Tumsas Kalpi 2: Ēnu Atmoda, [C], ATD pieteikšanās Opcijas

[novemberunge]

Tikai pāris minūtes pirms norunātā laika virs Tumsas pilsētas savilkās melni, smagi mākoņi, kas likās smacējam zemi ar savu drūmumu un draudiem. Apkārt laidelējās ziņeši- mazie impi, kas nesa vēstis par gaidāmo miniturnīru galminiekiem, kā arī Oriadnes ievērojamākajiem veikalniekiem un visiem bagātajiem. Melnās marmora piecpakāpienu trepes, kas veda uz Torņa ieeju bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruķētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem.
Tur sēdēja karaļpāris- Sivers un Artemīda- pašapmierināti smīnēdami un pārspriezdami gaidāmo pasākumu.
Es ceru, ka tas viss daudz laika neaizņems- šodien biju domājis iemācīt Remīdai noturēt rokās zobenu. kā vienmēr Sivers bija ar kaut ko neapmierināts-, lai arī bija pagājis teju gadsimts, viņš nebija mainījies ne par matu- ja nu vienīgi kļuvis gudrāk un savaldīgāks. Un nu jau vairs ne bruņās kā bruņinieks, bet gan melnā samta apmetnī kā karalis.

Tikmēr laukumā pulcējās saaicinātie, mezdami ziņkārīgus skatienus gan uz marmora trepēm, kur bija paredzēts sarasties cenzoņiem, gan uz savu valdnieku aizrautīgajām personīgajām sarunām.

[Miss Doherty]

Hajieelkhe nebija ieinteresēts sacensībās, lai apmierinātu savu godkāri un slavaskāri un savu kāri sēt ļaunumu un iznīcību, bet gan Viņu Augstību dēļ. Lai arī tumšs dvēselē un apveltīts ar visām iepriekšminētajām īpašībām, uguns gars dzivoja tikai viena iemesla dēļ - pakalpot saviem valdniekiem.

Arī tagad - šajā turnīrā Haji piedalījās vien tāpēc, lai vēl reizi izrādītu godu saviem valdniekiem, uzvarot un parādot, ka labākie ir viņu rīcībā. Protams, šeit lielu lomu spēlēja arī paša personīgās ambīcijas, tomēr viņš lieliski gan savā, gan citu priekšā to pasniedza kā vēlmi apliecināt Augstībām un tautai, cik lieliski ir viņu kalpi, ka tieši viņiem pieder labākais, ka tumsība sniedz. Un, protams, ka hajieelkhe sevi uzskatīja par daudz tuvāku abām Augstībām, jo tieši viņš piegādāja svarīgas ziņas, kuras ļāva attiecīgi rīkoties. Tieši viņš bija tas, kurš zināja visvairāk un kurš varēja durt visdziļāk, jo informācija bija vēl bīstamāks ierocis kā karotāju zobeni, vai šāvēju bultas. Jā, viņš gribēja parādīt, kurš ir visizcilākais kalps starp visiem pazemīgajiem.

Haji atradās augstu virs pūļa un pilnībā izbaudīja savu nepilnību (jeb trumpi), ka viņu neviens neredzēja. Viņam vienmēr bija paticis atrasties tikai pusmetra augstumā virs niknāko ienaidnieku galvām un klausīties viņu slepenajās sarunās. Nu, protams, tik ekstrēmi un īsti izdevās reti, kad, bet šobrīd viņš tīrā prieka pēc varēja pielaisties pavisam tuvu jebkuram. Varēja. Viņš tā nedarīja. Haji jutāspārāk pārāks, lai tā noklausītos nesvarīgas sarunas. Viņš nejtua vajadzību ieklausīties tenkās un baumās. Šoreiz ne, kaut ikdienā tas bija viņa pamatdarbs.

Nolaidies uz kāda augsta staba, kas atradās laukuma stūrī, Haji materializējās - ļāva savus burvīgos apveidus ieraudzīt labākajā gadījumā valdniekiem, sliktākajā - kādam no bara.

[Ného]

Tarkans bija laukumā pie kāpnēm ieradies pusstundu agrāk par nolikto laiku, bet tad viņam bija priekšā visvisādi radījumi, kuri noteikti stāsies viņam ceļā, piepildīt savu atriebes kāri. Kā arī izpildīt to ko bija gribējis viņa tēvs - nokļūt valdnieka tuvumā un kļūt par viņa labāko un uzticamāko kalpu, bet viens ķēms viņu netīšām nogalināja. Šim radījumam Tarkans jau bija pirms pāris gadiem atriebies, bet kopš tā laika, viņā mita neremdināma atriebes kāre, kura palīdzēja virzīties uz augšu pa karjeras kāpnēm un kļūt arvien labākam un pazīstamākam, kā arī bīstamākam ēnu karotājam, kurš sākumā netika pat uzskatīts par nopietnu mācekli. Tieši šīs virzības dēļ tarkana godkāre bija augusi tik daudz, ka to varēt bez maz salīdzināt ar viņam priekšā esošo torni.
Tā nu viņš ieradās pie kāpnēm un centās izspraukties arvien tuvāk tām, tas gan nebija viegli, jo citi arī bija līdzīgi viņam, gribēja redzēt vislabāk. Tas bija brīnums, ka te vēl nebija sākušies kautiņi. Pēkšņi viņš attapās pašā priekšā. Tarkans nopētīja Melnās marmora piecpakāpienu kāpnes, kas veda uz Torņa ieeju. Tās bija dāsni izgreznotas ar sudrabotām vītenēm un melniem karogiem, kas plīvoja arī šajā bezvējā. Viss bruģētais laukums to priekšā bija sakopts un satīrīts, pie burbuļojošās lavas upes uzcelta nojume, pārsegta ar miglainiem, smalkiem audumiem. Tur arī sēdēja karaļpāris. Kad Tarkanam likās, ka uz viņu paskatās valdnieks, viņš pielika kreiso roku pie krūtīm un nolieca galvu.

[mr Bl@ck]

Elkars Spārnus sakļāvis lauzās cauri pūlim laitiktu līdz torņa pakāpieniemredzēdams ka viņa pūliņiem nav nekādas jēgas viņš vienkārši savicināja spārnus un pārlidoja pār neapmierināto pilsētnieku galvām. viņš nolaidās pie torņa sienas un aplūkoja pūli.
Jā, te bija gandrīz vai visa pilsēta un visi alka izrādes un Elkars bija gatavs viņiem to sniegt ja tāda būtu karaļpāra vēlēšanās. Viņa acis pārceļoja no pūļa uz nojumi pie lavas upes, un tad viņs ieraudzīja valdniekus. Viņa vienīgie ideāli tie kuru rokās viņš bija gatavs atdot savu dzīvību.
Elkars zemu palocījās valdniekiem nolaižot acis.
Iztaisnojies viņs turpināja pārlūkot laukumu un ieraudzījas kādu garu sēžam uz augsta staba laukuma stūrī.
Laikam vēl viens dalībnieks viņs nodomāja turpinādams vērot pūli. viņš pavērās uz kāpnēm un ieraudzīja vēl kādu kaut ko gaidām.
Sakārtojis sava apmetņa saspraudi Elkars turpināja vērot pūli vieglītēm virpinādams pirkstos sava arbaleta bultu.

[Miss Doherty]

Hajieelkhe vēroja, kā sacensību dalībnieki iet un klanās valdnieku priekšā, kā tie drūzmējas laukumā, kā tie stumdās un grūstās, lai tiktu labākās vietās, lai varētu ko vairāk redzēt, vairāk dzirdēt. Šajā brīdī viņš izjuta pateicību, ka nav viens no staigājošajām būtnēm, bet gan var atrasties virs visu viņu galvām. Protams, ne jau viņš vienīgais bija apveltīts ar spēju lidot un to šobrīd labi varēja redzēt. Viņa skatienu piesaistīja kāds stāvs, kas pacēlās no pūļa un pēc laika jau piezemējās citā vietā. Tumsas enģelis. Haji pūlējās atsaukt atmiņā viņa vārdu, bet tas neizdevās. Viņš daudz labāk pārzināja valdnieku ienaidniekus, ne viņu padotos un kalpus, jo ar kalpu izspiegošanu viņam nebija jānodarbojas. Zināmā mērā tas gandarīja - ka viņu vērtē pietiekami augstu, lai uzticētu bīstamākos pienākumus, bet šādā reizē būtu noderējusi informācija par šo indivīdu, kā arī par citiem dalībniekiem.

Hajieelkhe nekāroja laisties iekšā pūlī, tāpēc viņš palika visu vērot no šīs vietas. Turklāt līdz sacensību sākumam bija vēl gana daudz laika. Tomēr kāda pagalam ģeķīga doma iešāvās uguns gara galvā, un viņš uzšāvās gaisā kļūstot par ķermeni, kuram var redzēt cauri. Pārvērtību stadija - fiziskā un garīgā starpforma. Haji vienmēr deva priekšroku pārvietoties esot neredzams un viegls, jo ķermenis bija tikai ierobežojums. Tomēr šoreiz bija jāveic tik neliels gabals, ka pilnībā pārvērsties nebija jēgas un pietika, ka svars tika mazliet samazināts. Jā, viņš šoreiz neizvēlējās lidot pilnīgi fiziskam esot, lai taupītu spēkus.

Tumsas eņģelim blakus kā šautra nolaidās Hajieelkhe un ātri no puscaurspīdīga pieņēma pavisam fizisku ķermeni - viņš nebija ieinteresēts izrādīties jebkādā viedā. Spēks bija lielāks ierocis, kamēr tas apslēpts un pretiniekam nezināms.

Haji rokas sakļāvis aiz muguras, kas bija stalti izslieta, vērās tumsas enģeļa sejā viegli izaicinoši un tajā pašā laikā apzinoties, ka abiem te jāatrodas, tāpēc neviens nevar pieprasīt otra aiziešanu.

Šo rakstu rediģēja Emo Doll: 15.01.2006 09:50

[mr Bl@ck]

Elkaru nemaz nepārsteidza šī gara rīcība, vinš pie tās bija vairāk nekā pieradis, viņam dzīvojot šeit aptuveni tāpat izturējās katrs otrais satiktais radījums.
Elkars pakāpās divus soļus atpakaļ un vienu soli sāņus lai varētu ar muguru atspoesties pret torņa mūri. Pēc pāris mirkļiem, Elkars šķietami bija pazudis. Lai gan viņš nebija visdrīzāk gars būtu saņēmis bultu mugurā ja ne karaļpāris, kura priekšā, viņš negribēja izliet asinis, pagaidām.
Tagad viņš skatījās cik ilgi ies garam lai aptvertu ka viņš ir pazudis.
Uzskatīdams ka ar garu viņš ir iepazinies viņš pievērsās melnās drēbēs tērptam cilvēkam un viņu no tiesas interesēja kas viņš tāds ir. Pēc apģērba spriežot kareivis.

[Demiurgs]

Gorthorogs bija iradies pie kāpnēm jau kritni agrāk lai varētu novērot visu notiekošo. Viņs bija noslēpies pašā kāpņu pakājē. Viņš pat nebija pārāk centies kādi nomaskēties vai kļūt pārāk neievērojams, un tomēr šķiet ka pagaidām viņu neviens nebija pamanījis, Gorts acīmredzami bija atradis ļoti izdevīgu vietu. Viņu neviens neredzēja, kamēr viņš tieši otrādi redzēja visu notiekošo.
Gorthorogs bija ieradies uz notikauma vietu tik agri ka viņš redzēja arī karaļpāra ierašanos. Tiklīdz viņš ieraudzīja valdnieku viņu pārņēma gandrīz nepārvarama velme pierādīt savu uzticību. Gluži kā to reiz bija darijis viņa tēvs pasniedzot valdniekam savu zobenu ar spalu papriekšu. Taču viņš savaldījās un turpināja vērot kan pūļ sapūlcēšanos gan arī pārējo censoņu ierašanos.

