Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Roviela]

Tikmēr Ēriks bija sasniedzis vēl vienas lielas zāles slieksni. Lāpas uguns plīvoja pazemes gaisa plūsmās, bet augstos griestus nesasniedza. Te bija vēsāks. Laikam kaut kur ir avoti, Ēriks nodomāja.

Viņš gāja uz priekšu, skatīdamies pa labi un pa kreisi, un uz augšu. Izskatījās, ka šī zāle nav gluži tik liela kā bija iepriekšējā, bet liela gan. Grandioza! Vēl viena pazemes katedrāle.

[Ausminta]

Dženaro uzmeta Merionai ātru skatienu.
Robežas noteikt. Pietiek tev robežu, viņš rūgti nodomāja. Nojaukt, to gan. Ja varētu tā.
Es neko tādu nedomāju. Cilvēks pats sevi nezina, kur nu vēl citu, vīrietis neizteiksmīgi sacīja un novērsās.
Bet Tu gan zini. Visu par sevi zini. Visu, kas ir grēks, ko vajag nīdēt, ko vajag kopt.
Viņā gruzdēja dusmas, viņš tās slāpēja un reizē negribēja slāpēt, varbūt bija vēl kaut kas, un tik grūti bija iet viņai blakus.
Ērik, kaut ko jaunu priekšā nemana? Dženaro uzsauca. Visvairāk tāpēc, lai varētu kaut ko uzsaukt. Lai gan izrādījās - jautāt nebija vajadzības. Pēc pāris metriem eja beidzās, ievedot viņus vēl vienā pazemes zālē. Viņš devās tajā dziļāk. Tālāk no Merionas.
Cik zāles mēs te vēl atradīsim, kā jums šķiet? Dženaro vaicāja, nevēršoties ne pie viena konkrēti. Gribējās runāt kaut ko tāpat, runāšanas pēc. Lai nebūtu jādomā, jā.

[Roviela]

Ēriks pagaidīja, līdz pie viņa pienāk Dženaro, pirms atbildēt
Nav ne jausmas. Zinu vien to, ka pagaidām ejam dziļāk un dziļāk, un ka es tūlīt uzvilkšu jaku tāpēc, ka paliek visai vēsi.

Un to viņš arī darīja. Iestutējis lāpu tuvākajā piemērotajā klints spraugā, ķirurgs izmakarēja no mugursomas kurtku un uzvilka to. Vienu brīdi viņš apdomāja, vai neaplikt apmetni, kas saritināts bija piesprādzēts pie somas, bet tad nolēma, ka te, pazemē, ar garu apmetni staigāt vienkārši būs neērti.
Viņš atliecās un izstaipījās. Paskatījās pulkstenī.
Oho! Mēs ejam jau labas četras stundas. Tāpēc es domāju, ka ēst gribas! Ei, kā būtu ar nelielu pikniku pie pazemes avota? Ēriks jautri uzprasīja ceļabiedriem.
Dženaro, kā Tev šķiet, vai te būtu avoti?

[Ouens]

Es par! Tesa atbalstīja Ērika ierosinājumu.
Nežēlīgi gribas ēst
Smeldzoša izsalkuma - tukšuma - sajūta jau kādu laiku bija pārņēmusi meitenes vēderu, tāpēc iet nebija visai viegli.

[Ausminta]

Kamēr Ēriks papildināja savu apģērba kārtu, Dženaro apsvēra variantu uzmest plecos stilīgo dievu apmetni, bet kaut kā nebija gribēšanas. Arī auksti pagaidām vēl nebija, kaut arī, jāatzīst, telpas kļuva arvien vēsākas. Ek, praktiski, ekonomiski un racionāli apsvērumi viņu vadīja reti. Tomēr ēšanas jautājums šobrīd šķita gana aktuāls.
Četras stundas ir vairāk nekā pietiekoši! Un, ja jau ievainotie sauc pēc atpūtas, tad jau vispār nekas vairs nevar būt iebilstams, Dženaro pameta smīnīgu skatienu Tesas virzienā. Vēl joprojām viņš jutās rūgts, bet, par laimi, pasaulē vienmēr bija arī daudzas veldzējošas lietas un būtnes, kā, piemēram, šī pusaudzīgi bezbēdīgā un spontānā meitene. Ne tikai Viņa. Uz Viņu Dženaro neskatījās.
Hm, kāpēc lai te būtu avoti? Lai gan, kāpēc arī lai nebūtu. Es gan nekādu burbuļošanu nedzirdu. Kurai te no meitenēm bija talants uz ūdensvalodām, m? Bet priekš kam avotu? Man vēl ūdens ir. Un vīns arī ir,
Dženaro pasmīkņāja.

