Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Roviela]

Ēriks pavērās Robinas savādi pievilcīgajā un pašlaik tik mīlīgi pietvīkušajā sejā. Viņai tā piestāv! Pat austiņas jauki sārtas.

- Un kāds būtu iemesls, lai nepierastu? - viņš smaidot painteresējās.
- Vai tas, ka nekad agrāk nekas tāds nav piedzīvots? Tu stāstīji, ka esot kultūras pētniece. Nu lūk! Izmanto šo gadījumu tā pamatīgi iepazīties ar vienu no kultūras sastāvdaļām, kas mums saucās par fantāziju un pasakām. Tā riktīgi, no iekšas un piedaloties visā. Baisi jau ir, bet viss jaunais un neierastais nedaudz biedē, tam nav jāpievērš uzmanība! Iedomājies vien - padzīvot pasakā. Interesanti! Vai tev nav?

[Hikari]

Robina pasmaidīja. Taisnība, protams. Tā ir neredzēta iespēja Kultūras pētniecei izdzīvot pasaku un visā piedalīties. sieviete atzina un pavērās domīgi tālumā. Tomēr... Robinas skatiens kļuva nopietns Tas...viss. Liekas tik nepierasti. Man patīk pētīt pasakas un teikas un mītus, taču doma, ka pati esmu nokļuvusi kaut kur ļoti līdzīgā situācijā liekas... sievietes balss pieklusa līdz čukstam tā, ka to knapi varēja sadizrdēt un pēdējais vārds lenām izplūda no lūpām biedējoša. Pēc pēdējā izsacītā vārda Robina pacēla galvu un pasmaidīja Tomēr man būtu jau jāsāk pierast pie tā visa. Ja jau iespēja ir dota, tad to ir jāizbauda un viņa iesmējās un atguva savu ierasti labo garastāvokli.

[Roviela]

- Nu re! - Ēriks noteica un pamirkšķināja ar aci meitenei.
- Nepievērs uzmanību bailēm. No pieredzes saku! Ja nobīsies, būsi pagalam vēl pirms kaut kas tiešām ir noticis. Mums ir Piedzīvojums.
Un tas tiešām ir vienalga, ka mēs reizē esam rotaļlietas kādam. Viņiem ir izklaide, bet mums ir piedzīvojums. Vienīgi jācer, ka nepatikšanas nebūs gluži visu laiku! Ēriks nodomāja.

Tā, pļāpājot, viņi ieraudzīja, ka upes pretējais krasts vairs nav nesasniedzama horizonta attālumā.

- Paskat! Drīz būsim pārbriduši, - ķirurga balss skanēja apmierināti. Ūdens joprojām bija silts, brasls nekur nebija dziļāks par ceļgaliem, upes gultne bija patīkama iešanai. Kāda vaina!

[Ungaarijas ragas...]

Meriona koncentrēja visu uzmanību uz braslu, kad izdzirda sev aizmugurē balsi, tā vīrieša balsi, kas iepriekš bija tik nejauki izturējies. Tagad viņa uzvedība jautās savādāka un sieviete pagrieza galvu atpakaļ, īstajā brīdī, lai pamanītu pavedinātāja izteiksmi. Pavisam īsu brīsniņu tā tur bija, tad pazuda un nekas vairs par to neliecināja, bet meriona vienkārši atcerējās, ka tā tur bija. Nākamie viņa vārdi apliecināja, ka viņai nav tikai rādījies.
Sievietes prātā sarosījās domiņas, kuras tā vien kāroja iedzelt šim pašpārliecinātajam pūslim, bet Meriona tās visas savaldīja un klusā, nosvērtā balsī, kas gan ne īpaši saderēja kopā ar sašutuma sārtumu, noteica:
Pat nevilšus izteiktam vārdam var piemist postošs spēks un der atcerēties arī vārdus - ko sēsi to pļausi.
Taču tu mazliet kļūdies, es vēl neesmu mūķene, lai arī sirdī tāda jūtos. Tā kā, mūsu dvēseles tempļa izskats var maldināt, ai, kā maldināt...
Pēdējo teikumu viņa izteica ar tādu pieskaņu balsī, it kā zinātu, ko tādu, par ko Magnusam nav ne jausmas un nebūs arī, kamēr viņa viņam to neatklās.
Pati apjēgusi, kā tas izklausījās, Meriona aši novērsās un turpināja ceļu, prātā skandēdama šķīstības lūgsnu, jo nupat rādījās, ka viņa sāk aizmirsties, sevišķi, ja tuvumā bija kārdinātāji.