[Miss Doherty]

Tumsas eņģelis pazuda, tomēr Haji tas īpaši nesatrauca - reti kurš tumsas enģelis pieprata teleportāciju. Proti - tā kā viņi bija lidojoši radījumi, tad nebija vajadzības šai spējai, turklāt tā bija gana sarežģīta, lai to apgūtu šajā putekļu un tumsas valstībā. Līdz ar to secinājums viens - eņģelim bija vēl jābūt tuvumā. Kheh...

Hajieelkhe's pēdas atrāvās no zemes un viņš atradās pāris metru augstumā un virs vietas, kur viņš stāvēja nobira mazi zvīguļojoši mirdzumiņi, kurus šajā sarkanās lavas zemē varēja pat nepamanīt.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Pie bara no nekurienes parādījās kāda slaida sieviete melnā apģērbā.Vienīgi tādi,kuri viņu meklēja,un kuru šinī pūlī bija mazāk par neviena,varētu pamanīt,ka viņa iznāk no kāda nama ēnas.
Malā!Aurēlija nikni domās uzsauca kādam neapdomīgam elfam,kurš pagadījās viņas ceļā.Pats nelaimīgais tūlīt sajuta kādu neizskaidrojamu belzienu krūtīs,un tas uzlidoja kādam citam cilvēkam virsū.Apmetnis nošvīkstēja,un Melnā klejotāja atradās pie pieciem pakāpieniem.Visu cieņu,visu cieņu,karalien.Sieviete nodomāja,neko neizrādot sejas vaibstos.Vienīga galva nemanāmi palocījās.
Hmm,konkurenti izskatās vārgi.Būs vieglāk par vieglu viņus uzvarēt,ja vien liks lietā to vājības.

Šo rakstu rediģēja TaureņmeiteneAur': 15.01.2006 17:58

[Demiurgs]

Gorthorogs joprojām vēroja pārējos no svas slēptuves. Viņš redzēja visdažādākos radījumus cilvēkus,elfus,tumsas enģeļus,dēmonus un šeit pat bija kāds uguns gars. Viņš vēroja citus censoņus bet pagaidām viņš vēl neņēmās spriest par to kuri varētu būt nopietni pretinieki un kuri vienkārši niecības.
Gorta uzmanību uz brīdi piesaistīja kādas sievietes parādīšanās, viņa škiet bija Klejotāja, un droši vien arī censone. Kad viņa iesita kādam muļķīgam elfam kurš šķiet stāvēja viņai ceļā, Gorts pasmaidīja tas viņam šķita uzjautrinoši, viņa prāt bija muļķīgi šādi pievērst sev uzmanību, kāda jēga censties uzrasties nemanāmi ja šādi pievērš sev uzmanību, iespējams apkārtējā parastā tauta to neievēroja bet tie kas pieraduši paši pārvietoties slepus un nemanāmi, to noteikti ievēroja.
PAt neskatoties uz šo muļķīgo izlēcienu, Gorthorogs noprata ka šī sieviete noteikti būs zināma konkurence.

[rudo lapu vilcēn...]

Zem kāda apmetņa kapuces nozibsnīja zaļas acis. Zīlītes bija savilktas šauras un stateniskas. Ēna viegli smējās smīns. Stāvs nesteidzās, tas nekas nesteidzās. Viņas acis vērīgi pētīja apkārtni, bet pats stāvs šķita garlaikots, malā noslēpies un nogrimis, citiem šķiet nejūtams, bet retais nesarāvās un nepaspēra soli tālāk, kad viņa tuvojās.
Pat neredzot, viņi jūt. sieviete klusi nodomāja. Viņas ceļš bija nonācis pie pakāpieniem. Jā, viņa bija ieņēmusi izaicinājumu un nu atradās šeit.

[mr Bl@ck]

Elkars redzēja novirmojam puteklīšu un instiktīvi parāvās malā un ievietoja bultu jau iepriekš uzvilktajā arbaletā.
Tai pašā mirklī viņš juta sirdī iezogamies viglas skumjas. Viņš saprata ka javiņš atrastos vēl mazliet tuvāk tās nogāztu viņu pie zemes liegdamas kustēties.
Izbeidz Elkars šķieyt no nekurienes uzrunāja garu. Viņa balsi cauraudaskumjas taču tā bija stingra klusa un nenosakāma. Nebija skaidrs vai viņš to bija izteicis kā lūgumu vai pavēli vienkārši pateicis.
Izbeidz vai arī saņemsi bultu mugurā pat gariem tā nodara skādi. viņš turpināja nemainot balss toni tagad abas acis piekalis garam kas lidinājās mazliet virs zemes.

[novemberunge]

Piepeši Torņa durvis atsprāga vaļā, gandrīz iebelzdamas uz trepēm esošajiem pa mugurām, bet viņam jau bija vienalga- savā augstprātībā uzkā```` teju vai debesīs, Silvans nemēdza lūkoties uz 'zemāko' aprindu cīnītājiem un magiem, kas sevi sauca par karaļpāra kalpiem. Jo viņš bija viņu dēļs- gods un lepnums, troņprincis un viens no lieliskākajiem bruņiniekiem, kāds jelkad pieredzēts.
Prinča bezsaules dzīvē izbalējušies, smalkie vaibsti bija mantoti no mātes- skarbi, bet mežonīgi skaisti, sudrabotie mati kā tēvam sapīti pīnē gulēja uz muguras starp melnajiem, ādainajiem spārniem. Silvans bija tērpies savās labākajās pūķādas bruņās- melnās kā piķis un neaubšaubāmi arī ļoti izturīgās. Makstī pie jostas sudrabs sudrabu atstaroja garš vienrokas zobens.
Nost no ceļa! jauneklis iesaucās, nokāpdams lejā pa melnajiem pakāpieniem un apstādamies pūļa priekšā, kamēr viņa sejā pavīdēja izaicinošs smīns.
Māte un tēvs- vienmēr tik mīloši un gādīgi par savu tautu, bet reizē neievainojami slepkavas. viņš nosprieda un pārmeta bizi uz kreisā pleca.
Būs jautri paspēlēties ar viņu kalpiem. Un maniem topošajiem. smīns tapa platāks, melnie spārni nošvīkstēja un izpletās lidojumam, tomēr pagaidām Silvans nelidoja. Viņš baudīja gaisotni pirms kārtējās izrādes, par kuru bija jāpateicās Artemīdai un Siveram.

[Idril]

Man šķiet, ka zobens Remīdai būs par lielu, smagu un.. Prastu, dārgais.
Artemīda iebilda nevainojami pasmaidot, smaidu neveltot nevienam, bet pašam pasākumam kopumā. Viņa prata pasmaidīt tik nevainojami un ļauni, ka daudzi, kas šo smaidu redzēja noteikti justos labāk, ja viņiem tiktu veltīti daudzi skaļi un apvainojoši vārdi, nevis šis viens, klusais Tumsas ķēniņienes cienīgais smaids.
Varbūt viņai derētu sākt ar floreti? Tā ir smalkāka un princesei labāk iederēsies, bez tam bez uzgaļa, tā ir pat nāvējošāka, kā zobens, viens dūriens tieši sirdī..
Viņa pačukstēja Siveram. Viņa gandrīz nemaz neveltīja uzmanību kalpiem, kas klanīdamies nāca un gāja. Gadījās arī kāds, kas izrādīja mazāku cieņu, nekā karalienei labpatikās, tam attiecīgi tika veltīts nevainojams un neko labu nevēstošs smaids. Artemīda gandrīz nebija mainījusies kopš brīža, kad satika Siveru, ja nu vienīgi kļuvusi par māti un tas pat Tumsas karalienei ieviesa zināmas raizes un pienākumus ar kuriem gan karaļpāris lieliski tika galā. Viņa laiski pārskatīja pūli, šis pasākums pavisam noteikti bija lieliska ideja kā atsvaidzināt dzīvi, bez tam jauns veids kā izrādīt jaunos tērpus, melnais samts tik lieliski piestāvēja viņas lavas sarkanajiem, vijīgajiem matiem.
Silvans.. Allaž pieturas pie elegantas ierašanās punkta.
Viņa nodomāja smīniņam rotājot lūpas, kad ķēniņiene noskatīja savu pirmdzimto, kas drīz vien skatienam arī pazuda.

--------------------

Evelīna tinās tumšā apmetnī. Viņai vēl nebija laiks parādīties, nē. Vajadzēja pagaidīt aizņemtāku brīdi, brīdi, kad karaļpāris neliktos ne zinis, par viņas klanīšanos, jo karaļpāris noteikti zinātu, kas viņa ir.. Atpazītu un to nedrīkstēja pieļaut, kamēr plāns nebija īstenots. Šis plāns varēja atnest viņai brīvību un atriebes saldmi un viņa negrasījās mest mieru iekams, tas nebija īstenots.
Kaprīzs un izlutināts ir šis kroņprincis.. Skaista glezna, bet nekas vairāk, lai arī pagalam noderīgs, ja vēlamies atriebties..
Viņa nodomāja, kad parādījās princis. Viņa gan bija salēkusies, kad viņš iznāca pa durvīm, bet šobrīd ikkatrs lielāks troksnis lika viņai sabīties, kā nekā, viņa šurp nāca ar ne gluži tīriem nolūkiem.
Viņa ļāvās pūlim, kas spiedās lai tiktu līdz karaļpārim, nolemjot, ka paklanīsies atstatu, labi ieskatoties Evelīnas skaistajā sejā, ķēniņiene viņas acīs noteikti atpazītu sekubas dabu.

[novemberunge]

Sivers gan nevienam nesmaidīja- viņš saglabāja skarbā, uzticīgā valdnieka tēlu un tikai ik pa brīdim kādam pazīstamākam viegli pāmāja ar galvu- tā eleganti un neuzkrītoši.
Bet, dārgā... viņa čuksti bija piesūkušies ar tumsu, tāpat kā acis, kas nejauki mirdzēja un šķielēja un Tumsas kalpiem, kas nāca un gāja.
Labi, lai ir kā ir, paliksim pie floretes. karalis gan dažreiz pats atzina, ka jūtās kā zem savas karalienes tupeles nonācis- viņa bija tik skaista un ugunīga, ka atteikt būtu grūti un pat nāvējoši.
Kad mēs sāksim? Es JAU sāku pagurt, būs vēl jāiztur tikpat garlacīgas cīņas un visa tā iecelšanas padarīšana... lūpas knapi kustējās, kamēr acis jau atkal slīdēja pie kāda, kas klanījās.
Mans dēls, mans.

[mr Bl@ck]

Elkars bija gatavs kurā katrā mirklī atbrīvot stiegru kad viņa acis pamanīja Silvanu vienu no Tumsas karaļpāra atvasēm. Viņš ātri izņēma bultu ielika tu makā tapa redzams un paklanījās viņam.
Dīvaini bet viņš nejuta tik lielu cieņu pret troņprinci kā pret valdniekiem. Viņš to pat lāgā nespēja izskaidrot, varbūt tā bija prinča uzvedība, kas raisīja viņā cieņas trūkumu lai vai kā viņam vajadzēja slēpt šīs domas jo kā viņš savas dzīves laikā bija iemācījies uzticēties nedrīkstēja nevienam pat sev.

[Idril]

Perfekti.
Viņa atteica. Viņas balss bija klusa, tomēr pat viņas čuksti kā jau burves vārdi valdzināja ar savu skaņu un dvesmu, tomēr cieņas un mīlestības pilnais skatiens, ko viņa uz īsu mirkli veltīja karalim liecināja par to, ka Sivers nenožēlos savu pirmītējo piekāpšanos.
Dārgais, man šķiet visi vēl nav ieradušies, bez tam kavēšanās no mūsu puses allaž ir modē..
Viņa atteica tikko virinādama lūpas, tomēr viņas vārdi allaž atrada savu mērķi un pagaidām vienīgais pie kā ķēniņiene vērsās bija viņas laulenis.
Un lai vai kādas būs cīņas, pēc cīņu viesības, tās noteikti atsvērs..
Karaliene nočukstēja karalim pie auss, ik pa mirklim uzmezdama skatienu kādam no kārtējiem -nāk-paklanās-aiziet-. Tad viņas skaidrais un ļaunuma pilnais skatiens pievērsās laukumā sanākušajiem un pēc mirkļa viņa izsmalcināti pasmīnēja - drīz visam būs jāsākas. Uz mirkli viņas uzmanību piesaistīja kāds aizejošs stāvs, tomēr viņa pēc mirkļa viņa gluži vienkārši pievērsās citām lietām.
Šķiet, ka mēs varētu sākt..
Viņa nočukstēja Siveram un izslēja galvu maķenīt augstāk, sēžot mazliet staltāk.

