Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Fijusska]

Masa? Kaira nedaudz izbrīnīta pārvaicāja Nedomāju viss, bet tas atkarībā kā tu to domā.viņa turpināja. Tad viņa sāka pārdomāt šo to.
Vai tev neliekas dīvaini, ka mēs abas šo vietu iepriekš kaut kā esam redzējušas? Tas šķiet dīvaini, es pat teiktu biedējoši. sieviete noskurinājās.
Šie akmeņi ir milzīgi. Nemaz nebiju tos iepriekš redzējusi, tik vien kā bildēs. Domāju, ka tie ir mazāki.. Kaira prātoja. Tu esi tos redzējusi iepriekš dživē? Es gribēju teikt, esi te bijusi jau?

[Ouens]

Nē, ja neskaita sapni....
Par to masu es vaicāju tādēļ, ka domāju par masu psihozi. Bet no diviem cilvēkiem laikam masa neiznāk! viņa pasmaidīja.
Un tu? tu šeit esi pirmo reizi? Tesa vaicāja.
Bet tas tiešām ir dīvaini... Mēs abas... atbraucam... pēkšņi... sajūtu dēļ. Tu taču piekritīsi, ka bieži kas tāds nenotiek!
Tesa paskatījās uz sievieti un nolēma, ka viņai var uzticēties.
Piesēdi!viņa paplikšķināja pa zemi sev blakus. Tas ir biedējoši Tesa klusi teica.

[Fijusska]

Kaira nosēdās zemē. Tas bija tik nomierinoši. Zemē viņa atkal sajutās kā mājās. Varbūt vēl lidojuma ietekmē. Sievietes acīs varēja redzēt neizpratni un izbīli.
Tas tiešām ir dīvaini. Un nedomāju, ka tā katram notiek. Un biedējoši tas nu ir ļoti. Es pat teiktu, ja mani kaut kas šeit neturētu, tulīt aizbēgtu. Kaira sacīja.
Kā tu domā, ja nu ir vēl cilvēki, kam rodas tādas pašas sajūtas? Tu nezini nevienu tādu? Es domāju, tas vismaz liktos mazāk traki, ja tikai mums divām tā būtu. Un kad tu sāki runāt par masām... Kaira iesāka. Es jau domāju, kas notiktu, ja te sanāktu vesels bars cilvēku, kā zombiji, un sāktu pielūgt šo vietu, un visiem te tā vien gribētos būt, nu labi, par daudz šausmu filmas laikam sieviete nedroši iesmējās, to teikusi.

[Ouens]

Masu psihoze ir tad, ja lielam skaitam cilvēku ir vienādas halucinācijas... vai kaut kas tamlīdzīgs... Tesa teica. Vari man ticēt, mans brālēns ir policists. Viņus īpaši apmāca saskarsmei ar psihopātiem...
Viņa aplūkoja visus tūristus, kas bija sanākuši apskatīt akmeņus.
Vai tev neliekas, ka te ir mazliet par daudz tūristu... manuprāt te parasti vairāk par pāris neapgrozās... dīvaini, ka tieši šodien šeit ir daudz cilvēku.
Bet, no otras puses, nevarētu taču būt, ka apmēram 10 cilvēki no vairākām pasaules malām vienā dienā ierodas šeit, jo visiem ir rādījusies kaut kāda mistiska vīzija. Tas būtu vienkārši smieklīgi! Un ļoti neticami. viņa pārliecināti noteica.
Kaut gan... mēs visi te esam apmēram kādu pusstundu... nav tā kā par ilgu priekš vienkāršas apskatīšanas?
Un man ir dīvaina sajūta... ka tūlīt kaut kam jānotiek...

Šo rakstu rediģēja Hilerija: 06.01.2006 00:07

[Roviela]

Ēriks atsmaidīja Baibai pretī, vēlreiz viegli pamāja ar galvu japānietei, sak' atvaino, bet mums ir darīšanas, un veda Baibu pie menhīra, kuram otrā pusē bija ieraudzījis seju.

