Dievu spēles. Vīzijas, [C],[ATD] Opcijas

[Ného]

Kā jau mēs zinām mūsdienu pasaule savā ziņā kļuvusi garlaicīga - nekādu bruņinieku padarīšanu, galīgi neinteresanti kari - tos var pat saukt par tādiem kā gļēvuļu kariem, jo vairs jau nav tuvcīņas ar zobeniem, dunčiem, šķēpiem un vēl tur nez kādiem nieciņiem. Tāpat viss ir kļuvis tik daotorizēts un cilvēkam nekas daudz nav jādara. Pat visa seno laiku burvība līdz pēdējam ir izmirusi. Cilvēce atklāti sakot kļuvusi neinteresanta un ... te vēl varētu ielikt dažus īpašības vārdus, bet ko nu, tā vēl kāds apvainosies.

Tātad reiz šo pašu sapratuši, ko mēs sapratām iepriekšējā rindkopā, astoņi(7) dievi izdomāja, ka vajag izklaidēties, dzīve galīgi neinteresanta - uzsūtīt dažādas nelaimes cilvēkiem arī garlaicīgi kļūst. Nu un lai arī tas būtu cēli, dievi nosprieda, ka ļaus cilvēkiem arī šo to iemācīties. Tā nu viņi izlēma apveltīt astoņus cilvēkus ar spēju redzēt vīzijas, kuras tos atvedīs pie viņiem(dieviem) un katrs no dieviem vēl deva pa spējai "redzēt" vīzijas citās lietās.

Tā nu viņi visi nostājās apkārt akmens bļodai, kurā bija ieliets sudrabots ūdens, kas bija kā spogulis. Katrs paņēma pa stikla lodītei un izteica savu vēstījumu...


*Kas no uguns zemēm nācis, tam lai ugunī zīmes saredzēt spēt. Nostariel
*Kas no ūdeņu zemēm nācis, tam lai ūdeņu spoguli saprast spēt. Rowenny
*Kas no teiksmu zemēm nācis, tam lai zvaigžņu acīm redzēt spēt. Roviela
*Kas no augstumu zemēm nācis, tam lai zemi uzklausīt spēt. Fijusska
*Kas no mežu zemēm nācis, tam lai ar visu dzīvo saprasties spēt. Lia'angia
*Kas no tukšuma zemēm nācis, tam lai ar vēju saprasties spēt. Niarneth
*Kas no šaubu zemēm nācis, tam lai ar ēnām sprasties spēt. Hilerija

... izteikuši savu vēstījumu, katrs no dieviem iemeta lodīti akmens traukā, kurā tās nosedza spoguļa virsma.
Un viens no viņiem teica - Ceļojiet uz cilvēku pasauli un aiciniet tos ceļā uz nezināmo.
Tā šie spēki atrada mājvietu savos nākamajos saimniekos - Tesā Džokinsā, Ērikā Boijē, Robinā Kārtingā, Kvintā Aleksandrā Pārkinsonā, Kairā Andersenā, Mikā Nayotā un Baibā Kalniņā.

OOC: Kad pieteiksies Emo doll, tad arī tiks pievienota informācija par viņu, bet tagad lai sākas spēle. Savu nākamo uzdevumu pirmajam rakstam atradīsiet ATD pavedienā.

Šo rakstu rediģēja Noveau: 30.03.2007 18:56

[novemberunge]

Mika aši izslēdza televīzoru un plati nožāvājusies, samirkšķināja šokolādes brūnās actiņas. Viņas dzīvokļa viesistaba izskatījās vienkārši nožēlojama- visur- gan uz krēsliem, gan dīvāna, gan sekcijas mētājās atkritumi un apģērbs, meitenes mazais sunītis Vau bija paspējis sataisīt pamatīgu pelķi uz smalkās parketa grīdas, bet datorglads līgojās no smagā žurnālu, avīžu un citu papīru svara.
Un tomēr par spīti apkārt valdošajai miskastei, jaunā japāniete bija spējīga tā vienkārši atslīgt savā mazajā, ērtajā dīvāniņā un aizmigt.

Mika attapās strauji lidojam no Londonas uz Stonhendžu. Vispirms jau viņa, vēl pie apziņas būdama, nodomāja, ka šīs sapnis ir bezgala muļķīgs, bet gad gaisā vēl sāka lidināties kaut kādi datumi, visa skepse pazuda un saprāta balss iemiga, nespēdama noticēt šajam dīvainajam spanim, kas likās gluži kā vēstījums no fantastikas filmām.
Piepeši viss sapņa lidojums nobremzējās pie Stonhendžas. It kā kamera būtu iebūvēta meitenes galvā.
Skatiens apmeta pāris lokus un tad vienkārši nobeidzās. Tumsa. Atkal tas datums. Tumsa.

Viņa pamodās vēl naktī. Lejas kaimiņš, acīmredzot, rīkoja ballīti, jo no apakšstāva skanēja skaļa, jautra mūzika un cilvēku balsis.
Man jau nevarēja pateikt, ````is tāds. Mika nobubināja zem deguna un iekārtojās ērtāk spilvenos.
Dīvains sapnis. Droši kaut kāds mistiskais iespaids no tās mūzikas... Fui, un kas te smird? viņa pārlaida uzmanīgu skatienu pāri telpai.
Nē, Vau, ko tu esi tur saveidojis! Mans skaistais puķupods! Mana palma! Kāpēc es tevi nevarēju izvest pastaigā, ko? Būtu vismaz kaimiņu satikusi un pateikusi, lai pagriež klusāk. Mika nošķendējās un iemeta mazajam suņukam ar spilvenu.
Nomierinājusies, meitene saritinājās, piekārtoja atlikušos spilvenus un centās ieslīgt atpakaļ miegā, tomēr savādā vīzija viņu turpināja vaijāt.
Kas tas bija par mājienu? Kas man būtu jādara? Jābrauc uz Stonhendžu? Kā tad, kur es, pirmkārt, raušu mašīnu? Un tomēr... šādi domājot viņa arī aizmiga. Otrreiz.

[Hikari]

Robina cieši gulēja, ievīstījusies siltās sedās savā gultā. sieviete bija ļoti nogurusi pēc dienas padarītajiem darbiem, tāpēc, viņa ļoti cerēja, ka miegs būs dziļš un spēcīgs, bez nekādiem sapņiem. Sākotnējās stundas pagāja, klusi elpojot spilvenā, taču pēc tam, Robinas zemapziņā ielauzās kāda savāda doma. Un piedzima sapnis.
Sieviete redzēja megalītisko akmens krāvumu savā priekšā. Viņa nespēja saprast, vai tā ir realitāte, vai tikai sapņa stāvoklis- viss likās tik savāds, tik neparasti reāls. Akmeņi likās tik lieli, tik savādi un maģiski. Bet Robina apzinājās vienu- te viņa nekad vēl savā mūža nebija bijusi.
Nāc pie mums...nāc pie musm... Robina dzirdēja uzstājīgas balsis savā galvā.
Pēkšņi strauji uzmetusies augšā, sieviete pamodās. Viņa juta kā sviedru tērcītes pilēja no pieres. Sega bija savandīta. Zem tās likās esam nežēlīgi karsti, tāpēc viņa piecēlās un aizgāja uz virtuvi un uzlika uz uguns tējkannu. Apsēdusies krēslāun pievilkusi sev cieši klāt karstās kājas, Robina prātoja par to, kas bija redzēts sapnī. Laikam man nevajadzēja lasīt visas tās muļķības tajā žurnālā. Vienkārši esmu pārstrādājusies... viņa pati sev teica un pievērsa skatienu logam.

[Lia'angia]

"Mogohs ar ozola stumbru pakasīja sev muguru, tad apēda vakariņās briedi un joprojām prātoja, kālab viņš atsūtīts uz šo vietu. Beigu beigās viņš devās projām, bet pirms tam nosauca ieleju par "ritha muireog", kas nozīmē "Kur gaida mednieks".
Tomēr vēlāk šī ieleja tika dēvēta par "imarn uklyss", kas nozīmē "kur meitene atnāca atpakaļ cauri ugunij".
Taču tas ir stāsts citam laikam un citiem ļaudīm."
Baiba nopūtās un nolika uz naktsgaldiņa grāmatu. Izklaidīgi paglaudīja Murmuļa resno, strīpaino vēderu. Kaķis tikai laiski izstiepa vienu ķepu un gulēja tālāk.
Jā, tev jau labi! - nedaudz errīgi nodomāja Baiba. - Peles un kaķenes, un ar kaimiņrunci var villu izmest... Tikai man - darbs, un darbs, un darbs...
Pulkstenis rādīja jau krietni pāri pusnaktij. Baiba izslēdza naktslampiņu un saritinājās zem segas, bez ceremonijām izvilkdama to no Murmuļa apakšas. Kaķis slinki uzmurrāja un saritinājās meitenei blakus.
... Viņa izgāja no fermas. Bija skaidra, silta vasaras nakts. Smaržoja jasmīns - paga, kā tad tā? Jāņi sen jau garām... Bet vienalga. Baiba jutās tik viegli un labi, ka gribējās lidot. Hmm, bet kāpēc gan ne? Viņa viegli ieskrējās, palēcās un... lidoja. Tas bija tik brīnišķīgi! Augums viegls kā spalviņa, un likās, ka jasmīni vēl aizvien smaržo viņai visapkārt... Gribējās lidot uz rietumiem. Kāpēc? Tā vienkārši likās pareizāk. It kā kāds bez skaņas sauktu un aicinātu. Baiba nolēma ļauties vilinājumam un savicināja rokas. He! Izrādās, ka tas līdzēja - viņa sāka kustēties ātrāk. Zem viņas aiztraucās Zvirgzdupīte, tad aizšāvās kaut kāds apgaismots pleķis... Ak jā, tā tak laikam Rīga... Bezvārdu aicinājums pieņēmās spēkā, turklāt nez kāpēc likās, ka tas ir saistīts ar saulstāvjiem. Rudiens saulstāvji, Miķela diena, viņai atausa atmiņā. Tā bija stāstījusi Ilze, klasesbiedrene, kas tagad dziedāja kaut kādā folkloras kopā. Jā un tajā Miķeļā dienā vajag būt.. būt.. kaut kur būt. Kāpēc? Vajag. Nu, ja vajag, tad būsim, kas tad mums - palēcies un aizlido! - nosprieda Baiba.
Pa tam viņa jau lidoja pāri jūrai. Liels pilnmēness iezīmēja skaidru taciņu pāri bezgalīgajam ūdens klajam, bet apkārt nez kāpēc vēl aizvien vijās jasmīnu smarža... Ak nu jā, tas tak tāpēc, ka viņai galvā jasmīnziedu vainags! Nu kā tad, uz saulgriežiem un saulstāvjiem jau vainagu vajag, protama lieta!
Nu viņa bija nonākusi pie kaut kādiem akmeņiem. Seniem akmeņiem. Tiem apkārt bija iesēta un smuki nopļauta mauriņa zālīte un diezgan garš žogs. Paga, kas tad tas? Tā tak Stounhedža! Oi, vellos, es vienmēr esmu gribējusi to vietu apskatīt! Jālaižas lejā!
Domāts - darīts. Baiba nolaidās pie lielajiem akmeņiem, ka vēl izstaroja dienā uzņemto siltumu. Bijīgi pienāca klāt... No glauda ar roku... Diži. Tas bija vienīgais vārds, kas nāca prātā, kas visvairāk atbilda viņas izjūtām - diženums. Diženums un miers...
Te bija labi. Labi un pareizi. Derētu te nedaudz apsēsties, pirms lidot tālāk... Bet kāpēc vispār jālido tālāk? Varbūt viņai jāpaliek tepat? Varētu kļūt te par priesterieni un vadīt senos rituālus. Ģērbties baltās drānās un iet lasīt āmuļa zarus. Un kopā ar citām raganām dejot riņķa dejas ap šiem akmeņiem, un varbūt ziedot augļus un medu, pateicoties par ražīgo gadu... Tikai kaut kā grūti paliek... kaut kā smagi... Tumši... Kaut kas traucē elpot pilnu krūti... Spiež... Spiež...
Baiba atvēra acis. Pretī raudzījās liels, tumšs mūlis.
- Murmuli!!!!! - Baiba izsaucās. - Ak tad tu te man lietuvēnu tēlo!
- Murrr... - atsaucās apmierinātais runcis.
- Eh, Murmuli... Nu kāpēc tu tā? - Baiba maigi pārmeta kaķim, noglaudīdama spīdīgo kažociņu.
- Man bija tik skaists sapnis... es lidoju... Un biju ragana... Stounhedžā... tas bija tik jauki un labi...Tā iet, kad salasās visādus Mitago mežus!
Baiba nocēla kaķi no krūtīm un izstiepās zem segas - kaut kur viņa bija lasījusi, ka, ja sapnī lido, tad vajag visiem locekļiem būt izstieptiem, citādi murgi ķers aiz kājām. Varbūt izdosies vēlreiz nokļūt tur... pie akmeņiem?... Viņa atkal aizmiga.

