Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Ausminta]

Tu esi aristokrāts? Dženāro iepleta acis, ieraudzīdams ģērboni uz ````šķes sāniem. Ar zilām asinīm? Visu cieņu, ser! Ko tad nu es vēl varu iebilst. Vispār jau laikam nav arī citu variantu.
Dženāro parakņājās somā vēl mazliet un izmakšķerēja no tās korķaviļķi, ar veiklu kustību atvēra pudeli un kāri paostīja. Itālijas smarža.
Protams, miss, ka dāmas uzcienās! Dženāro atbildēja Kairai un piemiedza ar aci, Nāc tik tuvāk! Dāmām gan vajadzēja glāzes. Kristāla... viņš noteica skumīgi un nodrebinājās.
Nejēgā auksts. Un šis zemiskais slapjais krekls te neiederas. Še, es tev uzticu, ser Ērik, tu tikai neizdzer visu šo brīnumu un dāmām ielej pirmajām. Bet aristokrāti jau tādas lietas zin,, viņš mēļodams sniedza pudeli Ērikam, tad uzmeta plecos somu un aizstaigāja līdz kādam attālākam palielam akmenim. "Dievu" dotās drēbes bija tīri labas. Stilīgas pat, viņš uzjautrināts novērtēja - retro. Un ēdiens arī nebija slikts, viņš nolauza gabalu īpatnējās maizes un to notiesāja, kātojot atpakaļ pie pārējiem, pa starpai iekožot arī pa kādam žāvētam auglim un uzdzerot no pustukšās ūdens ````šķes. Jo vairāk ēda, jo vairāk gribējās, kā jau parasti pēc tādām "uzdzīvēm". Par laimi, košļāšana bija par nogurdinošu, lai rastos kāre aizrauties ar gastronomiskiem pārspīlējumiem. Un vēl gribējās gulēt. Baigi gribējās, viņš nožāvājās, tuvodamies pārējiem un visai sašļucis nometās vietā, kur bija sēdējis iepriekš. Domas planēja.

[Roviela]

- Nu esmu, esmu, jā, - Ēriks pasmējās, paņemdams pudeli no Dženāro un ieliedams sudraba vāciņā aromātisko vīnu. - Ne tas ko dod, ne arī traucē.
- Ja vienīgi uz kādas princeses roku pretendēt, cita labuma nekāda, - viņš turpināja mēļot, sniedzot vāciņu Kairai, - vai cienītā kundze nevēlas nobaudīt brīnumjauku eliksīru no Santa Kristiānas saulainajiem vīna dārziem?

Nākamā glāzīte līdzīgi tika piedāvāta Baibai, tad Robinai un Tesai. Pašās beigās viņš piecēlās un piegāja pie Merionas, kas bija atsēdusies drusku nostāk.

- Vai nevēlaties vīnu? - Ēriks piedāvāja, - šodien bija gara diena, spēkus vajag, sarkanais Itālijas vīns būs kā zāles pagurušai sirdij un dvēselei.

(OOC - ja Meriona izdzer vīnu, Ēriks pagaida, lai atdabūtu dzeramtrauku, ja atsakās, tad uzreiz iet atpakaļ. Ja mākslinieks ir turpat blakus, tad piedāvā glāzīti arī viņam pie reizes. Ja viss ir kārtībā un nav nekāda kavēšanās, tad drīz atgriežas pie "sava" akmens, kur, domājams jau ir Dženāro).

Atkal apsēdies, viņš ielēja vienu vāciņu sev un izdzēra. Pamanījis, ka itālis ir atgriezies, ķirurgs pastiepa tam pudeli, kurā vēl bija atlicis visai daudz - vāciņš bija mazs, ne tuvu kārtīgas sarkanvīna glāzes izmēros.

- Pateicos par cienastu, vīns tiešām lielisks.

Viņš izstaipījās. Kā nāk miegs!

(Ja nekas vairāk nenotiek) Ēriks pagāja nost pāris soļus no bariņa, sameklēja ērtu bedrīti smiltīs un likās gulēt.

[Ausminta]

Lūdzu, Dženāro diezgan neskaidri nomurdēja, no Ērika saņemdams atpakaļ savu vīna pudeli, un turpināja blenzt gaisā. Eh... Tad atģidās un, paskatījies uz pudeli savās rokās, viegli pasmaidīja un iedzēra no tās garu, tīksmīgu malku. Patīkamas siltuma stīdziņas izkliedējās kaklā, ķermenī. Apmierināti nopūties, Dženāro noslīdēja zemē, somu palika aiz muguras, vīna pudeli iesprauda smiltīs sev blakus un, atspiedis galvu pret akmeni, paskatījās tukšajās debesīs. Viņa plaksti sāka kļūt smagi, galva klanīties un zods drīz atdūrās krūtīs.

