Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Ungaarijas ragas...]

Padod tik vīrietim mazo pirkstiņu un viņš pamanīsies paņemt visu roku. Meriona ir attapties nepaspēja, kad Dženaro bija viņu novilcis uz sava apmetņa. lai gan bija patīkami un nemaz negribējās pavirzīties tālāk, ko arī Meriona izdarīja, bet Dženaro jau diezvai to manīja, jo tobrīd Ēriks attapās, ka daži no viņiem pazuduši.
Meriona pārmeta krustu.
Tā kā neviens negrasījās iet un glābt šos divus un arī Meriona apjēdza, ka to darīt droši vien nav vairs vērts, viņa, kamēr pārējie turpināja ēst, iegrima aizlūgumā par šīm divām dvēselēm, lai arī kur viņas būtu.

[Ného]

Seši ceļinieki jau bija tuvu savam pirmajam mērķim - "kalna sirdij". Ēriks bija pakāpies mazliet augstāk pa eju un aiz pavisam lēzena līkuma redzēja vāru, raustīgu gaismiņu atspīdam uz slīpās ejas grīdas. Līdz cilvēka darinātajai zālē vēl bija palikuši ap simt metru.

[Roviela]

Malks no balzāma pudelītes, kuru piedāvāja Baiba, bija tieši laikā. Sirsnīgi pateicies devējai, ķirurgs juta, ka ap dūšu tā kā paliek labāk. Tomēr turpmākais kāpiens ne tuvu nebija tik patīkams, kā pirmīt, pirms apstāšanās.

Pēc kāda laika viņš ieraudzīja tālumā raustīgu gaismiņu, kas nevarēja būt nekas cits, kā dzīva uguns atblāzma. Ehe! Tur kāds ir, es redzu uguni!
Nepārtraucot gājienu, viņš mobilizējās - ej nu un sazini, kas tādi! Ja nu draud briesmas? Tomēr pēc tik ilga laika ieraudzīt uguntiņu bija gauži patīkami, un gribējās ticēt, ka nekas slikts nenotiks.

[Ouens]

Pareizi pateici. Kāds. Kas? Tesa piesardzīgi teica.
Ejam? Vai tas nav pārāk bīstami? viņa prātoja.
Protams, uguns pievilka. Viņa ļoti gribēja redzēt, kas tur ir, taču vajadzēja paturēt prātā, ka tur varēja būt jebkas.
Man laikam nevajadzēja atteikties no balzāma. Ak, es, paranoiķe.

[Lia'angia]

Uguns! Dzīvība! Saprātīgas būtnes! - Baibai izšāvās caur smadzenēm.
- Vēl tikai jānoskaidro, vai šis kāds ir mums labvēlīgi noskaņots. Ja šeit ir mūsu viduslaikiem līdzīga pasaule, mēs varam arī tikt uzskatīti par kaut kādiem ļaunajiem gariem, ja reiz nākam no zemes dzīlēm. Un interesanti zināt, kā mēs sapratīsimies? - Baiba klusā balsī teica. Augums saspringa gluži kā pirms lēciena pār augstu šķērsi.

[Roviela]

Viņi visi tagad stāvēja tuvu viens otram. Gluži apstājušies jau nebija, bet bariņā tomēr drošāka jušana.
Ejam vien! Vai tad tik traki būs. Rādīsimies ar zīmēm, ja citādāk nevarēs, Ēriks bija noskaņots iet. Viņš pameta acis uz ceļabiedriem, lai pārliecinātos, ka viņš nav vienīgais, kas iet, un pēkšņi iesmējās.
Tevi gan var noturēt par ļauno garu! ķirurgs teica Baibai, Tu esi pamanījusies nosmērēt sev degunu un labo vaigu.

[Lia'angia]

- Vaimandieniņ, ar ko tad? - Baiba izbrīnījās un mēģināja ar apmetņa stūri paberzēt nosauktās vietas.
- Protams, ka jāiet - ne jau nu mēs tagad te tupēsim. Bet vai mēs velsimies ārā visi bariņā vai kāds ies pa priekšu? Ja es būtu izbraukusi piknikā uz kādu alu un pēkšņi no tās dziļumiem izlīstu vesles bars svešā mēlē runājošu cilvēku, es justos visai neomulīgi, un tādā gadījumā diez vai gribētu ar viņiem draudzīgi aprunāties.

[Ausminta]

Es varu iet pirmais, situācijai mazliet par aizrautīgu ierunājās itālis. Bet , ja nu tur uzreiz būtu jācīnās... tad jau labāk visiem reizē. Dženaro peberzēja pieri, gan neizskatīdamies pārāk norūpējies.
Ko tu uztraucies par valodu, Baiba. Mēs taču savā starpā jau sazināmies kaut kādā mistiskā veidā - es angļu valodu nekad neesmu pratis, vai kas nu ir tā mēle, kas mums te nodrošina saskarsmi. Mūsu dārgie dievi par to noteikti būs parūpējušies, esmu par to pārliecināts.
Nu? Dženaro uzmeta jautājošu un nepacietīgu skatu pārējiem, jau paspēris pāris soļus uguns virzienā.