- Skaties! - viņš bijībā gandrīz pusčukstus teica, rādīdams ar roku. Seja bija iegrebta staba augšpusē, nedziļi, tāpēc nebija viegli saskatāma. Tikai izdevīgais gaismas raksts pašlaik ļāva to labi apskatīt. Tiesa, Ērika pie klintīm "piešautajām" acīm klinšu izciļņu neskaidri apveidi nebija liels traucēklis. Bet šo tiešām varēja pašlaik labi redzēt.
- Nez', šī ir vienīgā tāda šeit, jeb ir vēl kāda? - viņš prātoja, - vai nav vareni?

[Lia'angia]

Baibai pat mute izbrīnā pavērās. Tiešām, seja! Ja Ēriks nebūtu pievērsis viņas uzmanību, sieviete nemūžam nebūtu to ievērojusi, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņai bija jāatgāž galva. Bet saules stari krita tā, ka, ja ieskatījās, seja gluži labi bija redzama. Baibas lūpu kaktiņi paši no sevis liecās uz augšu priecīgā smaidā.
- Tu domā, uz citiem arī? Tas būtu vienkārši ... - viņa nepabeidza teikumu, nespējot aprakstīt izjūtas.
- Ejam paskatīties? Kā tev liekas, vai tie būtu viņu elki, dievības? Es nupat iedomājos, kā te varēja izskatīties tad kad viņu druīdi, priesteri vai kas nu viņiem bija, veica savus rituālus. Šodien taču ir rudens saulstāvji, vai ne? Droši vien te kaut kas norisinājās. Zini, Latvijā arī tos svin, tiesa, visai maz un tika daži dīvaiņi, bet tomēr. Vai jums arī vēl tiek ievērotas senās tradīcijas?

[Roviela]

Ēriks pašūpoja galvu
- Es apgāju pārējos, un nemanīju, šim te vienam rūpīgāk paskatījos. Ejam vēlreiz, laika gana!

Viņi apgāja nākamajam akmenim - tur neko nemanīja, tad nākamajam - arī nav. Neaizmirsdams rūpīgi skatīties, Ēriks atbildēja uz Baibas jautājumiem

- Par kalendāra dienām man maza jēga, īpaši tam nedomāju līdzi, ja vienīgi Ziemassvētkos un vasaras vidū. Droši vien, ka kaut kur tās dienas svin, es nezinu. Pats to neesmu darījis, - viņš atzinās. Un tiesa, līdz šim viņu tādas lietas nebija ieinteresējušas.
- Man kaut kā nešķiet, ka te būtu domātas kādas no lielajām dievībām, tā seja neskatās uz centru, bet uz ārpusi. Tas varētu būt tāds kā sargs šai vietai vai uzraugs un ziņotājs par to, kas notiek apkārt.

[Hikari]

Robina, ne ar vienu nesarunādamās, pētīja apkārtni un aktīvi fotogrāfēja visu iespējamo- lai raksts avīzei iznāktu saturīgāks un interesantu bilžu bagātāks. Nepievērzdama uzmanību apkārtējiem, meitene bija pilnīgi ieslīgusi savā darbā. Kromlehs izskatījās tik ksaists. Kāpēc gan sieviete nekad agrāk nebija iedomājusies šeit paviesoties?

[Miss Doherty]

Uz ceļiem viens otram pretī. Rokas lēni slīd pār augumu, liekot trīcēt no aukstuma un uzbudinājuma. Karsta elpa uz miesas. Karstums viņā iekšā. Galva noreibusi no absinta, no Konstances, no...

Blaukš!

Magnus!

Pavērās plaukstiņi, tumšo acu skats noskaidrojās un pavērās uz seju, kas bija noliekusies pār viņu un izskatījās norūpejusies un satraukta.

Ak Dievs, Magnus, es domāju, ka tu nomirsi. Tu saļimi gultā un gulēji līdz sāki raustīties un izgāzies uz grīdas. Un atkal nekustējies. Paskaties uz sevi! Tu esi noplūdis sviedriem, viss tavs augums trīc, acis joprojām apmiglojušās. Magnus, man mīļais, tu novedīsi sevi līdz paša veidotam zārkam...

Skumjš skatiens uz joprojām zemē guļošo Magnu, tad viņa pagriezās un visbeidzot aizvēra logu, lai vēsais rudens vējš neatnestu bronhītu vai ko citu neapdomīgajam un ekscentriskajam māksliniekam.

Kur tu ej? Magnus?!

