Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Ného]

OOC: Njemot talkaa to, ko esmu pateicis ATD pavedienaa jums vajadzeetu turpinaat savu celjojumu.

Celjotaajiem aiz muguras pazuda alas ieeja nogriezhoties alaa ap stuuri. Kaadas piecas minuutes ejot vinji sasniedza savu kaarteejo shkjeersli - alas eja sazarojaas. Nu bij jaaizveelas, kur iet - pa labi, pa kreisi vai taisni.

OOC2: Nu jums pashiem jaatiek taalaak.

[Ausminta]

Tikmēr viņi bija nonākuši pie ceļa sazarojuma.
Ejam pa labi? Dženāro ierosināja, ar lāpu paspīdinot katrā ejā, bet apstādamies pie tās, kas iegriezās pa labai rokai. Tikpat labi kā pa kreisi vai taisni un tomēr izklausās labāk.
Viņš domīgi raudzījās tumsā. Visas ejas veda lejup. Šķiet, viņi devās pazemē. Varbūt uz kādu pazemes pili ar apburtu princesi iekšā. Un pūķi, protams.

[Roviela]

Ejam pa labi! Ēriks piekrita.

Viņš pieliecās un ieskrāpēja grīdas segumā bultu. Tiešām, vai nav vienalga, uz kuru pusi, ja ceļš nav zināms.

Tad pacēla lāpu sāņus augstāk un uzsāka ceļu lejup. Ala viņam pagaidām patika - diezgan silts, nav slapjš, un skaistums! tādi minerālu veidojumi, ka neatskatīties.

[Ungaarijas ragas...]

Meriona centās turēties citiem līdzi, vienlaikus priecādamies par skatu, kādu raisīja, lāpu mestā gaisma. Vēl nekad viņa nebija nonākusi alās, tādās alās.
Tiesa, viņai piepeši sāka uzmākties neliela klaustrofobija, kā jau tas gadījās tādās vietā.
Palīdzi man kungs, savai pazemīgai kalponei, pacietīgi un bez kurnēšanas panest šo un arī pārējos, kas nāks pārbaudījumus. Es zinu, ka tas ir darīts tikai manā labā un man tas ir pazemīgi jāizcieš. Tāpēc es vēršo pie tevis, kungs un lūdzu tavu palīdzību... Amen pēdējie vārdi izskanēja kā kluss čuksts, pirms Meriona pārmeta krustu, ievilkdama elpu, lai nomierinātu satraukto prātu.

[Ausminta]

Turpinot ceļu lejup, Dženāro ausis aizsniedza lūgšanas čuksts, lūgums pēc palīdzības. Gan ne viņam - Dievam. Tā bija Meriona.
Kas tad nu, Merion, vai tev bail? Dženāro pagriezās pret sievieti un teica nopietni, gluži vai rūpīgi. Šīs vēsās, tumšās alas, tās laikam darīja viņa sirdi siltāku, viņš pie sevis pasmaidīja. Un Meriona. Lāpu gaismā viņas īsie, rūsgani brūnie mati īpatni mirdzēja. Savāda. Baiļpilna, un tomēr drosmīga. Bet tāda kā .. sargājama. Viņš sāka iet Merionai līdzās un, pacēlis lāpu augstāk, vēroja viņas seju.

[Hikari]

Robina bija klusēot sekojusi līdzi bariņam un pētījusi apkārtni. Sieviete prātoja, cik ilgi viņi šajās alās varētu atrasties. Kad grupiņa bija nonākusi pie ceļa sazarojuma, Robina ilgi lūkojās visās trijās ejās bet tad, sadzirdējusi balsi, kas vēstīja, ka labāk iet pa labi, sieviete piekrītoši pievienojās. Ejot lēnām uz priekšu, Robina vēl joprojām centās nopētīt visu iespējamo, kas bija šeit apkārt redzams.

[Ungaarijas ragas...]

