Stikla Pumpuri, [C], [ATD pieteikšanās] Opcijas

[novemberunge]

Stikla Pumpuri

Destra
(Iniānluvinga)

(IMG:http://www.tvnet.lv/resources/albums/cinder_nightmare/4963438/erborigien_pergament.jpg)

Destra jeb elfu mēlē- Iniānluvinga laika apstākļu, faunas un floras ziņā ir pielīdzināma Ziemeļamerikai un Eiropai, šeit pārsvarā ir jauktie meži, lieli, nedziļi ezeri un garas, rāmas upes, augsti, gandrīz nepārvarami, sniegoti kalni un nebeidzami lielas pļavas.
Raksturīgākā Destras ainava ir pļavas- tās nav zaļas, bet gan dzeltenas, zeme nav pietiekami auglīga, lai tur veidotu laukus un audzētu kultūraugus. Tāpēc pļavas starp upēm ir neapdzīvotas, atstātas, lai būtu, kur vējam ieskrieties.
Lielas bagātības savukārt sniedz Destras skaistie, zaļie meži, kas ir pilni ar ozoliem, eglēm, bērziem u.t.t. Bieži apdzīvoti ir upju līči, pakalnes un ezeru krasti.
Ejot pretī Gargulas straumei var nonākt līdz šim cilvēkiem neapzinātā un neizpētītā sava veida paradīzē, kas atrodas starp Eresijiem. Nostāsti vēsta, ka tur sev mājas ir raduši veģmini, elfu un nekromantu pēcteči, tauta, kas piekopusi melno maģiju un dzīvo saskaņā ar dabu.
Destrā ir tikai trīs pilsētas- Markrike, Noedrena un Surpaine. Katrā ir savs pārvaldnieks, kas apsaimnieko un uzrauga tuvējās teritorijas. Kopumā visas trīs ir visai līdzīgas, bet reizē arī šausmīgi atšķirīgas- Markrike, būdama vistuvāk kalniem ir lieliska tirdzniecības vieta, kur satiekas dažādi ļautiņi no dažādām zemēm, Noedrena ir svarīga savu izcilo kviešu, miežu un rudzu lauku dēļ, bet Surpainieši vienmēr tikuši uzskatīti par dīvaiņiem, jo dzīvo pilsētā uz trīs pakalniem, kur nav ne koku, ne zemes, kur iekopt laukus.
Dahlora jeb Ēnu Mežs ir vieta, kurai visi met pamatīgu līkumu. Leģenda vēsta, ka tajā koki esot dzīvi- runājot, dejojot un sagūstot visu dvēseles, kas vien uzdrošinājušies viņiem pieskarties. Tāpat tiek mēļots, ka mežā vienmēr līst,protams, ne jau parasts lietus, tāpēc pat dzīvnieki tur vairs nedzīvo.
(Es domāju, ka visiem skaidrs, ka spēle norisināsies maģiskā gaisotnē- tātad- nekādu džinsos tērptu tipiņu. Te ir viduslaiki, ļaudis!)

Mazliet par destriešiem.

Destrijas pamatiedzīvotāji ir cilvēki- destrieši- tauta, kas veidojusies sajaucoties trīs veidu asinīm. Tie parasti ir gara auguma, vijīgi, veikli un tievi, paplāniem, tumšiem matiem. Tomēr Destrijā netrūkst arī citu tautu pārstāvju- bieži tiek manīti rudie, smalkie un paīsie kronogi, plecīgie, tumšādainie jorki, bālie, cildenie un zeltmatainie vegamīni u.t.t.

Reliģija

Destriešu ticībā ir divi spēki- Tumsa un Gaisma, kas stāv atsevišķi no labā un ļaunā. Gan Tumsa, gan Gaisma ir neitrāli, tomēr spēcīgi dievi.
Destrijā ticība nav obligāta lieta un uz baznīcu iet tikai retie. Katrā pilsētā ir divi klosteri- katrai dievība pa vienam. Tumsas klosteris sastāv no 12 mūkiem un priestera, bet Gaismas- no 12 mūķenēm un priesterienes. Visiem šiem cilvēkiem ir liegts atstāt klostera telpas, tie savu dzīvi velta dievībām, lūgšanām. Tiesa, varbūt šī reliģija ir nepateicīga, zinot, ka pārtūkstots cilvēku vietā katrā pilsētā lūdzās tikai 26 cilvēki, tomēr tas ir ierasts un nekas netiks mainīts.

