Gilfa [C], [BP]. [ATD] Opcijas

[mallest]

Pirms stundas uzlēkusī saule spīdēja jo spoži, bet no tās siltuma nebija ne miņas. Arboriešu sirdīs valdīja satraukums par priekšā esošo dienu. Neviens nezināja ko gaidīt.
Karaļnams tika izgreznots par godu drosmīgajiem, kam šodien bija jāierodas te. Vārtus un durvis rotāja vainagi un gaiteņu sienas bija noklātas ar zilu zīdu. Kaut pils izskatījās grezna tās iemītnieku sejās nebija tāds pats lepnums, kā tai.
Lai tiktu uzgaidāmajā telpā, kur vajadzēja pulcēties, bija jāveic noteikta cermonija. Bija nepieciešams nodot uzticības un padevības zvērestu karalim. Tas aizņēma aptuveni stundu.
Pēc cermonijas, drosminieki tika aizvesti uz atsevišķu telpu, kur viņiem bija jgaida līdz tiks izsaukti pie karaļa.
Uzgaidāmā telpa nebija liela. Sienas rotāja lielas gleznas. Visas attēloja jūru, dažās tā bija rāma, citās - trakoja. Gar telpas sienām bija sakārtoti krēsli, apšūti ar zaļu un sarkanu samtu. Tās bija vienīgās mēbeles stabā. Krēsli izskatījās aicinoši un ērti, bet apsēžoties, tā vairs nelikās. Grīdu apsedza biezs paklājs. Tas izskatījās vecs un izberzts, bet vismaz tīrs. Iespējams kalpones vakar vakarā te tupējušas uz ceļiem un kārtojošas to. Istabai bija viens logs no kura pavēras skats uz pilsētas ziemeļiem un mežu aiz tās. Debesis krāsojās balti pelēkas, par spīti tam, ka līdzās bija saule.

[Ausminta]

Mrai, apsēdusies uz greznā krēsla, izkustināja plecus, kas bija kļuvuši mazliet stīvi no groza nešanas un svinīgās ceremonijas saspringuma. Nepierasti bija sēdēt greznos krēslos, atrasties greznās vietās, runāt greznus vārdus. Varbūt piemirsti, viņa pavīpsnāja, - kādreiz tas bija pašsaprotami. Lai gan, nevarētu teikt, ka šī vieta būtu pārsmalcināta, viņa ar pēdu paberzēja paplukušo paklāju un uzjautrināta pasmīnēja.
Vismaz pēdas vairs nesala. Eh, laikam tomēr būs kaut kur jādabū zābaki. Gadiem viņa bija iztikusi bez apaviem, bet laikam ne šoreiz. Tomēr viņa te nebija vienīgā basa, Mrai uzmeta smīnīgu skatienu halflingam -bet ar spalvainām pēdām gan jau sajūta citādāka. Pats pēdu īpašnieks izskatījās pēc īsta dēkaiņa un nemiera iesmiesojuma. Garlaicīgi nebūs, bet, cerams, arī ne sevišķi daudz nepatikšanu.
Viņa vēlreiz nolūkoja pārējos varoņus. Ziemeļnieciska izskata karavīrs, kas likās jau dažu labu kauju pieredzējis. Tas bija labi - kāds prasmīgs. Veseli trīs elfi: viena - skaista, garmataina un zilacaina, otra, tumšmataina un nopietna, trešais, arī tumšmatis un arī visai pievilcīgs (kad tad elfi bijuši neglīti!). Pirmā, iespējams, bija burve vai kas tamlīdzīgs, vismaz ieroču viņai nemanīja, abiem pārējiem ieroči bija, ar tiem gan jau viņi arī prata rīkoties gana labi - veiklie elfi. Vispār pret elfiem Mrai bija rezervēta attieksme, viņai tie šķita augstprātīgi kā rase. Būs iespēja no šī aizsprieduma tikt vaļā, viņa sevi paķircināja.
Savāda kompānija, bet ko citu varēja gaidīt - piedzīvojumu meklētāji, apkārtstaigātāji. Vienīgi karavīrs šajā ziņā atšķīrās.
Un ko viņa pati gribēja? Ardoru glābt, piedzīvojumus meklēt, sevi pierādīt? Lai gan - nu izvēle bija izdarīta, atteikties vairs nevarēja.

Mrai izslējās un ievilka elpu. Jāgaida.

