Izoderētie ., [c][atd/pzp] Opcijas

[Nimue]

*Jegors (14), Ēriks (15), Džozefīne (16), Taņa (17), Niko (17), Elīza (17), Anna Pērkinsa (17), Ilva (20) Frenks Rafaēls (20) Elizabete(20), Aleksandra(21), Kristophers (21), Oberons (21), Markuss (22)*

Pavasaris.

Pat līdz apzinīga ierindas pilsoņa naktsmiegam vēl bija gana daudz laika, taču aiz loga jau vijās tās pelēkās ēnas, kas vienmēr tik uzstājīgi atgādina, tieši kāpēc tapa izgudrota elektriskā spuldzīte.
Skaļš sprakšķis nospiežot gaismas slēdzi, mirklīgs uzplaiksnījums un pēdējā spuldzīte mājās bija izdegusi. Sazvērējušās, nelietes. Tāpat kā viss pārējais, kas pēdējo nedēļu laikā aizvien biežāk sabojājās, pārdega, saplīsa, iedūmojās, izbirdināja skrūvītes un zobratus vai kā citādi samaitājās, tikko tam pieskāries. Pelēkā krēsla nepatīkami spieda uz acīm, liekot atcerēties dziļi norakto solījumu šodien nopirkt jaunas spuldzītes četru, vakar izdegušo vietā. Četru. Vienā vakarā vien. Šādā tempā var arī bankrotēt.

Uz ielas bija kluss, pat neparasti tukšs - bet tā bija labāk. Šajā vakarā gribējās pabūt vienatnē, tālāk no bezjēdzīgo garāmgājēju garlaicīgajām, pelēkajām dzīvītēm. Kas *tas* bija un no kurienes uzradās - to vēlāk tā arī neizdevās atcerēties - bet kanālā tas tevi iegrūst pamanījās tik un tā. Ja vēl pirms brīža prātoji par siltumnīcas gāzēm, kas likušas pavasarim padoties īpaši siltam - tad tagad nelaimīgi atskārti, ka gāzes vai ne gāzes, bet ūdens pavasarī nav peldams. Pārāk auksta, pārāk spēcīga straume, un neviena garāmgājēja, kas tevi sadzirdētu.

Nav ne jausmas, cik ilgs laiks pagāja, pirms tev beidzot izdevās pie kaut kā pieķerties un izkļūt no ūdens. Vēlāk tikai atcerējies, ka apreibis, kā pusmiegā, izmircis, pārguris un trīcošs devies raustīgās liesmas virzienā, kas tumstošajā naktī solīja siltumu un drošību. Ir tomēr cilvēkam kādi instinkti radušies, kopš senči uguni atklājuši.

Varbūt novilki slapjās drēbes un izkāri žāvēties. Varbūt arī tāpat arī bezspēkā aizmigi, ar visām slapjajām drēbēm mugurā. Sapņoji par dīvainu pasauli ar violetiem mežiem un melnu ūdeni. Par pilsētu ar milzīgām augstceltnēm, kas bija tik tukšas, ka tās ielās redzēji vien izbadējušos suni, kas no tevis baidījās vairāk, kā tu no viņa. Un rudu kaķi, kura zaļās acis skatījās tik pētoši, kā to spēj vienīgi cilvēka acis. Lai gan nē, tā, kā to spēj vienīgi cilvēka acis un reizēm - kaķu acis.
Tu pamodies ar miglainām atmiņām par brīdinājumu ātrāk doties tālāk no Pelēkās robežas. Uz dienvidiem būšot siltāk un drošāk. Un vēl, vēl aiz Pelēkās robežas iet neklājoties, tur atpūšas senos karos kritušie, kurus spēkus neaprēķinājuši burvji uzcelt mācēja, bet atpakaļ beigtus dabūt vairs nē.

