Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Ného]

Kad jau ilgu laiku ceļinieki bija līkumojuši cauri mežam pa kluso un vientuļo taku, viņu priekšā pēkšņi iznira upe, kaut kur 15m plata. Tā izskatijās gana straija un tumša, lai gājēji nevēlētos pa to brist pāri. Patiesībā viņi nezināja vai tai vajag brist pāri, jo taka turpinājās gar upes krastu. Otrā upes pusē sākās pļavas, bet aiz nākamā upes ieloka parādijās koka tilts, kas savienoja šo pusi ar otru upes krastu.
Tilts izskatijās vienkāršs, puslokā tas turējās virs upes, balstoties uz koka balstiem un tilta margas bija veidotas vienkārši, stipri atspiežoties tās varēja norāt nost. šeit upe arī bija nedaudz šaurāka, tumēr gana plata, lai tilta konstrukcija izskatītos nedroša. Turpat pie taks pienāca vēl kāda taka un abu ceļu satikšanās vietā bija stabs ar norādēm, kuras ceļinieki nevarēja saprast.

Tilta vidū atspiedies pret margām stāvēja kāds sakumpis cilvēks, viņš bija pagriezis muguru ceļotājiem.

[Roviela]

Ēriks apstājās pie ceļa zīmēm. Uz kuru pusi nu? Izlasīt ne vella nevar.

Baiba, kur palika tie putni? Kādā virzienā tie devās? Mums ir jāiet pāri jeb nav? viņš uzrunāja latvieti, kas pirmīt teicās dzirdējusi putnus sakām virzienu.
Acis pārslīdēja tiltam. Tilts kā tilts, ja jau tas cilvēks tur, vidū stāv, tad vismaz viena svaru tilts iztur. Iet un sarunāties viņam ne visai gribējās.
Būs jāmēģina lasīt. Ēriks vēlreiz rūpīgi ieskatījās zīmēs, ar kreiso roku satvēris akmeni. Lai nu ko, bet iemācīties lasīt nevajag īpašu talantu, ne kā dziedāt. Tiesa, viņam bija aizdomas, ka tas tāpat neko nedos. Ko bez kartes svešā vietā izsaka vietējie nosaukumi?

[Ausminta]

Dženāro labā garastāvoklī slāja pakaļ pārējiem, ik pa brīdim svilpodams un ik pa brīdim uzmezdams pa kādam tīksmīgam skatienam Merionai.
Ar ceļrāža pētīšanu viņš, protams, nenodarbojās.
- Ahoi, cienītais! Tev no turienes lejā nogāzties nav bail? - Dženāro, slaidā solī piegājis tuvāk pēc paskata ļodzīgajam tiltam, uzsauca svešiniekam. - Pastāstīsi kaut ko par šo jauko vietu ceļus nepazīstošiem tūristiem? -

[Lia'angia]

- Viņi aizlidoja virs takas un pazuda mežā, bet vairāk es tos neredzēju, - Baiba ar nožēlu teica. Hmm, nu ko tagad darīt?
Viņa uzmanīgi skatījās apkārt, vai neieraudzīs vēl kādu putnu. Vai kādu dzīvnieku. Ja jau reiz viņai esot dota spēja saprasties ar visu dzīvo... Viņa paņēma rokās akmeni un, kā bija lasījusi gramatās (un jusdamās visai muļķīgi) centās koncentrēties uz domu par patvērumu, drošību, un ceļu uz to.

[Ného]

Vecais vīrs pagriezās pret viņiem un nikni noskatijās uz ceļiniekiem. Vīrs izskatijās noplucis, sirmiem un izpūrušiem matiem, un vecuma saliekts un grumbu izvagots. Bet acis izskatijās sarkanas, aizpampuša un pats grīļīgi stāvēja.
Ko jūs velns parāvis gribat no manis. Jūs man nepatīkat! - Vecis pēkšņi par atbildi uzkliedza ceļotājiem, joprājām skatīdamies uz viņiem kā ar trekumsērgu slims suns.

[Roviela]

Nīgrā balss atrāva Ēriku no boksterēšanas mēģinājumiem, un viņš vērīgāk nopētīja satikto svešinieku. Vai ar viņa trenēto mediķa aci nav redzams, kāpēc viņš ir tik ļoti nelaipns un saīdzis?

[Hikari]

Robina bija sekojusi parējiem, klusēdama un domīgi vērdamās apkārt un uzmanīgi, lai nekur nepakluptu un nepaslīdētu. Kad ceļinieku pulciņš bija pienācis pie vecīša, Robina viņam laipni uzsmaidīja, taču nākamajā mirklī vecītis uzkliedza to, ka viņi viņam nepatīkot un smaids no sievietes sejas uzreiz pazuda.