Meriona nervozi norija siekalas, tomēr lāpas gaisma un Dženaro tuvums mazliet nomierināja.
Neliela klaustrofobija, pāries... viņa klusām noteica. Un pati pie sevis nobrīnījās, kāpēc. Uz vienu īsu brīdi prātā pazibēja klostera celles, bet sieviete tās domas aizraidīja. Bija grēcīgi domāt, ka klosteris viņai iedzītu bailes no alām. tas vienkārši bija smieklīgi.
Gribot negribot, iedomājos, ka mēs esam pazemē un liekas, ka pēkšņi tas viss apkārt var sagrūt, tā vienkārši... Meriona pēc maza klusuma mirklīša ierunājās, arī runāšana palīdzēja. Sieviete pasmīnēja: Smieklīgi, ne? Kaut kas tik varens patiesībā nevar tik vienkārši sagrūt...

[Ausminta]

Sagrūt... Diez vai tas notiks.
Dženaro neviļus pasmaidīja, vērdamies Merionā, kura jau šķita atguvusies no bailēm.
Tad tevi baida šaurība, ne tumsa?, viņš noteica, vairāk secinot kā jautājot un domīgi pavērās uz priekšu, kur tālumā, dziļumā bija viņu ceļa gals, vismaz kāda ceļa posma gals. Vismaz tik daudz viņš uzdrošinājās domāt.
Man patīk šeit iet. Es jūtos ... dzīvāks. Tieši tumsas, labirinta dēļ. Tas ir kā iet sevī.
Bet tu jau laikam neej sevī. Tu ej svētceļojumā,
Dženaro uzlūkoja Merionu.

[Ungaarijas ragas...]

Arī iešana svētceļojumā ir iešana sevī, Meriona atbildēja, Bet šo laikam nevar gluži nosaukt par svētceļojumu. Tik un tā tu kļūdies apgalvodams, ka es neeju sevī. Iespējams šis neparastais ceļojums būs tas, kas man liks ieiet sevī tik dziļi, cik dziļi to nespēju izdarīt pat lūgšanu laika.
Un es ceru, ka spēšu ieiet tik dziļi, lai spētu beidzot izsvēpēt tos dēmonus, kas paslēpušies manī un lūdzu, Kungs, palīdzi man reiz tikt ar tiem galā!

[Ausminta]

Sevī, nevis Dievā? Dženaro tēloja izbrīnu. Tad jau mums gandrīz pa ceļam, viņš piebilda ķircinoši.
Idejiski. Gandrīz.
Reliģija arī ir liela šaurība. Tajā tev neslāpst? viņš jautāja mazliet tā kā viltīgi. Jo viņa izskatījās no brīvajām. No tām, kuru sirds ir plaša un domas daudz neieslodzītākas un dabiskākas, kā to prasa sistēma, ko sauc par Baznīcu. Varbūt viņš kļūdījās. Bet viņas rudie mati bija tik nodevīgi dzīvīgi. Un atbildes bija tik uztraukti aizstāvošas, ka likās: viņa par savu patiesību centās pārliecināt pirmāmkārtām pati sevi.

[Ungaarijas ragas...]

Kā gan mēs varam ieiet Dievā, kamēr neesam iegājuši sevī? Meriona iesāņus pameta skatienu uz Dženaro, neapzinoties, ka uz lāpu gaismā un tādā pozā, tās izskatās kā divas tumšas, noslēpumainas akas.
Reliģija ir liela šaurība tikai tiem, kuri nav tai atdevuši sevi. Tiem, kuriem nav kam ticēt, kuri raduši paļauties uz visa izskaidrošanu. Taču man ir kam ticēt, man ir uz ko paļauties, lai arī cik grūti man klātos un es zinu, ka Viņš mani nepametīs, lai arī kā liktos un viss, kas notiek, notiek tikai tāpēc, lai es spētu mācīties, lai es redzētu savas kļūdas un par tām atbildētu! Ja slāpst, tad vienīgi pēc vēl lielākas ticības Viņam. sieviete runāja arvien kaismīgāk, ik pa brīdim paraudzīdamās uz vīrieti un žestikulēdama ar rokām.

[Roviela]

Varbūt Merionai šķita, ka viņa runā klusām, varbūt tā bija tiesa, bet šī ala uztvēra visas skaņas, tās atbalsoja un pastiprināja, atgriezdamās pie runātāja no visām pusēm reizē, un tāpat reizē kaut kur izgaisdama alas dziļumos.
Tieši skaņa bija tā, kas pateica Ērikam, ka priekšā ir lielāks tukšums, pirms vēl tas bija redzams. Un tad - pēc pāris soļiem, lāpas atspīdums strauji izgaisa kaut kur neredzamos augstumos, kur, laikam jau! bija griesti. Viņš bija iznācis tādā pazemes zālē, kuras apjomu un izmērus varēja tikai minēt. No augstajām velvēm vēl atbalsojās Merionas beidzamie vārdi - "..tad vienīgi pēc vēl lielākas ticības Viņam".