----

Evelīna pienāca pie nojumas atdot godu un paklanīties tieši brīdī, kad ķēniņiene bija aizņemta kaut ko stāstot karalim, līdz ar to viņa veiksmīgi izvairījās, vismaz no viena pētošā skata, tas deva viņai iespēju jau pēc mirkļa pēc iespējas ātrāk nozust kāpņu virzienā. Viņa spraucās cauri pūlim līdz kāpnēm uz kurām bija jānostājas turnīra dalībniekiem, viņa grasījās piedalīties, jo tā bija viņas vienīgā iespēja tikt tuvāk ļaudīm, tā bija viņas vienīgā iespēja iznīcināt labākos un iespējams vēlāk.. Viņa pat tiks līdz karaļpārim, šiem augstprātīgajiem un uzpūtīgajiem nejēgām, kas tupēja savos zelta troņos, pret viņiem protams, nesanāks izmantot savas iedzimtās metodes - karalis ir pārāk aizņemts ar karalieni, bet bija jau arī citi slepkavošanas veidi.
Neliekoties ne zinis par lamām, kas viņai tika veltītas, kad viņa spiedās cauri pūlim viņa nostājās uz piecpakāpienu kāpnēm. Evelīnas stāvu joprojām ietina tumšais, plānais auduma apmetnis, kura kapuce sedza viņas seju, viņa nevēlējās atklāties un vislabāk, maskēties līdz trieciena brīdim, vismaz karaļpāra acīm, jo visādi citādi, Evelīnu bija vērts redzēt, viņa bija apbrīnojami skaista, īsta daiļava, tikai ne cilvēks, lai arī mēdza tādam ļoti līdzināties.

[Demiurgs]

Gorthorogs kroņprinča parādīšanās brīdī joproijām vēroja pūli. Kroņprinča strauji atvērtie vārti izbiedēja dažas žurkas un tās izspruka no savām alām. Gorts notvēra divas no tām kuras ieskrēja viņa paslēptuvē. Izsūcis no tām dzīvību, viņš apmierināja savu ēstgribu, kura nupatkā sāka parādīties pēc tik ilgas novērošanas. Joprojām rokās turot žurkas viņš paraudzījās princī, Gorts saskatīja līdzību ar valdnieku un tomēr Gorthorogs neizjuta pret princi tādu cieņu kā pret valdnieku. Pēc Gorta domām topošjam valdniekam vēl vajadzēja pierādīt sevi padoto acīs, lai izpelnītos cieņu.
Gorthorogs nometis žurkas izgāja no savas slēptuves un nemanāmi iejuka pulī. Viņš caur pūli slīdēja nemanāmi kā ēna.

[novemberunge]

Karaļa acīs iemirdzējās kaislīgas uguntiņas- par spīti kopā nodzīvotajiem gadiem viņš Artemīdu mīlēja tikpat ļoti cik toreiz, pildot toreizējā valdnieka pavēles un cik nu uzticīgi kalpojot viņam.
Pareizi, tev taču jābūt pašai skaistākajai un modīgākajai, jārāda piemērs savām pavalstniecēm. viņš runāja ātri un skaidri, kā berot pupas, knapi kustiot lūpas- šādas sarunas nez vai pienāktos dzirdēt vietējām tenku vācelēm, turklāt daudzi tāpat uzskatīja ka viņi šobrīd sarunājas par kanidātu atbilstību un tamlīdzīgām svarīgām lietām.
Jā, jo ātrāk sāksim- ātrāk beigsim! Sivers vēl piebilda jau ceļoties kājās, melnajam samsta tērpam nošvīkstot bezvējā. Viņa roka pacēlās augšup, tiesa, plauksta slēpās milzīgajās piedurknēs, un skatiens pārslīdēja pār pūli, pamazām apklusinot to.
Nokrekšķinājies karalis pasmaidīja- visos viņa vaibsti izraisīja cieņu un mīlestību- likās, ka šīs tālais tēls ir pati pilnība- bez tik ikdienišķām problēmām kā bērnu ģērbšana un apmācīšana- tas taču tādam staltam, melnspārnainam dēmonam nepiedienēja nemaz.
Mani dārgie un cienījamie Oriadnes iedzīvotāji, atskanēja skaļas gaviles un spiegšana, Mani uzticamie kalpi un padotie, galvas mājiens un atkal gaviles, Mani drosminieki un Gaismas nīdēji, melnais skatiens aizslīdēja līdz marmora kāpnēm, kuru priekšā, spārnus ieplētis stāvēja Silvans, izskatīdamies daudz lepnāks par paša tēvu, jūs esat sapulcējušies uz unikālu pasākumu, kuram ir jāieved mūsu tauta, mūsu pilsēta visas Tumsas vēsturē un jāsēj slava ne tikai uz šīs zemēs, bet visā Visumā un dimnesijās! Mani, tumšie, jūsu gaviles jau ir solis uz priekšu pilnībai, tāpēc es nekavēšos ar runu un, kā jau būdams kārtīgs karavīrs nesacīšu daudz. Lai turnīrs sākas! balss uzvijās gaisā līdz ar applausu vētru un priekpilniem kliedzieniem, kamēr karalis pats apsēdās blakus savai sievai.

Blakus karaļpāra teltij, uz paaugstinājuma stāvēdams, taurē iepūta mazs, sarkans imps un, balsij nevaldāmi drebot paziņoja:
Sacensību dalībniekiem pulcēties pie manis! Skatītājiem- ieņemt labākās vietas pie arēnas!
Neviens visā šajā kņadā nebija manījis, ka kaut kur otrpus pūlim atradās iežogojums- izmīts un sakārtots, nodrošināts ar visie drošības piederumiem. Tā malās mīņājās melni zirgi- visi pilnīgi vienādi, ar ugunīgiem skatieniem un spalgām, murgainām balsīm- tie bija paredzēti jāšanas pārbaudei.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Aurēlija jau neparko nepiepiedrotos muļķa pūļa gavilēm un aplausiem.Viņa te nebija pēc prieka,bet gan pie baudas kādam ko sliktu nodarīt.Varbūt nogalināt.Līķu nekad nav par maz...Galu galā arī mūžīga slava kā varēnāka Melnā Klejotāja nenāktu par skādi.Un konkurence?To būs uzveikt tikpat viegli kā atņem enģeļu mazulim tā lellīti.
Te nu atnāk galvenais princis,troņmantnieks.Būs interesanti palūkoties,vai gadījumā viņš nebūs iejaukts šinī...vārguļu turnīrā.
Aurēlija no šejienes labi varēja redzēt to aploku - pat nebija jāpagriežs galva.Lieliski - smuki jājamzirdziņi.ŠIe laikam būs tie īpašie karaļnama niķīgie,ja jau te salikti.Izskatās,ka būs viegli šo uzdevumu paveikt.Kurš tad nemāk jāt?

[Idril]

Man nav jābūt, es tāda esmu.
Viņa maķenīt pielaboja vīra teikto un vienīgā palika sēžot, kad viņš piecēlās. Artemīda ļāva runāt Siveram. Lielākajā daļā publisko uzrunu ķēniņiene stāvēja vai sēdēja blakus vīram, stalta, skaista un tumša. Viņa deva priekšroku tam, ka vīrs uzrunā tautu, un pati viņa vēroja to, uzrunas laikā. Viņa deva priekšroku izmantot savas balss valdzinājumu un pašas varu komandējot tautu atsevišķi, kalpus, bruņiniekus, no iekšienes un pa daļām, nevis uzrunājot tautu kopā. Tauta kopumā viņai šķita, kā prasts un neaudzināts pūlis un tāda vadību allaž bija drošāk nodot vīrieša rokās, bez tam Siveram allaž bija padevusies masu komandēšana, kamēr Artemīda mēdza vadīties pēc -Skaldi un valdi-, līdz ar to, kopumā viņi bija lielisks valdnieku pāris, divas lieliskas metodes kopā, veido vienu vienotu un neievainojamu.
Arī šoreiz viņa vēroja tautu, daudzi bija uzticami, tomēr daži un kāds tādi nešķita, ķēniņiene nebija muļķe, viņa negrasījās uzlaist tos gaisā laukuma un uzrunas vidū, tomēr, šiem nabadziņiem nāksies uzmanīties, jo Artemīda noteikti izsūtīs savas slepkavas medībās jau šajā pašā naktī.
Tu biji lielisks, kā jau allaž.
Viņa nočukstēja karalim, veltot apkārtējiem smaidu.

-------------

Kāda izrādīšanās.. Vispirms uz kāpnēm nu tur.. Un nu..
Viņa nodomāja un ja kāds viņu uzmanīgi vērotu, nu būtu manāmas viņas meža dzīļu tumšzaļās acis, kad viņa uzlūkoja rikšotājus.
Nudien lieliski, bet ne labākie karalistē.
Viņa nodomāja un klusiem soļiem nokāpa no kāpnēm, Evelīna priecājās, nē drīzāk izjuta drūmu apmierinājumu, ka šeit valda bezvējš, jo tad viņas apmetnis un drānas būtu grūti savācamas sevišķā vējā - jā, viņa šeit bija ieradusies nudien, ne tajās lepnākajās drānās, tomēr tas nenozīmēja, ka viņai nav krājumu ārkārtas gadījumiem. Evelīnas īpašumi bija tikpat lieli noslēpumi, kā viņa pati.
Turnīrs.. Aizraujoši..
Viņa nodomāja, par savām spējām viņa nejutās sevišķi pārliecināta, tomēr bija pārliecināta, ka darīs visu, lai noturētos komandā, lai vai ko šis visu nozīmētu.
Viņa nostājās, tur kur bija jāstājas tiem, kas pulcējas sacīkstēm. Viņas slaikais stāvs bija melnā, saburzītā apmetnī tīts, no malas diez vai bija manāms, kas viņa ir - sieviete vai vīrietis, tomēr, neapšaubāmi bija tas, ka viņa bija cilvēkveidība būtne - nu vispār jau gluži kā cilvēks, šājā formā, viņa gluži nevēlējās sekubas izskatā rādīties laukumā, diez vai karaļpāris pieālutu šādas būtnes atrašanos vietā, kur ir kroņprincis, jo sievietes izskatā, viņas bija daiļas, tomēr dēmoniskajā.. Bīstamas.

[Dvēselīte]

Rubēna, rokas uz krūtīm saskrustojusi, stāvēja atspiedusies pret improvizēto sētu. Bija jauki noraudzīties uz viesu satrauktajām un gaidpilnajām sejām, kas tā vien kliedza pēc vardarbības. Viņi visi bija izsalkuši pēc asinīm un dramatiskiem skatiem, ko šis turnīrs solīt solīja.
Tik pat jautri bija vērot pārējos dalībniekus, kas bija tik nolāpīti pārliecināti par savu neapstrīdamo visvarenību un tumsas pārpilnību katrā ādas porā. Pašpārliecinātība un pilnīga pašpaļāvība strāvoja visā tuvākajā apkārtnē.
Viņa jutās nedaudz sagurusi pēc grūtajiem treniņiem. Galvā klusi dūca, bet tas viss bija sīkums. Varbūt nedaudz atpūsties? Nē, šobrīd nebija īstais laiks.

[rudo lapu vilcēn...]