[Pūķēns Sāra]

Selina, piegājusi pie loga, smagi nopūtās. Kāpēc es vispār izvēlējos nākt? Nu labi, kas darīts, darīts atpakaļ ceļa nav. Selina novērsa skatienu no loga un pagriezās, lēni apskatot pārējos. Pirmais pie kā apstājās viņas skatiens bija halflings, viņai nekad nebija bijusi iespēja viņus iepazīt tuvāk. Nu lūk man būs iespēja iepazīt kādu šīs rases pārstāvi, bet visnotaļ garlaicīgi ar viņu noteikti nebūs, to nodomādama pasmīnēja. Viņas skatiens turpināja klīst apskatot pārējos, tur bija vēl divi elfi, kas viņu nepārsteidza. Viens bija apbruņojies, bet otra laikam bija burve,pēc tam viņas skatiens nonāca pie meitenes, kura sēdēja uz krēsla. Viņa tāpat kā Selina apskatīja visus apkārt un viņa par to pasmaidīja, kaut gan te laikam visi viens otru pētīja, atkal mazs smaidiņš.Nu, kas ar mani ir? Viņa ievēroja, ka meitenei nav kurpes nerunājot, jau par zābakiem, viņa nejauši nodrebinājās, interesanti viņai nav vēsi'? vaidzēs kādreiz pajautāt, tad viņas skatiens nonāca pie ziemeļnieciska paskata vīrieša, kas noteikti bija karavīrs. Brr, karavīrs, Selinai jau no bērnības nepatika karavīri, pareizāk viņai bija bail no viņiem. Nu lūk varēsi pārvarēt bailes, kārtējais ironiskais smīniņš.
Interesanti, cik ilgi viņi mūs te mocīs, kā es gribu tikt ārā. Visa šī greznība, ir nevaidzīga un šī cereminija. Selina atkal smagi nopūtās un atgriezās atpakaļ pie ainas pētīšanas, kas bija aiz loga.

[Ungaarijas ragas...]

Irvins iesoļoja telpā un aši aplaida skatu tai apkārt. Zvērests bija nodots, lai gan tie ļautiņi uz viņu bija skatījušies tā it kā īsti neņemtu par pilnu. Ak vai, kā tik daudzi aizmirsa par tādu lietu kā mazu cinīti, kas sagāž lielu vezumu.
Irvins pasmaidija un draudzīgi noteica: "Laba diena! Rādās arī jūs šeit atvedusi vēlme apvienot patīkamo ar lietderīgo!"
Halflings vēlreiz nopētīja telpā esošos, izskatījās, ka tur tur tā meitene basajām kājām [Ausminta] pašlaik iemēģināja krēslus. Irvins devās uz viņas pusi, nometis pie krēsla savu ceļasomu, kurā kaut kas nograbēja, atmetis sūnzaļo apmetni, halflings uztrausās uz krēsla un tajā iekārtojās.
Pašūpojis kājas viņš nebēdnīgi pavērās uz cilvēku un noteica: "Nav diži ērti, ko? Bet vispār jau grezni, jāizsēžas, dies vien zina, kad atkal varēs uz tādām greznām mēbelēm pasēdēt!"
"Irvins! Kā dēvēt jūs, daiļā dāma?" acīs dzirkstīja draudzīgas dzirkstelītes.

[Ausminta]

OOC: Nez kāpēc sadomāju, ka visi varoņi jau tepat (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif)


Mrai pagriezās pret blakus nometušos (vai, precīzāk, uztrausušos) halflingu un viegli pasmaidīja.
"Salīdzinot ar celmiem un koka bluķēniem, uz kuriem pēdējā laikā lielākoties esmu sēdējusi, tīri ērts. Priekš tevis gan visai augsts, ko? Mrai mani sauc," viņa sniedz roku.
"Kas tev tai somā - kastroļi? Būsi varonīgais pavārs?"
Šo to viņa zināja par halflingu ēdmaņas gatavošanas un notiesāšanas prasmēm, lai gan šoreiz tas nebija domāts nopietni - Irvins jau nu pēc omulīga gardēža diez ko neizskatījās.

