Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[Roviela]

Ēriks apsēdās akmeņainajā zemē. Karsti! Ko neteiksi. Nemaz nav karsti. Ap divdesmit grādiem, mierīgi sēžot un neko nedarot pēc brīža paliks vēsi. Viņš ironiski nodomāja. Pat peldbaseinā ūdens ir siltāks.

- Es kaut kur iešu tad, ja kāds pateiks, uz kurieni! Vai tad jūs nesapratāt? Mums visiem ir dota spēja redzēt vīzijas, tikai katram citādāka. Un vismaz viens no mums var pateikt, uz kurieni mums ir jāiet. Es nevaru. Man dots zvaigznēs redzēt. Vai jūs kāds te redzat kādu zvaigzni? - viņš pamāja ar roku kaut kur debesu virzienā.

- Ja neko labāku neizgudrosim, tad sēžam nost un meditējam. Varu parādīt, kā tas teorētiski darāms, praktiski nekad neesmu izmēģinājis, - ķirurgs ierosināja.
- Bet te palikt... nē. Te nekas nemainīsies, vienīgā izmaiņa būs, ka mēs tā sēžot vienkārši nomirsim. Bet man vēl negribas. Tad ko, pamācīt?

[Idril]

Aleksandrs sakoda zobus. Viņš negribēja samierināties ar to, kas te tagad norisinājās. Viņš bija izmests nekurienes vidū ar bariņu no nekurienes savāktu ļaužu, tikai tādēļ, ka kādam gribējās izklaidēties? Viņš taču nav nekāda sasodīta rotaļļieta!
Atvaļinājums.. HA!
Viņš nicīgi nodomāja.
Protams, vajag nomierināt nervus, atpūsties un.. Tāpēc tevi izmet nekurienes vidū kaut kādos stulbos klajumos neiedomājamā aukstumā.
Viņš nodomāja. Divdesmit grādi pēc Celsija, viņam nebija nekas silts, Romā parasti bija daudz siltāk un divdesmit ar bij tikai uz ziemas pusi. Viņam nepatika, nē, riebās, un arī tas nav gana stiprs vārds, šis pasākums, viņam dzīvē bija citi plāni nevis blandīšanās pa kaut kādiem klajumiem un kaut kādu kalnu meklēšana. Jeez.. Varbūt pārējiem nav ko darīt un viņiem nav nekā, bet viņam ir viss, piedevām viņš drīz kļūtu par partneri firmā! Viņam bija viss, pilns skapis ar labāko dizaineru uzvalkiem un drānām, moderns dzīvoklis, viņam bija viss, labi, mīlas fronte bija nepastāvīga, bet, nevarētu teikt, ka viņu tas sevišķi maisīja.
Bļāviens, viņa dzīvi iekārotu daudzi, un viņš nesapņoja, pat nelūdza ne pēc kādiem piedzīvojumiem, bet protams.. Kādam bija jāpacenšas tos sagādāt un visu sabojāt.
Tomēr no otras puses.. Ja Kvints pacenstos iejusties viņam te iepatiktos, kā nekā māte bija vēsturniece un daži viņas gēni jau viņā bija un līdz ar to ar laiku Kvintu šis pasākums varētu pat aizraut, bet pagaidām viņa emocijas dominēja klasiskā angļa klusēšana un itāļa dusmas - neparasta kombinācija, tomēr viņš pa lielākai daļai izvēlējās paturēt savas nelabvēlīgās domas pie sevis, nebija vajadzības nevienu apgrūtināt, tomēr, ja viņš ar ko aizrāvās.. Viņš spēja panākt, ka ar to aizraujas arī citi.
Ai, velns ar viņu..
Aleksandrs nodomāja un pārvilka drānas ietērpjoties tajās viduslaicīgajās, kas zināmā mērā tomēr izrādījās maķenīt ērtākas par stīvajiem uzvalkiem pie kuriem viņš bija pieradis. Itāļa mentalitāte ņēma virsroku un viņš nolēma nekurnēt par notiekošo, jo ar to tāpat nav iespējams visu mainīt, bez tam uz doto mirkli..
Varbūt, ka tik ļauni nemaz ar nav.
Viņš izķidāja somu izpētot, kas tajā atrodas un paskatījās, kas ir saglabājies no tā, ko viņš bija ņēmis līdzi uz Stounhedžu. Informācijas bukletiņš (ja tas palika, kur bija), 0.5 Evian - negāzēts un želejas konfektes. Viņš nebija uzskatījis par vajadzīgu, ko sevišķu ņemt līdzi, jo sākotnēji pat nebija uzskatījis par vajadzīgu uzkavēties tajā akmeņmūrī un viesnīcā loģiski, ka viss bija, bet nu labi.
Patlaban viņš arī neuzsskatīja par vajadzīgu kādam atskaitīties. Viņš aplaida skatienu apkārt.
Un interesanti uz kurieni mums būtu jāiet?

