Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Roviela]

Tev tā šķiet? Un Baiba teica, ka es varētu būt labs jātnieks. Ārprāts! Cik daudz neprotu, ja nāksies tiešām padzīvot viduslaikos, Ēriks smaidīja pretī.
Es toties iedomājos tevi tādā kleitā kā gleznās, gaišzilā zīdā ar sudraba tresēm un platām piedurknēm tā, līdz zemei, vai tumšzaļā samtā ar kažokādu. Un smalkādas kurpītēm, un pērlēm matos, aina bija tik patīkama, ka Ēriks bezmaz nopūtās. Tas ir kaut kas, izdabūt meiteni no tāda apģērba, lēni un nesteidzīgi, nevis kā tagad, kad neko vairs neslēpj, viss ātri un kaut kā... pavirši, vai?
Tā runādams par pērlēm viņš aizmirsies pieliecās vēl mazliet tuvāk un izlaida pirkstus viņai caur matiem. Maigi pieskaroties ādai un neplēšot.
Kādi Tev mati! Kā zīds! Tesas ausī atskanēja kluss čuksts, un viņa sajuta Ērika lūpas sev uz kakla. Skūpsts bija īss, Ēriks atjēdzās atri. Te nav ne īstā vieta, ne laiks, tūlīt būs klāt pārējie. Pagaidām gan viņus nekur nemanīja, bet kuru katru mirkli kāds var parādīties gar tuvējo ejas stūri.
Viņš parāvās nedaudz nostāk. Iesim? Cik neveikli! Kāds es muļļa, ķirurgs sodījās pie sevis.

[Ouens]

Viņa apmulsa un stāvēja, nespēdama pateikt ne vārda.
Tad Tesa atkāpās un noteica
Nepareizi. Man riebjas kleitas.
Koķetējošais tonis no balss bija pazudis, un, lai gan tā nebija vēsa, bet tajā varēja saklausīt brīdinājumu.
Ejam. viņa noteica, censdamās, lai balss neatspoguļo viņas izjūtas.
Varēja saprast, ka viņa pati grib norādīt robežas. Un pati tās novākt.

[Roviela]

Viduslaikos meitenes nestaigāja biksēs, Ēriks aizrādīja, priecīgs, ka meitene nav izteikusies vēl asāk, tikai kleitās, pie tam, manuprāt, ļoti skaistās. Visādā ziņā labākās, nekā tas apģērbs, ko mums iedeva. Tiesa, es neapgalvoju, ka tās ir ērtas.
Viņš nejutās ļoti apmulsis par Tesas izturēšanos. Meitene ar raksturu! Patīkami, ka tādas vēl ir sastopamas. Un ja nav gribēšanas, tad nav, viņš neuzbāzīsies. Labi vēl, ka roka varēja palikt viņai uz vidukļa kā iepriekš. Tā, itin kā nekas nebūtu noticis. Pagaidām jau, ja godīgi, nebija arī...

[Ouens]

Mēs neesam viduslaikos Tesa jau mierīgāk noteica.
Un, jā, skaisti jau bija - no malas. Redzētu, kā pats justos, ja tevi iežņaugtu korsetē.
Tesa juta viņa roku uz sava vidukļa, taču nevēlējās atkāpties.
Kur, pie velna, visi tūļājas???

[Roviela]

Ej nu un sazini, Ēriks novilka, pirms tam klusi, bet dzirdami pasmējies par meitenes sašutumu par korsetēm, kaut ko tādu mums solīja. Maģiju un viskautko tādu. Tagadējais apģērbs - apmetņi. Nu, kur Tu esi redzējusi dzīvē apmetņus? Un zābaki, un bikses tādas un krekli. Viss ir tāds, kā viduslaikos, ne pārāk dziļos, bet tomēr.

Jā? Tev nepatīk korsetes, bet kā man būtu jājūtas ar dzelžu kaudzi mugurā, ko dēvē par bruņām? Man ir aizdomas, ka es tādas tomēr dabūšu vilkt! Nebūs godīgi, ja Tu izvairīsies no korsetes, tagad viņa acis jau atkal smējās. Varu Tevi drusku nomierināt - zem tām kleitām, par kurām runāju, korsetes nevilka, tikai kleitas augšdaļu sašņorēja, pat ne cieši, bet tikai pieguļoši augumam.
Šīs zinības nebija viņa audzināšanas rezultātā iegūtas, bet mācoties anatomiju. Pasniedzējs bija gadījies viszinošs un ar labu humora izjūtu, kuram stāsti par korsetēm un to ietekmi uz sieviešu augumiem šķita jauks izklaidējošs gabals starp apnicīgi daudzajiem latīņu vārdiem.