[Roviela]

Nezinu, ar ko, bet izskatās drusku pēc skursteņslauķa, tikai sudraba pogu Tev nav, Ēriks joprojām smejoties paskaidroja Baibai. Neberz nu tik ļoti! Būs jau labi.

Man ar angļu valodu attiecības ir tādas, ne gluži oficiālas, bet tik labi, kā tagad runāju, es to nekad neesmu zinājis. Domāju, ka tiešām dievi būs parūpējušies. Tāpat kā par ieročiem, gadījumam, ja būs jākaujas.
Es arī eju, viņš izlēmīgi noteica, lai gan man šķiet, ka labāk izskatītos, ja mēs ietu visi kopā un ne pārāk draudīgā vai bailīgā paskatā. Tā, brīvi, kā līdz šim gājām.

Viņš sekoja Dženaro.

[Hikari]

Robina visu ceļu bija pavadījusi klusējot. Vienkārši nebija nekāda prieka sarunāties- sieviete jutās savādi nogurusi. Nogurums nebija īsti izskaidrojams, varbūt no garā ceļa, taču pārējie likās vēl init žirgti. Kad tālumā parādījās gaismiņa, sieviete vāri pasmaidīja- varbūt beidzot viņi utvojās kam interesdantam. Un tad Robina ieklausījās apkārtējo sarunās. Viņiem taisnība! Es arī neesmu īpaši labi pratusi Angļu valodu līdz brīdim, kad sastapos ar viņiem visime un nonācu šeit. viņa nodomāja un izlaida roku cauri saviem tumšajiem matiem. Lēnām iedama kaut kur grupiņai blakus, sieviete lūkojās apkārt.

[Ausminta]

Dženaro droši soļoja uz priekšu, apgaismotā telpa bija pavisam tuvu. Vēl tikai daži soļi, līdz gaismai, līdz tam, kas gaidīja, un, sperot pēdējo soli un pagriežoties , viņš neapzināti ievilka dziļāku elpu.
Lai kas te būtu.

[Ouens]

Tesa apņēmiģi gāja uz priekšu. Viņa uzskatīja, ka cīnīšanās ar cilvēkiem noteikti neietilptu kādā dievu pārbaudījumā. Pārāk vienkārši.
Nu, ir jau protams iespējams, ka tā nebūs vienkārša cīnīšanās. Varbūt būs jāizlokās no karātavām. Vai varbūt jāpārspēj ienaidnieki un jāizbēg no sārta. Vai...
Tesa domāja aizvien jaunus un citu par citu šaušalīgākus variantus, kamēr gāja.

[Roviela]

Ēriks gāja netālu no Tesas. Viņš nebūt nebija aizmirsis solījumu viņu sargāt, lai cik rotaļīgi vai pa jokam tas tobrīd nebūtu teikts.
Tiesa, kā jau viņš iepriekš teica, viņš bija pārliecināts, ka vismaz pašlaik nekāds kautiņš nav paredzams.

[Ungaarijas ragas...]

Nu vai nav īsts mačo, ko? Es pirmais ar galvu pa priekšu briesmās!
Nē, Meriona, tu tā nedrīksti domāt, viņš rīkojas visai cēli!
Tomēr viens mazs apziņas stūrītis joprojām domāja, vai tas bija vieglprātīgs Dženaro izlēciens, lai kā teikt pievērstu daiļā dzimuma uzmanību, vai...
Tad Meriona sekoja pārējiem, domājot par to, vai nebija labāk atstāt mugurā savu novices tērpu, jo, ja šeit tiešām draudēja kaut kādi viduslaiki, tad mūķenēm tomēr bija ko mazāk bīties. Vismaz tā Merionai likās.

[Ného]

Ceļinieki tomēr, turoties kopā, iegāja vēl vienā zālē. šī zāle nepārpratami bija cilvēka roku darbs, varbūt rūķu, kāda satarpība - tā nebija dabas radīta.Zāle bija aptuveni 100 metru gara un 30 metru augsta. Tās velves turēja 4 milzīgu kolonnu rindas, kas bija ar dažādām zīmēm izgreznotas - bija redzamas tādas, ko ceļotāji pazina un bija tādas, ko nepazina. Katrā otrajā kolonnā, kas veidoja vidējo eju bija iestiprinātas lāpas, kas tad arī radīja šo drebelīgo gaismas atspulgu ejā, no kuras viņi bija iznākuši. Tieši pretī zāles otrā pusē bija durvis.