[Roviela]

Ēriks nopētīja Dženāro ar skatienu, kurā bija jaušama neticība un humors. Un kā tad te var veidoties tik diženas minerālu kolonnas, ja te mūždien netek ūdens?
Dzeršanai... kādam, varbūt, arī vajag dzeršanai, bet nē, man šķita, pasēdēt, te, pazemes katedrālē pie avota, tas būtu kaut kas vēl nepiedzīvots.

Viņš paņēma savu lāpu un pagājās uz vienu zāles malu, to, kura šķita tuvāk. Ejot puisis jau saprata, ka iet pareizi - kļuva vēl mazliet dzestrāks. Un tad viņš jau bija klāt. Gar zāles malu, iegrauzis nišu zāles sienā, tecēja avots. Lāpas gaismā ūdens šķita tumšs kā piķis. Nedaudz pagājis gar to, Ēriks atrada tādu kā baseinu, iespējams, vēl vienu tā paša vai cita avota izeju. Spēcīgs avots! Izskatījās, ka ūdens vārās, bet tā, protams, nebija, ūdens bija ledaini auksts. Gar tā malām bija akmeņi, pareizāk, ne akmeņi, bet jaunu kolonnu vietas, bet ūdens bija mainījis vietu, un kolonnas bija beigušas augt sēdēšanai tieši piemērotā augstumā.

Ei! Ēriks paklusu iesaucās, nāciet šurp, kas vēlas, te ir kur ērti apsēsties.
Viņš iekārtojās uz viena akmens.
Nez, te ir tik skaisti, vai te tiešām neviena nav, vai, vismaz kāds gars nav tās aizbildnis? Šai pasaulē esot daudz dievu, un maģija arī.

[Ausminta]

Dženaro sekoja Ērikam.
Oho, piegājis pie avota, itālis aizgrābti iemērca tajā brīvo roku. Ledains. Patīkami ledains pat. Atmodinošs. Viņš lēnām pasmēla saujā nedaudz ūdens un pagaršoja. Aukstuma garša, tā bija visstiprākā. Tad viņš apsēdās uz vienas no kolonnām un domīgi raudzījās burbuļojošajā straumē, kas izskatījās kā melna lava. Lāpas liesmas mestie atspīdumi tajā. Cik aptuveni viss. Kāda gan ir atšķirība starp aukstu un karstu, ja dzeļ abējādi?
Ērika uzsauciens atmodināja Dženaro no sastinguma.
Nu ko, skatīsimies, kas šodien paredzēts mielastā, itālis noteica un piecēlās. Vispirms iestiprinājis lāpu kaut kur starp stalagmītu? stalaktītu? mežģījumiem, viņš noņēma no pleciem somu, labsajūtā izstaipīdamies un izvilka no tās vīnu, plāceņus, vai kas nu tie bija, žāvētos augļus, kas sakarā ar viņa gavēšanu bija ietaupījušies pietiekoši daudz, un atsēdies ķērās pie pusdienošanas, kamēr ausis un acis varēja mieloties ar pazemes avota valodu un spirgto mirgu.
Ziniet, es domāju, ka mēs drīz vien kādu satiksim. Kā es te stāvu, vai, pareizāk sakot, sēžu.

[Roviela]

Piekrītu, Ēriks pamāja itālim, ķerdamies pie ēšanas. Lai arī, ko saprast ar "drīz". Mēs izgājām cauri vienai zālei, šī ir otra. Te vēl neviena nav. Varbūt vajag trīs, varbūt, septiņas, deviņas vai visas divpadsmit zāles iziet, pirms nonāksim paredzētajā vietā. Paskat - pirmajā zālē, kolonnas bija gandrīz baltas, šīs te, viņš pamāja ar roku, ir zeltainas, un pie ieejas tās bija gaišākas nekā te, vidū. Varbūt jāiet, līdz tās būs sarkanas? Vai melnas?