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Viss ok, es vienkārši uzrakstīju par to brīdi, kad ierados un tur jau nav teikts pirms vai pēc tevis, tā ka vari droši turpināt uzskatīt, ka es tur jau biju... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Irvins iesmējās, izskatījās, ka ar šo meiteni varēs tīri labi parunāt.
"Jauks vārds!" Irvins galanti noskūpstīja Mrai roku, kā bija redzējis to darām pāris augstdzimušākus ļautiņus.
"Nu tāds bišķiņ augstāks jau ir, laikm jau ne pārāk bieži halflingi pie karaļiem dodas ciemos. Bet re cik ērti šitā kājas atpūtināt," viņš paņirbināja kāju pirkstus un tās pašūpoja.
Visbeidzot viņš palūēja uz savu somu, bet smaids bija kļuvis tāds kā blēdīgs: "Nu kastrolītis tur arīdzan atradīsies, tik diez vai tik liels, lai visiem iznāktu un tik diez vai es būšu varonīgais pavārs, man labāk patiktos būt varonīgam dēkainim, kas zemju zemes izbridis, troļļus un vēl viskaut ko pievārējis un vecumdienās stāsta par saviem piedzīvojumiem pie kamīna sēdēdams.
Bet ko nu es par sevi vien! No kuras puses tad jūs ceļa vēji uz šejieni atpūtuši?"

[Ausminta]

"Liecies takš mierā!" Mrai iespurdzās un parāva roku atpakaļ, kad Irvins pieliecās to noskūpstīt. "Ko vēl nesadomāsi! Laikam svinīgās ceremonijas un apkārtējā vide uz tevi slikti iedarbojas, " viņa uzjautrinājās.
"Ak tad troļļu kāvējs gan? Un tas tavs troļļu zobens?", viņa pamāja uz ieroci, kura spals vīdēja pie halflinga jostas. "Nu es savukārt nodarbojos ar kopā likšanu pēc tam, kad tādi rīki vai tādi troļļi pastrādājuši. Un vēji neatpūta, pati atnācu. Ne tālu - tepat no meža, kas Arboras ziemeļos. Vācu tur visādus augus, brūvēju dīvainas dziras, audzēju kazas un mācos no skolotāja. Viņš mani te atsūtīja papraktizēties, " Mrai noteica nopietnā balsī un iesāņus smīnīga palūrēja uz halflingu. "Nē, protams. Gribu zināt, ko spēju. Vēl jau arī cēlā Arboras glābšanas misija, bet tas jau arī tikai egoistisku apsvērumu dēļ - lai manas kazas nenoslast."
Jauki bija niekus parunāt, kamēr vēl varēja, un halflings bija patīkams sarunu biedrs.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 26.01.2006 13:42

[gone away]

Daniels stāvēja istabas stūrī un klusēja, viņš dzirdēja, kā divi no cilvēkiem uzsāk sarunu, bet viņš tajā iesaistīties negribēja. Prātā jaucās daudzas domas un prātojumi par šodienu. Tās glaėznas gan ir skaistas! vīrietis pats sev noteica, uzlūkojot vienu no daudzajām milzīgajām gleznām, kuras karājās uz sienas un attēloja jūras ainu. Šeit laikam ir daudzi marīnisti viņšpie sevis atkal noteica un novērsa skatienu no sienām, lai palūkotos ārā pa logu. Diena bija padevusies laba un saulaina.

[Ungaarijas ragas...]

Parasti jau it kaa trollim pietiekot ar sauli, bet reizeem gadoties taadi briinumi, ka taads brass kaaveejs, Irvins paluureeja uz savu zobenu, itin liieti noder! Bet man gan aplam nepatiik apstraadaat citus tik taalu, ka pa gabaliem kopaa jaaliek. Daudz laba var panaakt ar sarunaam, pie reizes uzvelkot duumu un iedzerot kaadu alus malku...
Irvins saaka rakaaties pa kabataam: Eh, neraza, diez kur to nogruudu, bet lai nu...
Nu jaa, bet ko tad tu maacies? Kazas audzeet vai? halflings paraava uz augsu vienu uzaci un savilka seju taadaa kaa vientiesiigaa izbriinaa.

[Ausminta]