Atskanot karaļa uzrunai, viņai pāvērsa skatienu uz valdnieku. Tad nu sāksim. viņas sejā atplauka smīns. Neticami viegli, šķiet slīdot pa zemes virsu, viņa devās uz dalībnieku pulkcēšanās vietu.
Āpstājusies netālu no saucēja, viņa pārlaida pētošu un vērtējošu skatienu sapulcējušamies. Daudzi, tāpat kā viņa, slēpās apmetņos un nevēlējās atklāt savas sejas. Veinalga, tas tikai traucēs. pastiepusi roku, viņa ar vieglu kustību ļāva atrist valā saitēm, kas saturēja apmetni, un atvērties sprādzei. Jau pēc mirkļa apmetnis, rūpīgi salocīts, dusēja pār viņas rokām.

[Darka]

Ar pamatīgu nokavēšanos, Karma ieradās tai brīdī, lai dzirdētu, kur jādodas dalībniekiem. Satriecoši, es pat nepaspēju kārtīgi paraudzīties uz karaļa pāri. Nu nekas... Tomēr bija vērts nedaudz ieturēties. Karma pasmaidīja un no lūpu kaktiņiem noslaucīja asins paliekas. Es ceru, ka to nabaga dēmonu neviens vairs nemeklēs... bet janu tomēr tad atradīs tikai viņa pelnu čupiņu.
Karma pavērās pūlī un tad mazajā impā, kas atradās aiz mežonīga pūļa. Es šaubos, ka kāds būs tik jauks lai palaistu mani pa priekšu.
Sadalījusi savu šķēpu divās daļās, Karma pietiprināja tos uz muguru. Pāris veiklos lēcienos viņa uzmetās uz ēkas sienas. Vēl pēc dažām sekundēm viņa mierīgi pastaigājās pa jumtu. Nonākusi līdz jumta malai viņa pavērās uz telti un tad piezemējās blakus sarkanajam impam.
Netālu atradās varenais pāris. Viņa pavērās viņos ar apbrīnu un cieņu. Artemīda vienmēr izskatās tik cēla... Bet nez kā izskatās viņu atvases? Karma nekad vēl nebija redzējusi nevienu no mantiniekiem. Arī šodien viņai neuzspīdēja veiksme, jo Silvana graujošo uznācienu nokavēja, lai nedaudz iestiprinātos.

Šo rakstu rediģēja Darka: 21.01.2006 13:15

[Ného]

Tarkans paskatijās uz aizmuguri un tikai tagad ieraudzīja sagatavoto arēnu. Tā gan izskatījās tāda necila, viņaprāt, jo viņa karalis un karaliene taču varēja sagādāt ko labāku un visnotaļ skaistāku, šausminošāku.
Tad pagriezies Tarkans devās pie vīra, tāpat kā citi cīnīties gribētāji, kurš bija licis sapulcēties ap viņu, laikam lai izstāstītu noteikumus un vēl kaut kādu nejēdzīgu informāciju, kurai neviens gan neklausīs.

[mr Bl@ck]

Elkars vēlreiz sakārtoja apmetni lai tas aizsegtu viņa melnos spārnu un štraujā solī devās pie impa uzklausīt turnīra noteikumus.
Viņam nemaz nepatika doma jāt ar zirgu. Laigan parunāt ar viņiem ir interesanti Elkars pie sevīm nosmējās.
Pēc mirkļa viņš stāvēja pie paugstinājuma un uzlūkoja impu ar tādu nicinājumu un naidu ka būtu spējis sadedzināt viņu tikai ar skatienu, viņam riebās šie pielaizīgie un uzpūtīgie radījumi.
Impam blakus nolēca kāda dēmone. Elkars saviebās zem apmetņa kapuces, ko bija nesen uzvilcis galvā. Plātīzeri viņš sarkastiski nodomāja.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 21.01.2006 16:52

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Necils imps par instruktoru? Nu nekas, nenāks par skādi uzklausīt...Bet Aurēlija nepasmaidīja, viņa tikai devās uz priekšu, bet ievērojot attālumu, zināmu iemeslu dēļ.
Skatoties uz to,ka šādas... sacensības notiks pirmo un pēdējo reizi, kāpēc pats karalis visiem viesiem un konkursantiem nepaskaidro? Pārāk duadz mīklu šai pasaulē, tām ir pārāk maz atbilžu...

[Ragana]

Lorīna skrēja, cik ātri spēdama, tomēr baidījās, ka nepaspēs laikā ierasties, lai varētu piedalīties turnīrā.
Bet pēkšņi viņa pēlēnināja gaitu, jo galvā ierunājā kāda balstiņa...
Kādēļ tu vispār piedalies?
Tā neatlaidīgi viņu urdīja...

Jo es tā gribu, un viss!!!
Ta arī bija, kad viņa ieraudzīja paziņojumu, viņa pārņēma spēcīga vēlme piedalīties - un uzvarēt.
Tādēļ arī miesās patlaban gailēja senā mikstūra, kam vajadzēja viņia piešķirt kaut kādu "neizmērojamu spēku, kas..."
Tālāk grāmatā nezin kāpēc bija bija izplīsis neliels caurums.

Lorīna attapās no pārdomām un ieskrēja ne pārāk lielajā bariņā pie impa, kam vajadzēja paziņot noteikumus.

[novemberunge]

OOC: Labi, jūs iepriekšējo spēli nespēlējāt, bet tagad zināsiet- impi vispār ir gandrīz lielākā daļa valdnieku kalpou- tie dara tos darbus, kas citiem nepatīk un ir uzticami, jo ir nežēlīgi gļēvuļi un baidās gandrīz no visa.

Imps, kaut ko mežonīgi ātri murminot un kustinot savus mazos, sarkanos spārniņus, izdāļāja katram dalībniekam pa skaistam, melnam samta auduma gabalam uz kura ar sudraba cipariem uzšūts bija viņu kārtas numurs. Lupatiņas bija noburtas tā, lai pieliptu pie apģērba un nost nenokristu pat visekstrēmākajos gadījumos.

Es ceru, ka mūsu norunu tu ievērosi. numuru dalītājam aiz muguras atskanēja salta, zema balss, kas uzdzina vieglus šermuļus, bet reizē bija pilna ar neaprakstāmu kaislību- tur, ādainos spārnus salocījis stāvēja Silvans.
Pp-p-p-p-protams, s-s-s-er! impa raustīgā valoda atgriezās un viņš pasniedza troņprincim auduma deķīti, kas bija nolikts sāņus- trīspadsito numuru.
Perrrrrrfekti! princis pasmīnot novilka, dramatiski uzsvērdams 'r' burtu kā apmierināts tīģeris un, kritiski iedomīgi nopētījis pārējos dalībniekus, kā arī veltījis zīmīgus acu piemiedzienus daiļā dzimuma pārstāvēm, lepni aizsoļoja uz iežogojuma pusi. Pilsētnieki bailīgi pakāpās malā, citi nogrozīja galvas- Silvans visr bija labi zināms, tikai vai labā, vai sliktā veidā...?
I-i-i-iesaku j-j-j-jums s-s-s-s-ekot p-p-p-princim. N-n-n-oteikumi būs t-t-t-tur... i-i-izsklās-s-s-stīt-t-ti. imps mazliet sadūšojies nočiepstēja un iegrūda melno auduma gabaliņu rokās pēdējam dalībniekam. Viņa sarkanā seja nodrebēja un pēc mirkļa pakalpiņš jau sēdēja blakus karaļpārim, gatavs komentēt arēnā notiekošo.

[Darka]

Karma rūpīgi nopētīja katru pienākušo, cenzdamās pamanīt katra būtību. Bet šos novērojumus pārtrauca, kad imps kaut ko nomurmināja zem deguna un iegrūda rokās melnu samta drānu. Karma vēlējās to apskatīt, bet viņas velmes piepildījumu pārtrauca balss, kas lika viņai pār kauliem pāriet tirpām. Kas šim dalībniekam būtu par norunu ar karļa pāra impu? Viņas galvā iezagās dažādas domas, bet visspilktākā bija doma par krāpšanos. Bet tad viņa dīvainais skats pārslīdēja katram dalībniekam un tikai muļķis nepamanītu, ka viņš piemiedz daiļajam dzimumam. Ko viņš no sevis iedomājas... Bet izskatās, ka visi viņu ciena... Viņa izsecināja jo pūlis pašķīrās, kad spārnotais stāvs tam tuvojās.
Bet tad atskanēja atkal impa balss, lai sekotu princim. Kādam vēl prinsim... Ah tagad es saprotu, šis ir tas izslavētais Silvans. Viņa acis nenolaizdama no priņča, sekoja tam pa pēdām, bet tomēr turēdamās no viņa atstatus, jo nevelti pūlis pašķīrās.

[mr Bl@ck]

Redzēdams notiekošo Elkars pazemināja savu cieņas līmeni pret princi vēl par pāris iedaļām. Viņa skatījumā tas bija daudz par traku izmantot savas privilēģijas lai pat numuru dabūtu. Elkars noskurinājās, viņš bija sācis domāt par godīgumu un par visām pārējām gaišo muļķībām. Laikam tomēr esmu mantojis no tēva netikai viņa spārnus... Elkarsnodomāja un sekoja troņprincim pa ceļam apskatot iedoto numuru.

[Idril]

Evelīnas tēls joprojām bija tinies tumšajā apmetnī, tomēr viņa nespēja neivērot, kādus skatus augsti godājamais princis uzmet apkārtējiem. Un tas lika tikai jaunajai sievietei pasmīnēt. Tas apliecināja, ka viņas plānu nebūs sevišķi grūti īstenot. Viņa saņēma savu samta numuru, tomēr vēl nepiestiprināja īsti nezinot kur, kā arī viņa vēl neatklāja savu seju laužoties cauri pūlim, lai izsekotu princim, jo ja visi pašķīrās troņmantinieka ceļā, tas nenozīmēja, ka kāds pašķīrās tumšā apmetnī tērpta svešinieka priekšā. Viņa noprata, ka princis ir augstprātīgs un lepns un tikpat jauns un zaļš, no saviem augstumiem nenolaidies, noteikti mātes un tēva luteklis, kā jau pirmdzimtais, tomēr vai godājams no tautas puses? Valdnieku dēļ, iespējams, bet pagaidām, viņš vien bija un palika zīle, kas nav un varbūt arī neizaugs par ozolu un Evelīnai bija padomā iznīdēt šo zīli, iznīdēt visus turnīra dalībniekus, nogalināt valdniekus un iedzīt valsti postā, gaismā un apkaunojumā un aiziet.. Kad atriebe būs galā, viņa būs brīva. Un viņa nejuta ittin nekādus sirdsapziņas pārmetumus, ka viņai savas brīvības dēļ jāiznīcina citi.

[novemberunge]

Silvana asie, tomēr reizē tik harmoniskie sejas vaibsti viegli sašķobījās, kad viņš ieraudzīja arēnu- netīra un prastā, tā viņam atgādināja kaut kādu cūku bedri, nevis turnīram pienācīgu vietu. Tomēr, lai cik dīvaini, izlutinātais princis samierinājās un, atspiedies pret iežogojuma malu, domīgi nopētīja pūli.
Augstprātīgs un lepns, pieradis dabūt ko vēlās un tomēr ar smadzenēm paurī- acu piemiegšana lēdijām nebija tikai bravurīgs donžuāna gājiens, bet arī vistīrākā stratēģija.
Uzvara turnīrā būs grūta un prasīs man vienkārši burvīgu robu tā jau samaitātajā reputācijā- es jau varu pateikt, ka puse no šiem šmurguļiem domā, ka visvarenais Silvans nemaz tik varens nav un droši vien krāpjas. Bet viņi kļūdās, proti, šeit ir ielikta tikai gudrība un tēva padomi. skatiens uzliesmoja, kad tas apstājās pie kādas apmetnī tērptas būtnes, tomēr dzirkstele bija tikai mirklis, un tumšās acis jau aizslīdēja tālāk.
Tikai kāpēc viņam jaunībā tasizdevās ar cieņu un godu?