[Lia'angia]

Vīns bija ļoti labs, vismaz Baibasprāt. Tas vēl vairāk pastiprināja svētku sajūtu, Notikuma sajūtu. Baiba tīksmīgi izstaipījās un iekārtojās uz gulēšanu.

[Ungaarijas ragas...]

Beidzot viņa bija pārbridusi un nu varēja neuzkrītoši atbrīvoties no tā vīrieša, kas izraisīja viņā netīksmi, vienlaikus ar atmiņām, pagalam grēcīgām atmiņām. Meriona atvieglota nosēdās pēc iespējas tālāk no viņa.
Viņas klusās pārdomas iztraucēja Ēriks, kurš piedāvāja vīnu. Sieviete domāja tikai mirkli un tad aši paņēmusi vāciņu, viņa nomurmināja īsu pateicības lūgsnu un to iztukšoja un pateikusi "Paldies!" atdeva atpakaļ vīrietim.
Brīdi viņa aizdomājās par vīrieša teikto. Dvēsele bija jutusies tik mierīga, kamēr viņa netika nogādāta te, atkal uzbangoja cīņa.

[Ouens]

Tesa atlaidās smiltīs un klusēdama skatījās uz rāmi plūstošo upi. Visapkārt bija mierīgi, gandrīz neviena troksnīša, tikai viļņu šalkoņa.
Tas Tesai nepatika. Pārāk mierīgi. Pārāk klusi. Pārāk... vienkārši. Viņa negribēja zaudēt modrību.
Tesa neticēja savai intuīcijai, taču šobrīd tā pilnīgi brēca.
Jau iedama pār upi, viņa gaidīja, ka notiks kaut kas slikts. Nu beidziet, tik plata upe, tādas iespējas dieviem (ja tie bija dievi, kas viņus vadīja. Viņa vēlarvien nespēja līdz galam noticēt) izdarīt kaut ko neplānotu. Kādu lielu vilni, piemēram. Vai pēkšņi zem kājām pazūdošu pamatu. vai...
Izbeidz! viņa sev pavēlēja Tu vienkārši esi paranoiķe...

Šo rakstu rediģēja Hilerija: 25.02.2006 22:48

[Roviela]

Pa "nakti", kuras laikā, kā jau ierasts šai ceļojumā, nepalika ne par matu tumšāks, nekas arī nenotika.

Apnicīgi, Ēriks nodomāja, kad ceļotāji atkal turpināja iet uz kalniem, jo neko citu nebija varējuši izdomāt. Viņam tīri fiziski gribējās kaut ko košu, savādāku, briesmas, nepatikšanas, nu, vienalga ko, lai tikai izbeigtos šis vienmuļais pelēkums. Gandrīz sāka zust pacietība, vienīgais mierinājums bija tas, ka beidzot tuvojās kalni, kas bija norādīti kā pirmais ceļa mērķis.

Pienākuši tuvāk, viņi ieraudzīja, ka vecais ceļš, vai kā saukt taku, pa kuru viņi gāja, izbeidzas tumšas alas priekšā. Augstu virs galvām slējās klints "deguns", bet priekšā vīdēja ala.
Nevienam tā īsti negribējās būt pirmajam, kas tur iet, visi mīņājās neziņā - ko tālāk?

Vienīgi Kaira sapurināja galvu, itin kā ko savādu dzirdētu un redzētu. Un tiesa - viņa ieraudzīja ka vīteņaugi ap alas muti sakustas, ala itin kā smaida un no tās atskan vārdi "Nebaidieties manu zobu, meklējiet manu sirdi!"
Pārējie to nemanīja neviens.

[Ausminta]

