Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Roviela]

Jā, droši! Ēriks atbildēja un apztājās, lai Meriona varētu tikt pie viņa somas.
Izvelc kādu, tās aizbāztas aiz siksnas.
Tad viņš nolaida zemāk savu gaismekli, lai glītā sieviete varētu lāpu aizdedzināt. Tā nevilšus lāpa skaidri izgaismoja ķirurga pievilcīgo seju un kaklu, un atspīdēja viņa acīs. Tikai tagad Meriona varēja saskatīt, cik tumši dzidri zilas tās ir. Un tās nepauda ne brutālu spēku, ne arī augstprātību, ne vienkārši iekāri. Tās bija vērtējošas, jā, bet Meriona var sajust, ka vērtējums ir viņai par labu.

[Ungaarijas ragas...]

Paldies! Meriona vienkārši noteica, kad bija aizdedzinājusi lāpu. Viņas sejā nekas neatplaiksnīja vien lāpas gaisma un acis bija nolaistas, jo tās bija dvēseles spogulis, kurā varēja izlasīt daudz ko, ja vien vēlējās.
Lāpa viņu nomierināja un Meriona mazliet attālinājās no pārējiem, tomēr palikdama pietiekamu tuvu. Tagad viņa vērīgi raudzījās apkārt, cenzdamās ieraudzīt kaut ko nebūs, kas atgādinātu izeju.

[Ausminta]

Vēl viena zāle. Tumša. Ļoti tumša. Dziļi. Tumšās kolonnas slējās majestātiski drūmas kā milzu kapameņi.Dženaro juta spiedienu galvā, kā skrūvspīlēs to kāds spieda, vīrietis pirkstiem saberzēja deniņus. Un bija auksti, apmetnis nesargāja no šī aukstuma. Viņš vairs nespēja atcerēties nevienu siltu Itālijas saules svētītu dienu. Tas viss bija tik tālu, sen, nebijis. Garām ātri pagāja Meriona. Dženaro pastiepa roku uz viņas pusi, kad viņa aizsteidzās garām, bet nesasniedzis to atrāva un tad nikni sita dūri pret sienu, plaukstā iesitās asas sāpes.
Ak, lai nolādēts, lai nolādēts šis ceļš un Viņa, viss, kas bijis un viss, kam nākt.
Varbūt viņš juka prātā. Jā, droši vien. Cik labi, nebūs vairs domu. Ārprāts, tas ir ārpus prāta. Nevar zināt, no turienes nerunā. Šis viss, tajā nebija vietas nekam.
Dženaro apstājās, strauji elpodams. Nē. Tagad. Viņš iesprauda lāpu tuvākā grotā, drudžaini norāva no pleciem somu un izvilka no tās salocītu papīra žūksni, pildspalvu, un steidzīgi sāka rakstīt uz tā rindas nesalasāmā rokrakstā. Viņš beidza, tikpat strauji, kā iesācis, vēl īsu brīdi paturēdams papīru rokās, drebošiem pirkstiem, nepārlasīdams, un tad iestūma papīru atpakaļ somā.
Viss. Dženaro ievilka dziļu elpu, izbudīdams tās dziļumu. Viņu bija pārņēmis savāds, tukšs miers.
Pārējie bija attālinājušies. Viņš paņēma lāpu un ātrā gaitā devās uz viņu pusi.

[Ungaarijas ragas...]

Kaut kur aizmugurē atskanēja papīra čaukstoņa un Meriona pavērās tajā virzienā - liekas, ka tas bija Dženāro. Meriona palēnināja soli.
Ko tu dari! Neizrādi savu vājumu! Es neizrādu, taču te var viegli noklīst. Meriona nepievērs viņam uzmanību, viņš ir pieaudzis cilvēks... Re, jau tuvojas un tūlīt panāks. Nomierinies!
Merionas roka sažņaudzās ap lāpas kātu, kad viņa vēlreiz pameta ašu skatu atpakaļ. Taču tagad viņa jau bija palikusi pārējo aizmugurē, jo, lai arī kā viņa to nevēlētos atzīt - Meriona visu laiku gribēja tā vien paraudzīties uz Dženāro, kurš bija pamanījies satricināt viņas trauslo dvēseles mieru un vairāk kā pašam varbūt likās...