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Silvans bija izslavēts ar savam raksturam atbilsotšu izskatu.Bet arī šoreiz Aurēlija palika nesalaužama,kaut šis šarmantais karaliskais acs piemiedziens palika atmiņā.Ne jau kuru katru dienu uz tevi paskatās karaļā atvase.Jeb nākamais karalis.Nākamais algas pasniedzējs.Nākamais iedomīgais valsts vīrs,kurš gribēs tevi izmantot līdz pēdējai asins pilītei.Nākamais augstākstāvošs persona,kurš gribēs teiv nogalināt.Un kuram tu izbēgsi...Parasti gan uz tevīm neviens neskatās.Tāds jau ir viņas amats - pašai novērot sauvs ienaidniekus.Ienaidniekus,ne kādus citus.
Samta plāksnīte ar numuru?Es jau nu varēut izdomāt labāk.Bet ko gan padarīsi karalienei?...
Saņēmusi savu audekla gabalu,Aurēlija to piestripināja pie sava krekla - kreisajā pusē,tieši uz sirds.Nepelnīts cieņas izrādījums.

[novemberunge]

Ieskanējās bazūnes un pie savejādā 'aploka' parādījās melnā tērpies stāvs- tas bija pamatīgi savīšķījies lupatās, tā, ka no to apakšas spīdēja tikai divas lielas, dzeltenas acis un divi uzliekti ragi. Tie, kas jelkad bija spēruši kāju ārpus pilsētas zināja, ka šis ir vien no bīstamajiem tās sargiem, kas ikdienas karo ar sīkām gaismas vienībām pilnīgā vienatnē. Tautā viņus sauca par ercvelniem, bet to īstais nosaukums joprojām bija miglā tīts.
Sharai! Jūsu pirmais uzdevums- arēnas cīņa. Jebkād ieroči, jebkādas manieres un burvju spēks. Jo vairāk asiņu, jo lielāks prieks pūlim, tomēr līdz nāvei nevienu nenovest! Jūsu sniegums tiks vērtēts. Šī nav spēle par uzvaru, bet par punktiem. Jo vairāk punktu katrā uzdevumā, ko lielākas jūsu izredzes tik izredzētiem. Šoreiz- anarhija. Nekādu noteikumu. melnais runāja skaļi un pārliecinoši, viņa rupjā balss noskanēja pa visu laukumu, atbalsojoties tajā trīs vai četras reizes.
Lūdzu, aicinu arēnā visus dalībniekus! Sākt uz taures signāla un izraudzīties sev pretinieku. Tikai tad, ar viņa apstiprinājumu, sākt cīņu.
Vārti iežogojuma malā atvērās un pirmais pa tiem, spārnus lēni vēcinādams, ielaidās Sivers. Princis aplaida ap žogu vienu goda apli un apstājās tieši centrā, pāris decimetrus no zemes, reizē izvilkdams no maksts savu garo, slaido zobenu.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Aurēlija klusu ciešot visu noklausījās.Tad lēnā un cienīgā balsī uzrunāja kādu enģeli,kurš,viņasprāt,būtu labs pretinieks,bet kurš vienlaicīgi būtu arī viegli uzveicams.Vai vismaz līdzvērtīgāks gan.Elkars.
-Vai izrādīsi man cieņu,cīnoties ar mani?-
Klusi un skaidri izrunādama vārdus,kalsnā sieviete pagriezās pret to,reizē turēdama gatavībā visas locītavas un ekstrmeinātes gatavībā,ej nu sazini,ko šitāid rezgaļu var sastrādāt.

[Idril]

Evelīna piestiprināja numurzīmi sev zem apmetņa uz drānām pie sāniem, tā, ka daļēji bija uz vēdera, nosedza labos sānus un daļēji muguru, tas apgrūtināja numurzīmes redzamību un bija aplam izdevīgi.
-Vai man būs tas gods?-
Viņa vaicāja drošiem soļiem pieejot pie prinča. Viņas stāvs joprojām tinās tumšajā apmetnī, un viņa grasījās to nevilkt nost, ja tas pats nenokritīs. Viņa zināja, ka šobrīd nespēs nogalināt princi, bez tam tas būtu stratēģiski neizdevīgi un bīstami, tomēr samēroties spēkiem.. Kāpēc gan ne? Ņemot vērā, ka ienaidnieki ir jātur tuvāk kā draugi.

[novemberunge]

Protams. Silvans atteica, balsi atkal patīkami iedunoties- varbūt augstprātīgs un izlutināts, bet tik un tā īsts skaistulis un daiļā dzimuma pazinējs (kā arī viens no lielākajiem pilsētas siržu lauzējiem).
Vai es varu aplūkot sava pretinieka seju? Varbūt nemaz nav vērts to sakropļot? princis apjautājās un pacēla zobenu kaujas gatavībā- tā asmenis mirdzēja, lai arī nebija saules, kur laistīties, bet spals bija rotāts ar dārgakmeņiem un smalkiem grebumiem- tādai personai ļoti piederīgs.

OOC: Jā, drīkstat.

Šo rakstu rediģēja Nirnaeth: 21.01.2006 23:34

[mr Bl@ck]

Elkars pievērsās sievietei kas viņu bija uzrunājusi. Viņš viņu nopētīja no galvas līdz kājām visa melnā draudīga un noslēpumaina un saspringusi.
Elkars pasmaidīja ar vienu lūpu kaktiņu lai gan to slēpa kapuce un atbildēja Protams atbilde bija īsa kodolīga un paskaidrojumus neprasīja.
Elkars piestiprināja savu numura plāksnīti (nr 7) sev uz krūtīm un skatījās uz arēnu gribēdams zināt kā izvērtīsiies cīņa.

OOC: Mēs laikam drīkstam izvēlēties numurus vai ne?

[Idril]

Jūs domājat, ka tā jau ir gana neglīta?
Viņa vēsi atvaicāja. Pēc balss noteikti varēja noprast, kura dzimuma pārstāve viņa ir, bez tam delna, kas iznira no apmetņa un kura turēja viņas ieroci
[bilde pateicoties Nirnaeth]
(IMG:http://www.play.net/images/weapons/morning_star.jpg)
pavisam noteikti nepiederēja vīrietim. Viņas āda bija gaiša, bet roka, kā jau roka, tomēr pār viņas galvu joprojām bija kapuce, lai arī apmetnis sānos bija pavēries un bija daļēji redzama viņas numurzīme, kā nekā arī labajā rokā viņa turēja ieroci.

[Dvēselīte]

Padevīgi sekodama pārējiem viņa murcīja rokās iedoto lupatiņu.

Interesanti, vai kāds no šiem mazuļiem būtu spējīgs cīnīties godīgi? Paskatoties vien, Rubēna saprata, ka nē. Visi bija nodevīgi un līdz galam izsmalcināti, tomēr savā ziņā nožēlojami melošanas un izlikšanās mākslas pratēji.
Nostājusies sāņus no pārējiem, viņa gaidīja turpmākos notikumus. Bija pārāk liels slinkums iet kādu izaicināt un ar cimdu tā pat, no tāda attāluma nevienam netrāpīs, tāpēc viņa nostājās, joprojām ar sakrustotām rokām, un gaidīja vai kāds sadūšosies viņu uzrunāt.
Likās, ka bija īstais laiks, lai atpūstos un mazliet izklaidētos...

[mr Bl@ck]

Redzēdams ka lielākā daļa dalībnieku ir iegājusi arēnā Elkars atsprādzēja apmet likdams tam nokrist smiltīs Tagad viņs stāveja tēpies vieglā tunikā taču ieglā klinkstoņa lika domāt ka zem tās ir arī bruņukrekls.
Elkars atspērās no zemes un palika lidinoties mazliet virs zemes no augšas viņs pētīja arēnu un apdomāja stratēģiju.
Nekad nenovērtē pretinieku par zemu lielās cīņas kruās bija vismaz 3 dalībnieki bija viņam iemācījušas ka ir iespēja sagaidīt nazi mugurā ko viņš arī negribēja.

[novemberunge]

Vispār es biju domājis, ka tā ir pārāk skaista, bet iespējams ir arī jūsu variants. Silvans visai džentlmeniski noteica un pielieca galvu, kā jau smalkajās aprindās tika mācīts.
Pretinieces ierocis izskatījās draudīgs un daudz par viņu stāstīja, tāpat nācās saprast dažas vājības un priekšrocības, ko rīta zvaigzne dod. Piemēram, ar to var dragāt bruņas, bet lai atvēzētos ir vajadzīgs laiks, ko savukārt ietaupa vicinot parocīgu, bet ne tik efektīvo zobenu.
Princis savu, trīspadsmito, numuru bija piestiprinājis uz muguras, visai neaizsniedzamā vietā- starp spārniem. Varbūt daudz šokēja apnāktais, tomēr tikai pašam dēmonam bija zināms, ka melno smata audumu pielikt palīdzējis kāds cits, proti, vējš...

[Idril]

Komplimenti nav nepieciešami.
Un tie arī neglābs tavu dzīvību..
Viņa noteica, tomēr teikumu pabeidza domās, viņas zaļās acis cieši vēroja princi un viņa ieroci, tomēr pacentās pašas palikt nemanāmas kapuces mestajā ēnā.
Sāksim?
Viņa vaicāja un paspēra labo kāju uz priekšu, viņa prata rīkoties ar savu ieroci, bez tam, tā, kā Tumsā nekad neiztika bez krāpšanās, tas pagaidām princim nebija jāzin, ka aiz bikšu jostas, mugurpusē viņai ir aizkabināts duncis, kuru galējā gadījumā var vienkārši mest un meta viņa nāvīgi.. Trāpīgi.

[novemberunge]

Un tomēr tie ar medu pielej ausis. Silvans pārlaboja un iztaisnojās, nopētīdams savu atspulgu zobena asmenī.
Mums ir jāgaida taures signāls, milēdij, bet manis pēc varam sākt. Ja vien jūs nebaidāties zaudēt galvu par turnīra noteikumu pārkāpšanu. it kā piepeši pamanīis neredzamu pretinieku, princis strauji, kā cirtienā, nolaida zobenu un atskanēja viegla švīkstoņa, kad metāls šķēla sabiezējušo, smago gaisu.
Nē, bet kāpēc lai es uzskatītu jūs par zaķpastalu? skatiens kairinoši, lēni noslīdēja pār visu sievietes augumu, laizot to kā ugunīs. Cīņa viņam sagādāja prieku, un kur nu vēl ar daiļā dzimuma pārstāvi- tas likās teatrāli un nepierasti, bet kopumā- uzjautrinoši.
Vai jūs kaitina mani vārdi? Tie liekas kā tukši salmi, vējā izskaisīti? tumšajās acīs iezagās pašapmierinātība- balss plūda klusi un mierīgi, šarms, kas no tās strāvoja bija teju ar roku sataustāms.
Ziniet, mēle ir asāka par zobenu. un līdz ar šiem vārdiem gaisu pāršķēla skaļš, kaitinošs taures pūtiens. Silvans veikli atvēzējās un cirta pretiniecei pa labo roku, kurā viņa turēja ieroci, tādejādi atklādams turnīru ar pirmo gājienu.

[Idril]

Manai galvai ir ērti tur kur tā atrodas.
Skanēja balss no kapuces apakšas, viņa patlaban vēl atturējās izmantot sekubas valdzinājumu, ja princis bija muļķis, tas nenozīmēja, ka valdnieki arī.
Jūsu vārdi man liekas tikpat iestudēti cik jūsu uzbrukumi.
Viņa atcirta pasitoties sāņus, lai viņa zobens viņu neskartu, viņa atvēzējās un tēmēja ar "zvaigzni" pa prinča zobena roku un plecu, vislabāk atņemt viņam spēju kustēties gana brīvi, tā, lai kustības sagādā sāpes, lai viņš pamokās. Pēc cirtiena inercē pazvārojoties uz atpakaļu kapuce nošļuka no viņas galvas un skatam atklājās apburoša sievietes seja. Viņas acis bija meža zaļas, lūpas jutekliskas un kārdinošas un smalks deguns, kas iederējās smalkajā sejā, un kā pēdējais lieliskais akcents bija tumšās, nepakļāvīgās matu cirtas, kas ieskāva seju.
Sasodīts.