Veģmini

Lielu lomu mūsu stāstā ņems veģmini- noslēpumaina un mītiem apvīta tauta, kas it kā dzīvo paradīzē starp Eresijiem- tomēr ’parastajiem’ cilvēkiem nav ne jausmas vai tā ir patiesība vai nē.
Veģminus no citiem var atpazīt pavisam viegli. Tiem ir gari, sniegbalti mati, kas mēnesgaismā viz kā sudrabs, uz muguras un kreisās rokas delnas uztetovēta īpaša zīme- čūska, kas noķērusi pati savu asti un tās veidotā riņķa iekšā- ziedoša orhideja un vijīgs ‘V’ burts. Tie parasti ģērbjas melnā, to ieroči ir no tīra sudraba, bet paši veģmini ir apveltīti ar lieliskām prasmēm- spēju pārvietoties bez skaņas, perfektu cīņas mākslu un stratēģiju, tie ir iemācījušies dabas un nekromantijas burvestības, kā arī spēj pieviekt visādus tumsas spēkus.
Tomēr, lai šīs labās lietas jūs nevilina! Veģmini tiek uzskatīti par dēmoniem un slepkavām to savādā dzīvesveida dēļ (par to vairāk uzzināsiet spēles laikā).

Kāpēc iesaku spēlēt šo spēli?

Tāpat kā spēlē The Union of Nine Amulets: Curse Ocean es jums nedošu spēles leģendu. Vienkārši nedaudz pazobošos un vienkārši pateikšu dažas labas lietas, piemēram, to, ka spēles gaitā jums (emm, jūsu tēliem) būs iespēja:

Iepazīties ar Destrijas dabu un tās intriģējošo, noslēpumaino vēsturi
Izpētīt visu par un ap veģminiem
Cīnīties pret Ļaunumu, kā jau īstiem varoņiem pienākās
Iegūt maģiskas spējas
Atklāt patiesību par paradīzi starp Eresijiem, Ēnu Mežu
Izklaidēties uz pilnu klapi
Uzzināt, kāpēc tad visam šim nosaukums ir „Stikla Pumpuri”

U.t.t.

Ai, nu vienkārši uzticieties man (esmu ideju pilna) un iesūtiet savas anketas. Spēli sāksim, kad būs pieteikušies vismaz četri spēlētāji. Vot tā. Visu, lūdzams, darīt ATD pavedienā, jo man PZ pieteikšanās ir apnikusi.

Anketa.

Vārds:
Dzimums:
Augums:
Vecums: atcerieties, ka mēs visi esam cilvēki.
Nodarbošanās:
Ģimene:
Ieroči: ne vairāk kā trīs.
Izskata apraksts:
Bilde (nav obligāti):
Rakstura apraksts:
Tēla pagātnes apraksts:
Kāpēc pametis mājas un kā nokļuvis Markrikē?:
Piebildes:


Šo rakstu rediģēja Mia Mania: 09.12.2005 20:48

[novemberunge]

Bija drēgns, tumšs vakars. Debess pamalē kā saguris ceļinieks ausa blāvs pilnmēness un Markrikes drūmo koka namu logos iedegās sveces- cita par citu skaistākas un spožākas. Uz ielas nebija gandrīz neviena- tikai pāris vietējie kārtības sargi sagrabējušās bruņās, kas slīcināja savu modrību alus pudelēs, kāds aizmidzis tirgonis un viņa mellais zirgs, kā arī vakariņu tiesu nenopelnījusi, pamesta bārenīte bez mājām un ģimenes.
Likās, ka vēl skumjāk nevar būt, tomēr piepeši pelēko gaisotni pāršķēla vijīgas un jautras vijoles skaņas- ceļmalas tavernā "Zilais Vērsis" kā katru svētdienas vakaru tika rīkotas dejas un ālēšanās. Skanēja deju soļi, kausi šķindēja un piesmakuši jautrās balsīs tērgāja vīri, kas bija atnākuši atpūsties no nogurdinošās dienas gaidas.
Turpat tavernā nejauši vai ar nodomu bija satikušies vairāki ceļinieki (tātad jūs), katrs savu nodomu vadīti. Citi lai izklaidētos, citi lai atpūstos, bet daži vienkārši tāpēc, ka nebija nekur citur, kur iet.
Uzmanību! Mazliet uzmanības! APKLUSTIET, JEL! nokliedzās krodziniece, uzkāpusi uz tuvējā sola. Viņa bija dāma pašos zieda gados- apaļīga un omulīga, gariem viegli lokotiem matiem, kas vizēja uguns krāsā. Pa Markriki par viņas ģimeni allaž bija klīdušas baumas. Runāja, ka krodzinieku mati ir pielīdzināmi viņu ugunīgajam raksturam un otrādi.
Tomēr šovakar Magones madāma neizskatījās aizsvilusies. Vismas dusmās ne.
Šovakar pie mums ir lielisks dziedonis! Laktīgalas balss īpašnieks no Sirpenes pakalnu ziemeļiem! Visi kopā sveiksim lielisko bardu Leansu Sapņuputnu! apaļā dāma nokliedzās, vaigiem viegli piesārkstot kāda jaunekļa muļķīgās piezīmes dēļ, nokāpa no galda un aši tipināja uz pieliekamo, lai noslēptu viegli manāmo mulsumu un kautrību sejā.
Piesmakušajā, jautrības pilnajā telpā atskanēja skaļi applausi un smiekli.