[Fijusska]

Kaira sēdēja savā dzīvoklītī, apkrāvusies ar dažādiem paīriem, un izgriezumiem. Kāds karšu izdevējs bija pamanījis viņas talantu, un tagad Kairai nācās veidot aprakstu par dažādām pilīm Norvēģijā, un citur pasaulē. Nav jau tā, ka viņai negribētos, bet tomēr tas nebija viņas lauciņš, labrātāk viņa rakstītu kaut ko par jaunāko modi, vai dažādiem notkušajiem pasākumiem. Vēl nesen dēļ šīm pašām pilīm viņai bija jāierodas pie kāda galīgi aptrakuša vecīša, kas teicis, ka bijis senajos tempļos, un tādās vietās, kas nemaz mūsdienās neeksistējot . Kaira neticēja šīm muļķībām, bet naudas pelnīšana paliek naudas pelnīšana, un dēļ tās ir jāupurē arī veselais saprāts.
Tā kā bija vēls, jaunā sieviete bija miegaina, un viņai viss tā vien šilierējās ap acīm. Viena pils, otra, visur avīžu izgriezumi un veci raksti. Pēkšņi viņai sāka sāpēt galva, tāda kā džinkstoņa atskanēja galvā, Kaira apsēdās uz grīdas, viņai likās, ka tā būs labāk, nezin kas viņai lika notupties zemāk. Viņai kaut kas rēgojās gar acīm. Kaut kāds mūris, vai kas cits?
Bāc, laikam visas tās pilis galīgi galvā jau iespiedušās Kaira nodomāja, un sapurinājusies mēģināja piecelties. Atkal tas pats, viņai uznāca vēlme apsēsties, galva sareiba. Pēc brīža , kad galva atkal bija normāla, un viss negriezās riņķī, un nerādījās nekas aizdomīgs, viņa nosprieda, ka vainīgs nogurums un atlaidās uz dīvāna.

[Roviela]

Ēriks izkāpa, nē, drīzāk jau izrāpās no mašīnas un aizcirta durvis. Kaut kur viņam aiz muguras automātiski aizvērās garažas vārti.
Iegājis istabā viņš pavērās caurspidīgajā sienas pulkstenī - jau divi naktī. Atkal šīs vēlās dežūras... labi, ka drīz atvaļinājums. Pie tam šogad viņš to drīkstēs izvēlēties pats. Doma bija uzmundrinoša. Tikt atzītam par labāko hospitāļa ķirurgu šinī gadā - dari ko zini, bet tam ir savas priekšrocības.
Labs garastāvoklis viņu neatstāja līdz brīdim, kad beidzot varēja iezvelties platajā gultā, atmest rokas aiz galvas, aizvērt acis un sapņot par klintīm. Viņš aizbrauks līdz tām... un kāps... un kāps...
... pirksti turēja stingri, visi muskuļi strādāja. Tas bija izaicinājums, tā karnīze, tur, virs galvas, tikt tai pāri! Viņš tiks! Kājas un rokas, bez domām, tikai saskaņotas kustības un... zvaigznes? Ā! Viņš kāpj naktī, pat mēness nav, melna klints un zvaigznes. Karnīze palika zem viņa, varēja nostāties uz kājām un palūkoties apkārt. Virs galvas vīdēja daudz spožu zvaigžņu, bet viņš stāvēja uz neliela akmens un netālu no tā - kur zvaigznēm var būt tik spoža gaisma? - bija redzami vēl vairāki akmeņi, kas... stāvēja uz stabiem, kas izvietoti aplī! Ēriks atradās uz lielākā no tiem. Tā ir Stounhendža! Akmens apļa izvietojums viņam neizprotamā veidā saskanēja ar zvaigžņu rakstu debesīs, itin kā katrai lielākajai zvaigznei būtu sava vieta tajā. Jaunais ķirurgs nebija īpašos draugos ar astronomiju, bet šonakt visiem zvaigznājiem un zvaigznēm bija vārdi. Tā viņš stāvēja, līdz ieraudzīja lecam sauli. Tieši starp pretī esošajiem akmens vārtiem tā cēlās debesīs, savus starus veltīdama zemei aizvien tuvāk un tuvāk. Saulgrieži! Viņš nez kāpēc zināja, ka tie ir saulgrieži. Beidzot saules stars sasniedza Ēriku, apžilbinādams viņam acis...
... saules zaķītis lēkāja uz degungala. Sasodīts! Atkal neesmu aizvēris žalūzijas, Ēriks nosodījās, ar vienu roku taustoties pēc pulksteņa. Septiņi. Tāpat drīz vajadzēs celties.
Visu rītu, dzerdams kafiju un ēzdams brokastis, Ēriks domās atgriezās pie dīvainā sapņa. Tas bija tik dzīvs, tik vilinošs. Stounhendža. Un kāpēc nē? Galu galā, savu atvaļinājumu viņš var pavadīt, kur vien vēlas! Tā gribējās dzīvē vēlreiz ieraudzīt austošo sauli akmens vārtos.

[Ouens]

Tesa gulēja savā šaurajā gultā un mēģināja aizmigt. Mēģināja - tāpēc, ka miegu traucēja daudzas lietas. Pirmkārt jau skaņas aiz loga. Bija dzirdama bļaustīšanās un skaļi smiekli. Plus tam visam, protams, vājprātīgais satiksmes troksnis, kas nenorima ne dienu, ne nakti.
Stulbie narkomāni... kāpēc tieši tagad viņiem jāvazājas apkārt...? un kāpēc tieši šeit..?
Otrā lieta, kas traucēja, bija cietā, izgulētā gulta. Mēģinājumi iekārtoties ērtāk beidzās, labākajā gadījumā, ar nekādiem rezultātiem. Sliktākajā - ar attapšanos uz grīdas.
Beidzot Tesa nosprieda, ka šādi jau nu viņai aizmigt neizdosies un nolēma iedzert miega zāles.
Viņa ieslēdza naktslampiņu, un piecēlās sēdus. Un - dīvaini - uzreiz aizmirsa, ko bija gribējusi.
ēēēē... ko es gribēju... meitene apjukusi sāka domāt. nevar taču būt, ka es piecēlos tāpat vien...
Domas sāka kļūt aizvien neskaidrākas, galva smagi dunēja, līdz beidzot viss, ko Tesa saprata bija tas, ka viņai vajag apgulties.
Apgūlusies Tesa piedzīvoja kaut ko līdz šim nebijušu - viņa pēkšņi skaidri redzēja sevi, savu mazo istabiņu, izgulēto gultu... no augšas.
Kas, ellē, te notiek?! viņa miegaini nodomāja, taču pārāk nesatraucās. Tas viss šķita tik... dabiski, ka likās - uztraukumam nav pamata.
Tesa cēlās aizvien augstāk, līdz no augšas redzēja jau visu māju, tad visu pilsētu, visbeidzot - visu kontinentu. Tā malā jauki spīguļoja okeāns.
un ja es nokrītu??? negaidīta doma ienāca Tesai prātā. Bet... kā es varu nokrist, es taču skaidri redzēju, ka guļu savā gultā... Bes es taču nevaru būt reizē gan tur, gan te! Holivudas grāvēji dzīvē nenotiek!
Viss! ir tikai divi varianti - es vai nu jūku prātā, vai sapņoju! No rīta man ar galvu viss vēl bija kārtībā... tātad es sapņoju! Tas ir tikai sapnis!
Aizdomājusies viņa nepamanīja, ka sāk nolaisties. Tesa attapās tikai tad, kad galvassāpes kļuva tik stipras, ka gandrīz nevarēja paciest. Meitene pievērsa skatienu zemei un strauji ievilka elpu.
Wow... tā tak... kā viņu tur... Stounhedža!...Ar mani kaut kas nav kārtībā!
Lielie akmeņi majestātiski slējās augšup. Tesa vēlējās, kaut viņa varētu tiem pieskarties, tomēr līdz akmeņiem viņa netika - galva pēkšņi iesmeldzās tik stipri, kā nekad agrāk un acu priekšā sāka zibināties 8 skaitļi - datums, mēnesis un gadaskaitlis. Tesa tik tikko paguva tos iegaumēt, kad likās - milzīgs spēks rauj viņu atpakaļ.
Meitene attapās uz grīdas savā istabā. Galva vēljoprojām sāpīgi smeldza un likās, ka visi locekļi ir samalti un atkal salipināti kopā.
Tesa lēnām pieslējās kājās, turoties pie naktsskapīša.
Lai kas tas arī nebija, tas bija visdīvainākais, kas ar mani jebkad ir noticis... Stounhedža! Stounhedža!??? Lidojums virs kontinenta? Kas ar mani notiek...? Pat murgot vairs nevaru kā normāls cilvēks!
Šīs muļķības ir jāaizmirst!