[Hikari]

Robina dāvāja pasaules vienu klusu un kautru smaidu un lēnā solītī brida tālāk pa braslu. Ērikam galu galā bija taisnība- jāpierod pie visa šī neprāta un jāzibauda tas. Bailes pie malas! Galu galā-kur tad palikusi mana piedzīvojumu kāre? Un tā ir lieliska iespēja. Robina iesmējās klusi un palūkojās uz priekšu. Ērikam bija taisnība- viņi drīz patiesi būs galā!

[Ausminta]

Kāpēc viņš te bija? Viņš bija atbraucis meklēt, atrast, viņš nebija braucis, lai tiktu vests kā govs aiz ķēdes, nē. Viņš bija redzējis vīziju, Stounhendžu, degošu sarkanā ugunī, viņš bija šai ugunī un dega ar to, līdz tā kļuva balta, viegla, tīra, viņš cēlās ar to un redzēja... Ak, viņš vairs neatcerējās, ko redzēja, bet tas bija skaistākais no visa. Tā bija zīme, zīmju zīme. Viņš pastāsīja par to draugiem, tie viņu atbalstīja, zināja, ka viņš nevar nebraukt, un viņam vēl bija nauda par pēdējo grāmatu. Un viņš aizbrauca.

...

Trīs dienas gājiena, vientulībā, skumjās un izmisumā, bez vārdiem, jo ko gan tie deva? Tie uzplaiksnīja viņā reizē ar cerībām, reižu reizēm, bet palika nepateikti, viss noplaka, pazuda vienmuļajā, bezgalīgajā pelēcībā. Viņš lamāja, izsmēja, lūdzās šo pelēcību, pazemoja to un nīda, bet tā nekļuva vājāka. Viņš bija kļuvis pelēks un smags. Viņš gāja lēni, pēdējais, šīs nožēlojamās karavānas galā, kas kā tāda dievu iegribā savērta krelle nolemti ritēja uz priekš, priekšu, nezināmu priekšu. Un viņš atteicās no runāšanas, un atteicās no ēdiena - viņš ieriebs šiem dieviem, vai kas tie bija, šiem rēgiem, kas domāja spēlējam stabuli, maršu viņa soļiem, viņa domām. Viņa acis dega spītā un lūpas bija sakniebtas, viņš ies uz priekšu, bet paliks pats - kāds gribēs.

Tad nāca ūdens. Viņš padevās. Nē, viņš vienkārši atdzima - kā būtu kristīts. Viņš ielēca ūdens dzidrumā, peldēja lieliem vēzieniem, dzēra, skatījās debesīs, kur viss bija jauns, pavisam jauns un tīrs. Un arī cilvēki apkārt - tie bija citi. Tos bija atvedusi šeit dzīve, tā bija dāvana. Viņi bija skaisti, un viņš gribēja viņus pazīt.

Dženāro joprojām gāja rindā pēdējais, tāpat slapjām drēbēm, blenza debesīs un smaidīja laimīgu smaidu. Viņš soļoja lēni, likdams garus soļus savām garajām, pārāk kaulainajām kājām, mati bija slapji, līda acīs, viņš tos sapurināja. Zābaki, aiz šņorēm piesieti pie somas, šūpojās soļu ritmā un dauzīja gurnus, bet viņš to nejuta, tāpat kā nejuta somas svaru. Viņš juta tikai savu brīnišķīgo garastāvokli.
Priekšā gāja meitene - gaišmataina, skandināviete varbūt. Kā viņu sauca? Vai nebija vienalga?
- Bella, - Dženāro piegāja meitenei blakus, - šī diena taču ir brīnums! Vai tev tā nešķiet?
Viņa balss bija līksma, bezbēdīga, un viņš piemiedza meitenei ar aci.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 13.02.2006 22:56

[Miss Doherty]

Protams, dārgum..
Magnus tomēr nevēlējās klusēt - ne šobrīd, kad viņš bija sajuties tik pacilāts, ka taisni vr runāties ar kādu no šiem ceļabiedriem, kas uzkrituši kā sniegs uz galvas
Kā tu domā kāpēc tu esi šeit nonākusi? Lai šķīstītu savu sirdi ciešanu un grūtību.. ceļā?
Ak kā Magnus būtu smējies, dzirdot šos vārdus citā vietā un ar citu cilvēku runājot, tomēr āobrīd viņš itin nopietni bija pievērsies "dārgumam nr. kaut cik"

[Ungaarijas ragas...]