[Dvēselīte]

Likās, ka turpat netālu sāka briest cīņa. Gaisā bija jūtama tā pati iepriekšējā baiļu un satraukuma smaka.

Pametusi apkārt tramīgu skatienu viņa izpleta spārnus tik daudz, lai spētu pacelties nedaudz virs zemes, tik, lai viņu netraumētu nejauši (vai varbūt tīši?) trāpījumi.

"Mēle ir asāka par zobenu." Ko Tu neteiksi! Viņa visai atzinīgi novērtēja saldo vārdu lējēju, kas šķiet pie šīs prasmes piestrādāja īpaši cītīgi, iespējams, pat cītīgāk nekā pie cīņas mākslas. Un pie tam Rubēnā interesi izraisīja vēl viens fakts - vienmēr tika izvēlēts pretējais dzimums. Kā varēja domāt, lai liktu izstāties vājākajiem pretiniekiem, vājākajiem pēc viņu domām. Reizēm šie augstmaņi vairāk stumdīja mākoņus ar saviem smalkajiem deguniem nekā traumē savas koptās rociņas.

Eh, šeit augšā tomēr bija tik patīkami. Un iespēja noraudzīties uz visiem no augšas. Viss likās tik niecīgs, kaut vai, piemēram, uz milzīgo koku fona. Laikam jau neveins neapzinājās, ka vienmēr pastāvēs vara, kas reiz ik vienam no viņiem liks mirt. Daba. Lūk tā bija patiesā varenība. un Rubēna nezināja vai ir pareizi slacīt zemi ar citu asinīm tāpēc, lai sagādātu prieku kaut kādam trulam pūlim, kuri spēja noskatīties uz to, kā tiek nogalināti radījumi un viņiem līdzīgie. Plēsoņas. Primitīvi un banāli, tas bija viss, kas Rubēnai asociējās ar apkārt esošajiem satrauktajiem ļautiņiem.

[novemberunge]

Silvana sejā iezagās izaicinošs smīns un ar vieglu spārnu vēzienu, diezgan negaidīti viņš palidoja metru atpakaļ, tādejādi pretinieces sitiens trāpīja viņam nevis pa roku, bet pa zobenu, kas nobūkšķēja turpat uz zimīdītās zemes.
Jūs esat spēcīga karotāja. viņš atzinīgi noteica un pamāja ar galvu savā ierasti izsmalcinātajā veidā.
Tomēr vai tikpat laba stratēģe? vēl divi spārnu vēzieni un, pacēlis zobenu, princis atradās pāris centimetrus no skaistules. Šādi viņa varēja ļoti viegli viņam savainot abas kājas, bet tādai pozīcijai bija savi labumi- proti, 'zvaigzne' krītot lejup varēja savainot pati savu saimnieci, ja vien netiktu veikti nezin kādi apgriezieni, bet ite savukārt dotu laiku Silvanam uzbrukt.
Elementāri. princis nomurmināja zem deguna un, bravurīgi atmetis no pleca bizi, kurai vieta bija uz viņa muguras, pacēla gaisā brīvo, kreiso roku.
Tūlīt pat abus ieņēma virpulis- vējš plosīja viņu matus un drānas, tādejādi traucējot kustībām, jo acīm nemitīgi bija kaut kas priekšā.
Vēlreiz savicinājis spārnus Silvans izaicinoši pasmīnēja.
Ko tu tagad darīsi, daiļava?

[Darka]

Karma nostājās pie arēnas un acīs paturēja jauno princi, bet vienlaicīgi vēroja, kas notiek ar pārējiem turnīra dalībniekiem. Kad varenais pilsētas sargs pavēstīja par turnīra noteikumiem, viņa smagi nopūtās. Ai, bez nogalināšanas?... Bet nu labi asinis viņi dabūs. Karmai mutē saskrēja siekalas, no domas vien par asinīm, lai gan nesen vēl viņa bija tikusi pie gardām dēmona asinīm. Piepeši viņa pamanīja, ka kāda melnmate izaicina uz cīņu apmetnī tērptu vīrieti. Bet tad viņa novērsās no šī pāra, lai turpinātu vērot princi. Pie viņa piegāja kāda apmetnī tērpta persona, kas visticamāk to izaicināja, bet Karma diemžēl nedzirdēja viņu sarunu, jo blakus esošā pūļa radītais troksnis, bez maz vai ausis plēsa uz pusēm.
Tad viņa pievērsās atkal pirmajam pārim. Apmetnī tērptais vīrietis, bija novilcis savu apmetni un zem tā bija paslēpti viņa melnie spārni. Hmm... Enģeļpuika... Tai melmatei nebūs viegli... Karma pasmīnēja un palūkojās visapkārt ar domu vai nepamanīs kāda tuvošanos, lai izaicinātu viņu.
Bet tad atskanēja bazūna taure un cīņu bija uzsācis otrais pāris, jeb princis ar apmetnī tērpto personu.
Karma palūkojās uz prinča muguru un pamanīja viņa numuru, kas atsauca atmiņā viņas pašas samta drānu, kas vēl joprojām atradās viņai rokās. Atlocija to vaļa un uz tās bija skaidri saskatāms numurs "9". Viņa izpurināja to un piestiprināja uz vēdera aizsargiem. Karma būtu likusi to uz bizona galvaskausa ķiveres, bet tas būtu izbojājis viņas iespaidu.

[Idril]

Jūs ne velna nezināt.
Viņa atšņāca kā īsta klaburčūska. Viens vēziens un "zvaigzne" tika tēmēta pret pieejamāko vietu - prinča kājām, tad izvairoties no "zvaigznes" kas atvēzienā varēja viņai trāpīt viņa strauji apgriezās ap savu asi un gaisā pārmainīja rokas, tā, ka nu "zvaigzne" atradās kreisajā rokā un labā roka aizslīdēja zem apmetņa un izvilka aiz jostas aizbāzto trejžuburu dunci. Tad viņa vēl pagriezienā nostājās pirmītējā starta pozīcijā, ar labo kāju veicot izklupienu uz priekšu, kreisā roka atvirzīta atpakaļ ar "zvaigzni" tajā un labā ar dunci pavērsta pret princi.
Viņas elpa bija strauja, tomēr vēl ne smaga, viņa grasījās izdarīt visu, lai pieveiktu šo uzpūtīgo nejēgu, kas nav pelnījis būt kroņprincis tagad un arī vēlāk un vislabāk būtu, ja izrādītos, ka viņa to var fiziski arī pieveikt, jo kā nekā, Evelīna bija veltījusi ilgu laiku treniņiem un gatavojusies, pacietīgi gaidot iespēju iznīcināt karalisko ģimeni un viņu labākos galminiekus. Turnīrs nāca kā novēlojusies dāvana.

[mr Bl@ck]

Elkaram nebija ne mazākās vēlēšanās noskatīties kā troņprincis cīnās. Pcēlie metru augstā viņs uzvilka un pielādēja arbaletu.
Sāksim jaunkundz... Elkars pieklājīgi novilka ar acīm vēlreiz nomērīdams pretinieci.

[Demiurgs]

Gorthorogs peec numura sanjemshanas kopaa ar paareejiem iegaaja areenaa. Vinjsh bija dabuujis 15 numuru, vinjsh to novietoja uz pleca.
Tad ercdeemons pazinjoja noteikumus un Gorts saaka peetiit apkaarteejos lai izveeleetos pretinieku vinjsh ieveeroja kaadu daliibnieci paceljamies gaisaa, (Rubēna) vinjsh bija izveeleejies savu pretinieku.
Gorthorogs uzsita knipi un neliela uguns shautrinja aizzibeeja garaam izveeleetaa pretinieka aciim, taa ka vinja nevareeja to nepamaniit, taa bija nepaarprotama izaicinaajuma ziime.
Otraa rokaa Gorts jau iegrieza asmenjaino bumbu, kuru arii jau klaaja liesmas.

[Ragana]

Iegājusi arēnā, Lorīna kādu brīdi aizrāvusies vērojā cīniņus, bet tad pati attapās, ka jāmeklē pretinieks.
Princis ir muļķis, ka meklē kautiņu, un tu pati arī...

Ausīs atkal ieskanējās balss, bet Lorīna tai neatbildēja...
Viņa paskatījās uz malas pusi, un pamanīja dažas neredzamas radības(tās viņa ieraudzīja tikai ar samiegtām acīm).
Vēl tur atradās kāda dīvaina persona ar bizona ķiveri galvā - laikam tā bija uzlikta briesmīgā efekta dēļ, ko radīja bailīgākām radībām...
Smieklīgs mēģinājums radīt bailes...

Lorīna atkāpās un uzaicinājuma vietā meta dunci, cik tālu varēdama, uz Bizona Ķiveres pusi.

Šo rakstu rediģēja Ragana: 22.01.2006 19:20

[Darka]

Hmm... kaut kas nav kārtībā... Karmu pārņēma nezināma baiļu sajūta. Paskatījusies visapkārt viņa pamanīja, kādu gaišmatainu sievieti kura izvelk dunci un raida šai virzienā. Knapi noreaģēdama, viņa pavirzijās sāņus. Duncis iecirtās sienā, tieši tai vietā kur atradās viņas ķivere. Tas nu gan bija par mata tiesu - burtiski. Viņa palūkojās uz dunci un tas bija nošnā```` nelielu šķipsnu no viņas gaišajiem matiem. To es tā neatstāšu. Viņas rokā parādījās neliela uguns lode, kas ar katru mirkli pieauga. Atvēzējusis viņa ar spēku un precizitāti, mērķējā uz gaišmati.
Izmetusi lodi, Karma no mugurpuses izvilka divus mietus, kurus savienoja un izveidoja garu melnu šķēpu. Vienā galā tam bija žiletes ass duncis, bet otrā masīva bumba ar kura sitienu pat milzis nepaliktu bez sāpēm. Karma satvēra šķēpu un lēnām tuvojās savai pretiniecei.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Aurēlijas acis iedzirkstījās.
-Ar prieku...-
Cīņa bija sākusies,un meitene nekavējās.Asi pavirzījusi roku pret ienaidnieku,bulta izšāvās,nenotēmēta.Tā trāpīja tribīnas sētā.
Meitenes roka vēl brīdi pavicinājās un no viņas apmetņa izšāvās vairākas asas lodītes.Tās visas tikai raidītas tikai vienā mērķī - 3 uz Elkara galvu,trīs uz kājām,divas uz vēderu un viena uz muguru.Maģija bija viņas lauciņš,un Aurēlijai vajadzēja visus spēku,lai pievaldītos un nenogalināt enģeli.
Spārni tev nepalīdzēs...Uzmetusi ritentiņu,Aurēlija nu bija Elkaram mugurpusē.Lodītes darīja savu darbu.

[Ragana]

Apsviedusies Lorīna ieraudzīja uguns lodi un, ātri nomurminājusi dažus vārdus, pūta uz lodes pusi, mērķēdama arī mazliet gar to, lai Leduselpas pārpalikums trāpītu pretiniecei.
Pēc tam viņa pastiepa roku - un noburtais duncis atgriezās pie saimnieces.
Pie tā bija pieķērušās dažās gaišu matu šķipsnas, Lorīna tās notrauca un nometa zemē, un paskatījās uz ieroci pretinieces rokās.
Būs man arī jāsarūpē vēl kāds ierocis... Varbūt šāds?
KLusā, dziedošā balsī balsī tā noteica vēl kaut ko, un viņas pastieptajās rokās pēkšņi parādījas kas mirdzošs - un ass.
Lorīna nopūta pēdējo svelmi no zobena asmens un palūkojās un Bizona Ķiveri.
Ceru, ka tas man būs dots uz pietiekami ilgu laiku...