Dženāro pamodās saīdzis. Sāpēja spranda. Daļu šīs beztumsas nakts viņš bija nogulējis nejēdzīgā pussēdus pozā un atlikušo garšļaukus pie tā paša cietā un aukstā akmens, patūcījis pagalvī somu, kas gan īpašu ērtību nedeva. Vīns, par laimi (laimi? vai nav vienalga), izlijis nebija. Viņš to aizkorķēja un iemeta somā un negribīgi cēlās kājas, slinki nortausdams smiltis no drēbēm. Nolemts bija iet tālāk pa to pašu ceļu, uz kalniem. Kaut uz elli. Ja vien tieši uz turieni viņi arī negāja, aitu bars, velniem mielastam. Phe.
Viņš vilkās, drūms un nicīgs, kaut kur pa vidu pārējiem, tos nevērodams un ar tiem nerunādams, arī cilvēki šodien rieba.
Beidzot viņi apstājās pie alas. Dženāro nebija nekas pretī iešanu iekšā. Visār viņam bija vienalga. I do not fear death, uzpeldēja atmiņā muļķīga frāze no tikpat muļkīgas filmas, kas gan visai labi saderēja ar šobrīdējo, pašu mistisko varoņepu, viņš pasmīnēja. Tikai zobenu vēl padodiet.
Bet viņš nesteidzās. Turklāt skandināvietei acīmredzot kaut kas rādījās. Kārtējie apgaismojumi, dievu dāvanas.
Nu, ko gari saka? Ejiet atpakaļ, šodien slēgts? Dženāro dzēlīgi pajautāja, kad Kairas vīzij-saņemšanas izskats šķita atgriezies ikdienišķajā.

[Ungaarijas ragas...]

Pirms "gulētiešanas", kā jau tas pienākas, Meriona nometās uz ceļiem un krietnu brīdi pavadīja klusās lūgšanās, tad paņēmusi apmetni un uzmetusi to virsū, laidās snaudā, vai vismaz mēģināja to darīt, jo nekas prātīgs nesanāca, kamēr viņa nebija apmetni uzklājusi uz galvas, radot mākslīgu krēslu.
Miegs bija visai caurs un sieviete itin viegli pamodās pie "agrāko putniņu" sāktās rosības. Atkal brīdis pagāja rīta lūgšanās, tad vēl neliela pateicības lūgsna par ēdienu un dzērienu un visbeidzot viņa bija gatava doties ceļā.
Iegrimusi savās domās, viņa gandrīz neko neredzēja no apkārtnes vienmuļības un arī, ja redzēja, tad centās saskatīt kaut ko skaistu ikvienā vietiņā, kur aizķērās viņas skats. Beidzot kalni tuvojās, augdami arvien lielāki un lielāki, kamēr Merionai vajadzēja pacelt galvu, lai redzētu, kas ir augstāk un viņai aizrāvās elpa, iedomājotos šo Dieva radīto varenumu.
Visbeidzot viņi nonāca pie alas, Meriona apstājās līdz ar pēdējiem un ziņkārīgi nolūkojās uz alas ieeju un gaidīja, ko darīs pārēji.

[Lia'angia]

- Nu re, vismaz šķiet, ka mums ir zināms, kurp iet, - apmierināti konstatēja Baiba. Viņa vēl aizvien bija labā omā - no "rīta" viņa bija paguvusi vēl nopeldēties un izmazgāt matus. Tagad viņa paspēra pāris soļus uz alas pusi un vaicājoši paskatījās atpakaļ - ko dara pārējie?

[Roviela]

- Ir jau gan zināms... - Ēriks lēni atbildēja Baibai acis nenovēršot no alas mutes.
- Pamatīga aliņa! Nez, mums tur būs jātaustās pa tumsu jeb tie, kas grib, lai te ejam, būs nolikuši kādu gaismekli?

Viņš piegāja tuvāk alai un, pagriezies atpakaļ, izmeta pār plecu:
- Pameklēšu ir vai nav kaut kas, ar ko var dabūt gaismu. Vēl kāds nāks?

(OOC - tūlīt aiz alas sliekšņa nišā pa labi, ir atrodams saišķis gatavu lāpu un divas šķiltavas. Kāds drīkst to visu atrast (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

[Ausminta]

Dženāro uz Ērika uzaicinājumu neatbildēja, bet vienkārši slāja iekšā. Par apbēdinājumu, neviens slepkavnieciski noskaņots radījums viņus šeit negaidīja. Nu loģiski, nav taču ieroču. He. Tā vietā, pēc neliela brīža, kas bija nepieciešams, lai acis pierastu pie alas krēslas, Dženāro alas labajā pusē pamanīja iedobumā sakrautas lāpas.
Un turpinājumā - lāpu gājiens, viņš pavīpsnājis pie sevis noteica un paņēma vienu no tām. Protams, arī šķiltavu netrūka. Dievi bija līdz pretīgumam rūpīgi. Viņš aizdedzināja savējo [ja nekādas problēmas nerodas] un pagriezās pret Ēriku.
Lai top gaisma, teica tas Kungs. Vai kungi. Vismaz kāda izklaide mums pēc ilgiem laikiem, ko?
Viņš skatījās lāpas liesmā un piepeši sajuta pamostamies grūti aprakstāmu, kaismīgu prieku. Spēcīgu, gluži vai naidīgu. Dženāro pavērsās pret alas tālāko daļu,[eju?], kas tinās tumsā. Viņa tos gaidīja. Viņš to arī. Dženāro pasmīnēja.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 02.03.2006 12:41

[Roviela]

Ēriks neklīrējās, un paņēmis vienu no lāpām, to aizdedzināja, pirms atbildēt Dženāro.
- Vispār jau man labāk patīk staigāt pa klinšu ārpusi, nevis līst alās.