Jā, dīvains sapnītis. Laikam par daudz fantastikas lasīts - tāda varēja būt viena no pirmajām domām atmostoties. Arī nekaunīgo straumi gribētos saukt par sapni - ja ne tas lielais apdzisušais ugunskurs tur priekšā, un visi šie miegainie, apjukušie cilvēki visapkārt.
Tu zini kā sauc katru no šiem cilvēkiem un pat vari par katru kaut ko pateikt - kaut vai to, ka abi jaunākie puišeļi, Ēriks un Jegors spēlē vienas un tās pašas spēles, toties Frenks ar balināto pakausi spēlē ģitāru. Īsāk sakot - katrs tēls zina par pārējiem tēliem vairāk vai mazāk visu ATD pavedienā rakstīto.
It kā pat iepazīties vairs nav nepieciešams. Jūs visi runājat vienā valodā, lai gan neviens neatceraties to mācījies.

Straume ir aiznesusi visu, kas tev bija - atlikušas vien drēbes, kas joprojām ir aukstas un slapjas, ja neizkāri žāvēties, kāds sīkums ciešākās kabatās, varbūt pulkstenis uz rokas. Tas arī viss.


Miegainais bariņš pamodās pļavā, meža klajumā. Netālu tecēja strautiņš - ne vēsts no tās nežēlīgās straumes, kas bija rāvusi sev līdzi vakar. Mežs kā mežs - egles ar zaļām skujām, bērzi ar jaunajām lapām, šur tur šis un tas ziedēja. Debesis kā debesis, zilas. Un saule - tik dzeltena kā pūķa acu zīlīte, jau gozējas augstu debesīs. Pusdienlaiks.
Mežs ir kluss. Nedzird putnu balsis, nemana kukainīšus, nedzird dzīvniekus... Lai gan nē, kaut kas tur nobrakšķēja, dienvidu pusē. Ja ieskatās, tur arī tāda kā plata stiga manāma.
Un tepat arī dzīvnieki - re, zaķītis lēkā, tur kokā vāverīte.

Dienvidpusē starp kokiem sakustas kaut kas pelēks. Atskan kluss švīksts un....
Vāveri pa koku vairs nelēkā. Bulta to pienaglojusi pie zara.

Sveiki mīlīši! Atskanēja kaut kur no augšas, no stigas puses.
Labi izgulējāties? Saulīte jau augstu, laiks tā ka būtu celties, tā gan. Šķiet, ka runātājam ne tikai trūkst dažu zobu, bet tas vēl piedevām ir pamatīgi saaukstējies.
Meža gaiss jaunām, dzīvām plaušiņām ir veselīgs, tā gan, jā, tā gan. Tagad visi lēni izgriežam kabatiņas uz āru, noņemam tos smukos gnomu pulkstenīšus, ko es tur jaunkundzei redzēju, un sakrāmējam šitajā te, smukajā maisiņā. vēl viena bulta ietriecās stumbrā - pie tās tiešām ir piesieta raupja auduma ķesele. Daudz pieredzējusi, viegli pēc pelējuma, vai varbūt trūdiem smirdoša.
Neviens taču negrib, lai staigājošie miroņi nāk un aptausta jūsu baltās miesiņas, ko?. Jau cita balss, šoreiz no ziemeļu puses, izsmējīga un draudīgi pašpārliecināta, bet gandrīz tikpat piesmakusi kā pirmā.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 27.01.2007 17:53

[Andromeda]

*Aleksandra(21)*
Aleksandra gulēja uz muguras. Tas gan bija neierasti, jo uz muguras viņa nemēdza gulēt un pat iemigt tā nebija iespējams. Šķiet viņa bija pārgurusi, ja jau bija aizmigusi tieši šādi. Tumšie, piemirkušie mati gulēja viņai pār seju, pati līdz ādai izmirkusi, drēbes, it viss. Rokās viņa sažņaugusi turēja savu ādas vākos iesieto grāmatu.
Šķiet viņa ne par kādu cenu nevēlējās no tās šķirties, tiesa tagad tā izskatījās vairāk pēc kaut kādas nejēdzīgas, slapjas, saņurcītas lanckas – lapas bija izmirkušas un viss sarakstītais bija izplūdis.
It kā pa sapņiem atskanēja balss, kas vēstīja par to, ka diena jau vidū un , ka laiks celties.
Aleksa vārgi atvēra acu plakstiņus. Spilgtie saules stari iespīdēja acīs.
Kas tas? Viņas sejā bija jaušams izbrīns. Kā es šeit nokļuvu?
Viņa izslējās pussēdus un notrausa slapjos matus no sejas. Apkārt pavērās interesanta aina.
Viņa nebija viena, pļavā gulēja vesels bars cilvēku gluži tāpat kā viņa pirms brīža.
Pats dīvainākais bija tas, ka viņa šos cilvēkus pazina.
Aleksandra apmulsa. Viņa piecēlās, tad atslīga uz ceļiem it kā nezinādama nedz ko darīt, nedz ko teikt.