Ķirurgs brīdi paklusēja. Nē, melnas es nevēlētos. Nu, kaut kā...
Viņš pameta acis uz Tesu. Kā potītei?

[Hikari]

Robina sekoja pulciņam vairāk vērojot apkārtni un neiesaistoties nekādās sarunās. Sievietei šobrīd ļoti pietrūka digitālās fotokameras. Viņa sīki aplūkoja katru mazāko izcilnīti un zināja, ka viss šis ir ļoti vērts, lai nofotografētu. Kāpēc gan viņai bija jāatstāj fotoaparāts jau pašā sākumā?! Robina nopūtās un, īpaši neieklausoties sarunās, kuras norisinājās apkārt, turpināja gājienu uz priekšu.

[Ausminta]

Ā, tu jau sāc meklēt kādas simboliskas sakarības? Ko var zināt. Dženaro sacīja, nolauzdams gabalu maizes.
Melnas nemaz nebūtu tik slikti. Ar melniem velniem un tamlīdzīgi, vīrietis fantazēja. Vai pūķiem. Vai vismaz princesēm. Melna zāle ar baisām sarkanām gaismām, un tās vidū balts izgaismots altāris, uz kura...
Ek, paliek vēsi, viņš noteica sadzīviskā intonācijā un pieliecies izvilka no somas apmetni, to atritināja un uzmeta plecos.
Vai nav glauni? Šis apģērba kods man patīk tīri labi, Dženaro apmierināti novērtēja pārvērtības. Tad turpināja ēst.
Robin, nāc taču atpūsties un iestiprināties, Dženaro paplikškināja plaukstu uz blakus kolonnas, pamanīdams pienākušo sievieti. Uzcienāšu ar vīnu un pat apsolos nepiedzirdīt, viņš smīnīgi piebilda.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 17.04.2006 13:21

[Roviela]

Ne gluži simbolus, Ēriks domīgi atbildēja, drīzāk - sev pierastās pasaku pasaules stereotipus. Nu tur - trešais tēvadēls, trejdeviņas karaļvalstis un tā tālāk. Kaut kā iekšēji gaidu, ka mūsu piedzīvojums arī ritēs pa tādām ierastām sliedēm. Ja jau te ir tā maģijas pilnā pasaule!

Bet tā pilnīgi un galīgi var nebūt. Pēc troļļiem tieši te un tagad es neilgojos, viņš pasmējās.

Parakājās pa somu un nopūtās It īpaši tagad, kad veselu mūžību nav kārtīgs gaļas gabals ēsts.
Piespiedu veģetārā iztika un tā pati trūcīga, ķirurgam nemaz negāja pie sirds. Vismaz speķi būtu iedevuši!

[Ausminta]

Trešais tēva dēls? Tādu es nezinu. Toties zinu par Tēseja maldīšanos pa labirintu un Mīnotaura satikšanu tā centrā. Uz ko gan es neceru, Dženaro piebilda, ar pēdu pasperdams ūdeni, pa pusei tiešām nogarlaikojies šajā vienmuļībā, pa pusei ķircinādams.
Zobenu nav. Nebūs arī Mīnotaura. Jaukie dievi par visu padomā jau iepriekš. Varbūt mūs gaida kādas psiholoģiskas mocības vai tamlīdzīgi, itālis prātuļoja. Vīnu? viņš pastiepa pudeli uz Ērika pusi.
Bet, ja jau mums katram ir sava maģiskuma izpratne, tad reālā atšķirsies no tām visām. Turklāt diez vai Viņi ir ieinteresēti, lai mūsu dzīve ritētu pa ierastajām sliedēm. Lai kas tie Viņi būtu.
Dženaro iemeta mutē vairākus žāvētos augļus un cītīgi ņēmās tos košļāt.

[Roviela]

Paldies! Ēriks paņēma vīna pudeli un, lai nekavētu pagastu, ielēja sev vienu nepilnu blašķi. To pašu, sudraba, ar ģerboni sānos.

Ak, tā jau ir grieķu mitoloģija. Ariadnes pavediens un viss tāds. Bet trīs apelsīnus arī nezini? ķirurgs pavilka itāli uz zoba. Tā nudien bija itāļu pasaka, cik nu viņš atcerējās. Un trīs princeses no pasakas par pazudušo atbalsi?
Viena, pareizāk vismaz divas psiholoģiskas mocības jau bija, Ēriks prātoja tālāk, vienmuļie, pelēkie lauki bez saules, kur nekas nenotika un nekas nemainījās, un par otru es uzskatu to, ko mums iedeva ceļā. Nekas, gan jau būs vēl!

