Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Roviela]

Ēriks mazliet pasmīnēja, bet tobrīd noplīvoja lāpa, un diezin vai kāds to pamanīja. Viņš piekrita Dženaro. Diezin vai viņa ļausies izvilkties, bet tas jau neliedz rādīt, cik labi ir laukā! Iznākt ārā var tikai viņa pati. Kā Amaterasu, kuru no alas izvilināja jautra mūzika un citu dievu smiekli, viņš iedomājās un pēkšņi sajutās gauži uzjautrināts par šādu salīdzinājumu. Meriona... jā... par daudz skaista un ziedoša, lai nerastos aizdomas par iemesliem, kas viņu ieveduši klosterī. Lai kā tas būtu, bet priekšā varēja gadīties tādi piedzīvojumi, ka palikt savā šaurajā alā viņai varētu kļūt neiespējami.

Izdzirdis kluso izsaucienu, viņš arī pagriezās, lai redzētu, kas noticis. Īsti saskatīt nevarēja - Ēriks bija pašā priekšā, bet tas, kurš kliedza - aizmugurē, bet tā izskatījās, ka nekas bīstams nav atgadījies. Kāds, pareizāk, kāda paklupusi, vai?
Viņā ierunājās ārsts. Nolēmis apskatīties, vai viss labi beidzies, Ēriks ātri aizsteidzās pie pakritušās. Ā! Tā ir Tesa.

Celies augšā! viņš padeva roku. Viss kārtībā?

[Hikari]

Robina noraustījās tajā brīdī, kad kāds iekliedzās un bija dzirdams būkšķis. Sieviete strauji pagriezās uz skaņas pusi un pamanīja, ka tā ir Tesa. Viņa piesteidzās klāt un uzlūkoja Ēriku, kurš stāvēja blakus. Tad, pagriezusies pret Tesu. Ceru, ka ar Tevi viss ir labi! Robina raizīgi sacīja.

[Ouens]

Tesa saņēma Ērika pastiepto roku un uzslējās kājās.
Jā, liekas, viss ir kārtībā, paldies. viņa atbildēja Robinai un Ērikam, taču tad saviebās.
Nekas nopietns, tas ir tikai zilums. Tesa noteica.

[Roviela]

Ēriks pašūpoja galvu.

Paturi, lūdzu, lāpu! viņš to iespieda rokā Robinai. Tad notupās uz ceļiem un rūpīgi, ar abām rokām notaustīja Tesas potīti un kāju līdz ceļgalam. Meitene var sajust, cik spēcīgi un prasmīgi, bet arī saudzīgi ir viņa pirksti. Kārtīgi pabeidzis izmeklēšanu, ķirurgs piecēlās kājās.

Jā, zilums būs, bet vairāk nekas nav noticis, viņš uzsmaidīja, paņēma lāpu atpakaļ no Robinas un nedaudz pagriezās iešanas virzienā. Ejam tālāk?

[Ausminta]

Dženaro jutās mazliet vīlies. Bet ne jau par lūzuma vai mežģījuma neesamību Tesas kājā, viņas jaukajai kājiņai viņš vēlēja tikai labu. Vai precīzāk sakot, vēlēt nevēlēja neko - tāpat bija laba, viņš neviļus pasmaidīja, turot lāpu virs Ērika un meitenes un vērojot, kā Ēriks profesionāli iztausta cietušās kāju.
Tu jau esi tik lecīga, ko tad šoreiz nepārleci? vīrietis nespēja noturēties nepazobojies.
Kad ejam - ejam, Dženaro atteica zviedram un atsāka soļot uz iepriekš ieto pusi, zāles centru.
Kāds redz izeju?, viņš skaļi vaicāja. Zāle bija paliela.

[Ouens]

Tesa pasmaidīja, kad Ēriks bija beidzis izmeklēt viņas kāju.
Tas nebija nepieciešams, bet - paldies.
Tad, pagriezusies pret Dženaro, meitene jautri atteica
Lecīga? Es? Nu, tu būsi mani ar kādu sajaucis...

[Roviela]

Bet lūdzu!
Lecīga nav, bet auša gan! Ēriks pie sevis pasmējās. Kad kāja sāks pampt, tad būs par vēlu to pasaudzēt.
Tad viņš izmeta no galvas Tesas sasitumu - bet cik viņai glītas kājas, tomēr, - un pievērsās itāļa jautājumam.

Iesim vien taisni, kamēr tas iespējams, Ēriks ierosināja. Pagaidām nevienu eju neredzēja, bet tāda varēja slēpties aiz jebkuras kolonnas, un, galu galā, viņi vēl nav aizgājuši līdz zāles malai.

[Ungaarijas ragas...]

