Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Ausminta]

Nejokot, kāpēc? Dženaro nicīgi atjautāja Merionai. Viņu tracināja, tracināja šīs būtnes pareizie un reliģiski tikumiskie atreferējumi, kam viņa pati līdz galam neticēja, jā, kuros viņa slēpās, bēga, iemūrējās. Pašnāvība, tā ir muļķība. Dzīve ir pārāk skaista, lai sev atņemtu viņas baudīšanas iespēju. Bet jokot ar nāvi un par nāvi - tas padara visu spriegāku un īstāku, un es to darīšu, ja to gribēšu.
Ne jau pati nāve ir valdzinoša, bet spēle ar to. Nāves tuvums - tas ir dzīves izgaismotājs. Viņš kādreiz bija klaiņojis gar kalnu upēm un to izgrauztajiem kanjoniem, nogūlies uz vēdera uz kraujas, kur aizas dziļumos plosījās ūdeņu spēks, un izbaudījis sajūtu, ko radīja šis gala iespējamības tuvums. Un tā bija reibinoša, šī staigāšana pa zobena asmeni.
Tev, Merion, vienkārši ir bail no dzīves, viņš asi, pat kā apsūdzoši noteica un sekoja Ērikam jaunajā ejā, atstājot sievieti aiz muguras. Bet ne dusmas un to sasodīto, mokošo - lai kas tas bija.
Gājiens turpinājās lejup, joprojām lejup. Itālis neapzināti novilka plaukstu gar miklo akmens sienu un paberzēja valgos pirkstus. Jā, elle mums nespīd.
Takas nelīmeniskuma dēļ apmetņa apakšmala vilkās pa zemi, bet to viņš tai atļāva un klusēdams gāja uz priekšu.

[Ného]

Pazemes telpā pēkšņi, uz mazu brīdi brīdi sacēlās neliels vējiņš un ceļinieki izdirdēja tādu kā svelpjošu, šalcošu skaņu, kas nāca no tālienes, pa kaut kādām alām zāles galā. Pēc tam sekoja skaļš grāviens, kas stricināja telpu un kāds stalaktīts aiz cilvēku mugurām ievēlās avotā.
Jāsaka gan, ka nekas īpāšs nebija noticis, to gan ceļinieki nezināja, jo ārpusē, kopš mūsu varoņi iegāja alās, bija sācis briest negaiss, kas tagad bija sācies ar varenu zibens triecienu pa kalnu muguru, kurā bija izveidojusies plaisa, pa kuru kādā no alām, kas veda uz šo zāli, ieplūda svaigais gaiss.(Diemžēl mūsu ceļiniekiem šī ala nav pa ceļam, jo tā neved uz kalna sirdi.)

[Ungaarijas ragas...]

Meriona salēcēs un, slāpēti iekliegusies, izbīlī pacirtās uz to pusi, kur avotā ievēlās stalaktīts. Pārkrustījusies, viņa palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, ka vēl kaut kas netaisās kaut kur krist.
Nu gan, viņa nomirmināja, vēl joprojām nespēdama īsti attapties no grāviena. Cerams, ka kaut kur kaut kas nebūs aizgruvis.

[Hikari]

Robioja klusēdama gāja līdzās ceļiniekiem, kad negaidīti sadzirdēja svelpjošu skaņu un sajuta vēju iecērtamies sejā. Cik gan dīvaini! Nākamajā mirklī sieviete dzirdēja, kā aiz viņas muguras avotā iegāžas stalaktīts. Robina pārsteigumā klusi iesaucās Ai un ieklausījās tālākajos trokšņos. Viņa nespēja īsti saprast, kas notiek.

[Roviela]

Ēriks, izdzirdis neparastu troksni, pieplaka ejas sienai un parāva sev līdzi arī tuvāko no ceļabiedriem - tā izrādījās Baiba. Pie sienas ir drošāk, ja kaut kas krīt no griestiem.

Bet lielākais troksnis un šļaksts bija kaut kur zālē, viņiem aiz muguras, nevis te ejā, kur tikai sacēlies vējš nedaudz papurināja matus un noglāstīja pieri.