Nu ko viņš man pielipa? Labi, Meriona, pati gribēji, tā ir iespēja, tas ir uzdevums, ko tev jāizpilda! sieviete nodomāja, ieklausoties Magnusa teiktajā.
Tu varētu mani saukt vārdā par Merionu, un izbeigt to dārguma būšanu, varbūt tas skanēja mazliet asāk, nekā būtu gribējies, tāpēc sieviete to centās labot ar vienkāršu sirsnīgu smaidu, Tev ir pilnīga taisnība - esmu šeit tāpat kā arī tu un pārējie, lai sķīstītu savu dvēseli. Tāpēc es domāju, ka jāuzņem ar pateicību tas, ka Kungs ļauj mums caur darbiem izpirkt savus grēkus un nostiprināt ticību viņam caur šiem... mmm... notikumiem.

[Fijusska]

Kaira piekususi vilkās uz priekšu, kad izdzirdēja balsi sev aiz muguras. Runātājs bija vīrietis ar slapjiem matiem, acīs krītošiem matiem, ar kuru viņa nebija pārmijusi vēl ne vārda. Viņa atskatījās uz viņu, lai pārliecinātos, ka viņš runā ar viņu.
-O, jā, kā to ņem, diena tiešām ir brīnišķīga, lai izbaudītu to normālos apstākļos, bet šajos, nu nezinu nezinu... Kaira iepreicināta par sarunu biedru, uzsmaidīja viņam. Viņš likās tik bezbēdīgs, Kairai likās, ka laikam viss šis mistiskais pasākums viņu neuztrauc.
-Ā, un starp citu, mani nesauc Bella, bet gan Kaira, esmu no Norvēģijas. sieviete atzinās, pagaidot, lai vīrietis varētu viņu panākt.

[Ausminta]

"Bella" nozīmē "skaistā". Bet Kaira arī ir skaisti. Ļoti skaisti, Dženāro sacīja, skatīdamies gaišmatainajā un pievilcīgajā norvēģietē. Šobrīd viss bija skaisti. Bet cilvēki vienmēr bija visskaistākie. Un sievietes... Nu jā. Dženāro acis iedzirkstījās. Viņam patika skaistums.
Dženāro. No Itālijas, bet kāda tam nozīme šobrīd? Izredzēti, būt šeit un tagad. Tieši mēs. Milzu upes vidū. Milzu nezināmā pasaulē. Neatkārtojami, Dženāro satvēra Kairas roku un cieši paspieda, runādams tik dedzīgi, it kā apņēmies pierunāt Kairu zvērēt par šīs pasaules un brīža ideālumu, un, protams, bija aizmiirsis, ka vēl pirms brīža "izredzētības" vietā viņš bija lādējis "nolemtību" atrasties šeit. Varbūt savs iespaids bija neēšanas radītajām ekstāziskajām ķermeņa sajūtām, kas līdzinājās vieglam reibumam.

[Fijusska]

Interesanti, Dženaro, tavs entuziasms mani aizrauj Kaira sacīja, apmulsusi smaidīdama, un skatīdamās, kā tiek saspiesta viņas roka. Ko neteiksi, itālis. Nav jābrīnās tad par šādu izturēšanos, cik Kaira bija dzirdējusi par itāļiem, viņi ir karstasinīgi un ... Kaira pārtrauca savus spriedelējumus.
Vai jūs vispār neesat pārsteigts par to, kas varētu notikt? Pēc jūsu sacītā, spriežu, ka jūs izbaudat mirkli. Kaira nopūtās. Ak, ja es tā varētu..

[Ausminta]

Ko tad citu lai bauda - pagātne ir jau sadegusi, bet nākotne vēl nav piedzimusi. Tātad šobrīdis ir vienīgais īsti esošais - kāpēc satraukties? Turklāt tas nekad neatkārtosies! Cilvēki mūžam tam iet garām, nogalina ar skumjām par bijušo vai bailēm par nākošo. Jūs negribat viņu apsveikt, kad viņš tik skaists pie jums atnācis? Tas nav pat jāprot, tikai jāļauj. Dženāro neskopojās ar filozofiskām atziņām.
Un uz kurieni tad jūs rauj mans entuziasms, Kaira? Viņš pasmaidīja mazliet blēdīgi, bet sievietes roku tomēr atlaida - lēni un tā kā negribīgi.