Viņš bija paēdis, un spakojis visu atpakaļ mugursomā, tagad vienkārši sēdēja veroties tumšajā nerimtīgajā ūdenī.
Gribējās, lai kāds uzdziedātu. Viņš to darītu pats, bet... kad lācis uz auss ir uzkāpis, tad ir, labāk nemēģināt.

[Ouens]

Potīte ir darba kārtībā. Kas tad cits šai atliek? Tesa pasmējās, izņemot no somas kaut ko nenosakāmu un galīgi samīcītu.
Iemetusi to mutē, viņa konstatēja, ka tas ir kaut kas līdzīgs augļiem. Līdzīgs.

[Ungaarijas ragas...]

Meriona priecājās, ka Dženāro vairs viņai nepievērš uzmanību, tā bija labāk un pareizāk, no vienas puses. No otras... Par to viņa nemaz negribēja domāt, tāpēc pievērsās alas un pēc arī avota apbrīnošanai, izvēloties, kolonnu tālāk no Dženāro un tomēr, tā, lai lāpas gaismā kaut ko nebūt saredzētu. Noskaitījusi pie sevis pateicības lūgšanu, sieviete ķērās pie ēšanas, pie reizes izvelkot no somas, ko siltāku mugurā uzvelkamu.
Ar vienu ausi viņa ieklausījās Ērika un Dženāro sarunās, pat nemanīdama, ka klausās arvien ieinteresētāk, jo šo to viņa zināja, šo to ne, piemēram, par trim tēvadēliem, kā tur Ēriks sāka stāstīt. Bet tad sarunas apsīka un meriona pabeidza ēst, iegrimusi savās pārdomās. Varbūt šeit bija ceļš uz elli? Vai kaut ko līdzīgu ellei. Un, ja nu viņus tiešām gaidīja velni. Meriona juta pārskrienam pār muguru nepatīkamas tirpas, kā tas vienmēr gadījās, kad viņa atcerējās savu pagātni. Gluži automātiski Meriona satvēra rožukroni, ko staipīja sev visur līdzi un klusiņām pie sevis sāka skaitīt lūgšanas, virpinādama rokās mazās krellītes, pa vienai vien, pa vienai vien...

[Ausminta]

Ko nu zīmējies ar savām cittautu mitoloģijas un folkloras zināšanām, Dženaro tīri labsirdīgi attrauca Ērikam, saņemdams atpakaļ pudeli. Man bērnībā pasakas nestāsīja, gan jau tāpēc sāku savējās izdomāt. Bet es ceru, ka šīs pasakas autoriem iztēle neklibo un stāsts izdosies labs. Labs tas ir - interesants un piesātināts.
Ar laimīgām vai nelaimīgām beigām, tas šobrīd nelikās svarīgi, turklāt, kas īsti ir laimīgs un kas - nelaimīgs... Kurš gan to zina. Varbūt tieši tas bija patiesais sāls šajā ceļā, šī atšķiršana? Šie jautājumi? Kuru gan netrūka nekad.
Viens jautājums neatlaidīgi urbās Dženaro prātā, un tam viņš neredzēja viennozīmīgu atbildi. Bet no šīs atbildes bija atkarīgs daudz. Vai viņus šeit varēja sagaidīt nāve?
Paēdis, padzēris un sakravājies, Dženaro paņēma lāpu un, gaidīdams pārējos, atkal atsāka vērot tumšo ūdeni, saraucis pieri, aizdomājies.
Kā jums šķiet. Vai šeit iespējams nomirt? Pa ceļam, šajos pārbaudījumos vai kas nu tie būs un ir. Vai tas tiktu pieļauts?

[Roviela]

Nu tu! Jā, reizēm nākas atcerēties, kāda dresūra bija bērnībā jāpārdzīvo, labāk neatgādini, Ēriks iesmējās, bet pasakas - tas bija saldajā ēdienā.