[Ného]

Noērs šajā tavernā bija iegājis tikai nejaušības pēc, jo viņam bija apnicis blandīties apkārt pa pilsētu, bet apmešanās vietu viņš vēl nebija atradis. Iegājis iekšā viņš nepievērsa īpaši lielu uzmanību apkārt notiekošajam, jo viņš nebija noskaņots lustēties. Nopircis sev dzeramo viņš apsēdās pie viena no brīvajiem galdiņiem un domīgi noskatijās uz apkārt notiekošo. Viņš pie sevis pārdomāja, ja neizdosies kaut kādu darbu, tad naksies pieteikties pilsētas sardzē, kaut arī šī doma viņam nešķita patīkama. Kad tavernas saimniece visiem paziņoja par kaut kādu tur slaveno dziedoni, Noērs novērsās no savām domām par turpmāko dzīvi un pievērsās tavernas publikai.

Šo rakstu rediģēja Nero: 11.12.2005 14:15

[Džea]

Džiliāna ienāca tavernā un viņai bija jaušams neliels noGurums.Piegājusi pie letes sieviete sev pasūtija vīnu jo nekas paslaik nelikas svarigaks.Samaksājusi par dzeramo viņa mekleja pēc kāda brīva galdiņa.Taču nevienu pašlaik neatrada.Varbūt arī bija bet tādu diemžēl neatrada.Pamanijusi kādu jaunu virieti sēžam vienu vina nolēma pievienoties.Paņemusi biķeri vina devas turp un pēc britiņa jautaja.Vai varu piemesties?Džila jautaja pamādama uz tukšo sēdekli

[Idril]

Vladimirs nebija jutis sevišķu vēlmi iegriezties krogā, lai arī viņš tādā nebija bijis - pat dzimtajā Surpainē viņš vairāk dzīvojās vai nu pa pakalnu, vai pa māju dziedējot un pūšļojot sanākušos slimniekus un par krogiem un tavernām neinteresējās, nedz arī ziņkārība māca, it sevišķi pēc tam, kad reiz bija nācies dziedēt brāli, kam bija neglīts zilums ap aci, kas ar Vladimira palīdzību, protams, pēc vairākām nedēļām nogāja.
Tomēr šovakar viņam nebija citas izvēles, visi atteica mājvietas un pieklājīgākas tavernas bija pilnas un plīties virsū Vladimiram negribējās, līdz ar šo viņš devās uz šo tavernu daļēji iekšēji cīnīdamies ar mulsumu.
Tās ir muļķības, es esmu pieaudzis. Es varu ieiet tavernā. Bez tam tā Gaisma būs ar mani, kamēr mani mērķi būs cildeni.
Viņš nodomāja un pārmetis sev krustu, kura visi stari bija vienādi simbolizējot vienlīdzību starp Gaismu un Tumsu, sievišķo un vīrišķo. Atgrūdis durvis viņš iegāja tavernā un piemetās kādā nomaļākā stūrī un malkoja labi noraudzētu alu. Lai arī ticīgs reizumis nokādas krūziņas, viņš neatteicās, lai gan labprātāk viņš to malkoja mājās pie primitīvās krāsns, kamīna.
Lai Gaisma ar mani, ka tik neizceļas kautiņš..
Viņš nodomāja, jo lai arī vajadzības gadījumā prastu prasmīgi aizstāvēties un kauties viņam ārkārtīgi nepatika vardarbība.
Surpainietis. Lielisks dziedonis, patiešām!
Viņš nodomāja un lai arī nebija dzirdējis nosacīto kaimiņu - kā nekā abi dzīvoja vienā apvidū - dziedam, no visiem saviem ārstējamajiem bija dzirdējis, ka šis esot apbrīnojams.