[Lia'angia]

Baiba iespieda rokas sānos un lēnām nostaigāja ap akmeņu apli, uzmanīgi lūkodamās horizontā. Bet nekur nemanīja nekādas norādes uz kalniem. Turklāt viņa par kalniem nekā daudz nezināja.
- Vīzijas, tu saki? - viņa atsaucās Ērikam. - Man nez kāpēc liekas, ka es varētu saprast kaut ko no dzīvniekiem, augiem varbūt ... No kaut kā dzīva, bet te nav nekā dzīva, izņemot mūs pašus. Un, atklāti sakot, man nekad pirms tā sapņa aizvakar nav neviena vīzija rādījusies. Bet, ja nekas cits neatliek, varbūt jāmēģina pameditēt? Kā tas notiek - uz nabu jāskatās, vai?
Baiba jutās nedaudz neveikli, viņasprāt, meditācija bija kaut kas, ko vajadzētu veikt vienatnē, nevis svešu un apjukušu ļaužu barā. Bet viņa apsēdās gluži tādā pat pozā, kā Ēriks - jāizmanto jebkura iespēja, lai saprastu, kas darāms.

[Roviela]

- Nu tad mums abiem pagaidām neveicas, - Ēriks atsaucās, bet neizklausījās, ka viņu tas pārāk uztrauktu. - Es arī te nemanu neko dzīvu, izņemot mūs pašus.
- Vēlies pamēģināt meditēt? - viņš pārvaicāja. - Redzi, es nekad to neesmu darījis, bet obligātajā kursā tāda lieta bija, jā. Augstākais, esmu stāvējis klints galā un priecājies par skaistumu visapkārt.

- Pag, kā tur bija? - ķirurgs drusciņ sarauca pieri.
- Vispirms bija ērti jāapsēžas vai jāapguļas, vienalga, ka tikai ērti. Tā, lai drīz aizmirstu par pozu. Un tad var pa pusei pievērt acis un sākt mierīgi elpot, iztēlojoties, ka gaiss tevī ieplūst no visurienes, bet izplūst caur pieri. Var otrādi - ieplūst caur pieri, bet izplūst no visa ķermeņa. Kā patīkamāk pašam. Tad, kad elpa vairs netraucē un šķiet, ka viss tev plūst cauri, iztēlojies, ka caur pievērtiem plakstiņiem redzi visu pasauli un ar ausīm dzirdi visu. Bez sasprindzinājuma. Tu esi viens ar apkārtni. Tu esi tā daļa. Viss plūst pats, atnāk pats, domājas pats. Mēģināsim?

(OOC - ņemiet vērā, ka meditācijas tehnikas apraksts ir pilnīgi izdomāts! Dzīvē variet nemēģināt tam sekot. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) )

[Hikari]

Robina klausījās tajā,k o stāsta Ēriks un pasmaidīja, jo nebija talu no patiesības. Esmu gājusi un vēl joprojām eju mēditācijas, jeb jogas kursos. Ja kādam vajag ko precīzāku... sieviuete uzlūkoja visus pārējos un nezināja, vai ir vērts turpināt. Ja nu galīgi neizdodas koncentrēties, tad ir vel mantru skandēšana, ja kādam vajag, varu iemācxīt vienu, ta ir ļoti viegla, palīdz koncentrēties uz pozitīvo enerģiju un saplūst ar savu iekšējo enerģiju... Robina skaidroja.

[Ného]

Pēkšņi Ēriku kā zibens šautra ķēra doma, ka vajadzētu apskatīt akmeņus, vai tie tiešām ir tie paši, kas Anglijā. Viņš atcerējās to seju, ko redzēja uz viena no akmeņiem. To gan viņš ieraudzīja tādēļ, ka saule uzspīdēja no attiecīgā lenķā, bet šeit tās nebija. Bet šī doma viņu bezmaz aizvilka līdz akmeņiem. Ērikam nezkādēļ likās, ka tā seja, ja viņš to ieraudzīs, varētu dot kādu norādi.