Klau, ejam vien lēnām tālāk, gan pārējie mūs panāks.

[Ouens]

Tesa neņēma vērā viņa smieklus
Harija Potera filmās. Paskaties, tur tu atradīsi arī cepures, zižļus, visu kā pienākas.
Viss bija nonācis līdz tam, ka Tesu sāka kaitināt tas, ka viņš bija tik sasodīti pašpārliecināts. Tik mierīgs. Tik drošs.
Pie velna, viņai vajadzēja sagraut to pašpārliecinātību! Un par sekām viņa, kā parasti, nedomāja.
Viņa pastiepās pirkstgalos, apņēma ar rokām viņa galvu un piespieda lūpas viņa mutei. Skūpstīja kaislīgi un alkaini.
Tad atrāvās.
Ak tad nebija korsešu. Ko tad viņas, tās izsmalcinātās dāmas, vilka?
Un tad iečukstēja viņam ausī
Manis pēc varam palikt tepat.

Šo rakstu rediģēja Hilerija: 01.05.2006 20:52

[Roviela]

Pēc mirkļa pārsteiguma Ēriks kaismīgi atbildēja uz Tesas skūpstu. Sasodīts, ir gan meitene! Kā lai saprot, ko viņa grib?
Kad viņa pēc laba brītiņa atrāvās, viņš vēl drusciņ pieturēja viņas plaukstas ar savējām. Just viņas rokas sev ap kaklu bija tik patīkami.
Un ko tālāk?
Labi, pagaidīsim. Viņš dziļi ievilka elpu. Tagad gaidīt pēkšņi šķita gandrīz neiespējami. Ko viņa teica?
Kā lai es zinu? Laikam jau kleitas. Vairākas vienu uz otras. Ērikam bija tikai miglains priekšstats par šo jautājumu.

[Ouens]

Viņai patika Ērika apmulsums.
Dots pret dotu. Tikai spēle. viņa vēl nevēlējās sev atzīties, ka spēle bīstami ātri paliek aizvien reālāka.
Un kāpēc gan ne? Mēs neesam realitātē, mēs varam darīt visu. Tesa pēkšņā spītības uzplūdā nodomāja.
Žēl gan, ka nezini. Nezināsim kā ģērbties attiecīgos apstākļos. viņa mierīgā balsī, bez emocijām runāja, vēl joprojām cieši piespiedusies Ērikam.
Nu, sev jau varēja atzīties - to nevarētu nosaukt par nepatīkamu sajūtu. Tieši otrādi. Daudz netrūka, lai viņa sāktu labpatikā murrāt.

[Roviela]

Man gan drīzāk gribētos tevi nevis apģērbt, bet noģērbt, Ēriks to neteica skaļi. No viņu abu elpas cēlās redzami garaiņi. Auksti. Bet zem apmetņiem aukstums netika iekšā.
Meitenes vārdi bija vēsi un bezkaislīgi, tāpat kā apkārtne, bet siltās rokas un augums stāstīja ko citu.
Ēriks turēja abas rokas Tesai ap vidu, un tagad viena viņa plauksta gar meitenes muguru paslīdēja augstāk. Vieglītiņām. Puisis juta, kā viņas mugura saspringst. Pavisam nedaudz. Viņš piespieda meiteni sev vēl drusku tuvāk. Šis mirklis drīz beigsies, tam tagad nav turpinājuma, tūlīt nāks ceļabiedri... bet tik labi...

Gan jau kāds zinās, kā...

Lāpa aizmirsta stāvēja klints spraugā, gaismeklis, kam te būs arī jāpaliek.