"Un tad vēl mazliet uzsaukt, un vēl parunāt, ko? Un kam tas labums tad tiek?" Mrai trieca tālāk, bet tikām neuzkrītoši vēlreiz nopētīja pārējos. Abi tumšmatainie elfi elfiskā atturībā klusēdami (OOC: vai arī, DFX, tu to citiem dzirdami teici?) vēroja apkārtni un debesis aiz loga. Neizskatījās, ka tie gatavotos neuzaicināti sākt darīt ko aktīvāku, bet viņa šobrīd nejuta īpašu vēlmi būt tā aicinātāja. Gana izlēmīgiem jābūt savam elfu vecumam.
"Kazas arī iemācījos audzēt. Bet vispār - to pašu kopā likšanu. Dziedināšanu, ja smalkāk. Un zvetēšanu," Mrai pacilāja nūju un pavīpsnāja. Cīnīšanās viņai nepatika, lai gan padevās labi, varbūt pat labāk kā dziedināšana. Dziedināšani viņa bija par neiecietīgu, tā teica Gaelins. "Mācies iecietību, Mrai", viņš bieži aizrādīja, un viņa vienmēr par to vīpsnāja. Viņa cieta tos, ko gribēja un cienīja tos, ko uzskatīja par cieņas vērtiem. Kaut viņam droši vien bija taisnība, kā jau par visu. Skolotāju Gaelinu viņa cienīja no visas savas sirds. Un mīlēja - viņš Mrai bija kā tēvs.
Eh, tomēr mazliet skumji bija par to domāt - par atstāto. Pat par kazām.

[Ungaarijas ragas...]

Uja, uja, tad jau man būs jāpiesargājas. Re kā tie klusākie ūdeņu ir tie dziļākie! Irvins izlikdamies nobijies pavēcinājās ar rokām, bet tad atkal omulīgi iesmējās, taču runājot par to labumu - tas tiek pašam un vēl pie mērķa nonāc pa daudz tīrākiem ceļiem. Svētība tam, kurš izgudrojis tādu mēles atraisītāju un reizē arī lāsts, par postu, ko šis pats mēles atraisītājs nes tiem, kas to neprot kā nākas lietot.
Halflings palūrēja uz elfu, kas stāvēja istabas stūrī un vēroja gleznas. Elfi vienmēr bija tādi klusi un noslēpumaini, bet, kad ar viņiem sāka runāt, ko tik neapcerēja. Lai gan Irvins labāk parunājās ar cilvēkiem, tie bija tik dažādi, kā mākoņi debesīs un mainīgi arī.

[Ausminta]

"Savējos jau nesitīšu - bez īpašas vajadzības. Un pat tad pēcāk salāpīšu." Ja būs pelnījuši, Mrai domās piebilda. Lai gan tik nežēlīga jau viņa tomēr nebija.
"Tad tu pa pasauli klaiņo tikai sev labumu pelnīdams vai kādam citam ar? Kādam maizes devējam, m?"
"Diez, mums te ilgi būs jāgaida?" Mrai jau sāka kļūt nepacietīga.

[~SweetIrony~]

Es domāju, ka tā viņi uztur intrigu...Marsela diezgan negaidīti ierunājās, viltīga sejas izteiksme rotāja viņas seju... Viņi noteikti vēlas, lai mēs sapazīstamies un iedraudzējamies, tā noteikti uzdevumu veikt būtu vienglāk... elfa pie sevis nodomāja... parasti viņa nebija tik klusa, bet šoreiz kaut kas viņai bija licis rīkoties šādi... Lēni un mierīgi viņa pagāja abiem tuvāk... Mani sauc Marsela Franciska... arī es esmu no šīs apkārtnes...

[Ausminta]

Vismaz viena no elfiem - gaišmatainā ar izteiksmīgajām acīm - acīmredzot bija izlēmusi iesaistīties.
"Mrai, ja jau nedzirdēji, " viņa atteica. "Intrigu? Kas tad tā par intrigu. Noteikti tikko pamodušies, brokastis stumj iekšā. Patiesībā arī man nebūtu nekas pret, " Mrai īdzīga piebilda - šorīt vēl nekas nebija ēsts.
"Un kādā jomā tad tava meistarklase?" Kaut ko citu bez būšanas skaistai gan jau šī ēteriskā būtne tomēr darīja.

[~SweetIrony~]

Marsela palūkojās uz Mrai un viegli pasmaidīja... Nekāda dižā cīnītāja neesmu, bet dažkārt manas nākotnes vīzijas ir ļoti noderīgas... Marselai sāka likties, ka Mrai viņu uzskata par augstprātīgu, bet elfa vienkārši bija savādniece un ļoti neatkarīga...

[Ungaarijas ragas...]

Irvins, halflings priecīgi pavēcināja roku, kad elfa stādījās izrādīja velmi iepazīties.
Uztur intrigu, varbūt vienkārši ļauj mums apdomāties vai maz gribam darīt ko tādu, vai arī... viņš nolēma tālāk neturpināt, par mājas saimniekiem viņu namā labāk bija runāt labu.
Irvins nopētīja Marselu un turpināja melst: Nākotnes vīzijas, izklausas interesanti, bet tās jau tikpat mainīgas kā vējš. Te tu redzi, ka notiks tā, bet līdz tam laikam izdari tā, ka notiek savādāk... Lieki satraukumi, labāk neko nezināt un dzīvot kā ir.