Viņš pacēla lāpu virs galvas un neviļus iesvilpās. Domāts tas bija klusi, bet te svilpiens aizskanēja no vienas neredzamas velves uz otru, līdz pagaisa kaut kur nezināmos dziļumos. Spožā lāpa izgaismoja šeit vēl ne pārāk augstos griestus, kas bija no vienas vietas nosēti ar pamatīgiem stalaktītiem, un, cik varēja manīt, tiem pretī no alas grīdas auga daudz citu, un vietām tie bija savienojušies kolonnās. Tas izskatījās sasodīti skaisti.

- Hmmm... - ķirurgs bija nedaudz nomulsis par savu pirmītējo skaļumu, tāpēc centās turpināt pavisam klusītiņām.
- Te gan ir skanīga vieta, kas to būtu domājis. Kur, nez, mums būtu jāiet? Jācer, ka te nav galīgais labirints, - viņš nomurmināja un, joprojām turot lāpu virs galvas un nedaudz iesāņus, devās uz priekšu.

(OOC - ja neviens cits nepiesakās nest neaizdedzinātās lāpas, Ēriks tās piemeistaro savai somai, pirms iet alā. Un uzvelk zābakus)

[Ausminta]

Droši vien tikai uz priekšu, līdz kādam atkal kāda vīzija uznāks, Dženāro nevērīgi atmeta un devās dziļāk, pirms tam gan paķēra no kaudzes vēl vienu lāpu un aizbāza aiz somas siksnām, atstādams Ēriku ņemties ar pārējām.
Skats patiešām bija grandiozs un akustika - ne mazāk. Tādā vietā apmaldīties varētu būt viegli, bet viņam tas nez kāpēc nešķita nekas apdraudošs. Ja reiz viņi šeit bija iestumti, tad pat apmaldīšanās būtu iecerēta. Iecerēta, iecerēta, Dženāro joprojām gruzdēja spīts pret šo viņiem neparedzamo, bet pilnīgi nekontrolējamo nolemtību, un viņš gribēja to izaicināt. Tagad, piemēram, vajadzētu baidīties vai vismaz būt piesardzīgiem. Viņš tāds, protams, nebūs.
Ūuuu... Dženāro izdeva spocīgu skaņu zemā, samtainā balsī un apmierināts klausījās to atbalsojamies velvēs.
Merion, jūs varētu uzdziedāt kādu korāli, tas te labi skanētu, viņš pagriezās pret sievieti. [ja viņa jau ienākusi] Intonācija bija sarkastiska, kaut patiesībā ... tas pat būtu skaisti.

[Hikari]

Robina bija gulējusi maz. Miegs pilnīgi nebija nācis. Un tad, kad grupiņa devās ceļā un priekšu, sieviete, kā par brīnumu, nemaz nejutās tik ļoti nogurusi. Viņa, klusēdama, devās visiem līdzi un neko neteica, vie nlikās, ka sieviete ir iegrimusi savās pārdomās, lai gan tā, patiesībā, nemaz nebija. vienkārši viņas skatiens likās esam tāls un neaisniedzams. Kad grupiņa bija pienāklusi pie alas, sieviete uz mirkli apsēdās, lai pavisam bikīt atpūstos un tad, kad visi jau devās alā iekšā, viņa bija viena no pēdējām, kas ienāca tur. Negaidīti nepierasta acīm likās šeit valdošā puskrēsla. Tās viegli samiegusi, Robina lūkojās apkārt. Sievietes soļu skaņa atsitās pret alas sienām un atbalsojās. Robina uz brīdi sāka prāto, vai nevarētu ko uzdziedāt, taču tad pārdomāja. Kuram gan varētu patikt tāda otrās šķiras balstiņa?! Nu, tāpat no tās mūzikas skolas man beigu beigās nebija nekādas jēgas viņa, pasmaidīdama, nodomāja Ja jau to visu var izmantot tikai tad, kad sanāk liels bars... sievietes domu pavediens pārtrūka un viņa nopūtās. Viņa cerēja, ka viss šis neprāts tomēr beigsies labi un visi nokļūs mājās.