[mr Bl@ck]

Nolādēts Elkars nolamājās Ja tā dāma grib mani nejauku tad tādu viņa mani dabūs Elkars strauji šāvās augšup tumstošajās debesīs. Gaiss bija viņa stihija. Lielākā daļa lodīšu pašavās garām nenodarījušas postu. Taču aurēlijai aiz viņa muguras vajadzēja sākt uztraukties.
Lidojumā strauji parlādējis arbaletu Elkars parstāja celties augšup viņš atradā vismaz divdemit pēdu virs zemes.
Sakoncentrējies viņš izzuda vai pareizāk sakot saplūda ar kādu dūmu mutuli kas slinki lidinājās virs arēnas.
Sāksim Viņs nomurmināja notēmējis mazliet virs numura zīmes zīmes viņš izšāva viņa bultas ļoti reti kad netrāpīja pretinieku.

[Darka]

Uguns lode tika pilnīgi iznīcināta, bet Karma ar to jau bija rēķinājusies, ka tik viegli galā ar pretinieci vis netiks. Bet tas bija pietiekoši, lai redzētu uz ko gaišmate ir spējīga. Karma strauji pieplaka pie zemes, lai aukstums pārskrietu viņai pāri. Tik pat strauji viņa jau atkal bija uz kājām un nu jau pienāca svešiniecei klāt. Viņas ierocis bija izmainījies. Tas Karmu nedaudz pārsteidza, bet viņa iesēdās ceļos un sčēpu pagriza pret svešinieci. Ja drīkst jautāt, kā Jūs sauc? Karma parasti saviem pretiniekiem vai upuriem pirms cīņas pajautāja vārdu, lai pēcāk uzzinātu par šo personu ko vairāk, bet dažkārt vienkārši, lai izrādītu viņiem cieņu.

[Dvēselīte]

Negaidītais zibsnis lika Rubēnai samiegt acis. Iztraucēta viņa raudzījās apkārt pēc tā, kurš būtu iedrošinājies viņai mest izaicinājumu. Viens vienīgs acu pāris bija piekalts viņai. Un uz pleca zalgoja numurs 15...

"Vai varu kā palīdzēt?" klusa un maiga balss atskanēja Gorthorogam aiz muguras. Rubēna viegli smaidot lēni kustināja spārnus, lai neuzlidotu pārāk augstu. Viņa bija pieškiebusi galvu un ar patiesu interesi vēroja dēmonu. "Satrp citu, mani ārkārtīgi interesē jūsu savdabīgais ierocis" Rubēna piebilda ar pielaizītu laipnību balsī.

[Demiurgs]

--Jūs varetu palīdzēt gan. Es jums metu izaicinājumu. Vai jūs to pieņemat??--
Gorthorogs viegli pielica galvu, neskatoties uz situāciju viņš muļķīgā kārtā šoreiz gribēja būt galants un sagaidīt atbildi uz izaicinājumu.
--Un ja jūs domājat šo--
viņš norādija uz bumbu kura turpināja griesties arvien ātrāk.
--Tas patiešām nav nekas pārāk neparasts, bet varētu teikt ka zināmā mērā ģimenes relikvija.--
kamēr viņš tā runāja otrā rokā jau bija uzradies duncis ar diviem asmeņiem, taču liesmu vietā ap to virmoja pavisam viegli zilas gaismiņas.

[Džea]

Avards visu šo laiku bija tikai stāvējis maliņā un vērojis notiekošo.Klejošana bija devusi arī kādu mācību-Nejaukties tik ilgi kamēr nav nepieciešam un šī nu nebija tā reize kad vajadzētu iejaukties,vienkārši jāgaida kad būs īstais brīdis.Saņēmis savu piekto samta numur viņš tikai pavīpsnināja.Neko labāku jau nevarēja.tačo ko lai dara.Hmm..Princis.Pārlieku pašpārlieicnāts un lepns...Taču tas bieži var kaitēt.Lepnums nav slikta lieta tomēr tam ir arī savi mīnusi.Taču tad viņa skatiens pievērsās arēnai un enģelis saviebās.Vai tiešām te nevarēja būt kas cienīgāks nevis netīra,noplukusi arēna.Šis taču skaitijās liels turnīrs.Tā nu viņš sekoja iekšā pārējiem un nolēma pagaidīt kad kāds pats pietieksies

[rudo lapu vilcēn...]

Undīne klusējot atlocīja savu numuru. Uz tāa atradās skaitlis 2. Tas lai spētu mūs atpazīt, kad būsim tiktāl sakropļoti? viņa viegli pasmīnēja. Tad skatiens pārslīdēja pāri arēnai. Daļa jau bija sākusi cīņu. Lai kam ardrīz būs jāpeivienojas, bet ar kādu pretinieku? viņas skatiens pārslīdēja pāri sapulcējušamies. Negribas nevienu pārsteigt nesagatavotu. viņa atkal pasmīnēja. Pielikusi rokupie muguras, viņa ļāva numuram pielipt pie kleitas. Nometusi apmetni uz aploka malas, viņa devās tuvāk centram,bet ne līdz galam.
Aiziet. Kurš pirmais metīs izaicinājumu?

Šo rakstu rediģēja Renīna: 23.01.2006 16:33

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Nu protams,spēja trāpīt mērķi,plaši izplatīta starp enģeļiem.Būs malziet jāpadomā...Tu vari mērķēt,bet nekontrolē bultu!Mānīšanos drīsktēja.Un tieši tāpēc Aurēlija saglabāja gudru prātu,ikkatru Elkera bultu novirzot.Viena gan,pait pēdējā,trāpīja viņai plecā,bet kas gan par to?Sīks skrāpējums...Pat nesāpēja.Beg bija jāuzbrūk - un ātri.Sieviete nebija paradusi uzbrukt,vairāk gan izvairīties.Bet ko lai dara....
Izvilkusi bultu,viņa to ātri nometa kaut kur pie citiem duelantiem,tad vienā acumirklī uzlāca uz sētas un ar vairākiem roku vēzieniem svaidīja enģeli šurpu un turpi.Jeb precīzāk,tā drēbes,un ja vien viņš nebija imūns pret maģiju vai arī kails,tad enģelim nācās vien kādu brīdi paspēlēt "noķer savus spārnus".

OOC:Starp citu,izvēlos skaitli numur 6

[mr Bl@ck]

Bulta trāpīja. vismaz viena roka pretiniecei palika neizmantojama.
Kāda jautra doma iešāvās Elkara prātā. Viņa teica spārni amni neglābs nu ko paskatīsimies vai viņa ņems savus vārdus atpakaļ.... Ignorēdams pretinieces mēģinājumus viņu izsist no līdzsvara Elkars pikēja strauji kā ergli kas ieraudzījis medījumu.
Pēc pāris sekundēm viņš bija sagrābis Aurēliju un nesdams viņu atkal pacēlās divdesmit pēdu augstumā. Nopietnā augstumā ja tu neproti lidot.

[Ragana]

No savas atrašanās vietas Lorīna pamanīja, ka kāds enģelis bija pacēlis gaisā savu pretinieku...

Tad viņa pievērsās personai ar šķēpu un tomēr nolēma pateikt savu vārdu.
Un, ja drīkst jautāt, demon - kā sauc jūs?

Pēc tam Lorīna atdalīja burvju zobena otru pusi un, atkal nosakot kādus vārdus, sagatavojās atvairīt gaidāmo uzbrukumu...
Gaisma no zobena mirdzošā asmens atspīdēja viņas divpadsmitniekā.

Šo rakstu rediģēja Ragana: 23.01.2006 19:58

[Darka]

ooc: Tad tagad es zinu Tavu vārdu vai nē??? Īsti nesapratu...

Karma pamanīja, ka pretiniece kaut ko vēro. Varētu izmantot šo situāciju... Bet nē tas nebūtu glīti...Un tad pamanīja eņģeli ar sievieti, kuras plecs izskatījās savainots. Enģeļpuikam veicas...
Bet šo domu pārtrauca gaišmates jautājums pēc Karmas vārda. Jā vari saukt mani par Karmu, jo tieši šo vārdu Tu atcerēsies, kad beigsim šo cīņu... Es tikai ceru, ka ar domu, ka esmu Tevi sakropļojusi. Karma pasmīnēja, bet vienlaicīgi viņu pārņēma baiļu izjūta, ka sakropļota var tikt arī viņa...
Lorīna strauji uzsāka savu uzbrukumu, bet ne pietiekoši, lai savainotu Karmu, jo ar demona reakciju viņa nevarēja sacensties. Pavirzijusies nedaudz sāņus viņa ar nagiem aizķēra gaišmates apģērbu, tajā atstājot četru nagu saplēstas švīkas. Karma ar strauju vēzienu trieca šķēpu pret Lorīnas kājām, cerībā, ka gaišmate zaudēs līdzsvaru.



Šo rakstu rediģēja Darka: 23.01.2006 20:14

[novemberunge]

Sarežģīts, bet vientuļš putns! Silvans vienkārši nomurmināja un ar spārnu vēzienu pacirtās uz augšu, tiesa, 'zvaigzne' savu darbu veica labi un trāpījums pa pēdām lika uz mirkli pazust līdzsvara izjūtai. Princis turpat gaisā sagrīļojās un izaicinoši pasmīnēja. Viņa tumšajās acīs mirdzēja pretinieces dunča atspulgs.
Pūķādas bruņas lai caururbtu ar dunci? Jūs leikat man smieties. tomēr nesmējās viņš nemaz un, savicinājis gaisā roku, uzrīdīja Evelīnai neredzamus vēja suņus, kas kā virpulis sagriezās ap lēdiju, cenzdamies likt arī viņai pazaudēt orientāciju.
Tikmēr Silvans strauji izvairījās no iespējamā metiena un pieplanēja pretiniecei tieši klāt, sava garā zobena galu piespiesdams pie viņas muguras.
Spārniem ir daža laba priekšrocība, milēdij.

[Idril]

Viņa sakoda zobus, kad zuda nojauta, kura puse ir kura, gribējās jau ieķērkties savā demoniskajā veidolā, tomēr tumšmate savaldījās - nesavaldība nedrīkstēja maksāt ar visu šo plānu. Viņa mēģināja nojaust, kas un kā, tomēr tas neizdevās, līdz viņa nesajuta zobenu pret savu muguru, tas sekoja nākamajām kustībām - viņa cirta ar zvaigzni, pret zobenu - mosh sadragāsies, bet tas bija teju neiespējami un tomēr, iespējams vismaz izkritīs no rokas un pagriezienā griežoties viņa automātiski pavērsās pret princi un meta dunci, vienīgakā vietā, kuru varēja ievainot - kaklā.
Princis viņai lika justies tā, ittin kā uzmācīga muša viņu apsēstu un prasīties prasītos nositama un Evelīna negrasījās kavēties, ja ne nosist, tad piesist. Viņa sāka nojaust, ka tas bijis nesaprātīgi izaicināt princi un tomēr.. Tā sasodītā pašpārliecinātība, kas pārsvarā bija tieši tā, kas pievilka sievietes, reizē arī kaitiņāja.

Šo rakstu rediģēja Nostariel: 23.01.2006 20:42

[Dvēselīte]

"Ak... Jūs man metāt izaicinājumu?" viņa mazliet tēlotā izbrīnā iepleta acis un pielika roku pie sirds. "Un es domāju, ka vēlaties ar mani apspriest ko interesantu..." Rubēna it kā grasījās lidot prom. "Bet, ja tā padomā, iespējams es šo, tā dēvēto, izaicinājumu varētu pat pieņemt, tikai jums man jāapsola, ka kādreiz aiziesim kopīgi ko iedzert" viņa klusi iesmējās un ķircinot pameta viņam gaisa skūsptu, un nolaidusies uz zemes pakāpās dažus soļus atpakaļ. Loks kā jau vienmēr bija gatavībā.

Tagad atlika gaidīt visžēlīgo atļauju sākt. "Man liekās, ka jo ātrāk sāksim, jo ātrāk beigsim šo farsu" Rubēna bilda sakārtojot no padilušās korsetes izlīdušo blūzi.