OOC: tas tāds sīks aprakstiņš. jums nekādā gadījumā nav jāsteidzas izkļūt cauri durvīm, jo šeit jūs sastapsiet kādu večukiņu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/shifty_a.gif)

Šo rakstu rediģēja Noa: 05.05.2006 13:22

[Ausminta]

Pirmajā brīdī Dženaro nevienu zālē nemanīja. Tomēr tā bija gana grandioza, lai pati par sevi izpelnītos uzmanību. Noslēpumainie izkaltie raksti, zīmes uz kolonnām - kuru rokas ir tās, kas tos radījušas, kas cirtušas klinti un perfekti nostrādājušas arī pašas šīs kolonnas, kuru savienojumu ar griestiem nevarēja nomanīt pat daudzo lāpu gaismā? Tomēr, ja ne šos meistarus, tad vismaz kādu dzīvu būtni drīz vajadzēja ieraudzīt, kāds bija salicis un iededzis šīs lāpas, kāds vai kādi, kas droši vien bija aiz kolonnu rindas galā nomanāmajām durvīm. Dženaro juta sevī saspringumu, kas rodas, jūtot kaut kā neparedzama, bet nojaušama tuvošanos, un, kamēr spriegums nesniedza kritisku līmeni, tas bija patīkams, tas bija izaicinošs, un tas darīja viņu dzīvu.
Itālis lēnām virzījās uz priekšu un pēkšņi pārsteigts apstājās, piedūris roku pie kāda kolonnas greznojuma. Ebreju zvaigzne, veidota no diviem kopā saliktiem trijstūriem. Un netālu, mazliet augstāk, svastika. Šeit bija simboli arī no viņu pasaules, ne daudz, bet bija. Dženaro neviļus atcerējās Mīnotauru. Tad, pats par sevi uzjautrināts, pasmīnēja.
Interesanti, viņš noteica un tad pagriezies virzījās tālāk, diez ko nelikdamies zinis par pārējiem.

[Roviela]

Tas tik ir! Ēriks domāja, gausi iedams pa pašu zāles vidu. Ko tādu bija vērts apskatīt lēnām, nesteidzīgi un ar baudu. Tie, kas to visu te taisījuši, ir bijuši meistari.

Pagājis tādu gabalu, viņš pietuvojās vienai no diženajām kolonnām un uzlicis plaukstu uz vēsā akmens, gar to paskatījās tieši uz augšu. Vareni!

Vai tiešām te neviena paša nav? Kaut kā neticējās - kās ir aizdedzis šīs lāpas. Bet tad Ēriks atcerējās, ka šajā pasaulē ir maģija, un sagatavojās nemaz nebrīnīties, ja izrādīsies, ka šīs pašas lāpas tā te ir degušas jau gadsimtiem ilgi un gadsimtiem ilgi turpinās degt. Tomēr - gribējās sastapt kādu dzīvu cilvēku.

[Lia'angia]

Baiba bija ienākusi telpā āiz vīriešiem, saspringusi kā uzvilkta loka stiegra. Pati nobrīnījusies par šādu salīdzinājumu, kas tomēr precīzi atbilda viņas izjūtām, sieviete lēnām virzījās uz priekšu. Nevienas dzīvas būtnes neredzēja. Kāds skaistums! Kāda varenība! Sirds sitās strauji jo strauji un viņa pat nemanīja, ka rokas bija piespiedusi pie krūtīm dziļā saviļņojumā. Pēc tik ilgām dienām tukšumā un tumsā - tāds krāšņums! Viņa lēnām gāka uz priekšu, nopētīdama kolonu rotājumus. Paskat, re, starp citiem ģeometriskiem rotājumiem - auseklītis! Viņa gan nebrīnījās, tādu pašu redzot Uzbekijas pilīs un maiju apmetņos, ber ieraudzīt to pašu zīmi šeit, pavisam citā pasaulē...
- Skaistuma izjūta acīmredzot ir stipri universāla, - viņa klusītēm nomurmināja. Negribējās runāt skaļi, lai neiztraucētu svinīgo mieru.

[Ungaarijas ragas...]

Meriona aizgrābti lūkojās uz kolonnām, mēma aiz brīnumiem. Viņas acis šaudījās no vienas kolonnas pie otras, pa visu telpu. Viņa jutās, kā nonākusi milzīgā katedrālē un tā vien likās, ka tur priekšā jābūt altārim, bet nekas tāds tur nerēgojās.
Sieviete lēnām gāja uz priekšu pētīdama kolonnas, uz kurām vīdēja daudz un dažādas zīmes. Dažas viņa bija redzējusi un Meriona gandrīz iesmējās, ieraudzījusi starp visām tām gluži pasaulīgo mersedesa zīmi, bet varbūt te tā nozīmēja kaut ko citu? Jebkurā gadījumā izskatījās jau interesanti.
[i]Vai tiešām cilvēka roku darbs? Nē, pārāk, pārāk... Mistiskie Dievi, vai varbūt viens Dievs? Hmmm...[i]

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 06.05.2006 13:09

[Ného]

Ceļinieki, pētot šo katedrālei līdzīgo zāli, bija nonākuši līdz tās vidum. savā aizrautībā viņi nebija pamanījuši to, ka pēdējās lāpas nodziest - tās, kas bija vistuvāk tai vietai, pa kuru viņi ienāca šeit - atstājot telpas to galu tumsā. Ceļiniekiem virzoties uz durvju pusi citas lāpas aiz viņu mugurām pamazām sāk izdzist.