Šo rakstu rediģēja Farliner: 26.01.2007 09:38

[vārna Elīza]

Elīza (17)

Viņa pamodās no aukstuma, kā jau katru rīt. Tiaki šis bija citādāks, tas nebija aukstums, kas uzglūn, ja izlien no segapakšas, šoreiz segas nebija. Iespējams, ka viņa bija pamodusies no drebuļiem.
Lēni atausa atmiņā, kā viņa vakarā ar māsu kārtējo reizi staigāja pa parku. Un tad auksts ūdens. Ilgi ilgi. Kā viņa nokļuva šeit, lai kur arī viņa bija, ja tas nebija ūdenī, viņa neatcerējās.
Kā pa miglu atausa drēbju izkāršana, Ilva kā vienmēr bija izrādījusies apdomīgāka un palīdzējusi.
Un rīts.
Paskatījusies apkārt, pēc tam, kad centieni sasildīties saraujoties ciešākā kamolā un ar minimālām kustībām palienot zem tuvējās egles biezajiem zariem, nepalīdzēja, viņa ieraudzīja Ilvu, kas gulēja tieši blakus eglei vēl aizmigusi. Elīza pasniedzās un paņēma savas drēbes, kas karājās egles zaros. Tās apvilkusi viņa jutās nedaudz siltāk, taču drebēja vēl joprojām.
Tad atskanēja savādā balss, kas lika atdot mantas. Līdzi viņai bija tikai pāris stikla bumbiņas, klikšķināmais, higēniskā lūpukrāsa un ķemmīte, taču viņa negribēja šķirties no jebkurām savām mantām tikai tāpēc, ka kāds tā saka.
Palūkojusies apkārt, nu jau nedaudz spirgtāka, viņa ieraudzīja daudzus guļošus cilvēkus. Savādi.. par katru no tiem viņa kaut ko zināja. Taču otrā balss pārtrauca šo domu.
Viņa pabakstīja un Ilvu no egles apakšas, un klusi pasauca, lai pamodinātu.

[Elven]

Cristophers (21)

Cristophers dzirdēja kādu balsi runājam. Viņam bija auksti kā arī viņa mati un drēbes bija mitras viņš nesaprta ,kas notika viņa acīs iespīdēja saule ,kas viņu abžilbināja. Viņš staruji piecēlās kājās un ieraudzīja sev apkārt dažus cilvēlus guļam pat dīvanākais bija tas ,ka viņš šos cilvēkus bija saticis vai pazina. Viņš redzēja ,ka divas meitenes arī ir piecēlušās ,bet visi pārējie gulēja viņš nodomāja ::nolādēts ,kur es atrodos un kā es šeit nokļuvu:: Viņš no iepriekšējā vakara neko netacerējās pēdējais ,ko viņš atcerējās bija braukšana mājās pēc balītes, bet neko vairāk.
Viņš piegāja pie meitenes ,kas gulēja viņam gandrīz blakus un prasīja -Tev viss kārtība? Un tu nezini ,kur mēs atrodamies vai šeit notiek?- šķiet ,ka šo meiteni sauca Aleksandra!
Tad viņš pēšņi dzirdēja ,ka kāds prasīja ,lai atdot viņiem visas savas mantas! Cristophers ātri apdomājās un saprata ,ka viņam gandrīz nekā nav līdzi izņemot mobilo telefonu, maku un plaukstas datoru! Izvilcis arā telefonu tam nebija zonas ne to varēja ieslēgt un viņš apstūlbis pagriezās pret runātāja pusi un to vēl neapskatījis teica -Un ,kas ja es teikšu nē!?-