Neuztraucieties! Tas vēl nav nogruvums, un tas bija zālē, ne te, ejā, Ēriks uzsauca pārējiem, atkal nostājies mazliet tālāk no sienas.
Merion, Robina! Troksnis bija par mazu, ja būtu aizgruvusi zāle, mēs te kājās nestāvētu. Tas būs bijis kāds stalaktīts. Ejam vien tālāk.

Viņš atkal uzsāka iet lejup.

[Ného]

Pēc pāris minūtēm, kad pērkona radītais satricinājums bija rimies un Ceļinieki bija atsākuši kustību, viņiem pāri galvām aizšāvās izbiedēts melnu un 30 cm garu sikspārņu bars un aizšāvās kaut kur zāles tumšajā daļā. Pamazām sāka parādīties dzīvības izpausmes, kas nebija redzētas jau ļoti ilgi.

[Roviela]

(OOC - paga! Mēs esam ejā, kas ved uz trešo, zemāko zāli. Kaut kas neklapē! Kādas dzīvības izpausmes? Tur pat nekādu kukaiņu nav, tik dziļi zem zemes. Ja mēs jau tuvotos atkal augšējai zālei, tad es saprastu.)

[Ného]

OOC: pirmkārt neaizmirsti, kas tā par pasauli, tāpat es jums jau sākumā teicu, ka alas sazarojos, ka jums būtu jāmaldās, bet jūs itin veikli tiekat uz priekšu. Tas nozīmē, ka šie sikspārņi ir izlidojušino kādas alas, kas nāk no augšas un tālāk caur zāli pa citām ejām uz plaisām utt. galu galā mums kalna šķērsgriezums nav nemaz zināms, meš zinām, ka jāiet uz leju, bet kas darās virs galvas nezinam, īpaši jau pasaulē, kas nav tāda kā mūsu pierastā, ne visur notiek tā kā uz zemes. Un galu galā tā varbūt bija dievu vēlme jums dot zīmi, ka jūs kādu jau varēsiet sastapt un tas būs dzīvs utt. Un starpcitu jūs kalnā iegājāt no kaut kāda augstuma, tā kā jūs nek diži zemāk neesat apr tā saukto jūras līmeni.

Šo rakstu rediģēja Noa: 20.04.2006 19:07

[Roviela]

(OOC - ar jūras līmeni alu florai un faunai nav nekāda sakara (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif) Bet tas nav svarīgi. Ja tie sikspārņi ir tādi nejēgas, tad lai lido vien. Tiesa, es joprojām domāju, ka tos vajadzētu varēt sastapt augšējās zālēs - tas vairāk atbilstu sikspārņu dzīves paradumiem. Tas, ka tā nav pierastā pasaule jau nenozīmē, ka dzīvnieki, ja vien, protams, tie ir dzivnieki, tur arī noteikti uzvedas neparasti un nedabīgi. Un joprojām nesapratu - kādas dzīvības zīmes? Ar to bija domāti tie sikspārņi?)

Ēriks no sikspārņiem nenobijās, tikai pabrīnijās, ka tik dziļi zem zemes tie vēl lidinās. Cik viņš pazina kalnus, tad sikspārņi alās parasti nemitinājās dziļāk par pirmajām grotām. Un ko lai viņi zemāk un dziļāk darītu? Tur nekas sikspārņiem ēdams nedzīvo. Vismaz viņš nekad ne par ko tādu nebija ne dzirdējis, ne lasījis.
Paraustījis plecus, ķirurgs turpināja ceļu lejup. Taisni brīnums, cik te līdzena taka!

[Ausminta]

Atskanot grāvienam, Dženaro strauji apmetās apkārt, apdauzot elkoni pret ejas sienu un gandrīz aizdedzinot savus matus, tomēr pēdējā brīdī attapās lāpu atraut prom no sevis. Viņš apstājās kā iemiets un jau gatavojās iet atpakaļ, noskaidrot, kas un kur īsti bija noticis (Beidzot!), bet Ērika nomierinošais un gluži ticamais izskaidrojums šo apņēmību, itālim pašam par apbēdinājumu, noplacināja. Dženaro turpināja ceļu līdz ar pārējiem. Bet.. svaigs gaiss! viņš neviļus papleta nāsis un ievilka dziļāku elpu. Cik savādi. Jo dziļāk, jo svaigāk. It kā kāds grieztu pasauli otrādi. Vai šajā pasaulē viss jau ir otrādi?
Tā domājot, nāca jauns pārsteigums.
Sikspārņi! Dženaro satrūkās, bet pēc tam izbrīnīti un reizē kā apmierināti iesaucās, apstādamies un pavadīdams ar skatienu aizlidojošās tumsas radības.
Tas jau pēc kaut kā izskatās. Pēc Kaut Kā priekšvēstneša.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 20.04.2006 20:37