Viņš sagaidīja abus - Merionu un Dženaro, pirms klusi iebilst. Tas skanēja kā katedrālē.
Nē, mums ir dota mūžība kopā ar viņu, un īsa dzīve, lai pierādītu, ka esam tās cienīgi. Īsa dzīve kā cilvēkiem, ne kā eņģeļiem un ne kā dēmoniem. Es uzskatu, ka dzīves laikā ir jāpaliek cilvēkam. Un tas ir daudz grūtāk, nekā tiekties uz pilnību vai iet pazušanā. Bet tam mēs esam radīti, tāda mēraukla ir dota. Tas ir viss.

Lāpas gaismā var saskatīt, ka Ēriks smaida. Katedrāles iespaids bija tik spēcīgs, ka viņš atļāvās turpināt: Merion, nevajag neko pārlieku! Nevar izpirkt pagātni ar labiem, bet citiem darbiem nākotnē. Ir kļūdas, kas ir labojamas vienīgi tās vairs neatkārtojot, un ir tādas, kuras nevar labot nekad. Atliek dzīvot tā, lai tās otrās tīši neizdarītu un lūgties, lai Viņš novērš to, ko novērst nav mūsu spēkos.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 30.03.2006 14:41

[Ausminta]

Ak jūs ticētāji! arī Dženaro iekaisa un pacēla balsi, skaņa atbalsojās pazemes zāles velvēs, bet to viņš nemanīja. Padevīgie! Es ticu sev, jo tas ir vienīgais man droši zināmais mērs. Jā, varbūt ir kaut kas augstāks. Bet ja Viņš ir, tad Viņš ir gana stiprs, lai Viņam nebūtu nepieciešama mana padevība, Viņam nav vajadzīgi putekļi pie kājām un himnas blējošas aitas mūžam nemainīgā paradīzē, Viņš pats ir uguns. Ja tā nav, kāpēc tad cilvēkā ir vēlme meklēt, augt, izaicināt sevi? Ak Sātana darbs, ko? Jā, tikai lūgties vajag, grēkus nožēlot, un mūžīgs miers pārpludinās tā, ka mēs noslīksim tā žēlastībā un kā tādi līķi neredzošām acīm peldēsim uz Mūžīgo Dzīvi. Phe!
Vīrietis ievilka saraustītu elpu un nikni turpināja.
Kļūdas! Ak grēki, kas jānožēlo? Paši pieļaujam, paši maksājam, paši mācāmies vai nemācāmies. Es netaisos lūgties, lai man tās atņem, es labāk prasu, lai dod man pārbaudījumus vēl neskaitāmus, kur es varu kļūdīties vēl desmitkārt un tikt vēl tālāk, degt un nekad nebūt mierā.
Dženaro strauji apklusa un beidzot pamanīja viņu ierašanos pazemes plašajā alā, kas līdzinājās katedrālei. Dusmas pamazām norima. Viņš ievilka dziļu elpu, kā cenzdamies ietvert sevī šo tumšo, nezināmo plašumu.

[Roviela]

Par to pašu jau es arī runāju, Dženaro! Ēriks tāpat klusu un mierīgi turpināja, kad norima karstasinīgā itāļa kaismīgās runas atbalss.
Jā, kļūdas, paša izdarītas, bet ne grēki. Kļūdas, kuras es varu nožēlot, cik gribu, bet piedot sev nevaru, jo nekas vairs nav labojams. Lūk, no tām es gribētu, lai es taptu pasargāts. Es nevēlos zināt, vai spēšu mierīgi dzīvot tālāk, ja manas nevērības, slinkuma vai vēl kā dēļ mans draugs nokritīs no klints, kad mēs ejam kopā un viņš paļaujas uz mani. Es darīšu pilnīgi visu no savas puses, lai viņam nebūtu jāviļas un ne jau nu lūdzot Dievu! Pēc principa - sargies pats un Dievs tevi sargās. Bet ir nejaušība, ko es paredzēt nespēju. Lūk, to es piedzīvot negribētu. Pārējais viss ir jau dots, gan degsme, gan viss pārējais. Būt cilvēkam nav grēks, un tas nekādi nav jānožēlo un nav arī jāizpērk. Kāds miers! Vienkārši jādzīvo un nav nepārtraukti jālūdz piedošana par to, ka esi piedzimis cilvēks.

