Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Lia'angia]

Baiba klusiņam nopūtās. Viņa būtu labāk gribējusi doties izjādē un pamācīt pārejos biedrus. Bet lai jau, diez via viņi pie skolotāja pavadīs pusi dienas. Tāēļ vina bez iebildumiem sekoja Ērikam un Tesai, vien piebilda:
- Un pēc tam - izjāde. lai, dodoties no šejienes projām, es esmu mierīga, ka pirmajā līkumā zirgs nevaldīs pār jums, bet jūs pār zirgu.

[Roviela]

Jā gan, Ēriks mierināja Baibu, noteikti! Es nemaz nevēlos tai pirmajā līkumā palikt. Kā tur krodzinieks teica, kur bija jāiet? Uz ziemeļu vārtiem pie sagruvušas ēkas. Tesa, man izskatās, ka Tu pareizi rādi.
Viņš uzsāka iet meitenes norādītajā virzienā.

[Ungaarijas ragas...]

Meriona klusi nopūtusies pavadīja ar skatienu aizejošo Baibu, Ēriku un Tesu, tad noskaitījusi īsu pateicības lūgsnu, aši viņiem sekoja. Izskatījās, ka zirgu pirkšana būs mazliet jāatliek, bet gan jau pēc tam. Viena viņa negribēja to darīt, turklāt Baiba labāk zināja, kura tad īsti ir tā smukā mierīgā ķēve. Meriona savu mūžu nebija jājusi un no straujiem zirgiem bija maķenīt bailes.

[Ného]

Gājēji uzzināja uz kuru pusi ir Ziemeļu vārti un lēnā garā mēroja ceļu uz to pusi, pa ceļam vērojot ciemata ļaužu nesteidzīgo dzīvi. Cilvēki mierīgi, nekur nesteidzoties, kā pilsētnieki uz Zemes, veica savus darbus, bet nes katoties uz to, visu paspēja. Gar līkumoto ielu slējās dažāda veida mājas, vairāk te bija koka mājas ar salmu jumtiem, bet bija arī gaišas un pelēcīgas akmeņu mājas, kuru jumtus sedza dakstiņi vai kas cits. Izskatījās, ka šeit nedzīvo bagāti ļaudis, bet nabadzība šeit tikpat kā nebija. Vien šur tur , kādās šķērsielās varēja redzēt pa kādam grauztam.

[Ného]

OOC: laikam jau jums negribas salīdzināt Zemes dzīvi un šīs pasaules . (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Nu lāb'.

Pavisam drīz jau ielas galā parādījās ciema vārti, kas bija plaši atdarīti, kā tie, pa kuriem ceļinieki vakar ieradās. Nepilnus simt metrus pirms tiem ceļa malā atradās pusagruvusi ēka, kas agrāk bijusi sarkanīgā krāsā, bet tagad to izraibināja melnas kvēpu strīpas. Tālāk sētā atradās maza mājiņa, kas acīmredzot agrāk bijusi paredzēta sargam vai dārzniekam.
Pagalmā un ap ēkām nekas nenotika, bet izskatijās, ka apkārtne tiek kopta. Liela daļa sagruvušās ēkas gružu bija savākti vairākās kaudzēs un dažas puķu dobes apkoptas. Bet to, kas to būtu padarījis neredzēja.

[Roviela]

(OOC - aha. Man, vismaz, pa tukšo pļāpāt nemaz negribas. Mēs jau neejam ekskursijā, bet darīšanās (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif) )

Laikam būsim pareizi atnākuši, Ēriks noteica, aplūkodams drupas un mazo mājeli. Nez, kuram savajadzējās sagraut tādu ēku?
Cik viņš varēja spriest, sarkani krāsotais nams būtu varējis stāvēt vēl ilgi.
Viņš devās pāri pagalmam uz apdzīvotās ēciņas pusi skatīdamies, vai saimnieku nemana kaut kur ārā.