[Ungaarijas ragas...]

Meriona arī mazliet nomierinājās, jo Ērika balss izklausijās ļoti pārliecinoša. Tiesa ne uz ilgu laiku, piepeši uzradās sikspārņu bars un aizlaidās viņiem virs galvas atkal iztrūcinot Merionu un viņa pie sevis nolamājās, apraudamās pusvārdā.
Vēl viens netikums, ko viņa pūlējās izskaust, bet kas piepeši paspruka tādos brīžos kā šis.
Meriona tie ir sikspārņi, gluži vienkārši sikspārņi...
Sievieti arvien vairāk sāka biedēt šī klīšana pa alām, kam viņa neredzēja ne gala ne malas. Tās taču varēja vienā mirklī sabrukt viņiem pār galvām, viņi varēja te palikt mūžīgi...
Un atkal sieviete sevi stiprināja ar lūgšanām.

[Ouens]

Kad uzradās sikspārņi, Tesa satrūkās, bet paspēja apvaldīt pārsteiguma saucienu. Viņa pacēla galvu, un, lai gan sikspārņi gandrīz saplūda ar tumšajiem griestiem, to aprises varēja pamanīt, ja kārtīgāk ieskatījās.
Ha. Dzīvība Tesa pie sevis ironiski nodomāja. Nebija jau tā, ka viņai sikspārņi nepatika, viņa pat no tiem nebaidījās, vienkārši pašreizējā momentā viņu spēja nokaitināt viss. Un sikspārņi piederēja pie visa.
Es gribu siltu vannu. Tesa nomurmināja.

[Roviela]

Kā jau visur šajās alās, arī Tesas klusais čuksts bija labi dzirdams pārējiem.

Ēriks paskatījās uz meiteni, kuras ceļojumā nedaudz nogurusī, bet joprojām pievilcīgā seja pašlaik izskatījās drusku īgna.
Bet es gribu steiku, viņš ļoti nopietnā balsī ieteicās.

Tev nav auksti? Nāc blakus! puisis aicināja, pastiepis brīvo roku uz Tesas pusi.

[Ouens]

Es māku pagatavot steiku. Kad tiksim ārā, es tev sataisīšu Tesa apzināti lietoja vārdu "kad" nevis "ja". Negribējās domāt par citiem variantiem, kā vien par visa šī murga beigšanos.
Viņa piegāja pie puiša.
Man vienmēr ir auksti. Un pat šis apmetnis, vai kā nu to sauc, man neko daudz nelīdz.

[Roviela]

Paldies! Ēriks bija tiešām iepriecināts, un to varēja dzirdēt balsī. Viņam ļoti garšoja steiks, un ja vēl kāds to prot labi pagatavot!
Vannu nevaru apsolīt, bet ceru, ka arī pie tās mēs kādreiz tiksim.

Viņš pārņēma lāpu kreisajā rokā un ar labo apņēma meiteni ap pleciem. Ķirurga roka bija silta un sāni tāpat.
Tu jau tiešām drebi! viņš klusītēm ar zināmu izbrīnu pačukstēja. Nekas, ejot sasildīsies.
Turpināt ceļu ar meiteni pie sāniem Ērikam šķita pavisam omulīgi.

[Ouens]

Tesa piekļāvās puisim. Oho, pavisam silts!
Vienmēr laipni! viņa atteica.
Es visu laiku eju viņa pasmīnēja. Tu mani sasildīsi.

[Roviela]

Tā arī darīšu! Ēriks smejoties piekrita un iekārtoja savu roku, lai pašam būtu ērti un meitenei netraucētu un nebūtu smagi.