Šo rakstu rediģēja Elven: 26.01.2007 13:39

[Nimue]

Kristophera telefons ne tikai zonu nevar atrast. Tas ir izslēdzies un pogas spaidīšana tam ieslēgties nepalīdz. Varbūt izmircis, varbūt apdauzījies pret kaut ko, vai vabrūt vēl kaut kas noticis. Plaukstdatora ekrānā manāma plaisa un to paceļot iztek netīra ūdens straumīte. Mēģinājumi ieslēgt, ja tas par spīti bojājumiem tomēr tiek mēģināts, diez ko veiksmīga nav.

Tādu īstu atmiņu, ka apkārtējos būtu satikuši agrāk jums nav. Lai gan, protams, var būt, ka apjukumā kāds pazīšanu sev izskaidro kā 'kaut kad agrāk satikšanu'. Arī, ja acis kādam vēl aizvērtas, visi ir pietiekami atmodušies, lai dzirdētu un saprastu gan abas svešās balsis, gan pārējo tēlu runāto.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 26.01.2007 14:54

[Andromeda]

Aleksandra (21)

Nedaudz pārsteigta no pēkšņajiem jautājumiem Aleksa pagrieza galvu uz runātāja pusi. Tas bija Kristofers, ko viņa pazina no vidusskolas gadiem. Viņš gan tad mācījās paralēlklasē, bet viņu Aleksandra labi atcerējās.
Acu skatiens apstājās pie Krista sejas. Aleksa ieskatījās viņam acīs. Tā viņa bieži darīja. Reizēm tas citus cilvēkus samulsināja, jo katīties acīs nav nemaz tik viegli un panesami.
Es iespējams zinu tikpat daudz kā Tu Kristofer!
Pamodos šajā pļaviņā izmirkusi līdz ādai gluži tāpat kā mēs visi.
Tad skatiens aizklīda līdz kādai meitenei, kas no egļu zariem noņēma izkārtās drēbes.
Bet šķiet ne gluži visi ir tik izmirkuši kā man sākumā likās.
Kāpēc es neizdomāju kaut ko līdzīgu? Bet šķiet man tam vienkārši nav bijis spēka.
Viņa pie sevis nodomāja.
Man nekā nav! Izņemot to, kas palicis pāri no manas grāmatas. Viņa skaļi atbildēja balsij, kas lika atdot visu, kas viņiem bija.
Skats bija diezgan nožēlojams. Viņa atvēra grāmatas vāku un mēģināja izlasīt savu vārdu, bet pat tas nebija salasāms, ņemot vērā pat to, ka tas bija ļoti rūpīgi izrakstīts ar lielākiem burtiem.
Aleksandra, būdama miermīlīgas dabas cilvēks, mīļā miera labad tomēr paklausīja.
Viņa piecēlās un piegāja pie koka. Pārbraukusi roku pār savas grāmatas ādas vāku un tā atvadīdamās no tās, viņa ielika to vecajā, nedaudz smirdošajā somā.
Domāju mums vajadzētu klausīt. Aleksa atkal pavērsās uz Kristofera pusi.
Mēs nevaram zināt, kas tie tādi ir un ko viņi domā ar mums iesākt. Nedaudz klusākā balsī viņa brīdināja Kristoferu

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 26.01.2007 14:13

[Nimue]

Parādi, draugs, jaunajam cilvēciņam, kas notiks. No rietumpuses ieskanējās vēl viena balss. Ja abas iepriekšējās balsis viennozīmīgi piederēja stāvus čurātājiem, tad šīs piederību noteikt jau bija krietni grūtāk. Tajā bija kas jocīgs, kas neļāva to ne īsti par sievišķīgu vīrieša, ne vīrišķīgu sievietes balsi nosaukt.