Tomēr, lai kā viņa centās sevi piespiest par to nedomāt, likās, ka šis murgs, kurš bija tik biedējoši reāls, nemaz netaisās pamest viņas galvu.

[Idril]

-Sasodīts!-
Viņš nolādējoties atspēra vaļā dzīvokļa durvis. Šodien viņam galīgi negāja. Lai arī nekas sevišķš šodien nebija noticis, vien auto pāris reižu noslāpa, viņš nokavēja darbu - tieši šodien, kad bija lietas izskatīšana tiesā, kāda idiote restorānā nolēja viņa dārgo uzvalku ar kafiju un vēl tikko viņš bija gandrīz iesprūdis liftā, pirms tam atkal noklausoties kādu devu no apakšā dzīvojošās kaimiņienes lekcijas par viņa nepiedienīgo dzīvesveidu un tik vēlo nākšanu mājās.
Aizgājis līdz virtuvei viņš burtiski nometa mantas uz galda.
Ieelpa, izelpa.
Viņš sev atgādināja. Lietas izskatīšana sakarā ar viņa kavējumu bija pārcelta uz rītdienu. Viņš palūkojās ārā pa logu - bija jau vēls, krietni pāri pusnaktij, kamēr viņš bija izvilcies ārā no biroja un nokārtojis tos papīrus..
Kvints nolēma iet pa taisno gulēt ignorējot nepatīkamo nojautu, kas kņudēja pakrūtē.

Viņš mirkli pagrozījās nekādi nespēdams iekārtoties tā, lai no rīta pēc tam nesāpētu kakls, tomēr pēc pusstundas pārgurums ņēma virsroku un viņš aizmiga.
..Nekurienes vidus. Nekas, nekur. Dīvaina apkārtne, gluži tā itkā viņš atrastos gaisā? Virs zemes? Kur? Viņš smagi ievilka elpu, tas bija tikpat viegli cik allaž, tātad tas nevarēja būt sevišķi augstu un tomēr? Kur? Trauksmaina sajūta. Datums, daudz datumu.. Nē. Drīzāk viens un tas pats vairākas reizes, neskaitāmas reizes. Un tad pēkšņi. Nakts dzestrums, miers. Un tomēr var saredzēt tumšus stāvus slejamies visapkārt. Nav pat daudz laika domāt. Pēc pāris mirkļiem, kad paša elpa un sirdspuksti šķiet tik skaļi, ka pārplēš bungādiņas nāk atskārta - Stounhedža..

Viņš pielēca sēdus gultā.
Ko gan tas nozīmē?
Viņš nodomāja un izbrauca ar roku caur matiem. Bija vēl pavisam agrs, modinātājs pat nebija zvanījis.
Kas tas bija par murgu?
Viņš nodomāja atskārstot, ka sirds sitas neparasti strauji - kā grūta tenisa treniņa laikā un ka pats nezin kādā veidā no pārbīļa ir tīri nosalis.
Tas bija vienkāršs murgs, vienkāršs murgs, vienkāršs murgs.
Viņš sev atkārtoja pieceļoties, viņš nolēma nopurināt no sevis šīs muļķīgās iedomas un bailes. Viņš bija šķiršanās jurists un patlaban viegli satraucies pirms gaidāmās prāvas - nekas neparasts, nekas. Neparastais nepastāv - viņš ir reālists.
Tas bija vienkāršs murgs.
Viņš pats sev jau kuro reizi atkārtoja miegaini slājot uz virtuvi, lai ielietu sulu. Viņš nolēma vairs neiet gulēt, lai neaizgulētos.
-Bet kāda velna pēc, es trīcu pie visām miesām, ja tas bija vienkāršs murgs?-
Viņš pats sev čukstus noprasīja, bija grūti atzīties, ka viņam ir no kaut kā bail, bet psihoterapeits, kuru viņš nesen atlaida bija ieteicis allaž būt atklātam jūtās.
Nelga.
Viņš pavīpsnājot nodomāja un nolēma izgrūzt šo aizdomīgo sajūtu no sevis, tai nebija vietas pirms gaidāmās prāvas.

[Ného]

Dievi stāvēja pie akmens trauka, kurā bija iemestas lodītes. Viņi skatijās kā katrs no cilvēkiem saņem savu vīzīju, savu spēju redzēt vīzijas. Viņi arī novēroja, kā katrs redzēja savu to, kā katrs devās uz Stounhendžu, kā katram šī vieta iemājoja prātā.
Dievi šo vietu bija izvēlējušies tāpēc, ka tur viņi cilvēkus spēs pārvietot sev vēlamajā pasaulē. Pasaulē bez robežām, pasaulē, kurā pastāvēja tas, kas bija miris šajā pasaulē.
Tā stāvot ap pasaules spoguli viņi izvēlētajos cilvēkos radīja nepārvaramu vēlmi doties uz šo seno akmeņu krāvumu, druīdu svētvietu, debesu vērošanas vietu.
Viens no dieviem pārliecās pār akmens bļodu, ieskatijās spoguļūdenī un kaut ko klusi nomurmināja. Ūdens kļuva dzidrs un trauka dibenā bija sredzamas lodītes, kuras bija uz ieapaļā trauka apakšas izvietojušās izklaidus. Šis dievs izslējās un saskatījies ar citiem, skaļā un dobjā balsī izrunāja vārdus - Nāciet mūsu bērni, dievi jūs sauc. Pašā trauka centrā iemirdzējās kaut kas un lodītes izkustējās dodoties uz mirdzošo punktu.

OOC: Jūsu nākamis uzdevums ir doties uz Angliju - Stonhendžas kromlehu, kur jums visiem kopā jāsapulcējas(tā centrā). Drīkst arī iepazīties ar citiem. Un lūgtum neesiet lakoniski.

Šo rakstu rediģēja Nero: 02.01.2006 21:35

[Hikari]

Robina pamodās no tā, ka viņai zvanīja telefons. Piegājusi tam klāt, sieviete ļoti miegainā balsī iešņācās telefona klausulē. Jā, kas ir? no tās atskanēja neapmierinātības pilna balss Kur Tu esi? Vai Tu zini, ka jau veselu pusstundu kavē? tā bija Viktorija- Robinas paziņa no avīzes. Vēl būdama ļoti miegaina sieviete ielūkojās pulkstenī pie sienas un atmiņā viss atausa un iespēra Robinai kā pa pieri ar bomi. Šodien bija pirmdiena! Ak mans Dievs, jau pirms gandrīz veselām 40 minūtēm bija jābūt avīzē un jānodod sagatavotais materiāls. Viņa bija gatavojusi interesantu pētījumu par Ķīnas mītiem par pasaules radīšanu.
Vika, ak debess, piedo man, lūdzu! Es jau skrienu! un, nometusi klausuli, Robina, cik nu varēja ātri, saģēŗbās un, pat nepaēdusi brokastis un neiedzērusi ikrīta kafiju, paķēra rokās savu darbu un izmetās no dzīvokļa.

Dažreiz sievietei patika, ka viņa neizmantoja sabiedrisko transportu un, ka viņai nebija mašīnas. Līdz savai darba vietia Robina aizkļuva pār desmit minūtēs un, iemetusies iekšā telpās, nometa visu uz Vikijas galda.
Te nu tu esi! sieviete izsaucās un nolūkojās, ka Robina iekrīt viņas krēslā. Tu apzinies, ka Tevi dēļ mēs aizkavējām avīzes izlaišanu? Tikai tā Tava stulbā pētījuma dēļ. Ja Tu nebūtu mana draudzene, Robin, tad.... Robina vainīgi uzlūkoja Vikiju un nomurmināja klusu atvainošanos.

Darba diena pagāja normāli. Avīze tika nosūtīta uz iespiešanu, Robina devās majās. Vakarā, sēžot pie kārtējā no darbiem, sieviete pārlapoja materiālus, kuri gulēja uz grīdas. Viņai patika strādāt tieši ta- kad apkārt bija radošais haoss, kurā visu vienmēr varēja sameklēt. Pēkšņi skatiens pievērsās kādam senam avīzes izgriezumam. Paņēmusi to rokās, viņa izlasīja virsrakstu: Stonhendža. Noslēpumainā druīdu svētvieta? Uzreiz prātā ienāca naktī redzētais sapnis.
Dīvains tas sapnis bija. Pat pārlieku. to nodomādama, viņa centās pievērsties savam darbam, taču domas visu laiku atgriezās pie sapņa. Beidzot atmetusi cerības kaut ko pabeigt, Robina piecēlās un piegāja pie loga. Ārā lija. Lietus lāses smagi sitās pret stiklu. Pūta ass vējš.
Varbūt man patiesi derētu tur kādreiz aizbraukt? Pagaidi, kapēc gan kādreiz? Tev tuvojas atvaļinājuma laiks. Brīvdienas. Kapēc reizē neapvienot patīkamo ar lietderīgo? Braukšu uz turieni! Jau rīt! sieviete pārsteigta uzlūkoja savu atspulgu. Vēl nekad nekas nebija izlemts tik ātri!

No rīta viņa iegādājās sev nākamo biļeti tuvākajam lidmašīnas reisam uz Angliju. Aizbraukšanas priekšvakarā, kad Robina sēdēja uz krēsla, pārdomājot, ko vēl vajadzētu ņemt līdzi ceļojumā, viņa iedomājās Tas būs jauks ceļojums...
Ar šādu domu prātā viņa arī iemiga...