Tā, draudzīgi divatā, viņi turpināja ceļu lejup.

[Ausminta]

Dženaro izdzirdēja Merionu nolamājamies un ļauni nosmīnēja. Ha, ha, ha, Merion. Tomēr. Ak tad dēmoni nedod miera?
Bet skaļi vīrietis neko netieca, tikai īsi, samiedzis acis, paskatījās novicē, kas tūliņ jau bija iegrimusi nožēlas pilnā lūgšanā. Ja es par tevi lūgtu? Ja tu par mani? Ja tumsa tevi ietītu tik cieši, ka tu aizmirstu sevi, bailes,visu? Un vieglumā... Viņš pagriezies turpināja ceļu.
Tikmēr priekšā sāka čubināties Ēriks ar Tesu, sākot ar runām par steikiem un beidzot ar sānu sildīšanu. Jauki. Tas priecēja - siltums, normālums. Attāli priecēja, pats viņš bija tumšs un spītīgs. Lāpu varētu aizmest, ļaut tumsai sevi aprīt. Tomēr viņš to turēja, hipnotizēja tās liesmu, rūkošās koka miesas galā, kas drīz izdegs, mirs.
Tu dzirksts, un tikai pelni paliks.

[Roviela]

Tikmēr Ēriks un Tesa visiem pa priekšu nesteidzīgi, bet neatlaidīgi kāpa aizvien zemāk un zemāk. Kad nupat šķita, ka drīz jau tuvosies zemes centrs, viņi izgāja nākamajā telpā. Lāpas gaisma pazuda kaut kur tālu augšā un plaši uz sāniem, tikai zem kājām atstādama nelielu spožāku apli.

Te bija vēl vēsāks nekā iepriekšējā zālē, un minerālu kolonnas vīdēja vēl tumšākas. Baltu vairs nebija nemaz - šīs rādījās brūnganas, un dažas gandrīz vai melnas. Tumsas valstība.

Ķirurgs piespieda meiteni sev vēl tuvāk. Auksti! Tas bija pietiekams iemesls. Viņam pašam nesala, arī Tesa vairs nedrebēja, bet dzestrums šeit tā vien grasījās ķerties kaulos. Ēriks īsu brīdi pārdomāja, vai neizvilkt no somas arī savu apmetni, un nolēma, ka nē, zem Tesas apmetņa bija omulīgi, nemaz negribējās lieki jaukt šo siltuma saliņu.

Nav ko daudz kavēties, un Ēriks gāja vien uz priekšu, cerībā atrast tālāko ceļu. Varbūt tas beidzot sāks vest augšup...

[Ungaarijas ragas...]

Vēl viena zāle, vēl iespaidīgāka par pārējām, vēl vēsāka. Meriona ciešāk savīstījās drēbēs.
Vai tiešām mēs nonāksim ellē?
Meitenīt, ellē ir karstāks un tici man, tu zināsi, kad tur nonāksi...
Merionai nepatika tas, kas nupat notika - viņa sāka sarunāties savā prātā pati ar sevi, atmodināja to savu daļu, kas likās jau bija kaut kur atkāpusies. Un tagad tā nedos viņai mieru, Meriona bija par to pilnīgi pārliecināta.
Labi mēs neesam ellē un es zinu, ka tāpat nonākšu elle, pārāk ilgi esmu darījusi visu, lai nobruģētu uz turieni ceļu...
Prātā uzplaiksnījās visādas nelāgas atmiņas, pagalam nelāgas, liekot sievietes acīs sariesties asarām, kas tika tūlīt paslepšus notrauktas. Labi, ka bija tumšs un arī tas itālis nepievērsa viņai vairs uzmanību. Tas arī bija labi.
Meriona mazliet kāpināja soli, kamēr nonāca līdzās Ērikam un Tesai.
Es atvainojos, viņa klusu ierunājās, Es varētu paņemt lāpu? Cik noprotu, mēs meklējam izeju un vairākas acis ir labāk...

OOC: Cik atceros, tad pārējās lāpas kaut kad tika piesietas pie somām līdz nešanai un man liekas, ka visas nav iztērētas, ne?