kura vienīgā velme bija karalistes labklājība. Spartaks strādāja zemnieku darbu, viņa rezidence bija vienkārša, bet vienlaicīgi krāšņa. Viņa zemē sacelšanās un nemieri bija sveši, jo iedzīvotāji zināja, ka valdnieks viņu dēļ būtu gatavs ziedod sevi.
Argeda apklusa un pievērsa skatienu Stellai, bet Lestarda skats palika tur pat. Večiņa ar rokas žestu norādīja uz kādu gleznu, kurā bija atveidots vīrišķīgs, stalts brunets. Viņa mati sniedzās līdz pleciem. Bet pateikt ka viņš ir valdnieks, bija neiespējami, jo viņš bija atveidots, pie arklos iejūta zirga, drēbes bija nošmulētas, bet no viņa sejas bija lasām lepnums, par savu izdarīto.
Moleila ir zeme uz ziemeļiem no Almedas. To klāj auglīgas zemes. Visas Emena no šīs zemes iegūst lielāko daļu pārtikas.
Argeda apklusa un pievērsa skatienu jaunajam puisim Kallem.
Savukārt austrumu zemes pārvaldīja Ričards Lauvassirds. Šo zemi sauc par Elenu - tieši tā pat kā Ričarda pirmo sievu, kas gāja bojā no grifa uzbrukuma. Elena ir kalnaina zeme, kura savas bagātības gūst no kalniem. Kalnos strādā mazie Lefruki, kas rok tuneļus un rada pazemes pilsētas. Ja nemaldos Jūs tos dēvējat par rūķiem. Argeda apstājās un norādīja uzgleznu, kurā atainots vīrs akmens krēslā. Mati tam bija gaiši kā saulaina diena, bet tā seju rotāja tumša bārdiņa. Līdzās tornim stāvēja trīs Lefruki, kuru rudās bārdas sniedzās līdz zemei.
Ričarda zemēs arī valdīja miers, jo pat vistumšākajos laikos viņš prata atrast pareizo risinājumu, kas vienmēr bija viens - spēja piedot. Argedas acīs parādījās asaras varēja redzēt, ka viņu šī stunda saviļņo līdz sirds dziļumiem. No tarbas viņa izvilka lupatu un izšņauca degunu. Aizlauzā balsī viņa ierunājās.
Es atvainojos. Vai ir jautājumi? Argeda iešnukstējās.