[Ouens]

Tesa sēdēja lidostā, gaidīdama savu reisu un simtiem, tūkstošiem reižu sevi nolādēja. Pie sevis, protams. Pietika jau ar to, ka viņa pati sevi uzskatīja par jukušu, nebija nekādas vajadzības lai tā domātu arī citi.
Tesa bija pamodusies sešos no rīta. Pamodusies nebija īstais vārds, viņa gandrīz nemaz nebija gulējusi. Tikai visu laiku domājusi par to vietu. Par Stonhendžas kromlehu... vai kā nu īsti viņu sauca. Domājusi un... izdomājusi, ka uz turieni vajadzētu aizbraukt. Un uzreiz. Un Tesa aizgāja uz tuvāko banku, iztukšoja visu kontu, un, savākusi somā pirmās nepieciešamības lietas, aizbrauca ar taksi uz lidostu. Un nopirka biļeti uz Angliju.
Tik vienkārši.
Skaisti, vai ne?
Dažādas drūmas domas cita pēc citas līda viņas galvā.
Viss... ar darbu ir cauri... es viņus pat nepabrīdināju...
Viņa jau sen bija vēlējusies tikt prom no tā ūķa, bet... Tikai tad, kad būtu kaut ko atradusi vietā. Un neviens īpaši nekāroja ņemt darbā 18 gadus jaunu, ne visai pieredzējušu meiteni.
Un konts bija tukšs. Kad Tesa bija samaksājusi par biļeti, viņai bija palicis tikai nedaudz... knapi pietika biļetei atpakaļ un pāri palika tieši tik, lai varētu izvilkt kādu nedēļu... labākajā gadījumā...
Pēkšņi Tesas prātā iešāvās kārtējā sliktā doma:
Un ja Anglijā līs?
Tesa necieta aukstumu un slapjumu. Viņa dievināja sauli. Bet tas, kas viņai patika nebija galvenais. Galvenais bija tas, ka viņa nebija paņēmusi līdzi drēbes gadījumam, ja līs...
un pats sliktākais bija tas, ka Tesa vienkārši nespēja piecelties un atgriezt biļeti atpakaļ. Vienkārši nevarēja. Jo, lai cik ļoti viņa pašlaik ienīda Stonhendžu, kaut kas viņu neapturami turp vilka.
Kurā stulbā caurumā bija ielīdis mans prāts, kad es visu šito izdarīju?!!
Un tagad viņa sēdēja uz neērta krēsla, gaidīja savu lidmašīnu, un nolādēja visu pasauli, bet visvairāk no visiem - sevi.

Šo rakstu rediģēja Hilerija: 02.01.2006 23:36

[Roviela]

Nākošās dienas vakarā, tieši tāpat pēc dežūras atgriezies pēc diviem pēc pusnakts, Ēriks atviegloti nometa savu somu uz krēsla. Pietiek! Viss... Beidzot būs miers. Kolēģis atgriežas rīt, vēlie vakari beigušies. Veselas divas nedēļas brīva laika! Pēkšņa impulsa vadīts viņš sodien bija pieteicis atvaļinājumu. Ērikam pat neienāca prātā, ka pie vainas vakarnakts sapnis, to saspringtas dienas gaitā viņš jau bija piemirsis.
Dušā viņš svilpoja jautru dziesmiņu. Brīvdienas! Tik labi, ka pat miegs vairs nenāk. Nolēmis paskatīties, kāds laiks paredzams kalnos, kurp viņš gribēja doties, Ēriks ieslēdza datoru.

Iskrējis cauri pāris ceļojumu lapām, viņš pēkšņi vienas augšpusē ieraudzīja reklāmu. Parastu banneri, kas vēstīja - lētas biļetes! Tikai šodien! Anglija, Skotija, Velsa. Un bannera vidū vīdēja Stounhendža, uzņemta brīdī, kad saule ceļas starp akmens stabiem. Itin kā neko neredzot, Ēriks brīdi blenza uz to, kas momentā atsauca atmiņā sapni, vai... varbūt ne sapni... Roka pati uzklikšķināja uz bannera, un Ēriks pat nepaguva saprast, kā tas notika, kad viņš jau bija iegādājies lidmašīnas biļeti (šodien!) uz Angliju un pasūtījis visas citas biļetes un ekstras, lai nokļūtu Stounhendžā.

Es taču esmu traks! Bet šī doma tikai uzjautrināja. Tas arī bija izaicinājums, tieši kā karājoties pie klints, kad pašam nav skaidrs vai tūlīt kritīsi jeb pēc brītiņa.

Izslēdzis datoru, Ēriks pavērās pulkstenī. Pusčetri naktī. Lidmašīna septiņos no rīta. Jātaisās! Priecīgi satraukts, viņš sāka krāmēt ierastās ceļojuma mantas mugursomā. Brīdi pasvārstījās - ņemt vai neņemt kāpšanas aprīkojumu, tad nolēma - ņemt. Tur noteikti arī ir labas klintis. Zābaki, neliela aptieka, daži instrumenti, ````šķe, nazis... vēl šis un tas. Viss! Viss kā parasti.

Vēl pēc pusstundas viņš jau bija ceļā uz lidostu. Laika tieši tik daudz, lai mierīgi visu izdarītu. Mašīnu atstājis stāvvietā un divām nedēļām, viņš izņēma savu biļeti un sāka gaidīt lidmašīnu.
Kā par brīnumu, itin nekas nekavējās un paredzētajā laikā Ēriks zem lidmašīnas spārna varēja vērot, kā tuvojas Londonas lidosta.

Turpmāk viņu gaidīja vieni vienīgi pārsteigumi. Viņš jau sen bija pieradis, ka nekas un nekad ar ceļojumu aģentūrām nav kārtība, ka nekad nekas nenotiek laikā, vienmēr kaut kādas ķibeles un aizķeršanās. Bet šoreiz viss gāja kā pa sviestu. Biļetes dabūja uzreiz, autobuss gāja laicīgi, pat ceļabiedri bija visi kā viens gauži patīkami. Visu ceļu, kamēr tūristu autobuss viņus veda uz Solsberijas līdzenumiem Dienvidanglijā, viņš pavadīja jautri pļāpājot ar jauka izskata ceļabiedreni, kurā izrādās, arī par visu vairāk vēlējās apskatīt Stounhendžu. Tā viņi abi prātoja, kas tas tāds - Stounhendža, - īsti ir, kam domāts, kam celts, atcerējās visas kādreiz dzirdētās hipotēzes par šo tēmu, līdz beigās pārgāja pie anekdotēm, jo tāpat ne viens, ne otrs par šo pieminekli neko prātīgu nemācēja pastāstīt.

(OOC - ja kāda dāma vēlas, viņa var izdomāt, ka viņa ir tā, kas runājas ar Ēriku. Es tāpēc nerakstu vārdus.)

[Lia'angia]

Baiba pamodās apbrīnojami labā omā. Sapnis bija pazaudējis realitāti, bet brīnišķīgā lidojuma un viegluma sajūta bija palikusi.
Viņa dungodama darīja savus ikdienišķos darbiņus - apkopa, baroja un sukāja zirgus. Eh, cik labi būtu tur nokļūt patiesībā...
Šodien izjādes nebija paredzētas, tādēļ viņai būs vairāk brīvā laika... Derētu izravēt rožu dobi pie mājas - lai gan rudens jau ir pilnā sparā, bet tās tik zied un zied, nav lāga, ka nezāles apkārt.
- Brīt, Baib, ko t'tu tik jautra šodien? - viņu sveicināja Jānis - fermas līdzīpašnieks.
- Labrīt, labrīt, vai nav jauka diena, ko? Es šonakt tik jauku sapni redzēju - iedomājies, es biju aizlidojusi uz Angliju! - Baiba iesmējās.
- Ak t'tā? Nu t'tas tev būs pravietisks sapnis gadīj's. Man te atnāc' vēstul', ka tas Hamfrijs tak pārdos mums to bēr'. Bet tad pašiem vien viš ir jāved šurp. Un es grib, lai tu aizbrauc viņam pakaļ. Tev jau tā angļu mēl' labāk padod's un tavu uzvārd' viņ' ar tā neērmo kā manēj'.
Tā nu bija tiesa un taisnība. Jāņa uz vārds vija Vecjēģeris un ārzemnieki no tā prata uztaisīt visīstākos brīnumus, par ko lāga vīrs vienmēr ļoti dusmojās. Arī ar angļu valodu viņam gāja kā pa celmiem, tādēļ Baiba jau divas reizes, kad izdevās sarunāt tīršķirnes jājamzirgu iepirkšanu no ārzemēm, bija braukusi tos sagaidīt.
Hamfrija zirgu staļļi atradās Solsberijā, pavisam blakus Stounhedžai, un, ja Baiba visas lietas nokārtos gana ātri, viņai pilnīgi pietiks laika turp aizbraukt. Iekšā sakustējās kaut kāds aizdomīgs bailīgs kamoliņš. Tā nu gan ir sagadīšanās - sapnis, un tagad Hamfrija piekrišana... Viņi jau bija zaudējuši cerības iegūt zirgu par cenu, ko varēja atļauties, un še tev, Miķelson, vasarsvētki - brauc un ņem! Paga, paga, tai sapnī tak arī bija runa par svētkiem - par rudens saulgriežiem! Hm, bet kad tie ir? Jāpaskatās kalendārā. Vaimandieniņ, tak jau pēc trim dienām! Bet kā lai viņa tik ātri nokļūst uz Angliju? Nu labi, vīzas laikam jau nevajag, slava Ēes, bet mantas tak jākārto, un vispār... Bet kaut kas viņai iekšā uzstājīgi apgalvoja, ka, vai tur lūzt vai plīst, bet viņai jābūt Stounhedžā tieši rudens saulstāvju dienā.
Likās, ka nupat pasaule laikam ir izlasījusi Koelju un taisās sadoties rokās, lai Baibai palīdzētu. Jānis pateica, ka viņa var darba darīšanas apvienot ar savu atvaļinājumu, kas tika solīts jau kādu gadu, bet te visādi darbi,darbi... Bet ja jau nu reiz viņai tāpat jābrauc prom un palīgs jāņem, lai meitēns pabizo apkārt, pasauli apskatās. Un internetā Baiba, savām acīm neticēdama, izlasīja, ka nupat ir sākusies nedēļu ilga akcija - zemās cenas lidojumiem un Angliju. Viegli drebošu roku viņa paķēra telefonu, vairākas minūtes klausījās mūziku, kamēr dabūja savienojumu un pēc piecām minūtēm jau bija rezervējusi biļeti uz Londonu uz rītrīta lidmašīnu. Dzīvojot fermā, naudu nav, kur sevišķi daudz tērēt, un Jānis, smaidīdams ūsās par meitenes satraukumu un sārtajiem vaigiem, iedeva krietnu atvaļinājuma naudu. Juhū, viņa varēs uzdzīvot!
Baiba drudžaini kravāja ceļasomu. Maiņas apģērbs - viens siltam, viens - aukstam laikam, iešļūcenes un kleitiņa viesnīcai, dažādi higiēnas un skaistuma sīkumi, klade, kur pierakstīt savus piedzīvojumus, fotoaparāts, Cd pleijeris ar viarākiem folka diskiem, divas pudeles Latvijas Balzama - vienu uzdāvinās Hamfrijam, otru - tad jau redzēs, grāmata par Anglijas senvēsturi - lai ir ko palasīties, vēl šādi tādi sīkumi... sanāca paliela mugursoma.
Vēl lāga neticēdama tam, ka viss notiekošais ir patiesība, Baiba nākamajā rītā sēdēja blakus Jānim vecajā bobikā un kratījās uz lidostu. Atpakaļ nāksies braukt ar kuģi - zirgu tak lidmašīnā neievedīsi, vai ne? Jānis bija pielauzis Hamfriju, lai tas nogādā zirgu ar savu furgonu līdz kuģim, bet uz kuģa esot paredzēta vieta dzīvniekiem, un te, Rīgā, atbrauks pretī ar savu furgonu. Tā ka Baiba līdz zirga saņemšanai - un tas būs tikai pēc nedēļas - bija brīva kā putns gaisā.
Anglija sagaidīja Baibu ar siltu saulīti. Visu dienu un vakaru meitene pavadīja, klaiņājot pa pilsētu, bet nakti pārgulēja noplukušā viesnīcelē par tādu cenu, kas pašai likās astronomiska. Šitā viņai budžets drīz vien būs cauri. Biļeti ceļojumam un Stounhedžu viņa kādā tūrisma aģentūrā bija nopirkusi jau ierodoties Londonā.
Nākamajā rītā viņa paguva apmaldīties, bet tomēr laikus paspēja uz autobusu, kas devās tālajā ceļā.
Viņa iepazinās ar blakussēdētāju, kas arī ļoti gribot iepazīties ar šo seno pieminekli. Viņi pavadīja laiku interesantā diskusijā gan par Stounhedžu, gan senatnes pieminekļiem vispār. Meitene gan reizēm sapinās angļu valodas smalkumos, bet ceļabiedrs bija tik laipns, ka nelikās to ņemam vērā.