Par to upes vidu gan Dženāro acīmredzot bija pārcenties - viņi gandrīz jau bija sasnieguši upes otru krastu. Un vispār, viņš sāka just nogurumu, arī slapjās drēbes vairs nelikās patīkamas, kļuva vēsi.

[Roviela]

Pa to laiku Baiba, Robina un Ēriks jau tuvojās upes otram krastam. Vēl neilgas minūtes brišanai, un tad jau viņu pēdas atkal skāra sausas smiltīs.
Te izskatījās gandrīz tāpat kā otrā pusē, no kuras viņi bija nākuši, tikai labu gabalu tālāk vīdēja kalni, un pašā vidū tiem - viena augstāka virsotne ar skaidri redzamo degunu.

Kad viņi bija uzrāpušies stāvākajā krastā, kas te bija apmēram divu cilvēka augumu augstumā, acīm pavērās līdzenums. Bet tas nebija visur vienāds. Izskatījās, ka virzienā "uz degunu" veda tāda kā plata vaga, kā sen izzudusi taka, nevar saprast kas, bet ceļš tieši uz turieni šķita vilinošāks un vieglāk ejams.

Ēriks apsēdās uz akmens. Brišana bija ilga un gara, un vakars, kā skaidri rādīja pulkstenis, jau tūlīt būs pārgājis naktī, bet līdz kalniem vēl tālu ejams.

- Ko darīsim? Paliekam gulēt tepat jeb ejam vēl līdz kalniem? Ir vēls jau, visu dienu esam gājuši. Manas domas ir tādas, ka kalnos paspēsim nonākt arī rīt. Kā jums šķiet?

[Hikari]

Robina nobrida atlikušās minūtes klusējot un, izejot krastā, apsēdās uz viena no akmeņiem un nopūtās. Ceļš patiesi likās esam visai nogurdinošs. Palūkojusies uz Ēriku un pieglaudusi matus, sieviete sacīja : Es domāju, ka labāk ir atpūsties, kalnos patiesi vēl paspēsim nokļūt. viņa sacīja. Pavērusi savu somu viņa ielūkojās tajā un konstatēja, ka ēdienu ir taupījusi pietiekami prātīgi, līdz ar to tur bija krietni vēl palicis. Paķērusi kādu gabaliņu, Robina iebāza to mutē un, klusējot, vēroja apkārtni.

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 18.02.2006 23:05

[Ausminta]

Pretējais krasts bija klāt, un gaišmatainā vīrieša jautājums izsvēpēja no Dženāro uzmanības jautājumu, ko viņš pats bija uzdevis gaišmatainajai sievietei.
Iet vai neiet, tāda ir izvēle, ko? Domāju, ka neiet, citādi mēs vēl aiziesim par tālu, - Dženāro visai nesakarīgi izsaucās, Kalni mūs pagaidīs, es jums saku, viņi ir pacietīgi, viņi droši vien guļ, un miegu nav ko traucēt vai arī viņi gatavo kādu nejauku pārsteigumu, katrā ziņā abējādi vienīgā jēdzīgā atbilde ir - paliekam.
Bet, pats galvenais, Dženāro pilnīgi nemaz vairs nekāroja vilkties kaut kur tumsā noguris, slapjš un neēdis - jā, arī izsalkums bija pamodies, pie tam pamatīgs.
Bez tam - man ir vīns!

[Roviela]

(OOC - te nepaliek tumšs. Visu laiku ir vienādi pusgaišs bez saules, un visu laiku ir apnicīgi vienādi silts. Tā tas būs vismaz līdz kalniem. Tāpat apkārt nav nekādu košu krāsu. Vienmuļība, nekas vairāk)

- Ei! Un Tu, draugs, to saki tikai tagad? - Ēriks atsaucās. - Vai man arī taps ieliets?
- Bet vispirms kaut kas ir jāieēd, pēc šitādas iešanas, uzreiz vīnu... rīt sanāks grūta diena, - viņš prātīgi runāja tālāk, un ķērās pie savas somas. Nekas daudz atlicis nebija, un no tā ķirurgs sprieda, ka visā drīzumā paredzēts nokļūt kaut kur, kur var dabūt ko ēdamu. Vispirms viņš izķeksēja savu veco, daudzcietušo ````šķi, kuru nebija izmetis par spīti iedotajām vēl divām, noskrūvēja tai vāku un padeva Dženāro cerībā, ka tas par vīnu nerunā tāpat vien, un ielies kādu malciņu.
Riekstu un žāvēto augļu piespiedu diēta Ērikam pie sirds negāja, viņš nekad nebija sapņojis kļūt par veģetārieti, un visu ceļu negribot sodījās par dievu skopumu, kas pat nebija papūlējušies uzzināt, ko ēd tie, ko viņi izvēlējušies par savām rotaļlietām. Bet izvēles jau nav! Par garšu arī sūdzēties iemesla nebija, bet nu tomēr... Spēka būtu vairāk, būtu kaut speķis bijis. Bet kad nav, tad nav, un Ēriks cerēja sirdi mierināt ar malciņu vīna. Vienalga, kāda.