Vīriešu kaismīgās runas saplūda dunoņā augstajā, katedrālei līdzīgajā zālē. Meriona jutās kā baznīcā, vēl tikai trūka ērģeļu, altāra un krusta. Meriona noslēdzās no abu vīriešu runām, galu galā, lai cik tas nebūtu grūti atzīstams, daļēja taisnība viņiem bija un, ja nebija ko atbildēt, tad labāk bija paturēt muti ciet. Kau viņa agrāk tā būtu spējusi - turēt muti ciet un nevirināt pie katras mazākās izdevības, bet ko nu, kas darīt padarīts.
Aizmugurē atskanēja kliedziens un Meriona pacirtās uz to pusi, lai redzētu, kā vairāki no viņu bara metas appuišot meiteni, kas bija pakritusi. Nokonstatējusi, ka viss ar viņu kārtībā, Meriona pagriezās un atkal sāka vēot tumsā slīgstošo pazemes zāli, jo lāpa bija pie Dženaro, bet Dženāro bija atgājis nost. Bet lāpas gaisma jau tāpat nesniedzās tik augstu un tālu.
Dženaro prasīja par izeju, Ēriks ieteica iet tālāk. Meriona atsāka iet, klausīdamās, kā soļu atbalss atsitās pret alas sienām. Kā dobji sirdspuksti, gluži nevilšus Meriona sāka soļot vēl ritmiskāk, tā lai tiešām tas izklausītos pret sirdspusktiem.
Vai tā varētu skanēt Dieva sirdspuksti?

[Ausminta]

Dženaro gāja vien tālāk uz priekšu, kā Ēriks bija ierosinājis, joprojām pētīdams minerālu rakstus, pat mazāk kā meklēdams ejas aiz kolonnām. Drīz varēja nojaust pretējo zāles malu, un, tuvojoties tai, kāda vieta sienā pustumsā izskatījās ...
Vai man tikai šķiet, vai tā ir eja?

[Roviela]

Ēriks piegāja tuvāk vietai, uz ko ar lāpu rādīja Dženaro.
Man arī tā izskatās.
Viņš piegāja vēl tuvāk. Tur ir eja! Un tā ved lejup.

Lāpas uguns ķirurga rokā noraustījās vienreiz, tad otrreiz. Paskatījies uz to, viņš ieraudzīja, ka lāpa tūlīt tūlīt dzisīs. Aizdedzis jaunu, Ēriks devās uz priekšu.

[Ausminta]

Arī Dženaro lāpas liesma tuvojās sava mūža nobeigumam, viņš iededza otru, kas iekvēlojās ar drošu un spožu gaismu. Izdegušo viņš atstāja turpat zemē. Tad pagriezās pret eju. Joprojām lejup.Tiešām kā ellē kāptu.
Nāc vien, Merion, pie mana drošā un gaišā sāna, priekšā šaurs un baiss ceļš, Dženaro sagaidīja Merionu pienākam pie ieejas un sacīja, acīm dzirkstījot. Spēle. Viņam tā patika viņas tikumiskais aizstāvīgums, tas bija tik aizkustinošs. Un izaicinošs, tai pat laikā. Viņam kā izaicinājums, vai drīzāk viņš labprāt to par tādu pieņēma. Jo šī būtne Dženaro interesēja.

[Ungaarijas ragas...]

Jaunās lāpas gaismā Dženaro varēja pamanīt smaidu, kas atplaiksnīja sejā, pēc viņa vārdiem, tikai acīs nekā nebija, tajās vīdēja vien piesardzība.
Uz mēls jau atkal dīdījās visādas piezīmes, kas agrāk būtu tikušas palaistas, lai skrien, bet tagad, Meriona tās norīja un sakniebusi lūpas, sekoja Dženaro. Tiesa izvairīdamās viņam būt tik tuvu klāt, cik varbūt vīrietis vēlētos. Sieviete vien raudzījās tumsā, kas glūnēja apkārt un uzmanījās, lai neaizķertos kaut kur. Viņa juta pašpaļāvības uzplūdu, varbūt Tas Kungs bija uzklausījis viņas lūgšanas.

[Ausminta]

Dženaro kādu brīdi gāja klusēdams, vērodams ceļabiedri. Piesargās. Un apņēmīgu tēlo.
Merion. Nu pastāsti. Kā tu nonāci pie tādas izvēles? Dženaro balsī jautās patiesa interese.
Zini, viena mana bērnības draudzene arī ir mūķene. Klāra. Viņa jau no bērnības bija tāda... lēnprātības iemiesojums un tik apgarota. Citur kā vien baznīcā vai klosterī... nezinu, būtu grūti viņu iedomāties.
Dženaro aizslīdēja atmiņās. Kā ēņģelis. Jā, viņš toreiz mēdza vērot viņas seju baznīcā lūdzot, tā vienmēr bija tik pārpasaulīgi skaista, un viņš arī bija gribējis būt tikpat svēts. Bet nekad tikai svēts. Vienmēr bija kas vairāk. Klāra tikai smaidīja savu rimto smaidu, kad viņš to stāsīja. Viņa nesaprata.
Dženaro atmodās.
Un tu? Man liekas - tev tas ir citādāk.