[Hikari]

No rīta Robina pamodās ļoti agri. Jau 11 viņas lidmašīna izlidoja uz Angliju. Pārlūkojusi savu bagāžu un veikusi pēdējās atzīmes savā plānotājā, viņa uzzvanija Viktorijai un atvadījās no draudzenes teikdama, ka, ja tai ko vajag, atslēgas no dzivokļa būs pie nama pārvaldnieka.
Pēdējo reizi uzlūkojusi savu dzīvokli, sieviete izgaja no tā ārā un stāvēja pie durvīm, gaidot pasūtīto taksometru. Tas ieradās,p rotams, kā vienmēr nedaudz nokavēdamies. Iesēdusies tajā, Robina klusi sacīja šoferim : Uz lidostuun juta, kā sākas brauciens.
Lidosta bija cilvēku pilna. Izgājusi visas vajadzīgās pārbaudes, sieviete devās uz ieejas vārtiem, kur, uzrādīdama biļeti, devās talāk.
Lidmašīnas sēdvietas bija ļoti ērtas un Robinai bija paveicies: Viņas sēdvieta bija pie loga. Uzlikusi austiņas, kurās skanēja klusa un nomierinoša mūzika, sieviete iemiga, nemaz nepaguvusi īpaši izbaudīt ceļojumu.
Robina pamodās no tā, ka viņu kāds sauca.
Kundze, laiks celties, jūs te esat pēdējā! miegainajai sievietei sacīja stjuarte, laipnu smaidu lūkodamās uz viņu.
Vai, es ļoti atvainojos...Robina nosarka un izlīda no sava sēdekļa un, pamājusi sievietei un pateikusies, devās uz izeju.
Ar bagāžu nekādu problēmu nebija. Arī ar rezervēto numuru viesnīcā nē. Robina aizkļuva līdz tam bez nekādiem starpgadījumiem un vakarā, ielīdusi siltā vannā, sāka plānot rītdienas dienas grafiku. Protams, galvenajā vietā programmā bija Stonhendžas apmeklējums...

[Fijusska]

Kaira nogurusi piecēlās, un saparata, ka iemigusi guļot dīvānā. Viņai uzmācās neparasta sajūta redzēt kaut ko senu, varbūt tas palīdžetu sagatavoties rakstam? Viņa atcerējās tiko redžeto sapni, kaut kas līdzīgs, kas vinai rēgojās pirms iemigšanas. Viņa atcerējās senas akmens celtnes, nē daudz lielu akmeņu, akmens, zeme, senvieta.Kaut kur likās pazīstama. Nē, bet tā nebija pils Kaira nodomāja. Kaut kur es jau to esmu redzējusi
Viņa rakājās pa avīžu izgriezumiem, žurnāliem, pāršķirstija tuvākās grāmatas, lai varētu noskaidrot, kas ir sapnī redžetā vieta. VIņai tas noteikti bija jānoskaidro. Kaut kādi nezināmi spēki lika to noskaidrot.
Ir, beidzot! Kaira nodomāja, viņa turēja rokās enciklope'diju ar senajām vietām. Stounheidža, kā gan man tas ātrāk neienāca prātā?
Kaira sameklēja telefonu un uzspieda Džona nummuru.
-Sveiks, Džon, te es, Kaira, rīt no rīta lidoju uz Angliju, pētījuma vajadzībām. Man ir radusies lieliska ideja. ! Kaira steidžigi iebļāva klausulee savam darba devējam.
-Bet, bet... - klausulē atskanēja balss.
-Nav laika paskaidrot! - Kaira sacīja, un nolika klausuli. Viņa tik ļoti gribēja tur nokļūt, likās kāds nezināms spēks viņu tur vilina. Par rakstu, tā bija tikai aizbildināšanās. Bet laba aizbildināšanās. Pie reizes viņa varēs pati apskatīt visas pilis, kas bija Anglijā, un pie reizes nofotogrāfēt. viņa steidzīgi sāka kravāt somas, lai rīt agri no rīta varētu sēsties lidmašīnā. Vēl jāpasūta biļete.. ak cik daudz bija jāizdara.

[Idril]

No rīta, pavisam svaigs un spirgts viņš devās uz prāvu, tomēr joprojām mocīja nelāga priekšnojauta. Tā pati, kas bija vakar viņu bikstījusi pirms gulētiešanas. Galīgi aizdomājies viņš Romas satiksmes pilnajā ielās, gandrīz notrieca kādu gājēju, tomēr galu galā pavisam veiksmīgi tika līdz Tiesu namam.
Pēc pāris garām un saspringtas bļaustīšanās pilnām stundām Kvints bija vinnējis prāvu savai klientei par labu. No Tiesu nama viņš izgāja nervozi smaidot. Šī bija lielākā un izšķirošākā prāva viņa karjerā, kuras gatavošanai viņš bija ziedojis daudz laika un spēku, tagad visam vajadzēja vērsties uz labu.
Vajadzēja. Bet nekas nevērsās uz labu. Viņš saļima turpat uz Tiesu nama kāpnēm.

Nākamajā mirklī Kvints atjēdzās kādā no Romas labākās slimnīcas palātām.
-Kas notika?-
-Tikai pārpūle, tikai pārpūle.-
Medmāsa attrauca.
-Jau pēc pāris stundām es jūs varēšu izrakstīt.-
Medmāsa noteica.
-Kas notika?-
-Jūs paģībāt uz Tiesu nama kāpnēm, tā.. Tagad ja nemaldos jums ir viesi..-
Medmāsa noteica un norakstījis mērījumus no aparātiem izgāja.

-Mr Pārkinson..-
Iekšā ienāca Juristu kompānijas īpašnieks un pasniedza kādu aploksni Kvintam.
-Kas tur ir? Jūs taču mani neatlaižat?-
Aleksandrs aizdomīgi noprasīja.
-O nē, protams, nē. Kādēļ gan? Jūs tikko vinnējāt gadsimta prāvu!-
-Ko tad tas nozīmē?-
-Nu, Jūs esat mūsu labākais jurists, bet miris jūs mums nekādi nenoderēsiet, līdz ar to, pirms kļūstat par partneri firmā, pēc šīs veiksmīgās prāvas mēs jūs sūtam atvaļinājumā!-
-Atvaļinājumā? Kad? Tagad? Kādēļ?-
Kvints pārsteigts prasīja galu galā iejūtība biznesa pasaulē bija sveša lieta. Pirmītējo reibumu viņš jau bija aizmirsis, vien dažas malas viegli sūrstēja, galu galā, kāpnes nebija tā ērtākā krišanas vieta.
-Tagad, tūlīt kā jūs izrakstīs no slimnīcas, jums vakarā ir lidmašīna, kas jūs nogādās Anglijā.-
-Anglijā?-
-Jā, ārsts ieteica jums apmeklēt vēsāku klimatu, pie tam, tur ir daudzi kultūras pieminekļi..-

Stounhedža..
Kvints nodomāja tālāk laižot gar ausīm firmas bosa sakāmo, kurā viņš gari un plaši un formāli pieklājīgi izklāstīja kālam Kvintam labāk pamest Romu uz kādu laiciņu.
Cik gan dīvaini viss bija sakritis? Kvints vēl nekad mūžā nebija ievietot slimnīcā pārpūles dēļ.. Vismaz viņš nespēja atcerēties nevienu tādu reizi. Galu galā viņš bija jauns, spēcīgs un vesels, vismaz viņš tā domāja.

Tā, kā viens no priekšnosacījumiem, pirms stāšanās jaunajā amatā bija šis atvaļinājums Kvints sevišķi nepretojās, lai arī viņam nepatika slaistīties, viņš negrasījās par to strīdēties. Vakarā viņš domīgi kravāja somas nespējot norakstīt pēdējo dienu savādos notikumus pie vienkāršas sagadīšanās.
Būtu pārlieku rupja spriedelēšana neņemt to visu vērā, bet mēģinot izprast, kas par lietu var sajukt prātā, tādēļ viņš nolēma rīkoties vienkāršāk.. Aizbraukt līdz pašai Stounhedžai, ja reiz viņš būs Anglijā.