Atskanēja švīksts un klaudziens. Bulta bija trāpījusi starp Kristofera pirkstiem un pārsitusi telefona trauslo apvalku.
Oi, sasodīts, garām. Nākamreiz trāpīšu labāk, ja? Vēl jautājumi? Balss - tā, kas no dienvidpuses, no augšas bija tik aizsmakusi, ka saprast, vai tajā skan nožēla vai izsmiekls bija neiespējami.
To kārbiņu man nevajag, rādi kas tev tālāk ir - nu takš, rotaslietas vaig, pulkstenīšus, naudiņšu. Izklausījās, ka zarā sēdētājs izšņauca degunu piedurknē un pēc tam sulīgi nospļāvās. eh, nu kas jūs kādi tērēti, ka nesaprotat? Ātrāk, nevaram tak mēs te vis dien sēdēt, mums vēl citur daudz darāmā. Nu, ka beidz izlikties, krāmējat tik tālāk, jūs taču negribat, lai mēs paši ejam un jūs pārmeklējam, ko? Slapjas papīra driskas nevajag, tās jaunkundz' drīkst paturēt. O, tur tās spīdīgās lodītes gan metat tik iekšā, tās derēs. Nodevas ir vai nav

[aglos]

Ilva (20)
Ilva nekd nemurgoja, viņa tikai rizēm redzēja biedējošus vi dīvainus sapņus. Bet šonakt tas laikam gan bija murgs. Straume, kurā viņas ar māsu iekritušas - tik daudz auksta ūdens! Un pēc tam slapjas un pārsalušas, klupdamas, krisdamas kūlušās uz kaut kādas uguns pusi... Viņa laikam bija slima. Tāpēc arī drebuļi krata un tik ļoti salst. Drudža murgi.
Nedaudz vairāk pamodusies, Ilva pamanīja, ka guļ uz zemes. Saldama un brīnīdamās, viņa vēl kādu brīdi gulēja nekustīgi un klausījās apkārt notiekošajā. Nē, slima viņa laikam nebija.
Manīdama, ka Elīza viņu modina, Ilva piecēlās.
Viņas drēbes karājās eglē. Kā pa miglu Ilva sāka atcerēties, ka pati tās tur uzkārusi, lai žūst. Viņa drebinādamās sāka ģērbties un aptvert situāciju. Atcerēdamās balsi, kas lika izgrizt kabatas uz āru, viņa ģērbjoties mēģināja paslēpt drēbēs savu kabatas nazīti, kas likās vienīga noderīgā lieta no visa kabatu satura. Pārējais varēja palikt - sīknauda, saspraudes un matugumijas, izmircis mobilais telefons, braukšanas kartiņa un citi papīri. Vēl bija rotas, kas visas bija tuvinieku dāvinātas, bet Ilva izlīda no egles apakšas tieši laikā lai redzētu starpgadījumu ar Cristopheru.

[rudo lapu vilcēn...]

Ēriks (15)
Slapjās drēbes netīkami lipa pie miesas, bet celties vēl negribējās. Cik ilgi puika jau gulēja uz muguras, viņš nespēja pateikt. Tāpat arī kur tobrīd atradās. Tomēr svešās balsis lika pavērt acis, kurās iespīdēja saule. Ar plaukst tās aizsedzis, Ēriks piecēlās un pavērās apkaŗt. Dīvainā aina šķita nedaudz miglaina. Mazliet papurinājis galvu, puika pataustīja apkaŗt, sameklēdams brilles, kurām viens stūris bija nedaudz ielauzīts.
Tika pieprasītas rotaslietas un pulksteņi. Ēriks paraudzījās uz savu rokaspulksteni. Tas bija elektronisks ar taimeri, gaismiņu un visādām citādām lietiņām, bet nesen, pareizāk sakot, aizvakar puisis bija nelaģi pariktis un pulksteni nu rotāja ieplēsts stikliņš un tukšs laukums. Tikai ieraduma pēč puika nebija to noņēmis.
Klusi nop\ūties Ēriks atsprādžeja gumijoto siksniņu un piecēlās kājās.
-Ja jūs uzstājat, varu atdot pulksteni, bet tas neiet.- paspēris paŗis soļus uz maisa pusi, Ēriks ļāva sapleštajam aparātiņam karāties virs maisa. Uz melņās siksniņas bija uzzīmēti divi sarkani pūķīši.