Viņš, redzot, ka pārējie arī jau beiguši atpūtu, piecēlās, izstaipījās un paņēma lāpu.
Tikai diezin vai šis, mūsu stāsts atkārtos kādu jau zināmu pasaku. Vajadzētu būt kaut kam pavisam jaunam.
Par to domājot, viņš sajuta prieku, kā vienmēr, kad sāka kāpt klintīs, kur nevarēja zināt, kā būs un kas sagaida. Tagad bija līdzīgi. Visu varēja pieciest nezināmo piedzīvojumu dēļ.

Nomirt? ķirurgs aizdomājās par Dženaro jautājumu. Zini, man šķiet, ka var gan nomirt! Tiesa, katram mums iedalīja spēju saprast kaut ko citu... varbūt ir svarīgi, lai esam visi kopā, tad iespēja tikt līdz galam būs lielāka, bet es šaubos, ka mēs esam tiktāl pieskatīti, ka nevarētu nomirt. Un, viņš tēloti stingri paskatījās uz itāli, neiedomājies izmēģināt! Par meitenēm padomā, ja ne kā savādāk.

[Ausminta]

Dženaro iesmējās par pēdējo Ērika izteikumu.
Kas zina, kas zina, viņš savilka ļoti nopietnu seju, kā apsvērdams interesantākos gandrīz-pašnāvības mēģinājumus. Bet, ja meitenēm būtu jācieš, nē, nē, to nu nē. Mm... tomēr, meitenes, jūs ļoti skumtu, ja es nomirtu? Dženaro ķircinājās.
Tad skatiens neviļus uzdūrās attālāk rožukroni skaitošajai Merionai, lūpas savādi noraustījās un smaids pazuda. Viņš novērsās.
Nu, ko - ejam. Uz to elli vai kur, itālis strupi noteica un pagriezās iepriekš ietajā virzienā.

[Ungaarijas ragas...]

Pabeigusi, Meriona, savākusi savas mantas, sekoja pārējiem, jorpojām rokās turēdama rožukroņa krelles.
Par nāvi nevajag jokot, viņa nospiestā balsī ierunājās, tā mēdz šādus jokus dzirdēt un ņemt tos par pilnu. Un pašnāvība ir viens no lielākajiem grēkiem, ko vien var izdarīt.
Kas viņu dīdīja sākt par to runāt? varēja klusēt un turpināt ceļu, it kā nekas nebūtu noticis. Šī pasaule viņu nevis stiprināja savā pārliecībā, bet grāva viņas ticību un cik ātri. Vai varbūt viņa necentās pietiekami stipri?

[Roviela]

Interesanti! Ēriks nodomāja, paskatoties uz Merionu. Viņa ir katole, rožukronis ir nepārprotams, bet runāt par nāvi tā, itin kā tā būtu patstāvīga dzīva būtne, kas varētu izdzirdēt tādus vārdus, nevis Dievs... jā! Interesanti gan.
Meriona, nāve nenāks ātrāk, pirms visaugstais tai nebūs tā noteicis. Pareizāk, tā viņš gribēja teikt, bet nolēma paklusēt. Viņš nebūt nebija pārliecināts par pašnāvību kā par lielāko grēku. Pārāk daudz jau bija paspēts piedzīvot gadījumu, kad cilvēks lūdzas nāvi, bet neviens nevar viņam to dot. Tad jau senie grieķi bija žēlsirdīgāki - tas bija patiešām uzticama drauga pienākums, izpildīt tādu lūgumu bezcerīgos gadījumos, un Ēriks juta, ka viņš nespētu nevienu par to nosodīt, un, pat, jā, iespējams, arī pats spētu gan izdarīt, gan arī palūgt.

Nē, pagaidām vienkārši dziļāk, Ēriks atbildēja Dženāro tikai tad, kad jau pats stāvēja nākamās ejas sākumā. Tā veda lejup, stāvāk nekā agrāk, un vairs nebija sausa, bet viet vietumis pa to tecēja ūdens.
Un pēc tā, ka te paliek vēsāks, es spriežu, ka ellei mēs gluži netuvojamies, viņš konstatēja balsī, ka nevarēja saprast - smejas vai runā nopietni.

Ēriks uzmanīgi spēra pirmos soļus šeit - nevar zināt, var gadīties, ka eja ir slidena, bet nē, šķita, ka te grīdu neveido smalkais māls, kas ūdenī būtu tīras ziepes, un aļģes arī tādā dziļumā neaug.

Nāciet droši! Nav slidens.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 19.04.2006 08:31