[Demiurgs]

Villijs vienkārši klaiņoja pa ielām gaidot kad pilsētā sāksies rosība. Tad viņš nonāca netālu no kroga un izdzirdējis balsis un mūziku devās iekšā lai ierautu kādu graķīti. Viņš sev pasūtija lielu glāzi uzsildīta stiprākā dzēriena ko varēja dabūt šajā krogā. Vienā rāvienā izdzēris to viņš viegli savieba ģīmi,dzīslās uzreiz ieskrēja siltuma vilnis, tad viņš jautāja tuvāk stāvošajam vīram.
--Atvainojiet, vai jūs gadījumā nezinātu kur šeit varētu šo to izdevīgi pārdot--

[novemberunge]

Vīrs pagriezās pret Villiju un pasmaidījis atmeta savā zemajā, pēronam līdzīgajā balsī:
Tepat laukā no rīta sākšot tirgoties viens vīrs no Noedrenas. Mēļo, ka viņam tur esot pats labākais alus, kvieši un rudzi, kā arī koka nūja no Ēnu Meža. Iedomājieties, no Ēnu Meža! Vai nu tie ir māņi vai arī cilvēkam kaut kas ar galvu noticis. Nevienam nekad nav bijusi drosme tur iet. Saka, ka tur koki cilvēkus aprijot dzīvus, atstājot tikai dveseles, kas naktīs tukši klaiņo. nogrozījis galvu, piesārtušais vīrietis aizgriezās un atsāka jautri pļāpāt ar savu biedru, kas bija ieradies viņam līdzi.
Tikmēr pie letes parādījās pagarš, izstīdzējis stāvs- Leanss Sapņuputns. Jauneklis bija kanpi pieaudzis, ar gariem melniem, pīnē sapītiem matiem un dzirkstoši zaļām acīm, kas uzlūkoja visus kroga viesus ar neaprakstāmu labestību un gudrību, kas nāca tikai no lielas pieredzes. Viņš bija tērpies visai skrandainās, reiz ar sudrabu izšūtās, zilzaļās drānās, kas ceļā esot bija noputējušas un saplīsušas.
Lenass uzmeta vijoli uz pleca un atskanēja vijīgs, smalks meldiņš.
Pat pāris sekundes nebija pagājušas, kad manāmi iereibušie un uzjautrinātie vīri sāka dziedāt kādu dziesmu meldiņam līdz- acīmredzot šajā apvidū tā bija populāra un labi pazīstama.
Tomēr, kad vijole beidza skanēt un sasmakušajā gaisā uzvijās Leansa balss visi apklusa. Ne par velti viņam bija dota iesauka Sapņuputns. Balss jauneklim bija maiga kā tauriņa spārnu pieskāriens, glāsmaina un pārsteidzoši veikla. Vienā mirklī tā varēja no apakšējā Do pārlēkt uz augšējo un neviens pat nemanīja, kā balss noraustās.

[Demiurgs]

Villijs apdomāja tiko dzirdēto, šķita ka šis tirgotājs par kuru runāja tas vīrs varētu būt diezgan izmanīgs. TAs nekas Villijam patika kaulēties, turklāt viņš lieliski apzinājās cik viņa prece ir vērta un viņš to nekādā gadījumā nepārdotu par zemāku samaksu nekā tā ir patiesībā vērta. KAs attiecās uz to nūju no Ēnu meža tādām muļķībā viņš neticēja, viņš pats bija redzējis šo dīvaino mežu, jāsaka gan ka no attāluma, viņš tajā iet iekšā neuzdrīkstējās. Viņam no tā baiļu nebija un tomēr viņš labāk ir piesardzīgs, galu galā jaņem vērā arī tas ko cilvēki runā jo vienmēr ir taču kāda drupatiņa taisnības pat vislielākā meļa teiktajā.