[Lia'angia]

No sākuma Baiba bija turējusies līdzās Ērikam - tā kā viņam bija kāsda sajēga par kalniem, viņai šķita, ka šis puisis varētu visātrāk noreaģēt, ja nu kas. Kas būtu šis "ja nu", viņa centās nedomāt. Brīdī, kad Ēriks parāva viņu malā, atskanot dārdienam, viņa klusu iespiedzās pārsteigumā un nedaudz arī bailēs - sirds sitās kā traka. Bet nekas baismīgs nesekoja, un uztraukums noplaka. Taču, baiļu trīsām rimstoties, Baiba pamanīja, ka viņai jau labu brīdi salst. izvilkusi no somas apmetni, viņa brīdi domīgi to aplūkoja - diez, kā to vilkt - zem mugursomas vai virs? Taču, kad pārējie turpināja ceļu, viņa aplika apmetni un ievīkstīja to zem mugursomas lencēm - tomēr siltāk, vismaz pleciem un mugurai.
Skatīdamās Merionas un itāļa, un arī Ērika un Tesas rotaļīgajā tuvināšanās un attālināšanās spēlē, viņa pie sevis smaidīja - re, kā sensenie instinkti atdzīvojas... Nedaudz gan tā kā iegrauzās greizsirdības tārpiņš, kad Ēriks apskāva slaido Tesas vidukli, bet Baiba sev prātīgi paskaidroja, ka tam nudien nav nekāda iemesla.
Re, un viņi arī tuvojas kaut kam, kas varētu būt izeja...
Ak, kā gribētos atkal redzēt sauli, un zāli, un dzīvniekus... Puskaraļvalsti par zirgu, kas gan to bija teicis? ka viņa gribētu atkal atrasties Dūkanbēra mugurā...

[Ouens]

Gan jau. viņa atteica Ērikam.
Viņa roka uz Tesas muguras bija patīkami karsta. Arī būt viņam vēl ciešāk nenāca par ļaunu, kaut gan VĒL ciešāk nu gan vairs nebija iespējams.
Kāds nāca.
Divi varianti, Tesa - ļaut , lai ierauga, vai neļaut, lai ierauga. Izvēlies nu!
Tesa pastiepās pirkstgalos un vēlreiz, šoreiz maigi, noskūpstīja Ēriku. Tad iečukstēja viņam ausī
Gan jau kādreiz pabeigsim un negribīgi atrāvās no viņa.

Šo rakstu rediģēja Hilerija: 02.05.2006 21:49

[Roviela]

Tesa juta, ka Ērika roka gluži negribīgi atstāj viņas muguru ar pirkstu galiem vēl atvadām noglāstot to un atstājot saldu tirpu pēdas.
Pabeigsim? Viņš gluži labi zināja, ka tas var arī nenotikt. Kā dzīvē izveidosies, to nevar zināt.

Atstājis vienu plaukstu uz meitenes vidukļa, ar otru viņš aizmuguriski paņēma jaunu lāpu un aizdedzināja. Lai vecā mirst tepat, akmeņu spraugā.
Nu viņi atkal bija abi blakus, neviens nevarētu pamanīt, ka kaut kas būtu mainījies.
Ejam?
Viņi lēnām atsāka ceļu augšup.

[Ausminta]

Dženaro atģidās pēc kāda brīža - kura laikā viņš bija stāvējis, sastindzis lūkodamies Merionas sejā, vāji nomanīdams garām paejošo Ēriku un Tesu, kas nu jau labu laiku bija pazuduši aiz izgreznotajām kolonnām. Šķiet, arī Baiba. Vīrietis negribīgi sakustējās, atslābināja tvērienu un mazliet sāpīgi pasmaidīja. Prātā no jauna drūzmējās vārdi, nepierakstīti, nepierakstāmi, jā, kāpēc pierakstītie nekad nebija tik īsti kā sajustie, un kas gan tie bija, šie vārdi, kāda bija viņu sūtība, viņu jēga, kam tie bija vajadzīgi? Vai Tev? Kur gan Tu viņus liktu? Un arī manī tiem nav vietas.
Ne jau tikai vārdi viņā dega, protams. Bet nē. Ne tagad. Varbūt nekad. Es varētu kļūt par mūku.
Ejam, viņš noteica un līdz ar Merionu devās tuvāk kolonnām, aiz kurām bija pārējie.
Vēl jau Tu būsi, es arī būšu. Un pagaidām es vēl neko negribu zināt.
Viņa lāpa tikmēr bija gandrīz izdegusi. Ērikam ir vēl. Bet pietiktu ar Tavējo. Tev jau nevajag lāpu, Tu pati gaisma.
Drīz jau varēja manīt ceļbiedru lāpu mestos atspīdumus un arī viņus pašus.
Vai te ir izeja?