[Ausminta]

Lai būtu tā, Dženaro vairs neizklausījās īpaši ieinteresēts. Bet es piesargāties netaisos. Tā kā citiem iesaku uz mani nepaļauties.
Paredzamība, šis vārds viņam joprojām uzdzina nelabumu. Lai sers Ēriks plāno savu kārtīgo dzīvi, viņš savējo nekārtos un neparedzēs.
Dženaro paspēra pāris soļus dziļāk dabas veidotajā zālē un pavērās augšup, kur pretim stiepās simtiem mirdzošu stalaktītu.
Vai nav grandiozi, viņš aizmirsies ierunājās, izstiepis lāpu, cik augstu iespējams.
Un cilvēkam būt ir lielākais iespējamais piedzīvojums, itālis piebilda, nu jau gandrīz sapņainā intonācijā.

[Roviela]

Tieši tā, Ēriks piekrita, vērodams lielisko zāli un palēnām iedams tālāk.
Dzīve ir par īsu, lai to pavadītu Dieva ausī, viņš pačukstēja Dženaro tā, lai Meriona nedzird. Balss bija nedaudz skumja - lai nu kuram, bet viņam bija labi zināms, cik pārlieku īsa tā mēdz būt.
Bet galu galā katram tomēr ir šī izvēle - kā dzīvot, lai cik īss laiks tas nebūtu.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 31.03.2006 08:02

[Lia'angia]

Baiba klusēdama noklausījās karstasinīgā vīrieša runas dārdos, kas aizskanēja pa visu pazemi.
- Nja, ja nu kāds vēl nebija informēts par mūsu vizīti šeit, tagad noteikti ir, - viņa klusā balsī piezīmēja. Viņai negribējās daudz runāt - te bija pārāk skaisti, un skaistumu Baiba labāk baudīja klusumā. Ja nu vienīgi te iederētos kāda klusa mūzika - Baha ērģeles, teiksim...

[Hikari]

Robina klausījās biedru sarunās un lēnām gāja viņiem blakus. Sieviete nevēlējās gan neko piebilst, taču bija diezgan interesanti paklausīties. Domās piekritusi par to, ka cilvēkam būt ir ārkārtīgi interesanti, viņa vēl sev piebilda, ka arī īsti nezin, kā varētu būt tad, ja notiks kas negaidīts, jo šādā situācijā viņa taču vērl nekad nebija bijusi...

[Ouens]

Tesa satrūkās, dzirdēdama skaļi izteiktos vārdus. Viņa nedomāja, ka bija laba ideja blāustīties šeit - nevis tāpēc, ka varētu sākties nogruvums - šī vieta neizskatījās nestabila. viņai vienkārši likās, ka, lai nu kur, bet šeit labāk varētu paklusēt.
Aizdomājusies, Tesa paklupa pār kādu akmeni un krita, izgrūzdama klusu pārsteiguma saucienu.

[Ausminta]

Jā..., Dženaro novilka, turpinādams sajūsmināti aplūkot zāles sienu un griestu rakstus lāpu gaismā. Par Ērika čukstus izteiktu komentāru viņš uzjautrināts pasmīnēja un iesāņus paraudzījas ceļabiedrā.
Varētu viņu no tās auss pavilkt laukā, ko? Bet viņa jau neļausies. Tāda skaista sieviete, taisni žēl,
viņš atteica ar vieglu ironiju balsī. Gana klusi, lai Meriona nedzirdētu.
Te aiz muguras kāds iekliedzās, Dženaro apsviedās apkārt, matiem un lāpas liesmai noplīvojot. Piedzīvojumi sākas?
Kāda no meitenēm bija pakritusi, tumsā nevarēja saprast, kura.
Kas notiek? Viņš jau sāka ar acīm meklēt kādu ugunspļaujošu pūķi vai vismaz kādu ar arbaletu bruņotu neradījumu. Neko tādu gan nemanīja.