Jaunais vīrietis izsoļoja ārā pa guļamistabas durvīm un, pat nepapūlēdamies apģērbties, devās uz bibliotēku, lai iemalkotu kādu glāzi vīna vai viskija vai varbūt palūgtu kalponei Žozijai atnest alu, vai vislabāk iemalkotu to visu...

Gluži kā zinādama, ka viņu vajadzēs, Žozija atradās bibliotēkā, tomēr viņa nepaguv neko vairāk kā vien samulst no namamātes ciemiņa kailuma, kad Konstance jau bija aiztriekusi prom, lai varētu parunāt ar mīļāko mīļāko divatā.

Magnus, nedzer vairs! Es saprotu, ka kopš tu vairs aktīvi radoši nedarbojies, tu esi mazliet nomākts, bet tu labi zini, ka viss, kas ar tevi noteik - visi tie murgi un...

Aizveries, Konstance!

Viņas sejā - sašutums. Viņa sejā - tukša izteiksme. Skatiens bija kā piekalts tukšajam kamīnam, tā akmeņiem, tā pelniem, tām pagalēm, kas tur pussadegušas gulēja.

Es zinu, kam man jāpievēršas. Es sajutu aicinājumu. Es redzēju lielisku izstādi. Savu izstādi. Tur, kad mēs mīlējāmies. Tas, ko tu noturēji par kārtējo lēkmi.. Tas bija fantastiski! Es skaidri redzēju, kas notiks, es skaidri sapratu, ko man ir jādara.

Abas rokas slīdēja pār vaigiem, pār kaklu, viņš neapzināti glāstīja pats sevi, joprojām pievērsis skatienu tukšumam kamīnā.

Ko...

Apklusti! Kuš, Konstance! Man... Man tas ir jādara. Tas būs grandiozi. Tikai... Kas šodien par dienu?!


Noskaidrojis, kura diena ir šodiena un sarēķinājis, cik laika viņam vajadzēs, lai nokļūtu pie diežās vietas, viņš saprata, ka tūlīt nokļūs tādā trakā skrējienā kā vāvere savā ritenī. Nē, ne tā! Tikai tik ātri. Bija tikai diena laika. Tas rīt. Jau rīt tur jābūt. Rīt ir īstā diena. Ne aparatūras, ne modeļu, nekā. Labi, sīkums. ņemism to pašu veco aparātu, cilvēkus dabūsim uz vietas. Tas piešķirs visam tikai asumu. Magnus jau redzēja milzu panākumus, kas pavadīs viņa izstādi. Tik milzīgi cik pats iemūžināmais objekts - Stounheidžas akmeņi. Pēc 3 stundām lidmašīna, pēc 12 viņš jau būs vietā, kur taps nākošā skandalozā viņa ideju realizācija. Pa ceļam vēl jāsadabon meitenes, kas pozēs. Varbūt zvanīt uz kādu aģentūru? Jā, noteikti. Skaisti. Tas būs skaisti!

Laiks ceļā pagāja nemanot, jeb pareizāk sakot - vienās vienīgās telefonsarunās. Te saruna ar aģentūru vienu, te saruna ar aģēntūru citu, te atkal Konstance, Konstance, Konstance... Bagāta, skaista, bet stulba ar savu lielo mīlestību uz Magnu. Kaitinoši.


Nonācis galā, ar vilšanos viņš konstatēja, ka jau pa gabalu ir samanāma vesela varza ar cilvēkiem. Nu kopš kura laika te visus muļķus laiž klāt? Tiešām muļķīgi. Nu nekas, līdz saulrietam vēl ir daudz stundu, meitenes arī tikai uz vakara pusi būs, tagad viņš var aplūkot šo milzu krāvumu un izpētīt, kur un kā labāk būs fotogrāfēt. Tik žēl, ka vēl nav atvests viņa skaistais aparāts. Jā, tiešām žēl.


Magnus nopētīja apkārtni, uzmanību pievēršot vien cilvēkiem, kas šeit atrdās. Lielākoties pavisam parasti. Bet tik neparastā vietā... Jā. Tas gan, ka vieta neparasta priekš parastiem cilvēkiem. Magnus uzmanību pievērsa kāds pāris, kas kaut ko ļoti aizrautīgi pētīja uz kāda no milzu akmeņiem. Viņš arī pacēla acis, tomēr saules apžilbināts nespēja to saskatīt. Lēnām virzoties tuvāk, viņš mēģināja ieraudzīt to, uz ko tik aizrautīgi abi skatījās.