[Roviela]

Izskatās, ka ir! Ēriks pagrieza galvu atpakaļ, lai atbildētu itālim.
Šī eja vismaz pagaidām ved uz augšu. Kāpjam vien!

Kāpt uz augšu bija grūtāk nekā iet lejup. Ik pa brīdim vajadzēja apstāties, lai nedaudz atpūstos. Tad varēja nodoties sienu un griestu pētīšanai. Gluži kā pasakā, sienas, kas tur, dziļumā bija gandrīz melnas, pamazām kļuva gaišākas un gaišākas. Un gaiss kļuva siltāks un siltāks.
Pēc pāris stundām kāpiena Ēriks ierosināja kārtīgāk atpūsties un kaut ko ieēst. Ērts laukumiņš tā kā būtu, bet te nebija nedz avota, nedz akmeņu, uz kuriem sēdēt, toties grīda nebija slapja, varēja sēdēt kaut zemē.
Ķirurgs tā arī darīja - paklājis salocītu apmetni, pēc kura siltuma pēc vajadzības vairs nebija, piedāvāja apsēsties Tesai, tad pats arī apsēdās uz tā un izķeksēja no somas ēdamo.

Žēl, ka neviens neprot gleznot... tādi skati! iedomājies par to, viņš pēkšņi atjēdza, ka kopā ar viņiem vairs nebija ne mākslinieka, ne arī norvēģietes.

Ei! Mēs esam dažus pazaudējuši! viņš iesaucās. Kur tad Kaira un mākslinieks? Pie avota, lejā, vēl bija.
Mī un žē, viņi būs iekļuvuši nobrukumā... Tas bija, paga, cik stundas atpakaļ... viņš pie sevis skaitīja, ...daudz... par daudz! Nav nekādu cerību, ka kāds vēl tur ir dzīvs. Pilnīgi nekādu. Aukstums. Akmeņi. Iznākums bija skaidrs, bet priecīgāk tāpēc nekļuva. Ēriks sadrūvējās.

[Lia'angia]

- Vaimandieniņ! - Baiba apmulsa. Pēdējā laikā viņa bija tik ļoti iegrimusi sevī, ka pat nepapūlējās paskatīties, via visi biedri ir šeit. Visas domas bija pārņēmušas alas un vēlme tikt no tām ārā. It kā kaut kāda melna vate būtu ietinusi domas un apmiglojusi prātu. Šitāda nevērība! Viņas vaigi dega kaunā.
- Paga, tad jau mums jāiet viņi meklēt! Mēs taču nevaram viņus atstāt vienus maldāmies kaut kur šajā labirintā. Varbūt saukt? - viņa bažīgi skatījās pārējo sejās. Domu, ka varētu arī būt tā, ka nav vairs, ko sasaukt, viņa uzstājīgi gaiņāja projām kā sūdumušu.

[Ausminta]

Eja bija pietiekoši stāva, lai iešana būtu nogurdinoša. Auksti vairs noteikti nebija, bet apmetni Dženaro tomēr nost nevilka, tas viņam bija iepaticies. Vīrietis bija palaidis vaļā Merionu un turpināja iet līdzās. Viņa klusēja, un arī klusēja arī viņš. Kāpēc gan būtu jārunā.
Kļuva arvien siltāks, pat gaiss likās tāds kā dzīvāks. Ērika ierosinājums paēst bija itālim tīri pa prātam. Dženaro ar prieku apsēdās turpat uz zemes un, neko īpašu nedomādams, draiski pasmaidīja un, saķēris Merionas roku, novilka sievieti līdzās uz sava apmetņa, sākdams kravāties ar pārpalikušo ēdamo un dzeramo.
Palikuši lejā? Otrā pusē? itālis sastinga ar vīna pudeli un neiekostu plāceni otrā rokā pēc Ērika izsauciena. Lai kā runādams par nāvi un izaicinājumu, Dženaro nebija to nevienam vēlējis. Atmiņā uzplaiksnīja vārdi par nāves piesaukšanu. Nieki.
Jums nešķiet, ka tie sasodītie dievi, kuri atbild arī par nogruvumiem, ko tādu dara speciāli? itālis nikni ierunājās. Speciāli izšķir, lai katrs iet savu ceļu? Vai speciāli izšķir, lai mēs viens otru meklētu, varbūt? Vai, lai baidītos no viņu visvarenības, vai... Džeanro apklusa, pilnīgi apmaldījies dievu nodomu iespējamībās.
Es nezinu. Varam arī iet meklēt. Kādam te nav kāda vīzija? pēdējais jautājums izskanēja ironiski.