[Ausminta]

Līdz šim vēl nebija pienācis īstais brīdis, Dženāro teica, nometies blakus Ērikam, un, brīdi pameklējis mugursomā, izvilka audeklā ievīstītu tumšu pudeli, attina, veltīdams tai tīksmīgu skatienu.
Solaia sarkanvīns, Antinori, nav vecs, bet tāpēc ne mazāk aromātisks. No Itālijas svelmainās saules un Toskānas auglīgās zemes, sarkans kā kaislība, skābi salds, bagātīgs, dziļš un piesātināts kā dzīve. Solaia - saulainais. Vīna dārzs Santa Kristinā.
Kurā dzīvoja Adriana, Dženāro piepeši atminējās - no viņas glāzes viņš pirmoreiz nogaršoja šo vīnu, toreiz, kad... Viņš sapņaini pasmaidīja. Bet tas bija ... sen.
To man uzdāvināja draugi ar novēlējumu atvērt pie Stounhendžas, kad būšu atradis to, pēc kā braucu. Ko lai dara - citādi viss izvērtās. Varbūt pat labāk, viņš dzīvespriecīgi piebilda. Viņam joprojām patika šis šeit un tagad. Pagaidām.
No ````šķes?! Tādu vīnu nevar dzert no ````šķes, - Dženāro paskatījās uz Ēriku gandrīz dusmīgi.

(OOC: (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) par diennakts ne-ritma neievērošanu. Un kas tā par ārprātīgu rediģēšanu šeit, es nevarēju uzraktīt vārdu spir-dzi-nošs: s````zinošs!! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/blink_a.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) )

[Roviela]

(OOC - Es neskaidri uzrakstīju (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) Ne jau ````šķi Ēriks dod, bet sudraba ````šķes vāciņu-glāzīti.

- Hm... - Ēriks parādīja itālim plakanās ````šķes sānus. Tos rotāja zeltā un drusku pabirušā emaljā inkrustēts ģerbonis.
- Vai tad nu nebūs pietiekami smalki? - un vēlreiz sniedza vāciņu, kuram sānos arī bija vapenis, tikai maziņš.
- Dzimtas mantojums, - ķirurgs paskaidroja, - nestaipītu līdzi, bet ērts bezgala un pierasts arī. Lej vien iekšā! Saderēsies labi. Tik labs vīns ar tādu skaistu nosaukumu nebūs noniecināts nekādīgi.
- Es gribēju redzēt saulēktu Stounhendžas vārtos, bet tā arī neredzēju, - viņš nopūtās. Acu priekšā vēl aizvien reizēm rādījās Stounhendža, zvaigznes un lecošā saule, kuras pirmais stars iekrita tieši lielajos vārtos.

[Lia'angia]

Baiba bija apsēdusies blakus pārējiem. Viņai vēl aizvien bija ļoti labs noskaņojums - upe, šis dzīvības apliecinājums pēc ilgajām pelēcīgās vienmuļības dienām, likās tīrais brīnums, un sieviete, viegli smiadot, vērās tās rāmajā plūdumā. Labi, ka varēs atpūsties - viņai galīgi negribēsies aizet prom no upes...

[Fijusska]

Kaira vēroja, kā abi vīrieši ņemas ap vīnu un sarunājas. Pārējie arī bija apstājušies. Viņai nezin kāpēc likās, ka pēdējā laikā bija kļuvis tik mierīgs. Ne bija parādijies kāds dīvainis, ne kāds cits, viņu grupiņa tikai gāja un gāja. Tad viņa ierunājās.
-Vai jums neliekas, ka pēdējā laikā kļuvis tāds klusāks? Tas večuks nav parādijies un neviens cits arī.. Kaira pati brīdi ir kā apdomāja atbildi uz savu jautājumu, bet tad nolēma to neizteikt un pasmaidot ieteicās. -Vai tad dāmas neviens neuzcienās?