[Lia'angia]

Baiba gluži vai aizelsās sajūsmā, kad lāpu gaisma atstarojās no daudzajiem stalakrtītiem un stalagmītiem...
- Ai, - tik vien viņa varēja izdvest. Tad sieviete paņēma vienu lāpu, paskatījusies, ko dara Ēriks, otru ietūcīja aiz somas siksnām un pagājās tuvāk mirguļojošām lāstekām. Ala piebira ar zaigojošiem vizuļiem, pat acis iesāpējās no šī spožuma. Baibai sariesās acīs asaras - nez, no apžilbuma vai redzētā skaistuma?
- Mums laikam būtu jāiet tā, lai tiktu kalniem cauri, vai ne? - viņa pusčukstus ievaicājās, pagājusi tuvāk biedriem.
- Par labirintu runājot, vai nevajadzētu ar lāpas kvēpiem kaut kādas svītras savilkt, lai redzam, vai neejam pa riņķi? Mandomāt, tā tak dara katrs sevi cienošs piedzīvojumu meklētājs, kad nokļūst labirintā. Eh, kā man šī vieta atgādina "Ķēniņa Zālaman raktuves"...

[Roviela]

- Tur gan es neesmu bijis, - Ēriks atčukstēja pretī, - bet doma par kvēpiem ir laba, tikai vilksim uz grīdas, ko? Tādus skaistus torņus un kolonnas, nudien, negribas bojāt.

Viņš ar zābaka papēdi paberzēja alas grīdu. Hmmm... kaut kādas sīkākas drupačas ir gan, tāds kā māls, nav plika klints, kurā neko neieskrāpēsi. Izvilcis no somas vienu tērauda mietiņu no sava rāpšanās ekipējuma, ķirurgs uz alas grīdas uzzīmēja, pareizāk, iekašņāja bultu, kas rādīja uz turieni, kurp viņi nupat grasījās iet.

- Nu tad ejam, ko? Kur mums jānonāk, nav ne jausmas, bet kaut kur jau nonāksim.

Viņš uzsāka iet dziļāk alā.
Pie katra pagrieziena vai sazarojuma Ēriks centīgi velk grīdā zīmes.

[Ouens]

Tesa sekoja bariņam, iedama pašā aizmugurē. Viņa ar interesi noskatījās, kā Ēriks atzīmēja katru pagriezienu.
Tā vien liekas, ka visi te zin ko darīt, izņemot mani. Njā, jauki gan.

[Ungaarijas ragas...]

Meriona iegājā alā, līdz ar kluso Ērika svilpienu, kas aizvilnīja pa visu alu. Viņa jutās kā nonākusi milzīgā katedrālē, ko pats Dievs savām rokām izveidojis klintī. Būtībā tā jau arī bija un Meriona iedomājās te kaut kur stāvam mūķeņu kori un dziesmā slavinam to kungu... Viņa jau gandrīz būtu sākusi dziedāt, bet...
Viņa izdzirda Dženaro aicinājumu nodziedāt kādu korāli un sarkasmu, kas tajā slēpās.
Novice neko neatbildēja, nu viņai vairs nelikās laba doma, pieskandināt šo vietu ar cilvēku balsi, jo te cauri jautās cita mūzika, mūzika, ko nevarēja sadzirdēt, ja vien neklausījās ar visu sirdi un dvēseli.
Meriona klusējot sekoja Ērikam un pārējiem, tā arī nepaņēmusi nevienu lāpu. Klausoties, kā viņas un pārējo soļi klusi atbalsojas alā.

[Ausminta]

Meriona neatbildēja un arī dziedāt nesāka. Labi vien bija (kaut Merionas balsi viņš labprāt dzirdētu, Dženāro pie sevis nosmaidīja, viņai varētu būt skanīga balss, viņš nez kāpēc iedomājās. Varbūt tāpēc, ka viņa tik ļoti atgādināja Klāru...). Šīm alām bija pašām sava burvība, svešāda. Gājēju soļi atbalsojās velvēs, lāpas meta savādas ēnas uz alas sienām, bet viss tas likās kā mirāža šajā tumšajā, noslēpumainajā īstenībā. Vairs negribējās ironizēt, gribējās klusēt.
Dženāro ieskatījās katrā ejā, kurai viņi pagāja garām, tik, cik atļāva lāpas gaisma. Ja nu īstais ceļš bija tur? Jā, labirinta izvēles nekad nav vieglas. Izlēmības un intuīcijas pārbaudījums, kur šaubas var pazudināt. Uz tausti, uz sajūtu viņi gāja, un kas gan cits viņiem atlika?