[Ného]

Pie kromleha vairs bija palikuši tikai tie Stounhendžas apciemotāji, kuri te bija vīziju dēļ, pārējie jau sen bija prom. Pāri klajumam viņiem tuvojās kāds vīrs, kurš bija ģērbies baltā apmetnī. No attāluma viņš izskatijās kā sen aizgājušo laiku druīds, kurš nāk uz savu "darbavietu". Mūsu vīziju varā kritušie varoņi, kuri redzēja vīru tuvojamies domāja un cerēja, ka beidzot nāk gids, kurš tad pastāsīs šo to par Stounhendžas kromlehu.
Bet interesanti, vai maz šie tūristi bija pasūtījuši gidu. Viņi noteikti nespēja iedomāties, kas viņus sagaida nākotnē. Un vai viņi spēja iedomāties, ka dažu cilvēku doma,par to, ka visi šeit ir tikai vīziju dēļ, ir patiesa.

OOC:Tagad gribētu sagaidīt reakciju no dažiem, kuri redz, ka es tuvojos, ka viņi domā, ka nāk gids.
Emo, kur palika tavs redzējums - vīzija, kuru tev vajadzēja uzrakstīt? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

[Hikari]

Robina staigāja apkārt un turpināja fotorgāfēt. Te pievilkdama kādu no akmens daļām tuvāk, te censdamās ietilpināt kadrā cik vien iespējams lielāku daļu. Pēkšņi viņai likās, ka objektīvā pavīd kas balts. Viņa uz mirkli beidza savu nodarbi un apjukusi palūkojās uz to pusi, kurā baltums pavīdēja. Un patiesi- pār laukam nāca kāds vīrietis, viss tērpies baltā. Viņš iskatījās, pēc sievietes domām, ļoti dīvaini. Pēc kaut kāda druīda. Uz mirkli Robina sajutās ļoti savādi. Šis virietis bija tik dīvains...
Tomēr, atguvusies, sieviete palūkojās uz viņu vēlreiz un viss tapa skaidrs. Tam noteikti ir jābūt gidam! Nu ja- kā tad šādā vietā bez gida? Šis virietis niteikti, pildīdams savus darba pienākumus, saģērbies tik dīvaini, lai apmeklētājiem būtu interesantāk.
Uj, a ja nu te fotogrāfēt nedrīkst? meitene apjukusi nodomāja un ielika kameru dziļi somā. Lūkodamās, kā virs tuvojas, viņa gaidīja, vai tas pienāks pie viņiem un ko teiks.
Ceru, ka viņs neredzēja to, ka fotogrāfēju... Robina vēl nodomāja.

[Fijusska]

Kaira joprojām sēdēja zemē blakus otrai sievietei, un klusi domāja. Viņa skatījās, kā cita sieviete staigāja apkārt ar fotokameru. Vai viņai vajadzētu darīt to pašu? Ai, lai šoreiz izpaliek, viņa nodomāja. Gan darbs pagaidīs.
Tad Kaira ieraudzīja, ka tuvojas kāds gids, ģērbies diezgan nepiemēroti, ja neteiktu dīvaini - baltā apmetnī. Jaunā sieviete nodomāja, ka tas ir diezgan neparasts apģērbs. Bet laikam tas bija gids, kas nāca ar savu priekšnesumu. Kaira piecēlās un sakārtojās, nolūkojoties uz to, kā svešinieks tuvojās. Arī pie akmeņiem bjia palikuši tikai daži cilvēki, tā kā par maz, lai nāktu gids, bet lai jau. Kaira nodomāja, un paraustījusi plecus, gaidīja, kad vīrs pienāks tuvāk.