[Roviela]

Ēriks tikai nupat, nupat bija nosēdies tā īsti ērti, un sācis elpošanas daļu, kad sajuta, ka elpa caur pieri uz ārpusi iet ne visur, bet uz vienu konkrētu vietu. Un elpa velk viņu sev līdzi. Nedaudz satraucies, viņš atvēra acis, un, joprojām jūtot savādo elpu, piecēlās un sekoja tai. Tā veda pie akmeņiem. Nē, ne visiem, bet pie tā viena akmens, kur viņi ar Baibu pirmīt bija vērojuši seju. Interesanti. Vai seja būtu tā, kas aicina, jeb akmens? Tā grib viņam ko teikt? Viņš gāja, līdz plauksta atkal pieskārās akmenim, un tad palūkojās uz augšu ar savām klintīs trenētajām acīm meklēdams iecirsto rakstu.

[Ného]

Un viņš to ieraudzīja. Tas pēkšņi atdzīvojās un pavērsās uz Ēriku. Sejas aprises it kā uz mirkli iezaigojās tādā krāsā, kādā bija redzamas zveigznes naksnīgā debesī.
Pēkšņi viņam galvā atskanēja balss - tāda padobja un mazliet čīkstoša.

"Jums, kas nākuši no tālām zemēm jādodas mana brāļa meklējumā, kuram sveicienus caur zveigznēm dodu es. Viņš jūs sauc, bet kļūt līdz viņam būs iespējami, lai grūti. Tev sākmceļa lemst sekot manam skatienam pie debesu dūrēja."

To teikusi akmens seja apklusa un palika kā bija bijusi sākumā norādot virzienu uz kuru jādodas ceļiniekiem.

[Roviela]

Ēriks gandrīz acis sāka berzēt no pārsteiguma, un tad vēl vajadzēja tādu mirkli, līdz norima straujie sirdspuksti. Viņš pameta skatienu uz biedriem, vai tie redzēja, jeb viņš viens?
Atkal pagriezies pret akmeni, viņš tam palocījās, pirms iet atpakaļ.

Drusku domīgs viņš pievienojās pārējiem, tad teica
- Meditācija vai kas palīdzēja. Vai jūs redzējāt to majestātisko seju tur, uz tā akmens? Nu lūk, tā bija viņa, kas mani tikko paaicināja pie sevis un lūk, ko viņa teica "Jums, kas nākuši no tālām zemēm jādodas mana brāļa meklējumā, kuram sveicienus caur zvaigznēm dodu es. Viņš jūs sauc, bet kļūt līdz viņam būs iespējami, lai grūti. Tev sākumceļā lemts sekot manam skatienam pie debesu dūrēja," - Ēriks norunāja pēc atmiņas.

- Es tā sapratu, ka jāiet turp, kurp skatās šī seja, - viņš joprojām izskatījās nedaudz apjucis, kad pieliecās, lai celtu plecos savu mugursomu, jo neko tamlīdzīgu nebija gaidījis.

[Lia'angia]

- He, tātad šitais darbojas! - apmierināti konstatēja Baiba, kas tik tiko bija mēģinājusi sākt izjust gaisa plūsmas, kad Ēriks paziņoja, ko uzzinājis.
- Nu ko, tad ejam tur, kurp tā rāda. Virziens ir tik pat labs, kā visi citi, - viņa noteica, piecēlās kājās, uzmeta plecos jauno somu un palūkojās uz pārējiem.
- Diez, kas tas par debesu dūrēju? Kaut kāda kalnu smaile? - viņa minēja.

[Roviela]

- Nav ne jausmas! Var būt arī kalna smaile. Tāda, kuras gals ir virs mākoņiem, - Ēriks minēja, paraustīdams plecus.

Viņš gāja vēlreiz pie akmens, lai pārliecinātos droši, kurā virzienā īsti skatās seja.
Nostājās ar muguru pret akmeni, atlieca galvu atpakaļ. Pāris solīšus pamīņājās uz vieniem sāniem un otriem, līdz bija pārliecināts, ka noteicis pareizo virzienu.

- Re! Starp tiem diviem stabiem, taisni! - viņš ar roku norādīja uz pusotru metru plato spraugu ārējā aplī, kuru savienoja vēl palikusi pārsedze, kamēr abiem blakus akmeņiem tā bija nobrukusi.
Daudz neprātodams, vai visi seko, vai nē, viņš uzsmaidīja Baibai un uzsāka ceļu.