[Elven]

Cristophers(21)


Cristophers piecēlās kājās un pameta seplēsto palukstas datoru un maku uz laupītāju pusi -vairāk man nekā nav!- viņš skaļā balsī noteica un palika stāvot kājās būltas izšaušana viņu uztrauca un likās dīvaina jo ::kurš normāls laupītājs uzbruktu ar loku nevis ar revolveri vai pistoli::... Šo domu neizmetis no prāta viņš palika stāvot kājās un skatoties uz laupītājiem..

Šo rakstu rediģēja Elven: 26.01.2007 17:54

[Eņģeļu gūstekne]

Frenks vai Rafaēls, 20

Acis laiski atvērās, ģitāra aizvien pie rokas. Galva neērti atstutēta pret egles stumbru. Frenks nekādi nespēja saprast visu, kas bija noticis. Atmiņā uzplaiksnīja pāris kadri. Grupas mēģinājums un pirmais "pagraba" koncerts, lielais tuss par godu UnLimited. Lielā dzeršana. Kautiņš par ko atgādināja pārsistā lūpa. Tad lielā straume, kas bija samērcējusi visu, bet ģitāru nebija atņēmusi. Pēc tam smaga izkāpšana krastā. Drēbju izžaušana un visbeidzot vienmuļa ģitārspēle līdz brīdim, kad ķermenis paklausīgi atlūza. Rafaēls sapurināja galvu. Mati nu jau pažuvuši, drēbes vēl mitras izkārtas žāvēties, sarkanie bokseršorti kājās, pluss vēl kaut kādi muļķi, kas nepielūdzami prasa viņiem piederošās mantas. Dzintarainais skatiens pievērsās apkārtējajiem cilvēkiem. Visi vairāk vai mazāk šķita pazīstami, puisis pieņēma, ka iepazinies ar viņiem vakardienas ballītē. Stīvie kauli tika piesvemti kājās. Mierīgā garā viņš norāva no koka zariem drēbes, kurās bija sabirušas skujas. Uzvilcis kājās mitrās, melnās bikses un melno t-kreklu. Frenks beidzot sāka vairāk pievērsties domāšanai par notikušo. Izpētījis visus trīs vai pat četrus stūrus no kuriem šķietami nāca skaņa, Frenks neko gudrāks netika. Nosodījies viņš paskatījās savās kabatās. Aizķērušies tikai trīs mediātori un mp3, kurš negribēja funkcionēt. Telefons bija palicis pirtī uz galdiņa, pakaļējā kabatā gan mētājās pāris monētas. Piedodiet, nav ko Jums dot, esat nošāvuši greizi. Tika parauts uz augšu viens lūpu kaktiņš. Balss mierīga, lai gan nedaudz aizkritusi. Varētu būt, ka vakardiena tomēr bija atstājusi kaut kādu iespaidu. Tu esi salietojies kaut kādas narkotikas? Staigājoši miroņi. Smieklīgi. Izsmējīgs teikums tika veltīts balsij, kas nāca no ziemeļu puses.

[Big Bad Wolf]

[Niko, 17]*

Niko pamodās drebēdams no aukstuma. Viņam bija neparasti auksti un viņš viscaur bija izmircis. Niko centās attaisīt acis, bet plakstiņi likāt tik smagi, ka puisim radās iespaids, ka viņš vispār nav gulējis. -Lieliski. Kur es pie velna esmu?- Tā bija pati pirmā doma, kas puisim iešāvās prātā.
Niko lēnām piecēlās sēdus. -Pie... Kas te?! Kur es atrodos?!- viņš nomurmināja pārsteidzoši aizsmakušā balsī. Niko sāpēja kakls. Viņam tas radīja lielu diskomfortu.
Niko juta kaut ko ļoti nepatīkamu savā pakaļējā bikšu kabatā. Viņš šo savādo lietu lēnām vilka ārā. No sākuma viņš nesaprata, kas īsti ir šī jocīgā viela, bet vēlāk viņš atskārta, ka tā ir izmirkusi cigarešu paciņa, kas jau sagājusi šķidrā ķīselī.
Niko no sākuma nesaprata, ko vīrs gribēja, bet tad viņam pieleca. -Vērtīgas mantas? Bet man nekā taču nav, ja neskaita maku, kurā ir kredītkarte un pāris monētas.- puisis nodomāja.
-Ko jums vispār vajag? Un kādēļ es te vispār atrodos?- viņš teica.
Puisis nemaz nebija pamanījis, ka apkārt ir arī citi cilvēki.