[Miss Doherty]

[ooc: Nero, iedomājos, ka nebūs interesanti raxtīt n-to vīziju, kurā kāds aizlido uz Stounhedžu un tad arī turp dodas pats, tāpēc mēģināju rakstīt savādāk - izstāstīt, ka vīzija tika redzēta un, kas apmēram tajā tik redzēts, caur divu tēlu sarunas. Proti, caur Konstances un Magnus sarunas. Šķiet, ka nav izdevies to pasniegt kā vīzijas aprakstu, ja jau šis jautājums. Bet nu piedodiet - gribēju kā labāk, sanāca slikti..
Un vēl par to vīziju - vai būtisks ir pats saturs, ka tam būtu jābūt sīki un smalki izstāstītam? Ja tā, tad varu vīziju uzraxtīt, ja ne, tad, manuprāt, pietiekami labi ir nojaušams, ko viņš redzēja vīzijā un kāpēc dodas turp... A mby nemaz nedrīkstēja būt kāds cits iemesls kā māxlas radīšana?]Noteikti vajadzēja, ka tas ir neizskaidrojams, mikstisks spēks? Bet pat ja tā - var tak Magnus maldīgi saprast vīzijas saturu... vai k-kā tā.

Magnus skatiens novērsās no tā brīnuma, ko divi aizrautīgi pētīja, un pievērsās tiem brīnumiem, kas pētīja. Skatiens pārslīdēja blondīņa augumam un apstājās pie pēcpuses. Lai nekad vairs neguļu ar Konstanci, ja esmu redzējis vēl glītāku pēcpusi! Magnum iekšā kas sakustējās, tik glīts augums! Lieliski saderētos ar tumšādainajām modelēm uz saulriete fona. Dižais gara Orgasms. Jeb... ...ko druīdi mums atstājuši mantojumā. Jeb arī... Prātā nāca dažādi nosaukumi bildei, ko viņš redzēja savā acu priekšā. Melnādaina kaila modele, gaišmatains slāvu skaistulis, lieliski trennēti ķermeņi, iespaidīgais fons un visu izkrāso saulriets... Man viņš jādabon!

Magnus atrāva skatienu, kurā paudās gan iekāre, gan apbrīns, gan nicinājums un skaudība, un piegāja tuvāk abiem dižajiem pētniekiem.

Ja man būtu tik izcila pēcpuse, es nenodarbotos ar mistisku zīmju pētīšanu, bet gan pats būtu kļuvis par mistisku pielūgsmes objektu.

Viegls smaidiņš uz blondīņa pusi - izaicinoši ķircinošs. Kāds gluži vai flirtēja kā sieviete. Jeb viltīgi kā kaķis.

Magnus Jūliuss. Iespējams esat ko dzirdējis par maniem agrīnajiem darbiem. "Kailķemeņi. Kautķermeņi." Tāda izstāde apceļoja Eiropas valstis. Bet nē, jūs neatceraties. Nemaz nezinat. Fotogrāfs, gleznotājs, mūziķis, seksuālais maniaks un šizofrēniķa bērns. Īss raksturojums par mani.
Es veidošu izstādi - skaistākie cilvēki pasaules brīnumainākajās un mistiskākajās vietās. Gribēju jūs uzaicināt iemūžināt savu skaistumu.

Magnus tumšās acis mirdzēja un runājot pētīja blondā slāvu skaistuļa seju - jā, gluži īstais!

Tā aizgrābts ar savu ideju un joprojām iedvesmas varā, Magnus it nemaz nepmanīja tuvojamies baltajā tērpt stāvu. Un pat ja būtu pamanījis - nu kas tur dīvains, ja šeit kāds tā staigā?! Vai mazums mūsdienās vēl interesējas par maģiju? Turklāt - viņš nevienu negaidīja un neviens viņam nebija vajadzīgs (ja nu vien šis blondais grēks). Ka tik nu viņš nebūtu tūristu grupā iepēries...

[Roviela]

(OOC - slāvu... Zviedrs viņš ir! Vikingu pēctecis. Un itin nemaz pēc slāva neizskatās (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) )

Ēriks pamanīja nesen pienākušo vīrieti tikai, kad atskanēja viņa tāda kā saldi lipīgā balss. Ne uzrunas, nekā, uzreiz piedāvājums. Nu gan neparasts veids, kā atraut kādu no interesantas nodarbes! Viņam sanāca smiekli. Brīdi vēl pakavējies ar skatu uz akmens staba galu, ķirurgs paskatījās uz pienākušo. Pagriežoties, sejā bija lasāms vairs tikai pieklājīgs pārsteigums, visu citu emociju pēdas bija izgaisušas.