[Ného]

Aiz sagruvušās skolas bija šķūnītis, pie kuras ar muguru pret pārējo pagalmu, skaldīja malku vīrs ap 50 gadu vecumā, brūngani iesirmiem matiem, vingru un jauneklīgu, muskuļotu augumu, kas nepiedienētos skolotājam, bet kareivim, kura āda ir iebrūninājusies saulē.

Viņš visu laiku darbojās ar cirvi, skaldot koka bluķus vai koka detaļas no skolas un meta kaudzē netālu no sevis. Strādāšanas radītais ritmiskais troksnis neļāva sadzirdēt tuvojošos cilvēkus.

[Ného]

Nelielajā atpūtas brīdī starp cirvja vēzieniem, vīrietis izdzirdēja tādu kā drēbju čaboņu aiz sevis. Viņš strauji apgrizās palecot atpakaļ un turot sev cirvi priekšā aizsardzības pozā. Viņš ar aizdomām raudzijās uz saviem viesiem, bet, tā kā viņi nešķita bīstami, tad vīrs savu darbarīku nolaida gar sāniem. - Sveiki! Ko jūs vēlaties?

[Roviela]

Labrīt! Ēriks atņēma sveicienu, iekšēji nobrīnīdamies par vīrieša reakciju. Mēs meklējam cilvēku, vārdā Isidors Kaars. Vai jūs tas būtu?

Šo rakstu rediģēja Roviela: 15.03.2007 21:42

[Ného]

Vīrs, nopētīja kārtīgi atnākušos - jā es esmu Isidors kaars, bet sakiet kas jūs būtu un kamdēļ mani meklējat?

[Roviela]

Mani sauc Ēriks Boije. Pagrūti paskaidrot, no kurienes esmu, ja īsi, tad no citas pasaules, ja garāk, tad ilgi jāstāsta, protams, nav tur nekā tāda slēpjama, var pastāstīt arī.
Ēriks norādīja ar roku uz savām biedrenēm.
Viņas arī ir no turienes pat kā es, un mūsu vēlēšanās ir tikt tur atpakaļ. Pasauļu Vārtu sargs Argors - es nezinu, vai jums šis vārds ir zināms - mums teica, ka mēs varēsim atgriezties, ja izpildīsim vairākus uzdevumus un atradīsim dažādas lietas. Bet lieta tāda, ka mēs tām zinām tikai nosaukumus, bet kas tās ir, pat to nezinām. Šīs ziņas esot atrodamas jums piederošā grāmatā. Tā nu mēs atnācām palūgt, vai jūs neļautu mums šajā grāmatā ieskatīties un izlasīt to, ko mums vajag.

[Ného]

Prieks iepazīties - Isidors pastiepa roku sveicienam.
Kad tika pieminēts Argora vārds, vīrieša sejai pārskrēja vīpsna - Ak Argors jūs sūtījis. Tad nu nezinu vai ēlos jums palīdzēt, bet varu arī pārdomāt. Pierādiet, ka vēlaties to, ko prasāt un ka esat cienīgi informācijas. - Vīrs atkal atgriezās pie malkas skaldīšanas. Pirms pacelt cirtienam cirvi, viņš pār plecu izmeta - Atrodiet vīru, kas bieži ir ciema centrālajā laukumā, un kas ir mans parādnieks, atnesiet man parādu.
Pēc tam viņš lika saprast, ka saruna beigusies.

OOC: tagad būs iespēja papildīt mazu uzdevemu virknīti.

[Romija]

Tesa bija sekojusi pārējiem līdz sagruvušajai ēkai. Ar maklas skalditāju viņa sasveicinājās, bet uzreiz vairāk neko neteica.

Kad vīrs pateica visai mistisko uzdevumu, Tesa vien nopūtās un ar apmulsušu skatienu paskatījās uz pārējiem. Paraustījusi plecus, viņa jau grasījās doties atpakaļ.