[Džea]

Avards uzmnīgi vēroja arēnu lai notiektu ar kuru ;abāk cīnīties.Daudzi jau bija uzsākuši cīnīties,tapēc arī izvēle vairs nebija īpaši liela.Velreiz palūkojies uz pūli viņš nometa savu apmetni tādējādi izplešot savus spārnus.Pie sāniem atklājās arī koks un maksts ar bultām.Palūkojies uz arēnu viņš pamanīja kādu sievieti kas šķiet vel nebija uzsākusi cīņu tapēc enģelis izpletis spārnus un nolaidās sievietei tieši prikešā.Palocījies viņš uzlūkoja to.Vai jaunkudze nebūs tik laipna un neuzcīnītos ar mani šajā pirmajā kaujā.Viņš sacīja ievērodams pieklājību labi apzinoties ka arēnā tā vairs nebūs

[rudo lapu vilcēn...]

OOC: Šķiet uzrunāta tieku es. Lai vai kā, atbildēšu.

Un kapēc, ali tik laipnam kungam atteiktu. nopētījusi enēli, viņa pasmīnēja. Kas izsauc uguni, lai ar to cīnās... |Undīne ieņēma aizstāvības pozīciju.
Sāksim uzreiz, vai vispirms iepazīsimies? kaķacu skatiens šķiet nedaudz hipnotizēja, bet balss bija draudzūga un laipna, mierinoša un iemidzinoša.

[Demiurgs]

OCC: Es īsti nesapratu, bet mums tachu nav katram pārim atsevišķi jāgaida signāls sākt, vai arī ir.

--Es apsolu ka noteikti kopā iedzersim, šeit vēl nav vajadzības iedzīvoties ienaidniekos. Galu galā ši ir tikai muļķīga punktu vākšana. Varbūt pie reizes noslēdzam nelielas derības - tas kurš iegūs mazāk punktu izmaksā??--
Tūlīt pēc šiem vārdiem bumba ar asmeņiem klausot meistarīgajai Gorthoroga rokai, šāvās pretinieces virzienā, tiešā tēmējumā pa cēļgaliem.
Acīgs vērotājs ievērotu ka uzbrukums ir pārāk lēns lai mērķis būtu traumēt pretinieku.
Šobrīd Gorta mērķis arī nebija uzreiz uzbrukt bet gan panākt to ka pretiniece paceļas gaisā.

[Dvēselīte]

"Es pat varētu piekrist šīm derībām..." Rubēna apdomājot piedāvājumu piekrita, bet teikumu līdz galam nepabeidza, jo raidītā lode bija bīstami tuvu viņas kājām. Loku viņa nepaspēs paņemt, tāpēc cik nu aši spēdama palecās sānis aprēķinot to, ka ar metru vajadzētu pietikt, lai ugunsbumba palidotu garām drošā attālumā.

"...Ja vien būtu pārliecināta, ka jums pietiks naudas" viņa pabeidza teikumu vienlaicīgi ar runāšanu noņemdama no pleca loku, izvilkdama bultu no maka un uzvilkdama stiegru. Šobrīd bultas asais, mirdzošais gals bija notēmēts un pretinieka sastingušo roku, kura nupat bija palaidusi ugunsbumbu. Ilgi nevilcinoties ar precīzu tēmēšanu, Rubēna izšāva un ar brīvo roku sniedzās pēc nākamās bultas.

Šo rakstu rediģēja Dvēselīte: 24.01.2006 16:06

[Demiurgs]

--Varat neuztraukties man naudas pietiks, jāatzīst līdzi gan es to nenēsāju.--
Gorthorogs rāva roku atpakaļ un līdz ar to arī ķēdi un bumbu, bet liesmas jau bija izplēnējuša un nu palika tikai asmeņi. Pretinieces būlta par mata tiesu netrāpot plaukstā nošķindēja pret ķēdi, un izrāva robu Gorta apmetnī. Gorts pacēla augšup kreiso roku kurā bija duncis un jau izveido'jies gaiši zils vairogs, uz šo br
idi vīņš sevi bija aizsedzis, bet aizsegā esot cīņa nesanāks viņš ātri nopētija apmetni un velaizvien slēpjoties aiz vairoga teica.
--Ziniet tas ir ļoti dārgs--
Tad viņš zibenīgi nolaida vairogu, un raidīja bumbu tā lai ķēde aptītos ap viņas kājām un nogāstu viņu.
Lai novērstu uzmanību.
--Vai drīkst vaicāt kā jūs sauc??-

[Dvēselīte]

"Jā, drīkstat, bet tas nenozīmē, ka es to teikšu" viņai gandrīz vai gribējās parādīt mēli, tomēr balsī nebija nekā no jautrības. Un jau nākamajā mirklī labajā kājā ietriecās neciešamas sāpēs, kas nospieda viņu uz viena ceļa. Piespiedusi roku pie vietas, kas degtin dega, Rubēna aizmiedza acis, lai aizturētu tādu vājuma izpausmi kā asaras. Sāpes nebija nekas cits kā vien traucēklis, ko vajadzības gadījumā nebija grūti pārvarēt. Sakodusi zobus un acīm mirdzot dusmās viņa uzvilka stiegru vēlreiz un raidīja bultu no apakšas tieši krūtīs. Bet roka trīcēja un skaidri bija redzams, ka bulta netrāpīs tur, kurp tā tika tēmēta.

"Mans kungs, es teiktu, ka arī šī lieta ir dārga" Rubēna nošņāca joprojām tupēdama uz viena ceļa un norādīja uz kāju, kas bija visnotaļ sadragāta. Katrā gadījumā leņķis, kādā tā šobrīd stāvēja, neatbilda vispār pieēnmtiem standartiem par kājas pozu. Cauri kāju sargam sāka sūkties asinis, padarot mitrus apavus. Viņa saņēmās, kaut arī neciešamās sāpes gribēja pārmākt gribas spēku palikt pie dzīvības, un izvilka vēl vienu bultu. To ielikusi viņa atvilka stiegru un ar mokām piecēlusies kājās, raidīja tur, kur vajadzēja atrasties celim.

[Ragana]

OOC:Jā,labi, tu zini manu vārdu.

Tā sauktā Karma panāca, ko gribējusi - Lorīna mazliet zaudēja līdzsvaru, taču viņai radās iespēja plakaniski piespiest zobena asmeni demones kaklam - bīstami tuvu pretinieces bizonīgajai ķiverei...
Lorīna zināja - ja viņa tagad ātri nogalinātu Karmu, tad no tā nebūtu nekādas jēgas, jo viņa pati nebūtu ieguvusi sevišķi daudz punktu.

Bet... Varbūt nocirst kādu ragu? Tas būtu tik smieklīgi- kā govs ar aplauztu ragu... Lorīnai iešāvās rātā doma un viņa nolēma to izpildīt.
Sekundes laikā zobens kreisajā rokā paslīdēja uz augšu...

[Darka]

Karma nepaspēja attapties, kad sajuta zobena auksto dvašu pie sava kakla. Viņa mani nenogalinās, tas būtu pārāk viegli... Jau nākošajā mirklī Lorīna cirta pa ķiveres ragu, bet ķivere ir pārāk izturīga, lai to sabojātu, tāpēc tā tika norauta no galvas uz aizmesta dažus metrus tālāk. Preikšā sejai nolaidās gandrīz vai baltās matu cirtas, kas tika sajauktas noraujot ķiveri. Karma sakoda savus asos zobus, aiz gaišajiem matiem iedegās divas spožas acis, kas liecināja, ka Karma turnīru vairs neuzskata tikai par spēli. Vienā rokā vēl arvien turēdama škēpu, viņa ar lēnu žestu atglauda matus un caur sakostiem zobiem izteica NEKAD NEAIZSKAR MANU ĶIVERI!!! Šiem vārdiem sekoja, vēl spēcīgāks sitiens pa kājām, kam šoreiz vajadzēja Lorinu apgāst.

[novemberunge]

Gaisu spalga un biedējoša pāršķēla taure. Visi ieraoči, kas pacelti gaisā, visi dunči, kas mesti un zobeni, izslīdēja saimniekiem no rokām un nokrita uz izmīdītās zemes. Pūlis, satraucies un guvis baudu no cīņam sāka gavilēt, līdz kā nazis applausus pārrāva rupjš sauciens:
Paldies visiem par lielisko cīņu! Bet nedodieties vēl prom- pēc pāris minūtēm tiks paziņoti tie laimīgie, kas dosies uz starpgalaktikas turnīru un pārstāvēs tur savu pilsētu, zemi, pasauli!
Zirgi arēnas malās neapmierināti kaut ko nobubināja, līdz tiem klāt pienāca pāris staļļu puikas un ieveda aplokā.
Tā pati balss jau sāka klāstīt par visādām iespējām un zirgu izjādēm, kā arī to, ka svētki turpināsies laukumā aiz torņa, pie Lielās Lavas upes, bet cīnītāji jau bija iztikuši laukā un aizsūtīti sakopties uz kādu mazu, melnu telti, kur viņus, plati smīnēdama, sagaidīja simpātiska velniene melnā mantijā- vietējā dziedniece.
Kādam dūkulītim ir kādi ievainojumi?
Silvans, roku pispiedis pie kakla stāvēja ārpusē. Viens mirklis un skaistā pretiniece būtu viņam rīkli pārgriezusi.
Lēdija uz goda. viņš nodomāja un sāka lūkoties apkārt- tracis, kas veidojās pūlim pārceļoties uz Lielās Lavas upes krastu, bija apburošs un visādi citādi perfekts priekš maskēšanās un bēgšanas.
Kur tā suņa meita palika? princis nodomāja- savu kaujas biedreni viņš bija pazudējis, bet saruna ar to gan nenāktu par ļaunu, kamēr pārējie atkopjas un dziedē brūces.

[mr Bl@ck]

Vēl mirklis un Aurēlija triektos pret zemi taču, Elkara plānu izjauca spalgās tauru skaņas. Elkars nolaidās līdz pāris metru augstumam, un tad palaida Aurēliju vaļā.
Jums paveicās jaunkundz. viņš lakoniski sacīja un aizlidoja pacelt savu apmetni un arbaletu kas bija nokritis no viņa jostas ieskanoties taurēm. Pacēlis savas mantas un iegājis dalībnieku teltī Elkars apskatīja sevi. nekā seviška nebija tikai pāris vietās sagriezta tinika no Aurēlijas pirmītējā uzbrukuma. Taču nekā bīstamāka par pāris zilumiem viņam nebija bruņukrekls izturēja.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 24.01.2006 21:59

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Aurēlija jau,kā parasti bija rakstīts tēva un vectēva grāmatās (kā jārīkojas,ka jūs pamana un uzbrūk traks enģēlis,un jūs itekat uzlaists gaisā?Autors:Krists Violeto) ,sieviete bija atsvērusi muguru,un izvilkusi vienu asmeni,lai sagrieztu spārnus sīkās driskās,kad ieskanējās taure un viņu nolaida.
Npeaveicās viss,es būtu tevi atmiekšķējusi un tad uz tevis nolaidusies zemē,bet...Tikai nieka 20 minūtes pagāja vai?Nē,liekas itkā šīs 'neredzētos svētkus' nerīkotu kāralis...TIkai laika limita dēļ man noteikti būs maz punkti!Eh..Piegājusi,un paņēmusi asmeni kurš gandrīz bija caururbis kāda spārnus,Aurēlija nopūtās.
-Paldies,Enģeļa jaunkungs.Vismaz bija jautri.Jo biju vien vīlusies..Šis neizskatās pēc pasaulslavena turnīra.-
Še tev bija...!
Teltī viņa attiecās no dziedinājumiems,jo kas gan tur vairāk bija?Ādas bruņukrekls ar kaula plāknēm bija izturējis bultas tricienu,kuru pamazināja tas,ka Aurēlija bija to noķērusi.Kā jau enģelim,šim bija nagi apgriezti tāpēc arī šoreiz viņai nebija pat ne mazķao skrāpējumu.VIenīgi apmetnis mazliet notašķījies no dubļiem,bet tā jau bija visiem...

Šo rakstu rediģēja TaureņmeiteneAur': 24.01.2006 22:23