Labdien, viņš noteica pieklājības pēc, Ēriks Boije ir mans vārds. Kā jūs teicāt? "Kailķermeņi. Kautķermeņi"? Ziniet, es šo izstādi redzēju gan. Pasen atpakaļ tas bija. Neņemiet ļaunā, bet es to atceros tikai viena iemesla pēc - tas pārāk atgādināja manas tā brīža studijas anatomikumā. Es tīši apskatīju izstādi pāris reizes, jo tā man ietaupījās garas mācību stundas.

Ēriks atbruņojoši pasmaidīja, itin kā nemaz nesaprastu, ka tas, ko viņš nupat pateica, varētu būt aizvainojoši sarunu biedram.

Jūs šeit ieradāties, lai strādātu pie savas nākošās izstādes darbiem? viņš turpināja, Bet jūs man glaimojat, ierindojot mani skaistāko cilvēku vidū.
Tas īsti nebija tiesa, Ēriks gluži labi zināja, kā izskatās, un, ja godīgi, tad bija dzirdējis arī citus piedāvājumus. Šis vēl nebija gluži tas sliktākais. Bet viņam nebija nekādas vēlēšanās tikt pie visai apšaubāmās un īslaicīgās pūļa elka slavas. Pie tām tā pūļa, kura domas Ēriku neinteresēja. Viņš nevilšus salīdzinot paskatījās uz Baibu. Lūk, cita lieta! Gan gudra, gan apņēmīga, interesanta būtne. Un izskatās labi. Viņas domās Ēriks labprāt ieklausījās, par pārējo pagaidām neprātodams. Būs, būs, nebūs, nebūs, tad jau redzēs.

Bet pagriežoties, ķirurgs pamanīja šurp nākošo baltās drānās tērpto cilvēku, un īsi izmeta Magnum, rādot ar roku:
Lūk! Šai vietai, manuprāt, daudz vairāk piestāv tādi cilvēki, kā tas nākošais, nekā tādi, kā es spēju iedomāties pēc tā, ko zinu par mākslas nozari, ko pārstāvat!

Baiba, viņš uzrunāja latvieti, ejam, ko?
Viņš bija pārliecināts, ka arī Baiba zin, ka tagad viņiem jāiet tur, uz pakava centru, uz kurieni, šķiet, dodas baltā tērptais stāvs.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 09.01.2006 08:48

[Lia'angia]

Kad svešinieks uzrunāja Ēriku, Baiba pieklājības pēc uzlika smaidu un pagriezās uz runātāja pusi. Fotogrāfs, vai zinies. Un seksuālais maniaks. Pēc tā, ar kādu kārīgu skatienu "mākslinieks" nopētīja Ēriku, Baibai šķita, ka viņš sevi ir raksutrojis visai precīzi. Pasdies, Stounhendža tiešām pievelk visādus dīvaiņus... Baiba savulaik, pēc otrās vietas iegūšanas Latvijas sacīkstēs arī tika gan intervēta, gan fotografēta, uz zirga, pie zirga, aiz zirga, brīnums, ka vēl ne zem zirga....
Izdzirdusi Ērika vārdus par anatomikumu, Baiba norija smieklu klukstienu. Pagriezusies zviedra norādītajā virzienā, viņai eraudzīja šurp nākam kādu vīru baltās drēbēs. Nu ja, daudzviet vēsturisku vietu gidi bija ģērbušies attiecīgā laika tērpos. Ai, ja viņš vēl varētu ko pastāstīt par druīdismu... Baiba nožēloja, ka tik maz bija iznācis par to lasīt.
- Jā, iesim gan, - viņa piekrita Ērikam.
- Viņš te izskatās daudz iederīgāks, kā mēs, - sieviete ar kritisku aci nopētīja tūristus, kas klīņāja gar akmeņiem. Diena bija silta, tādēļ ādas jaka bija novilta un aizbāzta aiz mugursomas lencēm. Un kāds velns viņu dīdīja ņemt visas tās parpalas līdzi? Vēl tik telti un katliņu vajadzēja, phe!

[Roviela]

Piekrītu, Ēriks pamāja ar galvu, nez' kas viņš ir? Re, viņš iet tieši uz centru!