Anglijā viņš ieradās agri nākamajā dienā, kā nekā lidmašīna no Romas izlidoja neilgi pirms pusnakts.
-Smalks, birokrātisks triks, kā izdabūt mani laukā no Romas..-
Viņš nobubināja iekāpjot lidmašīnā un uzsmaidot Stjuartei.
Nu ko.. Stounhedža, es nāku.
Viņš pasmaidot nodomāja. Viņš neticēja, ka notiks kas sevišķs, ja viņš arī aizies līdz Stounhedžai, tomēr pēdējo dienu dīvainie notikumi bija modinājuši viņa ziņkāri.
Viņa īslaicīgais un neparedzētais atvaļinājums grasījās ilgt nedēļu. Stāvot pie loga savā prestižajā lauku viesnīciņā viņš lūkojās ārā, kur ausa saule un nolēma apmeklēt Stounhedžu.. Uzreiz pēc tam, kad izgulēsies, ja reiz ārsts iesaka mieru, tad mieru, lai gan viņš neuzskatīja nedz savu sirdi, nedz nervus par vājiem.
-Dīvaini.-
Viņņs vēl nomurmināja pirms likšanās gulēt.

[Ného]

OOC: Mazliet atgādināšu - jums visiem jābūt pie paša veidojuma klāt. Ceru, ka nekavēsieties ar pārāk daudzu rakstu iesūtīšanu, jo biju ATD pavedienā minējis, ka 2.postā jums jātiek līdz Stounhendžai.

Šo rakstu rediģēja Nero: 03.01.2006 21:49

[Ouens]

Tesa stāvēja, atspiedusies pret... akmeni. Stounhendžas akmeni.
Es esmu nojūgusies... galīgi slima... iztērēt visus savus ietaupījumus... akmeņu dēļ...
Ko nu tur noliegt - majestātiski gan tie izskatījās...
No majestātiskuma es nebūšu pāēdusi... un īri nenomaksāšu...
Atlidojusi uz Angliju, Tesa ar vilcienu pa taisno devās uz Stounhendžu. Nakti pavadīja mazā viesnīciņā.
vismaz gulta tur bija labāka nekā mājās... - meitene pie sevis nosmīnēja.
Un nākamajā dienā viņa devās uz šejieni. Uz šo maģisko vietu, par kuru viņa domāja jau divas dienas...
un nu... tagad es stāvu kā tāda muļķe, bez graša kabatā... un nez ko vēl gaidu...
Tesa smagi nopūtās un noslīga zemē. Viņa palika tur sēžam, atspiedusies pret akmeni.
Kāpēc es vienkārši netinos prom no šejienes? viņa domāja, bet nespēja rast atbildi uz būtībā vienkāršo jautājumu.

[Fijusska]

Kaira ielidoja Anglijā nākamajā dienā, bija pēcpusdiena,akd ivņa bija sameklējusi atrašanās vietu, un ceļu, kā nokļūt līdz Stounheidžai.
Viņa pa gabalu ieraugot lielos akmeņus sajuta dīvainu nojausmu. Tie lika viņai satraukties. Piegājusi klāt varenajai celtnei viņa bija sajūsmā, cik tā ir liela. Pagājusies gar to, viņa izbrīnā ieraudzīja kādu sievieti atspiedušos pret Stounheidžas akmeni. Tas Kairu patiešām pārsteidza. Viņa nebija gaidījusi te envienu satikt, ja nu kādus tūristus, bet atrada viņa tikai te vienu sievieti.
-Ē, atvainojos, vai es neiztraucēju? - Kaira centās uzrunāt sievieti, -Sveiki! viņa atcerējās par pieklājību. Lai cik tas dīvaini nebija, viņa jau sāka pierast, ka te nav vienīgā.

[Roviela]

Nelielajā, tūristiem rezervētajā viesnīciņā bija mājīgi un patīkami. Mierīgi. Ceļabiedri tiešām izrādījās ideāli - nekāda trokšņa, viss klusi. Šonakt ķirurgs bija pamodies vienu vienīgu reizi - tikai tik daudz, lai apgrieztos uz otriem sāniem un caur puspavērtiem plakstiņiem pa aizkaru spraugām paspētu saskatīt, cik ārā ir lielas un spožas zvaigznes.
Tagad, kopā ar citiem tuvojoties Stounhendžai, Ēriks bija gluži apmierināts ar šo ceļojumu. It īpaši viņam patika, ka vakardienas interesantā sarunu biedrene, nez, kā viņu sauca? tērzēt bija tik interesanti, ka to viņš bija aizmirsis pajautāt, nejēga tāds! un pats arī nebija stādījies priekšā... arī šorīt sēdēja blakus autobusā, braucot uz paredzēto apskates objektu.

Izskatījās, ka šorīt viņi ir pirmie cilvēki, kas ierodas apskatīt Stounhendžu, vismaz, tas bija pirmais autobuss vēl tukšajā stāvvietā. Kamēr autobuss iekārtojās vietā, un pasažieri taisījās izkāpt, Ēriks nolēma labot savu kļūdu.
Es esmu bijis tāds aizmārša, ka neesmu pateicis savu vārdu! viņš uzsmaidīja, jau izkā```` un galanti padodams roku izkāpjošajai sarunu biedrei
Mani sauc Ēriks Boije, esmu no Zviedrijas. Un no kurienes jūs esat?

Tālāk viņi gāja blakus.

[Lia'angia]

- Ak, vai,es taču arī esmu aizmārša! Esmu Baiba Kalniņa, no Latvijas, sanākam teju vai kaimiņi, - viņa pasmaidīja. Savu vārdu viņa izrunāja skaidri un teju vai pa zilbēm, zinādama, ka ārzemniekiem tas parasti sagādā grūtības.
- Es esmu drusciņ satraukusies, - viņa nez kāpēc mulsi atzina.
- Pie mums nav tik senu kultūras pieminekļu, un citur es arī neesmu tik senās vietās bijusi.
Viņi bija izgājuši cauri vārtiem un tuvojās Stounhedžai. Baiba varēja tikai sajūsmā pavērtu muti skatīties uz lielo, mūžseno veidojumu. Patiesi, diženums un miers, gluži kā sapnī...

[Roviela]

- Baiba, - ar šo vārdu viss vedās labi, - Kalnina, - vārda galotne nekādi negribēja izrunāties pareizi, bet tuvu jau bija.
- Prieks iepazīties! Tiešām sanākam kaimiņos.

Ēriks pārmeta mugursomu uz otru plecu. Un kāpēc es to neatstāju autobusā? Tagad jāstaipa bezjēgā, viņš pie sevis nosodījās, bet tad varenais skats novērsa domas no tādiem nesvarīgiem sīkumiem kā lieka mugursoma. Viņš pat iedomāties nevarēja, ka Stounhendžas akmeņi ir tik augsti! Fotogrāfijas ne gluži meloja, bet priekšstatu par īsti pareizu mērogu arī nerādīja.

- Ziniet, es, nez kāpēc, arī! - Ēriks nopietni atzinās, veroties uz diženajiem akmeņiem. Ejot cauri ārējā apļa lielajiem vārtiem, viņš, tāpat vien, iekšēja impulsa dzīts paskatījās augstāk uz stabu, kas veidoja vārtu labo pusi un apstulba. Re! Tas izcilnis un tas, acis ceļoja augstāk, un tas! Tieši tādi un tieši tajās vietās, kā sapnī! Kā tad viņš to varēja nosapņot, ja nekad tuvumā šos akmeņus nebija redzējis!? Dīvaini, vai, kur dīvaini!
Viņš pielika soli, lai panāktu Baibu, kas gāja uz iekšējā pakavveidīgā apļa centru.

[novemberunge]

Nākošajā rītā Mika pamodās ļoti vēlu. Bija teju pusdienlaiks un viņas vēders nežēlīgi kauca, bet viesistaba prasīt prasījās pēc uzkopšanas. Un tad vēl mazais Vau bija pārsplēsis naktī uzsviesto spilvenu un izmētājis pa visu piedrazoto grīdu spalvas, kas tagad bija salīdušas itin visur, arī iepriekš 'piegānītajā' palmā.
Šausmas, Vau, tu esi īsts mēslu pavēlnieks! meitene žēlojās, dzītama suni laukā no telpas, kas izskatījās kā pēc kara.
Nu, ja. Kāds suns, tāds saimnieks. sekoja klusa piebildīte un dzīvieciņš bija jau pa durvīm laukā.
Mika aizcirta tās un atslīga pret sienu.
Mēslu čupa. Viena liela mēslu čupa. Piezvanīšu kaut kam, lai sakopj. Pati došos brīvdienās, uz Stonhendžu, ar tēvoci. Viņš jau sen kā gribēja ar mani kaut kur aizbraukt, tikai... tās viņa briesmīgās meitas. Un SIEVA! Murgu murgs. japāniete nodomāja un sāka meklēt mobilo telefenu pa visu šo pamatīgo jezgu.

Viss tika sarunāts diezgan aši un jau vakarā lielā Nakamashi ģimene un Mika devās ceļā.
Ai, ko tad tu tā izlēmi piepeši, Mikucīt? viss mūždien bija jāzina tēvoča Kiko sievai, amerikānietei Džesikai- padzīvojušai, bagātais aktrisei, kuras balinātie mati likās kāpjam debesīs kā mākoņi.
Ai, ko tad jūs tā jautājat piepeši, Džesikas kundze? Mika tikpat cukursaldā tonī attrauca un nobolīja šokolādesbrūnās actiņas. Šis grasījās būt lielākais murgs pasaulē. Līdz Stonhendžai. Tur Nakamashi grasījās viņu vienkārši izmest un atstāt autostopu varā, jo paši devās uz Liverpūli, kas nu galīgi nesanāca pa ceļam.
Džesika arīdzen nobolīja acis un pievērsās saviem šmurgulīgajiem bērniem, kas cūcībā varēja sacensties ar mazo sunīti Vau, kas tagad nīka atstāts kaimiņa varā.
Manas saulītes, jūs varat kādreiz arī nekasīties? Mēs tūlīt būsim viesnīcā. Kiko nomurmināja, ieskatīdamies spogulī un strauji pagrieza stūri pie norādījama uz apmešanās vietu.

Viesnīca bija jauka un mājīga, tomēr Mikai, protams, bija gadījusies tā 'jaukākā' istaba. Maza un saspiesta, ar divām mēbelēm- gultu un melnbalto televīzoru. Turklāt pa logu caur laika sagrauztajiem aizskariem spīdēja oranža neona gaisma no viesnīcas reklāmas.
Protams, mazā japāniete neizgulējās. Un visu vēl sliktāku darīja tas, ka nākošajā rītā viņas brokastīs iespļāva Nakamashu jaunākā atvase Džeina, kurai bija tikai pāris gadiņi.
Tante Mika dusmīga! meitēns vēl nospiedzās, līdz tika maigi apslāpēts ar pamatīgu Coca Colas devu no tētuka.