[Hikari]

Robina sēdēja vienā no soliem kādā stūrī un izklaidīgi vēroja kroga apmeklētājus. Kad uz letes bija uzlēkusi krodziniece, meitene pieklusa un palūkojās viņā. Un brīdi Robina kļuva modra, bet tad jau atkal aizklīda sapņainos tālumos. Tāda nu viņa reizēm bija- sapņaina un nedaudz nesavākta, taču arī ļoti nopietna un spējīga uz patiesu darbu, ja tas bija vajadzīgs. Meitene bija atceļojusi no tālienes. Šajāpilsēta viņa bija ieklīdusi pavisam nesen un pilnīgi nejauši- ta vienkārši pagadījās pa ceļam. Un tā, iztērējot gandrīz pēdējo grais kabatā, Robina iekārtojās ērti krogā un šobrīd, sēžot un klusējot pie galda, lūkojās logā.
Viņas pārdomas par to, kur meklēt darbu un ko lai darīt tālāk un kur doties izjauca vijoles skaņas. Robina palūkojās uz priekšu un ieraudzīja kādu pusisi, kuram bija melni mati un pīnē sapīti mati. Viņs izskatījās patiesi jauki. Nolēmusi, ka varbūt šīs vijoles skaņas palīdzēs viņai pacelt garastāvokli, meitene ieklausīās tajās. Un tad šis jauneklis sāka dziedāt. Un tas izklausījās tik skaisti, ka Robina nevilšus aizvēra acis un atkal aizklīda plašos tālumos, šoreiz gan dziesmas iespaidā. Meitene velējāš, kaut jauneklis nepārstātu dziedāt. Tas izklausījās tik labi.
Tā nu Robina sēdēja, ieklausoties katrā jaunekļa balss trellī un prātojot, ko gan Gaisma būs viņai nesusi rītdienai.

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 11.12.2005 17:19

[Ného]

Vēl pirms dziedoņa parādīšanās Noēra pētījumus pārtrauca kāda sieviete, kura bija pienākusi pie galdiņa un uzdevusi jautājumu. Jā šiet ir brīvs. Viņš ātbildēja, un pat īpaši nenopētot sievieti pievērsās savai iepriekšējai nodarbei, jo bija pamanījis interesantu tipiņu, kas izrādījas tas slavenais dziedonis. lai arī Noērs nebija nekāds īpašais mūzikas fans, viņu tomēr pārņēma sajūsmapar šī cilvēka dziedājumu, tas it kā atbrīvoja viņa dvēseli no smaguma, kas krājās viņā pēdējās dienas.

[gone away]

Daniels iesoļoja pa pilsētas vārtiem un palūkojās apkārt. Drēgnais un nemīlīgais vakars bija viņu ļoti nomācis. Gribējās aiziet uz kādu vietu sasildīties un varbūt iedzert ko spēcīgāku. Palūkojies apkārt vīrietis ieraudzīja kādu krogu. Piegājis pie tā viņs atvēra durvis un ielūkojās iekšā. Apmeklētāju jau tur bija pietiekami daudz. Aši piesēdies pie kāda galdiņa, kuršvēl izrādījās tukšs, vīrietis ar acīm lūkojās pēc krodzinieka/ieces, jo viņs nezināja, kas šeit saimnieko. Šajā pilsētā Daniles bija pirmo reizi. Atklīdis pavisam nejauši.
Palūkojies uz priekšu viņs ieraudzīja, ka kāds jauneklis gatavojas dziedāt un, ka visi ir aizturējši elpu. Daniles mnosmaidīja un pie sevis nodomāja. Lai jau dzied. Kas ta man? .
Viņa acis lēnām klīda pa telpu sīki un ātri nopētot katru šejienieti, jo, medienka gaitās viņš bia uztrennējis savu redzi par pietiekami labu maņu orgānu. Skatiens apstājās pie kādas jaunas sievietes, kura, sapņaini aizvērtām acīm klausījās jaunekļa dziesmā.
Hmmm. Interesanti... Daniels pie sevis nosmīķņaja. Būs jau vien japieiet un jāsasveicinās...