Pirms doties turp, ķirurgs vēlreiz uzrunāja mākslinieku, kurš tāds kā nedaudz apstulbis, kā kas, vai, varbūt, Ērikam tikai izlikās, un tas bija viņa parastais izskats, stāvēja netālu

Vai jūs nenāksiet? Izskatās, tur varētu notikt kaut kas interesants. Man taisni žēl, ka neesmu paņēmis savu fotoaparātu!

[Miss Doherty]

Un es cerēju, ka kaut kas interesants notiks šeit...
Magnus uzsmaidīja Ērikam Boijem un tiešām devās abiem līdz. Vēl jau līdz vakaram laiks ir gana daudz, gan jau vēl šī pakaļa taps iemūžināta...


Sākot iet, Magnus ievēroja cilvēku, kas nāk šurp! Patiesi - tikai tagad ievēroja, ka šeit atrodas arī kāds cits ne tikai standarta tūristi. Nudien interesanti, nudien... Tiešām būšu vēl kādai tūristu grupai pa vidu iepēries. Bet arī labi... Heh.

Un sekojot blondīņa pēcpusei, viņš turpināja virzīties uz krāvuma centru.

[novemberunge]

Mika uz mutes nebija noliekama- viņai tā pārāk daudz virinājās. Un arī fakts, ka tuvojās kāds balts stāvs, visdrīzāk- gids, netraucēja ašajai japāniete fotogrāfētun murmināt līdzi komentārus, it kā kāds klausītos. Varbūt viņai vienkārši trūka kaut kā? Jā, trūka- kāds, kas klausītos.
Pamanījuši, ka daļiņa tūristu kaut kur dodas, meitene momentāli metās viņiem klāt un izspiedusi vareni saulainu smaidu- tikpat jauku kā šī diena, viņa paskaļi iečiepstējās:
Uz kurieni tad dodamies? Ziniet, es te esmu jau bijusi, tiesa, toreiz lija un... neko nobildēt nevarēja. Hm, par to fotogrāfēšanu runājot- te maz var tā? Nu, atnākt un iemūžināt?
Mika runāja tik ātri un skaidri, ka taisni jābrīnā. Tiesa, tiem, kas saprata angļu valodu visai vāji, viņas murmulēšana varēja likties ārprātīga un kaitinoša. Tāpat bija arī ar tiem, kam nebija stipri nervi.

[Miss Doherty]

Kaut kāda vājprātīga čiepstēšana aiz muguras lika Magnum sakost zobus. Seju viņš reti, kad savilka kādā izteiktā grimasē - pārlieku skaista tā viņam likās, laito bojātu ar mīmikas grumbām. Tāpēc pat smaidīja viņš viegli.

Tomēr pagriežoties stingrais zobu sakodiens atlaidās. Meitene, kas tur trallināja izskatījās visnotaļ tā, lai gribētos nopētīt viņas ārieni nevis domās nolādēt ar apkrišanu ar simt reiz simts furunkuļiem. Ja ne gluži mazais meža dīvainītis, tad kaut kas tikpat interesants kā apmetnī tērptais stāvs, kas tuvojās, viņa noteikti bija. Vai precīzāk - būtu. Citā laikā un telpā. Tomēr tā trallināšana neradīja nekādu citu vēlmi kā vien atbildēt - lai varētu doties tālāk.

Ja ir mazi un tizli prikstiņi, tad, protams, ka nevar neko nobildēt un iemūžināt...

[novemberunge]

Mika nobremzēja un tā kārtīgi nopētīja vīrieti, kas viņai tikko bija atbildējis. Skaidrs, ka šo tiešo vai netiešo uzbrukumu meitene laida gar ausīm, tāpat to, ka viņas klātbūtne bija acīmredzami lieka. Tas taču netraucēja čalot un čalot, vai ne?
Ai, varbūt parādīsiest man SAVUS pirkstus? Varu derēt, ka tie, atšķirībā no maniem, ir gari un slaidi, netizli. japāniete novilka. Dažiem tas varētu likties iztapīgi, dažiem- kā viens liels 'uzbrauciens', tomēr jebkurā gadījumā Mika pasmaidīja, parādot savas baltās, taisnās zobu rindas.
Patiesi dīvaini. Es atļaušos. viņa piepeši iesaucās un vienā acumirklī nofotogrāfēja Magnus, neatklādama kāds ir īstais iemesls šajai muļķu parādei.
Paldies.