Netālu no Stonhendžas Miku izsvieda un tālāk vairākus kilometrus viņa soļoja kājām. Nogurusi un lādēdamās, meitene nonāca pie sava mērķa pavisam dīvainā laikā. Šeit jau bija pāris cilvēki.
No somas izvilkusi fotoaparātu, viņa sajūsmā iekliedzās un aizmirsusi visas pēdējā laikā raizes, metās akmeņiem pa vidu, lai fotogrāfētu (japāņiem ļoti raksturīgaiezīme- visu laiku fotogrāfēt), nelikdamās ne zinis par cilvēkiem, kas 'ielīda' kadrā. Galvenais, ka skaistums nobildēts un viss.

[Hikari]

Robina klusā un ierīgā solī, protams, ar savu kameru, devās uz priekšu. Viņa bija nonākusi īstajā vietā: Stonhendžā. Patreiz gna izksatījās, ka šeit neviena no gidiem nav, tikai tuvumā sarunājās pāris cilvēki. Nelielā apjukumā piegājusi pie tiem, Robina nosarka un vērsās pie vīrieša, runādama angliski.
Erm, labdien. Piedodiet, ka patraucēju, bet man nav ne jausmas, tāpēc es jautāšu, vai Jūs esat šīs vietas gidi vai tikai tūristi? sieviete uzlūkoja vīrieti un pēc tam viņas skatiens pievērsās sievietei.

[Roviela]

- Labdien, - Ēriks atņēma, uz brīdi novēršoties no akmeņu apbrīnošanas. Kāda savāda seja! Īpatnēja.
- Nē, mēs neesam gidi, tikai ziņkārīgie. Un te ir ko redzēt, vai nav tiesa?

Viņš pārlaida acis kromleham, un, pilnīgi negaidot, pamanīja, ka pie viena no ārējā apļa akmeņiem, šķiet, ir vēl divi cilvēki.

- Re, Baiba, - viņš uzrunāja latviešu meiteni, rādīdams ar roku, - paskat! Tur vēl kāds ir, bez tās mazās ņiprās japānietes, kas te tādu brīdi jau moca savu kameru!

[Hikari]

Robina pamāja. Arī viņa, aiz tīras ziņkārības, palūkojās vīrieša norādītajā virzienā. Tātad, viņi te viss nebija trīs, bet vairāki?! Interesanti.
Starp citu, atļaušos stādīties priekšā... sieviete, kura parasti centās ar visiem uzturēt draudzīgas attiecības un iegūt pēc iespējas vairāk pasmaidīja. Esmu Robina. viņa sacīja.

[Roviela]

- Priecājos iepazīties. Mani sauc Ēriks, bet tā ir Baiba, - jaunais ķirurgs laipni pasmaidīja, iepazīstinot abas meitenes un stādoties priekšā pats.

Viņi visi trīs stāvēja centrālā pakava vidū, gandrīz pašā vidū.

[Ouens]

Tesa iztrūkās no savām domām. Viņa paskatījās uz augšu un ieraudzīja kādu nepazīstamu seju.
Ēēēē... čau! viņa piesardzīgi sveicināja.
Vai arī tu esi šeit pateicoties sapnim? viņa pajautāja, domādama to kā joku, bet tūlīt pat to nožēloja.
ak dievs... vai man tiešām ir jārada par sevi tāds iespaids, it kā es būtu nojūgusies... stāstu svešiniekiem par saviem sapņiem... idiote!!!
Ēm, es gribēju teikt - vai tevi arī vilina neparasto akmeņu valdzinājums? viņa pārjautāja, izmisīgi smaidot.
Vispār neņem mani īpaši vērā - esmu neizgulējusies.
Tātad - no kurienes tu esi?
Tesa paskatījās apkārt un pamanīja, ka šeit ir saradies diezgan daudz cilvēku.

Šo rakstu rediģēja Hilerija: 04.01.2006 21:15

[Ného]

OOC: tātad pievienojam Emo doll.

Kādā brīdī, kad dievu nebija tuvumā akmens traukam, pie tā pielavijās, kāds mazais dieviņš, jebšu enģelis, kuram arī sagribējās uzspēlēt šo dievu aizsākto spēli. Viņš paņēma lodīti un devai tai spēku

* Kas no pareģu zemēm nācis, tam lai nākotnei atklāties spēt. Emo Doll

To pateicis viņš iemeta lodīti traukā.

Šo rakstu rediģēja Nero: 05.01.2006 13:17

[Idril]

Nākamajā rītā, jebšu precīzāk jau dienā, KVints piecēlās, pabrokastoja un nolēma vienreiz apslāpēt to nemieru, kas viņā mita un beidzot doties apmeklēt Stounhedžu.
-Ārprātīgas muļķības tīties ārā no mājas, lai sekotu sapnim! Es būtu varējis palikt un veseļoties..-
Viņš neapmierināts bubināja un iekāpa taksometrā, kuru viņam bija izsaukusi viesnīca.
Pēc neilga brītiņa taksometrs bija viņu pievedis bie Stounhedžas.
-Lieliski, te ir vēl tūristi! Cilvēki, kas grib šo murgaino akmeņu krāvumu apmeklēt, bet man tagad bija jāparaksta līgums par partnerattiecībām.-
Viņš īgni bubināja un samaksājis izkāpa no transporta un lēnā, nesteidzīgā solī devās tuvāk drupām, altārim, vai vēl kā nu var saukt to murgu par kuru lielākā daļa pasaules bija stāvā sajūsmā.
-Ikviens tēlnieks var uztaisīt ko labāku.-
Kvints pavīpsnāja, viņš nekad nebija bijis sajūsmā par mākslu vai vēsturi - modernisms, tas jā.

[Ouens]

Tesa nemaz netaisījās pieslieties kājās, kaut gan no malas viņa droši vien izskatījās dīvaini.
Pēkšņi viņa pamanīja, ka ierodas vēl viens tūrists. Viņam nebija diez ko laimīga sejas izteiksme.
Ha... es jau domāju,ka esmu vienīgā tāda, kurai šī vieta diezkā nepatīk...
Viņa nožāvājās un atkal iedomājās, ka vajadzētu iet prom, nevis bezmērķīgi te sēdēt.
Tomēr nepameta dīvaina sajūta - kaut kas šeit tūlīt notiks. Kaut kas dīvains.
man jāaiziet pie psihiatra... es jūdzos...

Šo rakstu rediģēja Hilerija: 05.01.2006 14:17

[Lia'angia]

Lai gan Baiba pieklājīgi smaidīja un centās klausīties, ko saka apkārtējie, viņai nekādi neizdevās koncentrēties. Kaut kā pārāk daudz cilvēku. Te vajadzētu pastāvēt vienam, nu, varbūt divatā vai trijatā, pašā apļa centrā vai varbūt nedaudz nostāk - viņai likās, ka centrā drīkstētu stāvēt tikai kāds... varens... virspriesteris, vai? Vai arī aplī, jā, ja daudzi, tad aplī, kā paši akmeņi nostājušies. Vajadzētu mierīgi un nesteidzīgi apiet aplim apkārt, gribētos noglāstīt katru akmeni, izjust siltās ādas pieskārienu vēsajam akmenim... sarast ar šo vietu... Viņa izjuta godbijību pret seno svētvietu, jā, viņa nešaubījās, ka te ir bijusi svētvieta. Mazā japāniete ar savu aparātu viņu kaitināja, bet Baiba centās apspiest šīs jūtas - no tā jau nekas nemainīsies, ko Dievs nav devis, aptiekā nenopirksi, viņa pavīpsnāja. Ēriks, šķiet, daudz labāk izprot šīs vietas valdzinājumu. Nu ja, kaimiņi tak, arī izjūtas līdzīgas - nu jau Baiba ironizēja pati par sevi.

[novemberunge]

Mika nozibsnināja vienreiz, otreiz, trešoreiz... līdz pamanīja kādas tūristes neapmierināto seju. Viņa apburoši pasmaidīja, piesoļoja tai tuvāk un, viegli spēlēdamās ar aparāta siksniņu, sacīja:
Pardon, tas tāds ieradums. Lai ir vismaz, ko radiem parādīt.japāniete runāja ļoti skaidrā, viegli saprotamā angļu valodā- tātad īsti no Japānas viņa nebija.
Nu, bet protams... kādi tur radi- niknā tante Džesika un bailīgais trušelis Kiko. Jā, vai maz tādus cilvēkus var nosaukt par radiem? meitene nobolīja actiņas un vēlreiz nofotogrāfējusi latvieti, iesmējās:
Bet jūs jau viņus nepazīstat.
Un pēc tam iestājās visai neveikla pauze, ko pavadīja viņas burvīgais smaids.
Starp citu, mani sauc Mika! Un jūs? japāniete stādījās priekšā, pasniedzot otrai tūristei roku. Ja nožēlo savus vārdus- muldi vien tālāk, lai tie iepriekšējie aizmirstos- tāds bija meitenes moto.

[Roviela]

Ēriks bija pagājis nedaudz nostāk. Viņam gribējās labāk apskatīt centrālo pakavu veidojošos akmeņus. Tādi milzeņi! Trīs vārti no pieciem vēl stāv, spītējot laika vējiem. Viņš, piestājies cieši pie viena zilā akmens monumentālā menhīra, paskatījās uz augšu. Tad, lēni velkot ar pašiem pirkstu galiņiem pa akmeni, apgāja tam apkārt. Cik dīvaini! Un tāda sajūta, ka viņam te ir īstā vietā. Īstais laiks un īstā vieta. Atvadījies, un citu vārdu viņš neatrada, no šī giganta, Ēriks gāja pie nākamā. Tad vēl viena un vēl. Un ar katru apieto akmeni augtin auga sajūta, ka, no šī, galvenā laukuma nevajag iet prom. Uh! Dīvaini! Pat vairāk kā dīvaini!
Apgājis pilnu apli, viņš vēlreiz devās uz pašu centru, kur joprojām stāvēja Baiba un Robina, kurām tagad bija piebiedrojusies nerimtīgā japāniete.
Sveicinot pamājis vēl nepazīstamajai meitenei ar galvu, viņš vērsās tieši pie latvietes.

- Baiba, vēlies kaut ko interesantu redzēt? Nāc, - viņš aicināja.
- Tur, uz viena no akmeņiem ir seja, - Ēriks turpināja, paskaidrodams, - tāda nopietna, liela. Skatās projām no šejienes. Nāksiet apskatīties?