[Idril]

Vladimirs uzmanīgi klausījās kā jauneklis spēlē vijoli un pēcāk dzied. Sirds lēkāja līdzi melodijai un viņš pat aizmirsa iemalkot alu. Viņa dzīve bija sakārtota un iegrimusi pārāk lielā vienmuļībā, tomār pats būdams vienmuļīgs Vladimirs to nemanīja.
Apbrīnojami.
Viņš nodomāja dziesmai beidzoties un nosusināja acis, kurās bija sariesušās asaras.
Tā dziedāt prot tikai surpainietis..
Viņš nodomāja un aplaudēja, kad jauneklis bija apklusis. Nekādus apsveikuma saucienus viņš nesauca, tomēr atdeva godu mirkli aplaudējot.
Ak, paldies, jel Gaismai, par to, ka man bija lemts piedzīvot šo mirkli.
Viņš nodomāja. Vladimirs guva prieku no sīkiem dzīves labumiem.

[Džea]

Džiliāna apsēdas brīvajā soliņā pretī vīrietim.Meitene pieversa uzmanibu muzikantam tacu ilgi nenoturējas un paskatijas uz svešo virieti.Jūs laikam tāpat kā es nēsat šejienietis.Vina nedroši ieminejās jo nekad ne parko nevarēja būt skaidri pārliecināts.

[Ného]

Noērs paskatijās uz sievieti - Nu kā lai saka, itkā jau esmu savējais, jo pavisam vetālu dzīvoju, bet šeit esmu bijis tikai vienu reizi, kad biju pavisam maziņš. - pēc atbildes viņš pie sevis nobrīnijās kādēļ viņš to tik vigli izpaudis svešam cilvēkam, laikam tas bija mūzikas iespaidā. Pēķšņi viņam tiešā sagribējās parunāties. Un no kurienes jūs esat?

[gone away]

Kad jauneklis pieklusa un beidza dziedāt Daniels piecēlās. Viņs bija apņemies šonakt iepazīties ar kādu un to arīvīrietis darīja. Tā kā viņa uzmanību pievērsa tieši šī sapnaiņa meitenei, viņs taisnāceļa devās viņai pretī un, palūkojies uz meiteni, klusi erunājāš.
Labvakar! Skatos, ka Jūs te tā viena sežāt...Vai es varētu piesēst blakus, lai jautrāk? Daniels viegli pasmaidīja un jau gribēja uzlikt roku uz krēsla.

[Džea]

Džiliana palūkojas uz vīrieti.Esmu no kalniem,apmēram nedēļas gājuma.Vina noteica.Ak pavisam piemirsu mani sauc Džiliāna un jūs?Džila jautāja iedzerdama nedaudz no sava biķera.Vins bija garšīgs un salds un sieviete aizvera acis un tad atvēra

[Ného]

Noērs uz brīdi bija novērsies no sievietes pētot, kas notikās vienā tavernas galā. Viņš pagriezās pret sievieti un pasmaidīja - prieks iepazīties, man sauc Noērs, jā laikam tā dziedāšana mani izsita no sliedēm, ka nepajautāju jums jūsu vārdu.

[Džea]

Nu nekas.Kas bijis,bijis.Džiliāna noteica.Bet vispar kapēc te iegriezāties.Pats teicāt ka esat bijis šeit tikai vienu reizi.Džiliāna noprasīja. un atkal iemalkoja vinu.Pec britiņa viņa pieversās muzikantam kas tur bija taču vel joprojām gaidīdama atbildi no Noēra

[Demiurgs]

Villijs ieklausījās dziedātājā, viņam šī dziesma patika, viņam pašam par izbrīnu jo viņam parasti aptika vai nu jautrākas vai skarbākas dziesmas. Tomēr viņs pārāk neiedziļinājās mūzikā.
Viņš gan nopētot krogu ievēroja kādu vīru kurš nesen bija ienācis krogā un nu visus pētīja sēzot pie galdiņa.
Tas noteikti ir mednieks.
Viņš nosprieda pēc vīra izskata un izturēšanās.
Tad šis nepazīstamais mednieks piecēlās un piegāja pie kādas visnotaļ jaunas un sapņaina izskata dāmas.
Villijam tas šķita interesanti viņš pievirzījās duvāk lai varētu saklausīt par ko viņi runā.

Šo rakstu rediģēja Demiurgs: 11.12.2005 19:25

[Ného]

Ko pumā tas ir garš stāsts, bet īsi sakot satrīdējos ar tēvu. - Noērs atcerējās par savu tēvu un iegrima nelielās pārdomās par to, kas būtu bijis, ja būtu bijis.