(OOC - neņemsim vērā, ka ejot vietā bez jebkādiem noteiktiem orientieriem, cilvēks vienmēr iet pa apli un agrāk vai vēlāk atgriežas atpakaļ, labi? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif) Varbūt Ēriks tagad sajūt virzienu, ko? Varbūt to sajūt visi?)

[Lia'angia]

Baiba sparīgi nopūtās, dzimtajā valodā pateica:
- Nu, tad lai visi labie dievi stāv mums klāt!, - un devās pakaļ Ērikam, pametot skatu uz pārējiem - seko?
- Ejam, kad virziens zināms, tiešām vairs nav vērts kavēties! - viņa angliski uzsauca.

[Hikari]

Robina paķēra savu somu un palūkojās uz lēnam aizejošajiem Ēriku un Baibu. Pagaidiet, es arī nāku! sieviete sacīja un lēnā solīti piebiedrojās abiem. Uzmetusi skatu atpakaļ, viņa redzēja pārējos stāvam.
Cik gan viss šitais ir dīvaini... viņa pie sevis prātoja.

[Fijusska]

Kaira arī piebiedrojās ceļa beidriem, un sekoja citiem, kamēr pati neko nezināja un nesaprata. Galvenais ka kads bija vadonic, un ne viņa pati. Sieviete pasmaidīja, tikai pavisam nedaudz.
-UN ja nu mēs apmaldīsimies, ko tad darīsim? viņa pārvaicāja, jo šaubījās, ka šis viss varētu iet tik viegli.

[Roviela]

Ēriks paskatījās atpakaļ pār plecu un, pagaidījis, līdz Kaira ir blakus, uzsmaidīja un teica:
- Te nav pat meža, kur apmaldīties, viens vienīgs klajums. Ne akmeņu, nekā. Atliek sekot skatienam. Kamēr es to sev jūtu mugurā, mēs nenomaldīsimies. Vai drīkst vaicāt, kā jūs sauc? Mans vārds ir Ēriks Boije. Esmu no Zviedrijas.

Viņš uzmanīgāk paskatījās gaišmates sejā. Var izrādīties, ka esam kaimiņi, viņš nodomāja. Tik balta āda un sārti vaigi ir tikai ziemeļos, nemaz nerunājot par matiem.

[Fijusska]

- Prieks iepazīties, Ērik, Kaira pasmaidīja. - Mani sauc Kaira Andersena, es esmu no Norvēģijas, kā redzu, mēs tādi attāli kaimiņi. viņa iesmējās, un nedaudz piesārta, atskārtusi, ka vispār ir aizmirsusi par jebkādu pieklājību, un nav iepazīstinājusi sevi jau ātrāk. -Jūs laikam nodomāsiet, ka esmu nepieklājīga, ka iepazīstinu ar sevi tikai tagad. Kaira nedroši sacīja Ērikam. -Es laikam visu laiku tikai runāju, un runāju.. Vienkārši tas man liek nomierināties, un es aizmirstu uztraukumu. Vispār ļoti ceru, ka mēs neapmaldīsimies, lai gan jūs sakāt, ka zināt, kur jāiet, es tomēr nedaudz baidos. Ja nu mēs nomirstam no slāpēm, jo kavējamies, vai kaut kā tā.

[Roviela]

- Ai, Tas nekas! - Ēriks tikai atmeta ar roku. - Mēs jau te nenācām uz viesībām, kur visi viens otram stādās priekšā. Ekskursijās tā parasti nedara. Bet tagad, kad, gribi vai negribi, esam vienās kamanās, nav par skādi iepazīties. Par apmaldīšanos manas domas ir tādas - es brīdi atpakaļ teicu, bet, šķiet, jūs tad tuvumā nebijāt, ka, ja kāds te vēlas uz mūsu rēķina izklaidēties, tad diezin vai gluži pēc tik sarežģīta sākuma sekotu tik tiriviālas beigas kā aizsūtīt mūs apmaldīties klajumos, lai mēs nomirstam no slāpēm. Nē. Domājams, tie vai tas, kas to visu te sarīkoja, būs mums paredzējis vēl kaut ko.
- Iegrebtā seja man teica sekot viņas skatienam, to jūs dzirdējāt, ja? Nu, un es tagad šo skatienu jūtu. Kur un kad mēs nonāksim, to nezinu, bet tāpat jau nav izvēles. Tāpēc nav ko uztraukties priekšlaicīgi.

Tiešām, nemaz neizskatījās, ka Ēriku daudz uztrauktu notiekošais. Viņš pasmaidīja visai aušīgi.