[Ouens]

Kad Ēriks piespieda Tesu sev klāt, viņa neviļus nodrebinājās un saspringa. Bet, kad Meriona pienāca klāt, Tesa piespieda sevi nomierināties.
Nomierinies. Aizmirsti. Šeit tu esi drošībā
Viņa apzinājās, ka tā domāt nav īpaši loģiski, jo, kā nekā, viņi visi bija kādā tumšā alu labirintā bez gala un malas. Vajadzēja atcerēties, ka viņi arī pilnībā ir kāda maniakāla [viņš taču bija maniakāls, vai ne? Tikai tādam sagādātu prieku manipulēt ar cilvēkiem, pakļaut tos] dieva, gara vai kas nu tas bija, rokās.
Bet, neskatoties uz to visu, šeit, ar šiem cilvēkiem Tesa jutās vairāk drošībā, kā jebkad agrāk savā mūžā. Nelikās iespējams, ka kāds no viņiem varētu izdarīt kaut ko ļaunu.
Ja liekas, var sasisties. Piesargies! Klusa balstiņa iekšā viņu brīdināja, bet Tesa neklausījās - viņa, ignorējot veselo saprātu, ciešāk piespiedās Ērikam.

[Roviela]

Ēriks tikai mazu mirklīti dabūja ieskatīties Merionas acīs, tikai tik ilgi, cik vajag, lai aizdegtos lāpa, un arī šo mazo mirkli sievietes acis neskatījās uz Ēriku. Bet vai viņam tā likās jeb tā ir gaismēnu rotaļa, ka viņas acis ir tapušas dzīvākas, ne vairs tik atsvešinātas kā pavisam nesen, pāris dienas atpakaļ?
Viņš attapās, kad Tesa nodrebinājās.
Tev joprojām auksti? Varbūt paņemam manējo apmetni arī? Viņš paskatījās uz meitenes glīto sejiņu turpat, sev blakus. Viņa acīs un balsī vīdēja rūpes.

[Ausminta]

Drīz Dženaro sasniedza ceļabiedrus. Meriona bija iepalikusi pēdējā, un tuvodamies vīrietis vēroja viņas muguru, tik trauslu un staltu, cik skaisti viņa gāja, mirdzoša šajā tumsā. Kaut kā viegli bija vērot tagad. Jo nevajadzēja nekā.
Nu arī tev ir lāpa, Merion.
Dženaro balss bija klusa, seja mierīga un neko nepauda.
Tev nesalst?
Viņš pats joprojām viegli drebēja. Runājot lāpas gaismā varēja redzēt veļamies caurspīdīgus elpas radītus garaiņu mutulīšus.

[Ungaarijas ragas...]

Nolēmu, ka vēl kāds neatkarīgs acu pāris noderēs izejas meklēšanā... Meriona pie sevis pasmaidīja.
Uz nākamo Dženaro jautājumu atbilde bija ilgāk jāpagaida. Likās, ka sieviete izcīna kādu iekšēju cīņu, kā arī bija - tas, kas bija atmodināts, vairs nebija tik viegli atkal apspiežams un liekas kalnu gaiss, uz to iedarbojās labvēlīgi.
Tev salsts!
Ne jau tik ļoti...
Tev salsts. Saki, ka tev salst. Tu jau esi zili melna nosalusi!
Es nevaru, nevaru! Kā tu to nesaproti!
Ak Dievs! Droši vien viņam arī salst - mūķeņu svēts pienākums ir palīdzēt citiem!
Nezaimo Tā Kunga vārdu!
Meriona klusu nopūtās, padevusies savai būtībai.
Mazliet jau salsts. Te tomēr kā rādās nav tik karsts, kā biju iedomājusies...

[Ouens]

Tesa nebija domājusi, ka Ēriks pamanīs viņas vājuma mirkli.
Domāšana nav tava stiprā puse. Tev jābūt piesardzīgai.
Ak kungs, es sarunājos pati ar sevi. Ar mani nav labi. Nepavisam nav labi
Viņa ieskatījās Ērikam acīs un diezgan pārliecinošā balsī teica:
Jā, labāk paņemam to arī
Tomēr viņas acīs bija redzams izmisums, kas skaidri norādija, ka apmetnis nav tas, kas viņai ir vajadzīgs.

