Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Pārslēgt uz: Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Lineārais+

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[mr Bl@ck]

Nē Mani nemaz nekaitina kad kāds daudz runā es esmu pieradis klausīties. Elkars aplaida skatienu apkārt dēmoni dīvaini sačukstējās. Nopētījis vēlreiz Karnu viņš ievēroja ka dēmones acis aizvien vairāk slīgst neizpratnē.
Ja jūs brīnāties kāpēc dēmoni ienīst eņģeļus tad tas visdrīzāk ka viņi es un tādi kā es esam savādāki un iespējams tas dēmonus biedē vai raisa nepatiku. Un ja šīs divas lietas apvieno visdrīzāk iznāks naids. Elkars domīgi sacīja vērdamies apkārt

[Darka]

Bet es esmu tīrasiņu dēmons, bet man pret Tevi nav nepatika un Tu neliecies biedējoš... Karma noskatījās vēl uz vienu grupu dēmonu, kuri aizdomīgi noskatījās viņas un eņģeļa sarunā. Viņi pat necenšas ar Tevi iepazīties tuvāk. Arī mani vecāki uzskata eņģeļus par nievājošiem, bet viņi nevienu personīgi nepazīst, lai tā rīkotos. Un man neliekas, ka Tu būtu savādāks par jebkuru citu dēmonu... Tu esi pat ļoti līdzīgs mums... Karmas balsī bija dzirdama neizpratn un nožēla, par savas rases slikto īpašibu.
Bet tad atkal paskatījās Eņģeļpukas sejā un pasmaidīja, Un Tu teici, ka nespēj nolasīt domas?

[mr Bl@ck]

Es pilnīgi saprotu tavu sašutumu bet vienkārši pamēģini to ieskaidrot kautvai tai grupiņai.Elkars norādīja uz kād bariņu turpat netālu.
Viņu izbrīnīja tas ka ne jau visi dēmoni izturējās noraidoši. Mjā bet vienmēr būs kāds kas kādam nepatiks Elkars sev piemetināja.
Un Jā es neprotu nolasīt domas bet es protu nolasīt sejas un acu izteiksmes. Elkars mierīgi piezīmēja.

[Darka]

Karmas sejā parādījās smīniņš, kas liecināja, ka viņas galvā ir dzimusi ellešķīga ideja Nu es varētu gan viņiem likt mainīt domas... Karmas plaukstā uzradās ugunslode un viņa to raidīja dēmonu virzienā. Tā piezemējās uz viena dēmona apmetņa un tas aizdegās. Dēmons to nometa un un aizlaidās kopā ar saviem draudziņiem. Nu tagad viņi mainīja domas, ka es esmu tā sliktā! Karma jau atkal uzsmaidīja šim eņģeļpuikam. Nevienam dēmonam viņa pat tik daudz nebija smaidījusi, kā šim enģelim sarunas laikā. Viņai patiešām patika šī eņģeļa sabiedrība.

[rudo lapu vilcēn...]

Apmetusi atkal apmetni ap pleciem un uzvilkusi galvā kapuci, Undīne sāka soļot uz Lielās lavas uzpes pusi, kur pec teikta vjadzēja notikt ceremonijai. Seja neko neizteica, vienīgi kākacis nikni zibsīja. Viņu mierināja viena doma, ka vismaz šovs būs neaizmirstams, vismaz tā vajadzētu būt, pēc tik ievērojama pasākuma.
Drīz viņa ienira pūļa vidu, teju tikpat neievērojama kā ikviens cits, bet reizē labi sajūtama. Neapzināti teju visi pagrieza viņai ceļu, šķiet instinktīvi sajuzdami viņas īgnumu un nevienam negribējās no šīs dzīves atvadīties pārāk ātri. Zibens šautras bija efektīvas un spēcīgas.

[Ragana]

Viņas domas bija pārāk skaļas, tās Lorīnas galvā atbalsojās kā pērkona dārdi...
Taču tā vajadzēja būt, citādi nekas neiedarbotos.

Lorīna atcerējās, ka viņai bērnībā vecāki stāstīja par Gaismu...
Cik tā esot savāda un neparasta, tā atklājot visu un neviens nevarot paslēpties...
Vēlāk viņa uzzināja par tālām zemēm, kur ir nakts un diena un...- vēlējās tur nokļūt.
Diez, kā tas būs - kalpot gaismai? Cerams, ka interesanti.
Vārdiem viņas galvā vajadzēja pārskanēt pasauli un nokļūt vēl tālāk, ja viņa vēlējās palikt dzīva.
Tad Lorīna vēl šo to atcerējās un jau sāka gaidīt atbildi uz savu saucienu.
Drīz tā nāks, un tad es būšu brīva.