[Ného]

Vīrs grīļīgi panāca tuvāk un turpināja negantā balsī kliegt virsū - Kamdēļ jūs te bradājat šo zemi, ko jums no manis vajag, kādēļ nesāt sev līdzi sliktu gaisu, jūs man nepatīkat, jūs slikti izsk... - vecim aptrūka elpas šī teikuma nobeigšanai, tādēļ tā beigas noslāpa klusumā. Vīrs elsojot joprojām skatijās uz bariņu un vējā nedaudz grīļojās.

[Ausminta]

Dženāro nelikās traucēties no veča neiecietības.
- Nu jau, cienītais! Man tomēr liekas, ka mēs izskatāmies ļoti piedienīgi, - viņš apmierināti novērtēja savu ekipējumu. Gaisu, heh ... drīzāk otrādi. - Un mūs interesēja, uz kuru pusi ir ciems, vai tur ir krogs un kur šeit var dabūt zirgus. Ā, un jūs varbūt kaut ko zināt par Demiurga grāmatu? - itālis šāva ārā visu pēc kārtas (vai drīzāk - ne pēc kārtas).

[Ného]

Vīrs nelikās ne zinis par jautājumu, bet turpināja - Jūs man nepatīkat, un es jums neļaušu iet uz to ciemu aiz upes - viņš pameta roku atpakaļ norādot taku pāri tiltam. - Kādēļ jūs te vispār atrodaties, labāk dodaties uz turieni no kurienes nākat. - acis joprojām neizprotamā naidā un dusmās dega.
Viesi saprata, ka nav jēgas runāt ar veci, tādēl taisījās doties garām viņam pāri tiltam

[Roviela]

(OOC - tagad būs "Ērika solo". Ja nav īpašas ļaunprātības, varbūt, lai izdodas, ko? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif) )

Ēriks, vēlreiz vērīgi noskatījis dīvaini, piegāja blakus Dženāro un pagriezies pret veci ar muguru, izlikdamies, ka rāda itālim uz ceļa rādītāju ar roku, klusi norunāja tā, lai to dzirdētu tikai Dženāro:
Viņš ir jucis, un turklāt iedzēris. Viņu vajag nomānīt nost no tilta, citādi viņš ir spējīgs savā naidā tiltiņu sagraut tikai tāpēc, lai mūs iebirdinātu upē. Tas, ka pats tur iekritīs - par to viņš nedomā. Es negribu peldēties.
Ķirurgs turpināja rādīt, tagad itin kā ieraudzījis kaut ko tālāk uz takas aiz līkuma.
Piedāvā šim dzeramo kādu mēriņu, vai... vienalga, ko, runā, jautā, strīdies, tikai aizņem viņa uzmanību uz minūtēm desmit.

To teicis, Ēriks, izturoties tā, itin kā uz takas tiešām būtu ieraudzījis kaut ko nejēgā interesantu, pusskriešus, bet tā kā slēpjoties, pazuda aiz takas pirmā līkuma.

Nonācis krūmos, viņš ļoti steigšus nometa liekās mantas un apģērbu, paķēra virvi un magnēziju, un basām kājām pa taisno cauri krūmiem lavījās uz upes malu.
Viņš gribēja nonākt pie tiltiņa tā, lai neviens to nepamana.

Tā kā Erikam šķita, ka viņu tiešām neviens nepamanīja, viņš pa tiltiņa apakšu, vispirms pie tuvējiem balstiem piesēja virvi, tad, ķerdamies pie tilta apakšas - cik sen jau nav tā kārtīgi ložņāts ar galvu uz leju, uzmundrinoši! - aizlīda uz upes otru krastu. Tur stingri piesēja virves otru galu un uzlīda uz tiltiņa.

Ei, draugs! viņš uzsauca, vai no šīs puses neizskatās labāk?
Ēriks bija gatavs momentā lekt upē, un turoties pie virves saglābt vismaz kādu no tiltiņa dēļu daļām, ko tad varētu izmantot par plostu, ja nu tas dullais tiešām ņem un sagrauj tiltu, nejēga tāds! Bet būtu jau labāk, ja šis mestos Ērikam virsū. Kā savaldīt šitādus, tas viņam bija mācīts.

[Ného]

Vecis neko nenojauta par Ērika manevru - Redziet, sekojiet tam tur, jums šeit nav ko meklēt - plātot rokas viņš norādija uz šo apkārtni. Pie sevis murminot Es jūs neieredzu, vecis pagājās tuvāk ceļiniekiem. Tas iznāca ne visai veikli, viņš gandrīz nokrita sapiņķerējoties savās kājās. Ceļinieki tagad redzēja, ka vīrs izskatās kā trakais, viņos vērās duļķainas acis, kurās vairs nebija redzams atklāts naids, vien seja par to liecināja.

Kad Ēriks uzsauca vecim, viņš nemaz nepievērsa uzsaucienam uzmanības, tik ar svu skatienu centās dabūt prom pārejos - Ejiet prom!

OOC Ērikam ir izdevība pietuvoties.