[Ného]

OOC: Es atļaušos visu tēlus pabīdīt uz priekšu, bet iespēja atsaukties uz jau notikušo paliek.

Kad Ēriks bija uzsācis gājienu tajā virzienā, kur viņam norādīja akmens seja, visi pievienojās viņam, jo izlēma, ka nav nekādas jēgas te palikt.
Pēc trīs dienu gājuma ceļinieku priekšā pavērās milzu obelisks, kurš gandrīz "caurdūra" debesis. No attāluma tas izskatijās vairāku desmitu metru augsts, bet pieejot klāt tam, šķita, ka tas pārsniedz simt metru. Obelisks bija vienkāršs, nebija nekādu ornamentu un zīmju. Ceļotāji kādu laiku uzturējās tam blakus un tikai tad, kad jau bija aizmirsuši vierzienu, no kura ieradās, ieraudzīja tālumā slejamies kalnus.

[Roviela]

Trīs dienas gauži vienmuļa un neinteresanta ceļa. Tiesa, ir ceļabiedri, un ar dažiem no tiem var interesanti patērzēt. Un tomēr apkārtne nomāca. Puskrēsla, pelēkums, nekā skaista, nekā spilgta. Taisni kā sengrieķu ēnu valstība, ķirurgam bija iešāvies prātā salīdzinājums, bet te pat ēnu nav!
Ērikam riebās arī savs pašreizējais izskats. Vai tad ar aukstu ūdeni var normāli noskūties? Bet viņš tik un tā to neatlaidīgi darīja dienu no dienas. Tāpēc, lai pats nepaliktu tikpat pelēks kā apkārtne. Lai sajustu, ka viņš vēl ir dzīvs un nav pārvērties par kaut kādu šai ainavā iederīgu objektu.

Tā, un tagad pie obeliska viņi ir nonākuši... un tup pie tā nezin ko gaidīdami nezin cik ilgi.
Nolēmis izstaipīt kājas, Ēriks piecēlās, lai pastaigātu. Tā viņš jau bija darījis daudz reižu, šī ne ar ko, visticamāk, neatšķirsies no citām. Tāds pastaigu aplis ar stabu centrā.
Nogājis pusi apļa, viņš, tikpat ierasti, kā gāja, pārlaida skatienu apkārtnei. Un... ieraudzīja kalnus. Viņš varēja apzvērēt, ka iepriekšējo reizi ejot, to tur nebija. Nebija un viss. Bet tagad ir.

- Ei! - viņš uzsauca pie obeliska dirnošajiem biedriem, ātri iedams atpakaļ, - ei! Tur, - viņš pameta ar roku vajadzīgajā virzienā, - tur ir kalni! Ejam, kamēr vēl tie ir!

Ēriks nekavējās. Paņēmis savu mugursomu, viņš bija gatavs iet, līdzko ceļabiedri paši pārliecināsies, ka tur, kur viņš rāda, tiešām ir kalni, nevis kaut kāda mirāža, un savāks savas mantiņas.

[Ouens]

Tesa sarāvās, kad vīrietis iekliedzās. Viņa paskatījās apkārt un tiešām pamanīja kalnus. Visas iepriekšējās dienas viņai bija pagājušas kā nemaņā - pārāk neticams likās tas, kas ar viņu un citiem notika. Cerība, ka tas viss ir vienkārši murgs, sāka zust. Neviens murgs neilgst tik ilgi un nav tik šausminoši... reāls. Jā, reaļs bija īstais vārds.
Nopūtusies kā cilvēks, kas zaudējis savu pēdējo cerību, viņa pagriezās un sekoja vīrietim, kurš pirmais bija pamanījis kalnus. Nekas cits jau neatlika kā vien padoties liktenim. Un liktenis laikam bija lēmis, ka viņai vajag maldīties apkārt šajā nejēdzīgajā vietā.
Liktenis... liktenis?! kas ar mani notiek? es jau sāku lietot tādus vārdus kā liktenis. Daudz netrūkst, lai es sāktu ticēt gariņiem un visādām citām muļķībām!
Un tā Tesa nolēma, ka, ja jau jāmaldās, tad labāk to darīt ar kādu, kurš zin, ko darīt. Un šis ārzemnieks zināja ko darīt. Tā vismaz izskatījās.

Jā, jā... jau nāku... viņa noburkšķēja. Tad viņa piegāja pie ārzemnieka un gaidīja, kad vinš sāks kustēties.