[Ungaarijas ragas...]

Meriona saspringa, kā tas bija vienmēr, kad viņu sāka iztaujāt par pagātni.
Iestājos klosterī pirms gada, viņa klusi iesāka, jo alas tā pat visu atbalsoja, vēl esmu novice. Kā es nonācu pie tādas izvēles? Sapratu, ka esmu dzīvojusi pārlieku grēcīgu dzīvi. No sākuma domāju aizbēgt no tās un no visas pasaules, atdod sevi Tam Kungam, bet tad sapratu, ka tā ir man dotā iespēja labot to, kas labojams un izprast nodarīto.
Meriona gāja, skatīdamās sev zem kājām un vēlējās, kaut būtu bijuši kādreiz tik garie mati, kas aizsegtu viņas seju, tā lai neviens neredzētu. Viena no cenām, kas bija jāmaksā par tuvošanos Dievam un vēl joprojām bija mirkļi, kad viņa to nožēloja.

[Hikari]

Robina sekoja gājējiem un atkal bija iegrimusi klusēšanas dziļajos un skumjajos ūdeņos. Sieviete jutās ļoti nogurusi un pati nespēja saprast, kāpēc. Robina klusi nopūtās tā, ka neviens nesadzirdēja un turpināja ceļu, prātotjo, tic tad ilgi vēl būs jāiet.

[Ausminta]

Bēdzēja tomēr gan. Dženaro pasmaidīja par Merionas atbildi un izvairīgo, nolaisto skatienu.
Kas gan varētu būt tik grēcīgs... Bet to viņš neprasīja. Viņa arī neatbildētu. Tā vietā:
Tev nepietrūkst dzīves krāsainības?
Neatzīsies. Varbūt pat sev ne. Lūgsies, nožēlos. Bet pati tik krāsaina. Skaista. Puķe. Sen nekas nav rakstīts. Varētu par viņu. Jā. Nē. Vēl ne. Vēl nekā nav.
Ēnas spēlējās Dženaro sejā, un acīs spēlējās domu radītās izteiksmes.

[Roviela]

Ēriks gāja pa priekšu. Līdz viņam aizskanēja aizmugurē notiekošā saruna, bet viņam īsti nebija gribēšanas tajā piedalīties. Tiesa, viņš arī juta, ka šī vieta nu reiz ir tāda, ka rodas vēlēšanās izkratīt sirdi.

Ceļš pamazām veda dziļāk un dziļāk.

[Ungaarijas ragas...]

Meriona uzmeta īsu skatu Dženāro un saprata, ka tā bija kļūda. Viņa aši novērsās, bet sirds nodevīgi ietrīsējās.
Kungs, lūdzu neuzliec man arī šo pārbaudījumu, Es zinu, Tev ir tiesības tādu uzlikt un tu neuzliksi vairāk, kā es spēju nest. Labi, Kungs, arī šo es izturēšu.

Manā dzīvē bija par daudz krāsainības, krietni vien par daudz... pēc klusuma brīža sieviete strupi atbildēja, kas norādīja uz to, ka, ja arī turpmāk Dženāro mēģinās ko taujāt par viņas pagātni, tas būs jāvelk kā ar knaiblēm laukā. Turklāt tagad vēl bija jaušama gandrīz nemanāma atsalšana pret vīrieti, lai arī Meriona to centās neizrādīt.

[Ausminta]

Dženaro sajuta vēsumu Merionas atbildē, un šis vēsums viņam savādi iedzēla.
Nekā tev nav bijis par daudz! viņš kaislīgi, gandrīz naidīgi iesaucās, bet uzreiz aprāvās.
Rokas neviļus savilkās dūrēs, viņš novērsās un saknieba lūpas.
Ir. Jau ir. Ha. Šī tumsa. Un viņa ir pārāk skaista. Pārāk tuvu. Pārāk kārdinoši neaizsniedzama. Ak, lai nolādēts.
Atvaino, viņš strupi piebilda, stingi skatīdamies sev priekšā, kur attālāk pustumsā vīdēja Ērika kustīgā mugura. Viņš piepeši jutās tik smags.
Nebūs. Nekad. Nepārkāpjami. Jā. Nē! Nolādēts. Nolādēts. Tumsa, pie visa ir vainīga tumsa.

[Ungaarijas ragas...]

Meriona tā kā satrūkās, pēc Dženāro izsauciena, bet tad nomierinājās un vēl pēc brīža mierīgi atteica:
Ir jau labi.
Nez kāpēc mēs vienmēr iedomājamies, ka zinām par otru visu tik labi, ka spējam noteikt viņa robežas, sieviete pēc klusuma brīža domīgi noteica, raudzīdamās rēgainajās ēnās, ko meta lāpu gaisma.