[Dvēselīte]

Zivtiņa ir noriju ēsmu ar vis āķi līdz pat galam. Ai, kā tas Rubēnu priecēja. Un vēl vairāk viņai patika ledainā pieskaņa pretinieka balsī, vēl jo vairāk tādēļ, ka bija dzirdama tās uzspēlētā pieskaņa.

"Jā, tiksimies apbalvošanā" Rubēna nosauca viņam pakaļ.

Bija laiks slieties kājās un doties uz to nolāpīto ceremoniju. Un kā izrādījās tas nebūt nebija tik grūti. Kāju bija iespējams iztaisnot un pat uz tās balstīties. Tiesa, nācās nedaudz pieklibot, bet visādi citādi viņa gāja diezgan braši.

Lēnām un nesteidzoties viņa sasniedza placi, kurā notiks apbalvošana. Rubēna atrada kādu vēl neaizpildītu stūrīti, un noklājusi uz zemes savu apmetni, apsēdās.

[Ragana]

Lorīna lēnam piecēlās.
Viņa jutās pavisam savādi... Kā pārpludināta ar ko neparastu, tā nebija tā sajūta, kāda bija pēc spēka mikstūras iedzeršanas, bet citādāka, ne tik kvēlojoša...
Kā piepildīta ar Gaismu...

Nu viņai laikam bija jāiet uz tā tur plača pusi. Lēnā, mazliet nedrošā solī Lorīna sāka doties uz ceremoniju, piejot klāt arī Karmai ar enģeli.
Es diemžēl nevarēju jums pateikties...Bet labrāt izdarītu to tagad, ja varu jums kā līdzēt par jūsu laipnību.

[mr Bl@ck]

Elkars ar klusu smaidu bija noraudzījies kā Karma aizsūta bariņu dēmonu mazliet tālāk, un nu pievērsās meitenei kas bija pienākusi.
Nevajag pateikties par palīdzību, varbūt kādu dienu kāds no mums paeiksies tev. Elkars klusi un bezkaislīgi sacīja.
Tikai tad viņš ievēroja ka kaut kas nav īsti lāgā ar šo meiteni. Viņš nezināja kas tas ir taču daļa no viņa to itin kā apjauta. Viņa gaišā un vēl tumsas nesaēstā daļa. Tas viņu izbrīnīja un biedēja jo viņš bijās šis sevis paša daļas.
Lai kas notiktu es netaisos izrādīt šo nemieru... Elkars nodomāja pārkārtodams sejas vaibstus pieklājīgā un neuzbāzīgā smaidā.

[novemberunge]

Ak, jūs gan vēlētos! Sivers šarmanti nočukstēja.
Te nu viņi bija- laukumā pie Lielās Lavas upes. Tā melnais, sensenais bruģis bija saplaisājis gadu simteņiem lēni ritot un šur tur no tā spraucās laukā pelnu pelēki zāles stiebri- kā atgādinājums par nāves klātbūtni. Pie Torņa bija uzcelta nojuma un zem tās- garš melnkoka galds- nokrauts ar pašām labākajām ēdmaņām no karaļnama virtuves. Pagaidām pie tā sēdēja galminieki, padomdevēji un kapteiņi, bet pa vidu uz sevišķa paaugstinājuma- Sivers un Artemīda, abi vēlīgi un vareni kā no pasakām izkāpušas dievības.
Mani dārgie, dāmas un kungi, esam gatavi paziņot uzvarētājus, kam rīt ,saulei rietot aiz Tumsas pilsētas apvāršņiem, jāierodas uz galveno sanāksmi! pāri visam pilnajam laukumam nodardēja karaļa balss- viņš jau bija piecēlies kājās un patīkami smīnēja, ar mīlestību ik pa brīdim uzmetot skatu savai skaistajai sievai.
Visus turnīra dalīniekus lūdzam pienākt pie Galvenā Galda!

Sivers sakustējās un pasmīnējis, uz mata kā tēvs, maigi pieskārās Evelīnas pleciem.
Iesim, milēdij! viņš noteica un sāka bīdīt sievieti uz priekšu, uz Galda pusi, pūlim abu priekšā pašķiroties.
Vai tā nav lieliska sajūta- vara un pazemība, ko dāvā citi? princis turpināja salkani šņākuļot pie Evelīnas auss, nopētīdams dažas nabadzīgas un novārgušas pilsētnieku sejas, kas uzdzina viņā teju vai riebumu.