[Roviela]

Ēriks bez vārda runas nostiprināja lāpu pirmajā tuvākajā spraugā un ar ārēji gandrīz nemanāmu nožēlu šķīries no tik ērtās un iesildītās vietiņas zem kopējā apmetņa, nolika somu un izvilka savu apģērba gabalu. Pirms no jauna ietīties, puisis apskatīja, ka drīz vajadzēs vēl vienu lāpu un tāpēc vienu, rezervei izvilka, lai ir pa rokai un nav lieki jāgramstas gar somu. Tad viņš izpleta savu apmetni un, uzsedzis to virsū Tesas apmetnim, atkal ierīkojās viņai blakus, siltumā.
Tā būs labāk? viņš pajautāja, bet nemaz nevajadzēja jautāt - uzreiz bija jūtams, ka ir siltāk. Ceļš varēja turpināties.
Ejam! Un nebaidies! pēdējie vārdi bija ļoti klusu, ar lūpām gandrīz skarot meitenes ausi. Cik tā ir maiga un mazdrusciņ pūkaina! Nebaidies ne no kā. Mēs tiksim galā. Paskaties apkārt! Drūmi, bet skaisti. Vai citkārt tu nepriecātos, redzot tādas brīnišķīgas alas? Domā par to kā par piedzīvojumu, kas piešķirts kā balva. Mums taču teica, ka mēs esam izredzēti, tiesa? Nav svarīgi, kāpēc, tā vienkārši ir noticis.
Ērika balss skanēja pārliecinoši, viņa roka tagad bija uz meitenes vidukļa.
Nebaidies, es tevi sargāšu, vienalga, kas notiek. Un varēja just, ka viņš to tiešām darīs, bez savtīgiem apsvērumiem un garas domāšanas. Tāpat varēja just, ka meitene viņam patīk, bet ka viņš nav no tiem, kas izmantos pirmo izdevību savām iegribām pret kāda gribu.

[Ausminta]

Neatkarīgs acu pāris, ko Tu ar to domāji? Gan jau nedomāji neko, Dženaro pasmaidīja, vērodams Merionu. Viņa cīnījās sevī. Gluži vai skaisti tas bija, šīs izteiksmju spēles viņas skaistajā sejā, kā ūdeņi, virmojoši. Un šībrīža uzvara bija viņam par labu, ko Dženaro ar prieku pieņēma.
Jā, elle te nav. Tikai auksta tumsa, vīrietis sacīja, pārlikdams lāpu otrā rokā, piegāja sievietei tik tuvu, ka pleci un saskārās, un droši un reizē maigi saņēma Merionas plaukstu.
Tavas rokas tiešām ir aukstas, viņš klusi teica un pārmeta Merionas pleciem savu apmetņa stūri, roka palika uz viņas pleca. Neko neprasoša, mierīga, kaut salā trīsoša roka uz silta pleca.

[Ungaarijas ragas...]

Meriona juta pa muguru noskrienam skudriņas, kas uzradās tur, kur atradās viņa roka un aizskrēja līdz pat papēžiem. Sieviete apspieda vēlmi atrauties, tik ilgi viņa nebija baudījusi šādu pieskārienu - vienkāršu rokas uzlikšanu uz pleca.
Toties tagad tā paliks silta, viņa šķelmīgi noteica un tūlīt novērsa skatienu no viņa, izlikdamās, ka cītīgi pēta pamatu sev zem zem kājām.
Nesāc koķetēt, tas ir īslaicīgi!
Izklaidēties taču var!
Nē, vēl jo vairāk, es kļūšu par mūķeni, viņš ies savus ceļus... Un vispār, ko es te domāju! Dievs palīdzi man nenomaldīties no Tava taisnā ceļa!
Gluži negribētas prātā ievijās domas par patīkamajām reizēm pagātnē un Meriona juta, ka vaigos ieplūst dedzinošs karstums, atcerotas dažas īpaši pikantas epizodes. Tagad viņa kaunējas par to. Par to, ko bija darījusi.

[Ausminta]

Dženaro juta Merinas plecu nodrebam. Kā mazs putnēns. Un neaizlidoja.
Cik skaisti Tu sarksti,
Kļuva siltāk, vai tas bija Merionas siltais augums pie viņa sāna vai viss šis mirklis. Tumsas sirdī, tajā dzima brīnumi.
Negribējās palaist šo brīdi. Bet kaut kas dziļi viņā čukstēja, ka tā ir tikai īsa elpa, un drīz sāksies viss pārējais, interesantais, izaicinošais, ko viņš bija saucis, bet ko tagad vairs nealka, ne šobrīd. Tajos nebija viņas pleca zem viņa plaukstas un viņas ķermeņa siltuma blakus.
Varbūt bija.
Viņš pasmaidījis palūkojās pa kreisi un pēkšņi pārsteigts apstājās.
Skaties, tajā pusē kolonnas ir izgreznotas!
Cilvēku izkaltas. Pārmaiņas bija tuvu. Dženaro neviļus pievilka Merionu ciešāk sev klāt.