[Roviela]

Iesim vien! Ēriks ar skatienu atbildēja. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās kaut ko tādu darīt. Nav viņi nekādi parādu piedzinēji, un ķirurgs galīgi nesaprata, kā tāda lieta var pierādīt, ka viņi ir informācijas cienīgi. Viņaprāt - nekā.
Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko, būtu saprotamāks uzdevums, viņš pie sevis pavīpsnāja. Jēdzīgāk būtu laiku patērēt, mācoties jāt. Atcerējies par jāšanu, Ēriks līdzjūtīgi paskatījās uz Baibu.
Nesanāks mums patrenēties jāšanā! Piedod, ka ierosināju vispirms nākt šurp, viņš atvainojās, nelikdamies ne zinis par to, ka īgnais pierādījumu prasītājs arī dzird.

[Romija]

"Atrast droši vien nebūtu grūti, ja jau tusē tirgus laukumā," Tesa minēja, kad visi jau bija pagājuši nostāk. "Bet piedzīt parādu... Ja jau neatdod tāpat pašam, tad diez vai atdos mums. Un varbūt tas skolmeistras, khem," viņa nokrekšķinājās, norādot uz skolmeistara izteikti savādāko augumu, "tikai gribēja no mums atšūties, jo ja nu tas vīrs ir ciemata dīkdienis-izsitājs. Varbūt viņiem tas tāds joks - visus pasūtīt pie tāda un tad papriecāties par iznākumu!" viņa nodrebinājās. Ķirurgs neko nedos, ja būs sasists pats. Bet skuķiem iet izsist parādu... lieki teikt, ka nepiemēroti.

[Roviela]

Var būt arī tā, Ēriks piekrita. Tāds vietējo jociņš. Toties parāds var nebūt nauda, nē, tas var būs kaut kas cits.
Taisni žēl, ka negājām vispirms jāt! Klau, Baiba, varbūt tomēr parādus piedzīt ejam vēlāk, vispirms pamācīsimies zirgam noturēties mugurā?

[Romija]

"Izejam cauri tam laukumam paskatīties, kādas miesas būves un paskata tipiņi tur tusē!" Tesa ierosināja. "Tad varam pajāt! Un varbūt izdomāt labāko stratēģiju!"

[Ného]

Isidora viesi jau bija pazuduši no viņa pagalma, kad vīrs ātri devās uz savu namiņu. Patiesībā viss bija vienkāršāk nekā varēja likties, tā bija vienkārša pārbaude, lai redzētu vai viesi ir gatavi meklēt kaut ko, nezin ko, lai tiktu pie sev interesējošās informācijas.
Pēc minūtes vīrietis bija pārmainījies līdz nepazīšanai, viņa drebes bija noplukušas, brūnganzaļā krāsā, pilnīgi sirmos un pinkainos matus piesedza cepure, un bija parādījusies gara, sirma bārda.
Jau pēc desmit minūtēm Isidors tuvojās ciemata centrālajam laukumam zirga mugurā, kas pēc tam tika atstāts kādā stallī.

Tagad vīrs atsēdās laukuma malā un novēroja to, skatīdmies vai nepamanīs nesenos viesus.

[Romija]

Ejot cauri tirgus laukumam, Tesa centās paskatīties uz katru tur esošo. Pārāk uzkrītoši viņa neskatījās, cenzdamās izlikties par parastu ienācēju. Un tomēr skatiens tika pievērsts katram, kas izskatījās ne tikai caurgājējs.

[Ného]

Bariņš, lēnā garā ejot cauri laukumam, uzmanīgi pētīja apkārtni, apkārtesošos cilvēkus. Viņos viesās izmisums, jo viņi gribēja uzzināt to, ko varēja dot Isidors, bet izpildīt viņa uzdevumu... tas nebija iespējams.
Tomēr kādas 15 minūtes viņi staigāja apkārt un vēroja.
Pēkšņi viņiem blakus no nez kurienes uzradās stāvs - tas bija vīrs no tiltiņa pirms ciema, šoreiz gan skaidrā.
Ko jūs te darāt, vei neteicu, ka jums labāk šeit nenākt? - vīrietis norūca.