Šo rakstu rediģēja Nirnaeth: 31.01.2006 18:34

[mr Bl@ck]

Jaunkundz man bija gods izbaudīt sarunu ar jums, bet vai man kritīs apšaubāmā veiksme pavadīt jūs līdz mielasta galdam Elkars vērsās pie Karmas, piedāvādams roku, galantam smaidam rotājoties uz viņa lūpām. Tiesa smaidu varēja redzēt tikai Karma jo no pārējiem to slēpa kapuce.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 31.01.2006 19:37

[Darka]

Karma rūpīgi izsekoja katram valdnieka vārdam un tad arī katram Elkara vārdam. Sākumā viņai pat likās, ka viņš grasās viņu atstāt vienu, bet tad sekoja piedāvājums un Elkara smaids. Es jau baidījos, ka Tu nemaz nepiedāvāsi. Karma atsmaidīja personai, ko patika domās dēvēt par eņģeļpuiku. Karma viegli pieķērās pie eņģeļa rokas un nu varēja abi doties pie galda.

[Ragana]

Lorīna arī pasmaidīja.
Tā var gadīties, kritušis enģeli.
Bet Lorīnai likās, ka tajā ir vēl kāda gaišā puse, viņa to redzēja.

Pēc dažām minūtēm viņa bija pie Galda un gaidīja paziņojumu.
Vai es varētu viņus ietekmēt man par labu?Nez vai...Lorīna nosprieda.
Viņi nebija muļķi, to varēja redzēt arī bez Lorīnas spējām.
Viņa uzbūra sejā tikai viegli ieinteresētu, bet pieklājīgu grimasi - ideālu, skatoties uz valdniekiem.
Mati tīri, tērps kārtībā, viss ir labi.
Nu, viss arī bija labi. Lorīna negrasījās lieki satraukties.

[mr Bl@ck]

Es jau domāju ka tu nepiekritīsi Elkars attrauca. Karma bija viņu ieinteresējusi kā personība, eņģelis vēl joprojām nespēja aprast ar domu ka dēmoni varēja būt tik... te nu viņš nespēja atrast īsto vārdu kas derētu. Saprotoši Beidzot elkars atrada īsto. Kaut nu pārējie būtu tādi bet vismaz viens jau bija mierinājums. Elkars nodomāja soļodams uz galda pusi.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 31.01.2006 20:09

[Darka]

Es nebūtu atteikusi... Karma pasmaidīja un nedaudz ciešāk ieķērās eņģeļa rokā.

[rudo lapu vilcēn...]

Nesteidzīgiem soļiem Undīne devās pie galda un apstājās tam blakus. Ar īpaši neko neizsakošu seju, viņa vērās uz galmineikiem un karaļpāri, gaidot rezultātus. Vismaz no malas ālēšanās izskatīsies brīnišķīgi. viņa viegli smaidīja, tikko samanāmi.

[Demiurgs]

Kad karalis ierunājās, Gorthorogs tieši ievēroja Rubēnu soļojam, viņa nedaudz piekliboja.
Acīm redzmi pietiekoši nopietns bijis ievainojums. Tomēr viņai bija paveicies ka bumbu tajā brīdī nebija apņēmušas liesmas jo tad visticamāk kāju vajadzētu amputēt.
Zināmā mērā tas pat priecēja Gortu, ka tik skaistai dāmai nebija jāšķiras no kājas.
Joprojām vērojot Rubēnu viņš sāka iet uz galda pusi.

[Dvēselīte]

Dziedināšanai laikam bija savas sekas, jo miegs mācās virsu kā odu bars. Rubēna apspieda žāvas, bet tās kuras neizdevās apslēpa ar roku. Acis kļuva šauras, bet viņa piespiedās un tās ik pa laikam dīvaini iepleta, cenšoties aizdzīt miegu.

Karalis bija sācis runu. Viņai nekad nebija paticis kā viņš runā, bet šobrīd viņa balss griezās ausīs kā sarūsējis zobens. Saviebusi seju Rubēna atspieda pieri pret vienu celi un centās aizgainīt griezīgās skaņas, līdztekus cenšoties neaizmigt.

[Demiurgs]

Gorts veerojot Rubeenu atkal noleema ar vinju uzsaakt sarunu. Vinjsh piegaaja vinjai klaat no mugur puses,
Un teica vinjai tieshi briidii kad vinja pamatiigi nozhaavaajaas.
--Sveiki velvienu reizi, Skjiet ka tev maacas virsuu nogurums, varbuut paliidzeet to aizdziit.--
Gorts nostaajaas vinjai blakus.

[Dvēselīte]

"Vai!" Rubēna satrūkās no pēkšņā traucējuma. "Gort! Sveiki, atkal" viņa pasmaidot noteica, skatoties uz viņu no lejas, jo pati sēdēja. "Jā, nogurums lieka par sevi manīt. Nezinu vai varētu izturēt vēl kaut minūti ilgāk, ja vien nebūtu jāgaida tā sasodītā punktu skaitīšana" Rubēna uzspēlētā piktumā izmeta. Palīdzēt aizdzīt miegu? Hmm, ja vien viņš prastu lidod, tad viņi to varētu darīt kopā, bet tagad šā vai tā to nevarētu darīt. Tomēr plecus pamasēt gan nenāktu par sliktu...