[vārna Elīza]

Elīza (17)

Savādi, ka balss, kas atkal šķita nākam no citas puses, ko teica par spīdīgajām lodītēm, tiklīdz viņa bija iedomājusies, ka nelabprāt tās atdotu. Viņa nolēma nelikties ne zinis, kamēr vismaz neredzēs savādo balsu īpašniekus. Galu galā- viņa bija zem biezas egles, nevarēja taču būt, ka tie viņu redzēja.
Ilva piecēlās, taču nebija zem egles, tāpēc Elīza izlēma ar viņu nerunāt cerībā, ka viņu nepamanīs, ja viņa turpinās klusi tupēt zem egles zariem.
Tik, cik viņa varēja redzēt caur zariem, šķita, ka klajumā ir patiešām diezgan daudz cilvēku. Un tie visi šķita pazīstami. Tas bija aplam savādi, jo parasti viņa lieliski atcerējās, no kurienes cilvēkus pazīst un kā ir iepazinusies. Pāris no puišiem viņa šķiet bija satikusi kādā larpā, taču par pārējiem viņai nebija ne jausmas.
Kaut nu Ilva pamanītos neatdot nazi, viņai iešāvās prātā.
Tad Elīza apsvēra situāciju un pēkšņi nolēma pavirzīties dziļāk egļu pudurī. Pagaidām viņa parāpās atpakaļ tikai dažus soļus, tik cik ļāva zari, lai nebūtu pavisam jālien uz vēdera. Tālāka kustība varētu radīt skaņu, turklāt tad viņa pavisam vairs neredzētu klajumā notiekošo.
Viņa turpināja vērot notiekošo ar pieaugošāku vēlmi doties dziļāk eglēs un tālāk, lai noskaidrotu, kam pieder iepriekšdzirdētās balsis.
Kaut nu Ilva paturētu nazi... Kādēļ gan man nekad nav ienācis prātā pašai tādu nēsāt līdzi. Bet nē, viss, kas man ir, ir skrūvgriezis, un tas pats palika somā, kas drošivien guļ kanāla dibenā...

Šo rakstu rediģēja vārna Elīza: 26.01.2007 22:31

[Elven]

Cristophers(21)

Viss izmircis ieskatījās vienam no zagļiem acīs -Nolādēts mums nekā jūs varat mierīgi pazust nav un kur mēs atrodamies? Un kāda velna pēc jūs iešāvāt būltu manā mobilajā telefonā? Labāk atrāk pazūdat pirms nav ieraudsies policija!- Cristophers stāvēja kājās nedaudz derbēdams no aukstuma un baidīdamaies no savu vārdu sekām...

[Beppo]

[Taņa,17]
Taņa pamodās no aukstuma, un tās nepavisam nebija patīkamas sajūtas. Slapjie džinsi bija neticami smagi. Viņa mēģināja atcerēties, kā ellē te nokļuvusi, bet viss bija vienā miglā. Tā parasti grāmatās aprakstīja pamošanos pēc pamatīgas dzeršanas, bet galva Taņai nesāpēja. Tātad šis variants atkrīt. Taņa stipri ieknieba sev. Sāpēja. Tātad arī sapnis šis nav. Bet varbūt man arī sāp pa sapņiem? Jā, šis ir sapnis. Tikai sapnis. Izbaudi to, pirms esi pamodusies, viņa sev domās teica. Ja jau šis ir sapnis, tad viss ir kārtībā un ne par ko nav jāuztraucas. Ne par ko nav jābrīnās. Un man nekas nevar notikt. Taņa piecēlās kājās, iemeta maisā savu pulksteni, kas tik un tā bija izmircis un nedarbojās, un devās uz tuvāko krūmu pusi, nepiegriezdama nekādu vērību apkārtējiem.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 26.01.2007 22:53