[Ouens]

Paldies Tesa nočukstēja. Siltums lēnām atkal pārņēma viņas ķermeni.
Viņa atkal bija atguvusi kontroli pār sevi un pat mēģināja jokot
Kā tu zini, ka es būšu tā, kas jāpasargā? viņa smaidīja.
Tesa juta Ērika roku uz sava vidukļa, bet viņai vairs nebija bail - bija skaidrs, ka viņai nekas slikts nevar notikt. Ne jau ar viņu sev blakus.

[Roviela]

Un Tu gribi man laupīt to prieku Tevi pasargāt? Ēriks tēlotā sašutumā nopurpināja, pacēlis vienu uzaci, bet labi varēja redzēt, ka viņa acīs lekā smieklu velniņi.
Bet es nemaz arī neiebildīšu, ja mēs te vispār cits citu krustām un šķērsām sargāsim.

Dženaro izsauciens lika viņam pagriezt galvu. Sarunājoties viņi abi bija pagājuši garām tam, ko bija pamanījis itāļa vērīgais skatiens.

O! Tiešām! Cik interesanti... ķirurgs pacēla lāpu augstāk, lai labāk varētu apskatīt apstrādātās kolonnas, kad viņi abi ar Tesu bija pagājušies atpakaļ. Paskat, starp tām ir sprauga! Gadījumā, tur nav izeja no šīs zāles?

[Ouens]

Labi, ak cēlais bruņiniek! Es ļaušu tev pierādīt savu drošsirdību! meitene atsmēja.
Tikai ceri, ka tev nevajadzēs mani nekur nest glābšanas ietvaros - neesmu īpaši viegla.
Viņa arī aplūkoja kolonnas
Vai kāds minēja manu mīļāko vārdu "izeja"?

[Roviela]

Nemaz nerunā! Ēriks attrauca, vai lēdija nevarētu pastiept savu jauko rociņu un paņemt lāpu?
Bez īpašām ceremonijām iespiedis Tesas rokā lāpu, viņš viegli paķēra meiteni uz rokām (OOC - viņš ir 14cm garāks augumā un visai trenēts) un aušīgi noteica tūlīt izmēģināsim gan nešanu, gan vai tur ir izeja.

Ar Tesu uz rokām viņš izgāja pa spraugu starp apstrādātajām kolonnām un pavisam drīz pārējie biedri varēja sadzirdēt saucienu Nāciet šurp! Te ir eja, un tā ved augšup!

[Ouens]

Tesa nemaz neiespiedzās un lāpu arī noturēja.
Smalki viņa noteica gandrīz vai patiktu dzīvot viduslaikos!
Piespiedusi galvu pie Ērika pleca, viņa iesmējās
Zini, pie tā varētu arī pierast!
Bet augšā gan nenes - uziešu pati. Pataupi spēkus nākamajam pārbaudījumam. Kas zin, kas tev būs jādara nākamreiz.

[Roviela]

Mums jau solīja kaut ko līdzīgu viduslaikiem, Ēriks atbildēja, tikai pēc laba brīža nolaizdams Tesu atkal uz viņas kājām, cik atceros, tad tādi paķērieni uz rokām ir dažu Artūra laika rotaļdeju tūrēs. Jāsāk trenēties. Bezmaz nožēloju, ka esot mūsu dzimtas ligzdā, nekad neesmu mēģinājis uzvilkt mugurā kādas no bruņām. Ej nu sazini, varbūt tagad tas varētu noderēt.
Viņš nemaz nebija noguris. Lai ko meitene teica par savu svaru, Ērikam tas šķita gluži atbilstošs viņas izskatam. Bet taisnība vien viņai bija - nav ko izšķiest spēku tāpat vien. Nez, kā viņa izskatītos viduslaiku greznā kleitā? Droši vien pavisam jauki.

[Ouens]

Kad Ēriks meiteni nolaida, viņa vēl palika stāvot tuvu viņam pretī.
Bruņas? Tev piestāvētu. Tesa klusi noteica un pasmaidīja.
Ko es daru? kāda viņas daļa domās sev jautāja.
Vienalga. Pie velna, tas ir pareizākais, ko jebkad esmu darījusi. otra daļa atbildēja.
Pārējie vēljoprojām tūļājās un nenāca.

Šo rakstu rediģēja Hilerija: 30.04.2006 20:39