[Ausminta]

Nākotnes vīzijas - ļoti mistiski un varbūt tiešām pat noderīgi. Lai gan, Mrai elfu par šādu spēju diez ko neapskauda - taisnība vien bija Irvinam.
"Vai tu šito sniegu un zemestrīci arī redzēji?" viņa noprasīja.
"Un vai kādam ir nojausma, ko īsti mums liks darīt? Kādu ļauno burvi meklēt? Godīgi sakot, man pašai nav ne mazākās idejas, kas un kāpēc būtu varējis tādas nejaucības sarīkot."

[~SweetIrony~]

Marsela viegli pasmaidīja un lēni pavirzijās tuvāk... Nu vispār nākotnes vīzijas ir diezgan neizprotama lieta, bet tas arī ir ļoti interesanti... Elfa viegli sarauca pieri Šos laika apstākļus neredzēju gan... bet... Nu vispār tās vīzijas nemaz nerādās tik bieži un nav tā, ka es katru dienu redzētu kādus sīkumus... tad Marselas sejā parādijās noslēpumu pilna izteiksme... Tas notiek samērā reti, bet nu tad gan... Bet ko tad tikai par mani pastāstiet taču arī kaut ko... un Marsela pievērsās Mrai un Irvinam...

[mallest]

Uzgaidāmajā telpā kļuva smacīgi.
Pretī durvīm, pa kurām varoņi tika ievesti telpā, uz sienas stāvēja pakārta glezna, kurā attēlotā jūra izskatījās īpaši dzīva. Rāmja apakšējā, labajā stūrī bija iegravēti pāris burti un cipari. Lasot tos pareizi varētu uzzināt darba autoru un pabeigšanas datumu, bet pienākot tuvāk, varēja noprast, ka tā viss nenotiks. Rakstība bija sveša un maz vairs kurš spēja iztulkot tur rakstīto.
Negaidīti glezna izkustējās. Siena itkā iegrūdās uz iekšu un noliecās uz vienu sānu. Skats varēja likties pavisam īpatns; bet jau nākošājā mirklī varēja noprast, ko tas nozīmē...
Sienā izveidojās caurums, no kura izsoļoja trīs cilvēki. Sev līdzi viņi istabā ienesa pelējuma smaku. Divi vīri rokās turēja pa lāpai un bija bruņoti, līdzīgi kā citi pils sargi. Trešais turēja metāla stieni. Viņš parādījās pēdējais, tērpies pelēkās ar zilu drānās un stalti nostājās, aizšķērsojot tuneli. Viņš ļoti rūpīgi nopētīja katru, no galvas līdz kāju pirkstiem un otrādi atpakaļ. Katrs dabūja izbaudīt šī vīra caururbjošo un auksto skatienu.
Istabā valdīja stindzinošs klusums. Pēkšņi to iztraucēja, kāds putns, kurš ieplanēja logā un atstitās pret stiklu. Trešais vīrs nedaudz salecās, bet centās savākties un izturēties tā, itkā nekas nebūtu noticis.
Visbeidzot viņš pavirzījās nost no ejas un ar vieglām roku kustībām māja tās virziena, aicinot visus doties turp iekšā...

[Pūķēns Sāra]

Selina krasi apcirtās un skatījās uz sienu, kura vērās vaļā. Viņai pirmā brīdī šķita, ka notiek kaut kas šausmīgs un jau ķērās klāt lokam, kad saprata, ka tās ir parastas durvis un kaut cik nomierinājās. Viņa paskatījās uz sargiem, kas nāca un klusiņām nopūtās Labi, ka tikai viņi, tad viņa pamanīja trešo, kurš parādījās druksu vēlāk un visus kārtīgi nopētījā. Kad viņš nonāca pie viņas pētīšanas, viņai pārskrēja skudriņas. Viņai nemaz nelikās pievilcīgs šis tips. Cerams viņš nenāks kopā ar mums. Pēc šīs domas logā, kas atradās viņai blakus ietriecās putns un sargs nobijās, bet viņas sejā iezagās smaida atblāzma. Kad viņš pamāja, lai viņi viņam seko Selina vērsās pret Mrai, Irvinu un Marselu: Kā jums liekas uz kurieni viņi mūs vedīs?

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 07.02.2006 14:06