[Andromeda]

Aleksandra (21)

Aleksandra stāvēja ar skatu uz pļavas pusi.
Vajadzēja kaut kādā vīzē savākt matus, kas būdami neķemmēti un nedaudz mitri smagi krita uz nerviem. Viņa sapina tos ciešā bizē, sakārtoja savu apģērbu un novilka slapjo jaku. Mugurā Aleksai bija tumša auduma bikses, garie ādas zābaki, augšpusē džemperis ar caurumiem uz rokām. Viņa ievilka dziļu elpu, tā nomierinot sevi.
Tad atskanēja bultas švīksts un Kristofera telefons bija lupatās.
Šī ir kaut kāda aplaupīšana? Kās jūs tādi būtu? Un varbūt jums ir zināms kā mēs šeit atkļuvām? Jābūt taču kaut kādam loģiskam izskaidrojumam kā mēs visi šeit nonācām. Kas šī ir par vietu? Aleksandra drosmīgi vaicāja uz laupītāju pusi.
Jums nav tiesību mums šādi uzbrukt.

[Big Bad Wolf]

[Niko, 17]*

Slapjie džinsi rīvējās gar puiša kājām. Tie bija mikli.
-Šie visi cilvēki man liekas pazīstami... Bet... Bet tomēr es nezinu kā viņus sauc un kas viņi ir... Viši visi man liekas tik pazīstami...
Kādā veidā mēs te visi nokļuvām un kādēļ tagat tas vīrietis prasa no mums vērtīgas mantas?- Niko lēnām laida skatu pār vietu, kur viņš bija nonācis.
Puisis lēnām pierāpoja pie kāda puiša kuras blakus bija telefons, kurā bija iešauta bulta.
-Kur mēs esam?- viņš čukstus prasīja, -Un... Mēs gadijumā kādreiz neesam tikušies?-

[Elven]

-Es nezinu ,bet tu liecie pazīstams tikai neatceros ,kur tevi būtu saticis un kā tevi sauc!- Cristophers klusā balsī noteica un turpināja -Man nav nemazākās jausmas, kas tie par cilvēkiem ,kas mēģina mūs aplaupīt un kur mēs atrodamies!-

[Big Bad Wolf]

[Niko]

-Tas ir tik savādi...- Niko nodomāja.
-Jā. Tu man arī liecies pavisam pazīstams. Itkā mēs būtu kādreiz tikušies. Bet ne reālajā dzīvē. Drīzāk jau sapņos.- puisis noteica.
-Bēgt jau laikam nau jēgas. Viņiem ir bultas, viņi mūs var nogalināt.
Bet kādēļ gan viņi mūs visus te vispār atvilkuši? Man nav nekādu vērtīgu mantu!-
-Ja jau viņi gribētu mūs aplaupīt tad jau sen būtu to izdarījuši un aizbēguši. Nu vismaz es tā darītu. Es nebūtu tik stulbs, lai atvilktu uz mežu bariņu ar cilvēkiem un tikai pēc tam tos aplaupītu. Šeit... Šeit vispār ir tik jocīgi...-

Šo rakstu rediģēja Burbulītis.: 27.01.2007 16:31

[Snorkes Jaunkund...]

Elizabete(20)

Elizabete gulēja uz aukstas zemes un ar ciet acīm klausījās savādajās balsīs sev visapkārt.
Meitene raktiski neko neatcerējās, tikai to, ka vakar bijis tusiņš ar savu grupu, un tad auksta, pretīga straume viņu kaut kur rāva. Ar mokām izrāpusies krastā un atklepojusi ledaino, netīro ūdeni, viņa parāpoja tuvāk uguntiņai, bet smagās, slapjās drēbes viņu novilka pie zemes, un meitene aizmiga.
Tagad viņa viegli pavēra plakstus. Bija auksti. Elizabete klausījās 3 pavēlošajās balsīs. Viņa iestenējās un paslējās uz elkoņiem augšā. Bikšu kabatās stāvēja mobilais telefons, slapji papīrīši, un pāris konfektes.
Man nav ko dot. meitene žēli un skaļi iesaucās.