[Roviela]

Mēģini gan, bet es neticu, ka tur var kādu sasaukt! Tas bija stundām laika atpakaļ, ķirurga balsī skanēja kluss izmisums.
Viņš joprojām sēdēja zemē, ēdiens bija aizmirsts, un saspringti domāja. Ko darīt? Nu, ko? Viņš pagāzās atpakaļ, ar muguru un pakausi skarot akmens sienu. Kā būtu pareizāk rīkoties?
Ejiet tālāk.
Kas to teica? Ēriks salēcās, bet nedzirdamā balss kaut kur viņam galvā atkārtoja Ejiet mierīgi tālāk. Šie divi neizturēja pārbaudi, un ir prom.

Viņš atrāvās no sienas un paberzēja deniņus.
Dženāro, Tu esi gaišreģis! Man tikko atkal rādījās. Balss teica - ejiet tālāk, viņi neizturēja un ir prom. Neko nesaprotu!
Ēriks ar visai apjukušu skatienu noskatīja pārējos.

[Ausminta]

Dženaro apmulsa. Pret vīzjām un to saņemšanu viņš joprojām attiecās visai skeptiski, iespējams, tāpēc, ka pats nevienu vēl nebija saņēmis. Bet seram Ērikam kaut kā gribot negribot bija jātic.
Neizturēja, tu saki. Savādi. Ko tas nozīmē - neizturēt, viņš domīgi atspieda galvu pret klinti, par ēšanu aizmirsis.
Bet jāteic, ka es labprātāk turpinu ceļu, ne griežos atpakaļ. Un, ja reiz mums tiek dota tāda norāde ...
Dženaro joprojām nebija izšķīries, vai vēlas rīkoties saskaņā ar dievu norādēm vai rīkoties tām pretēji. Lai gan, pagaidām šķita, ka sekošana tām šobrīd ir krietni ... interesantāka. Viņš atzinās sev, ka savādā kārtā nemaz nejūtas skumjš par biedru pazušanu, drīzāk ieintriģēts. Kaut kā viņu nāve nešķita ticama.
Viņš nenoteikti pavēcināja roku, kā aizgaiņādams muļķīgas domas, un sāka ēst.

[Roviela]

Nezinu, Ēriks bezspēcīgi paraustīja plecus, ar viņiem var būt noticis jebkas! Man šķiet, ka tik neskaidrs apzīmējums ir tāpēc, lai mēs nesadomātu tīši padoties. Vienīgi skaidrs - iet meklēt nav jēgas.
Bet apetīte bija pazudusi pilnīgi, un atlikušo pasēdēšanas laiku puisis pavadīja atbalstījies ar muguru pret sienu un ar rokām apskāvis ceļgalus.
Kad visi bija atpūtušies, viņš kā nule attapies aši sakrāmēja savu somu, savāca apmetni un bija gatavs iet tālāk.

[Lia'angia]

Baiba neticīgi pablenza Ērikā. Neba nu, ka viņa neticētu vīzijai, bet nu kā tad tā - neizturēja... prom...
- Nu cerēsim vismaz, ka viņi ir nogādāti atpakaļ mājās, - viņa domīgi noteica. Mājas! Sirds iesmeldzās un viņa steigšus iegrūda mutē kaut kādu saķepušu masu un sāka cītīgi košļāt, lai nesāktu raudāt.
- Man tā vien liekas, ka es drīz būšu apēdusi itin visu, kas man ir, - viņa teica, pētot ēdiena paliekas somā.
- Vismaz balzams gan vēl ir palicis... Ja kādam paliek galīgi nelāgi ap dūšu, varu padalīties. Viņa noplēsa korķīša iepakojumu un tāpat no pudeles kakliņa iedzēra nelielu malku. Balzams noskrēja lejup pa rīkli, apsvilinot mandeles un liekot ieklepoties. Bet netīkamais aukstums pakrūtē izkusa.