[Roviela]

(OOC - nu labi! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif) )

Manot, ka vecais ir aizņemts tikai ar sevi un savām iedomām, Ēriks ar basām kājām klusi lika soļus uz tilta. Vienu aiz otra, cenšoties pietuvoties savādniekam tiktāl, lai ar vienu grābienu to varētu satvert tā, lai tas neko nespētu pretoties. Daudz spēka tas neprasa, ja vien izdodas pareizais satvēriens. Un pēc tam viens īkšķa uzspiediens pareizā vietā un... vecais pagulēs mierīgi bez samaņas kādu pusstundiņu. Pilnīgi pietiekami, lai notītos no šejienes ar visām pekelēm. Ieskaitot virvi.

Nonācis, viņaprāt, pietiekami ērtā pozīcījā, viņš metās uz priekšu un grāba.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 14.12.2006 21:15

[Ného]

Ēriks pietuvojās tuvu vecim, bet viņš kā sajutis ko nelāgu griezās skatīties aiz muguras notiekošo, bet neveiksmīgi atsitās pret Ēriks rokām un nespējot noturēt līdzsvaru nokrita uz tilta margām. Kādu brīdi tās turēja svaru, bet tad ar skaļu krakšķi pārlūza un ar visu veci ievēlās upē.
Pārsteigts par notikumu pavērsienu vecis tā kā atskurba un skaļi šķendējoties kūlās uz krastu.

[Roviela]

(OOC - uz kuru krastu?)

Aši visi pāri! Ēriks uzsauca ceļabiedriem. Savas mantas viņš negrasījās atstāt, tāpēc skriešus metās tās savākt. Labi, ka netālu. Kur nu mugurā vilkt - vienkārši paķēra un metās atpakaļ uz tiltu, pa ceļam vērojot, vai, sasodīts, tas trakais vēl nebūs jāvelk ārā no upes. Ka nenoslīkst! Straume ātra, tik viegli un ar visām drēbēm, pie tam - iedzēris, nepapeldēsi vis.

Ja atlika laiks, atsēja virvi no šīs puses balstiem, ja nē, tad pagaidām atstāja. Tad aizrāpo pakaļ vēlāk.

[Ného]

Kad Ēriks atsēja virvi, vecis jau grīļīgi trausās ārā no upes, krastā, kur iepriekš bija ceļotāji.
Viņiem tagad bija atlikuši divi kilometri līdz pilsētai pa taku, kas vijās pāri pļavām. Saule bija jau pārkāpusi debesu vidum un slīdēja uz Rietumu pusi.

[Roviela]

Basām kājām un mantām rokās nonācis neredzamā attālumā no upes, Ēriks nolika lieko turpat takas malā un nesteidzīgi apģērbās.
Ufff! Ceru, te tomēr daudz tādi nemājo, viņš, piesisdams zābakus zemei, lai pārbaudītu, ka neberzīs, noteica un uzsmaidīja biedriem, īpaši - Tesai.

[Romija]

Pēc Ērika mudinājuma Tesa steidzās pāri tiltiņam. Šāda dīvaina veča tuvumā negribējās uzturēties - tas pārāk atgādināja veco dzīvi un darbu krogā. Noskurinājusies no atmiņām, meitene nu stāvēja otrā krastā, vairākas reizes dziļi ieelpoja un skatījās, kā Ēriks ģērbjas. Uz smaidu viņa atbildēja ar to pašu.

"Vai tiešām tas vecis bija tikai dzēris?" viņa pēc brīža vaicāja. Dzērušus cilvēkus Tesa pazina diezgan labi, bet šis tomēr šķita savādāks. Vai varbūt šajā pasaulē pat dzērāji bija savādāki?

[Roviela]

Ēriks nopietni pavērās meitenē.
Nē. Ne tikai. Es neesmu speciālists garīgās kaitēs, bet uz manu aci - viņš nebija gluži traks, bet gluži bez novirzēm arī nē. Kādām, to atturos spriest. Un dzēris viņš bija pavisam noteikti.

Ai, nu ko tur par viņu! Izpeldējās, gan atdzisa. Nedomāju, ka mēs vienīgie, kurus viņš tik nelaipni sagaida. Tas viņam, varbūt, tāds "punktiņš" - tupēt uz tilta un ienīst visus, kas grib iet pāri.
Ejam vien tālāk.

Puisis sakārtoja somu uz pleca un piegāja blakus Tesai, kā aicinādams tālāk iet blakus. Un kas nekaiš? Taka plata, tas ir iespējams.

[Romija]

"Cerams, ka tas nav lipīgi! Runā, ka garīgās slimības nelīpot!" kā joku izmeta Tesa.

Viņa ļoti labprāt piekrita iet blakus Ērikam, it īpaši tagad, kad izrādījās, ka šeit visādi tādi tipiņi ir sastopami. Soma plecos gulēja visai ērti un tāpēc arī iešana vedās raiti - taka plata, gluda, blakus kāds, kas pasargās.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 15.12.2006 09:15