[Ouens]

Pēkšņi gaisu satricināja mobilā telefona signāls.
I cannot take this anymore
I'm saying everything i said before...
Tesa satrūkās, sākumā nesaprazdama, kādā veidā Anglijā, pie tam Stounhendžā, var skanēt Linkin Park. Tad viņa attapās un izvilka no kabatas savu mobilo. Uz displeja mirgoja uzraksts Sems.
Atvaino! viņa noteica meitenei, ar kuru runāja.
Tesa nopūtās un nospieda taustiņu.
Jā, Sem?
Tesa, kur, pie velna, tu esi?!! Tu taču zini, ka mums šomēnes ir klientu pieplūdums!
Ē.. Sem... viņa mēģināja saudzīgāk pateikt patiesību.
KUR TU ESI?!! viņš jau bļāva.
Es esmu.. Anglijā... Tesa saņēmās.
KUR?! Ko tu dari Anglijā?
Sem... man vajadzēja... es... man bija neparedzēti apstākļi.
Neparedzēti apstākļi?? Tūlit pat brauc atpakaļ! Lai tu vakarā būtu šeit! Savādāk...
Bet Sem! Tas nav iespējams! Es nevaru vakarā būt Ņujorkā! Tesa mēģināja, taču bija par vēlu. Viņš jau bija nolicis klausuli.

[Hikari]

Robina pamāja un, iepazinusies vismaz ar kādu, devās pati savās gaitās apkārt megalītiskajiem akmeņiem, aplūkojot katru centimetru un, tā kā nebija neviena, kas būtu varējis to viņai aizliegt, fotogrāfēja uz nebēdu, vērodama ik pa laiku tos pārējos cilvēkus un pie sevis prātodama, kāds gan ir iemesls, kāpēc viņi šeit ieradušies un, kāpēc šeit bija, kā izskatījās, tikai tūristi un neviena gida?

[Lia'angia]

- Baiba, - meitene paspieda pasniegto roku, pie sevis kārtējo reizi nobrīnīdamās par ārzemnieku modi - par visu varīti censties iepazīties ar visiem apkārtējiem. Viņas latviskā atturība liedza to uztvert kā pašsaprotamu. Un ko teikt tālāk? Par laimi, viņu izglāba Ēriks. Baiba pateicīgi viņam uzsmaidīja, atvainojās japānietei un devās Ērikam līdzi:
- Jā, protams, ka nākšu! Seja - es par to nebiju lasījusi!
Iedama garām vienam no centrālajiem akmeņiem, viņa nenoturējās, vieglā glāstā nepārlaidusi roku pār pelēko milzeni. Tuvumā šie akmeņi lika gandrīz vai notrīsēt - tik niecīgs un īslaicīgs likās cilvēka mūžs šīs varenības priekšā.

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 05.01.2006 22:57

[Ouens]

Tesa sēdēja, galvu nodūrusi.
Viss... ar darbu ir cauri... tātad arī ar naudu... un viss tikai manis pašas dēļ... cik gan stulbam cilvēkam jābūt, lai pamestu visu - darbu, mājas... stulba, nenozīmīga sapņa dēļ.
Tesa redzēja, ka viens no tūristiem centīgi staigā ap akmeņiem un tad pasauca pie sevis vēl vienu tūristi.
Njā... izklaidējas... viņa indīgi nodomāja tiem, kam ir nauda, tie jau var.
Viņa tikai cerēja, ka tie divi nepievilksies pārāk tuvu viņai.

[Fijusska]

Kaira pievērsās atkal jaunajai sievietei, kuru bija uzrunājusi. Viņa uz nelielu brīdi bija aizsapņojusies.
-Ē, vai tevi arī šeit šur vilināja? viņa izbrīnīti vaicāja.
Zini, tad man arī bija tāda sajūta, ka nez kas lika man atbraukt, labi ka man bija aizbildinājums labs, lai es te atbrauktu. - Kaira sāka runāt. Viņa negribēja apgrūtināt jaunsatikto, bet kad viņa sāka teikt par vīzijām un vilināšanu, tad tā vien kaut kas lika visu pateikt , izstāstīt.
-Man bija dīvaina sajūta, pirms braucu šeit, man likās, ka es šo vietu redžeju jau iepriekš, bet sākumā man likās, ka tās ir tikai galvassāpes. sieviete saprata, ka ir pārlieku aizrunājusies.
es laikam aizmirsu par pieklājību. Mani sauc Kaira Andersena. Esmu no Norvēģijas. viņa sacīja.

[Ouens]

Tesa klausījās ar pavērtu muti. Pēkšņi aizmirsās visas problēmas.
Tesa Džokinsa... Ņujorka... viņa piesardzīgi teica.
Tu nopietni? Es domāju - par to iepriekšredzēšanu. es šo vietu redzēju sapnī... un uzreiz devos šurp... pati uz sevis dusmodamās. Bet tas ir garš stāsts. Gan jau kādreiz pastāstīšu. viņai nez kāpēc likās, ka šī nav vienīgā reize, kad viņa redz Kairu.
es tā prātoju... vai no diviem cilvēkiem iznāk masa?

[Fijusska]

Masa? Kaira nedaudz izbrīnīta pārvaicāja Nedomāju viss, bet tas atkarībā kā tu to domā.viņa turpināja. Tad viņa sāka pārdomāt šo to.
Vai tev neliekas dīvaini, ka mēs abas šo vietu iepriekš kaut kā esam redzējušas? Tas šķiet dīvaini, es pat teiktu biedējoši. sieviete noskurinājās.
Šie akmeņi ir milzīgi. Nemaz nebiju tos iepriekš redzējusi, tik vien kā bildēs. Domāju, ka tie ir mazāki.. Kaira prātoja. Tu esi tos redzējusi iepriekš dživē? Es gribēju teikt, esi te bijusi jau?

[Ouens]

Nē, ja neskaita sapni....
Par to masu es vaicāju tādēļ, ka domāju par masu psihozi. Bet no diviem cilvēkiem laikam masa neiznāk! viņa pasmaidīja.
Un tu? tu šeit esi pirmo reizi? Tesa vaicāja.
Bet tas tiešām ir dīvaini... Mēs abas... atbraucam... pēkšņi... sajūtu dēļ. Tu taču piekritīsi, ka bieži kas tāds nenotiek!
Tesa paskatījās uz sievieti un nolēma, ka viņai var uzticēties.
Piesēdi!viņa paplikšķināja pa zemi sev blakus. Tas ir biedējoši Tesa klusi teica.

[Fijusska]

Kaira nosēdās zemē. Tas bija tik nomierinoši. Zemē viņa atkal sajutās kā mājās. Varbūt vēl lidojuma ietekmē. Sievietes acīs varēja redzēt neizpratni un izbīli.
Tas tiešām ir dīvaini. Un nedomāju, ka tā katram notiek. Un biedējoši tas nu ir ļoti. Es pat teiktu, ja mani kaut kas šeit neturētu, tulīt aizbēgtu. Kaira sacīja.
Kā tu domā, ja nu ir vēl cilvēki, kam rodas tādas pašas sajūtas? Tu nezini nevienu tādu? Es domāju, tas vismaz liktos mazāk traki, ja tikai mums divām tā būtu. Un kad tu sāki runāt par masām... Kaira iesāka. Es jau domāju, kas notiktu, ja te sanāktu vesels bars cilvēku, kā zombiji, un sāktu pielūgt šo vietu, un visiem te tā vien gribētos būt, nu labi, par daudz šausmu filmas laikam sieviete nedroši iesmējās, to teikusi.

[Ouens]

Masu psihoze ir tad, ja lielam skaitam cilvēku ir vienādas halucinācijas... vai kaut kas tamlīdzīgs... Tesa teica. Vari man ticēt, mans brālēns ir policists. Viņus īpaši apmāca saskarsmei ar psihopātiem...
Viņa aplūkoja visus tūristus, kas bija sanākuši apskatīt akmeņus.
Vai tev neliekas, ka te ir mazliet par daudz tūristu... manuprāt te parasti vairāk par pāris neapgrozās... dīvaini, ka tieši šodien šeit ir daudz cilvēku.
Bet, no otras puses, nevarētu taču būt, ka apmēram 10 cilvēki no vairākām pasaules malām vienā dienā ierodas šeit, jo visiem ir rādījusies kaut kāda mistiska vīzija. Tas būtu vienkārši smieklīgi! Un ļoti neticami. viņa pārliecināti noteica.
Kaut gan... mēs visi te esam apmēram kādu pusstundu... nav tā kā par ilgu priekš vienkāršas apskatīšanas?
Un man ir dīvaina sajūta... ka tūlīt kaut kam jānotiek...

Šo rakstu rediģēja Hilerija: 06.01.2006 00:07

[Roviela]

Ēriks atsmaidīja Baibai pretī, vēlreiz viegli pamāja ar galvu japānietei, sak' atvaino, bet mums ir darīšanas, un veda Baibu pie menhīra, kuram otrā pusē bija ieraudzījis seju.

- Skaties! - viņš bijībā gandrīz pusčukstus teica, rādīdams ar roku. Seja bija iegrebta staba augšpusē, nedziļi, tāpēc nebija viegli saskatāma. Tikai izdevīgais gaismas raksts pašlaik ļāva to labi apskatīt. Tiesa, Ērika pie klintīm "piešautajām" acīm klinšu izciļņu neskaidri apveidi nebija liels traucēklis. Bet šo tiešām varēja pašlaik labi redzēt.
- Nez', šī ir vienīgā tāda šeit, jeb ir vēl kāda? - viņš prātoja, - vai nav vareni?

[Lia'angia]

Baibai pat mute izbrīnā pavērās. Tiešām, seja! Ja Ēriks nebūtu pievērsis viņas uzmanību, sieviete nemūžam nebūtu to ievērojusi, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņai bija jāatgāž galva. Bet saules stari krita tā, ka, ja ieskatījās, seja gluži labi bija redzama. Baibas lūpu kaktiņi paši no sevis liecās uz augšu priecīgā smaidā.
- Tu domā, uz citiem arī? Tas būtu vienkārši ... - viņa nepabeidza teikumu, nespējot aprakstīt izjūtas.
- Ejam paskatīties? Kā tev liekas, vai tie būtu viņu elki, dievības? Es nupat iedomājos, kā te varēja izskatīties tad kad viņu druīdi, priesteri vai kas nu viņiem bija, veica savus rituālus. Šodien taču ir rudens saulstāvji, vai ne? Droši vien te kaut kas norisinājās. Zini, Latvijā arī tos svin, tiesa, visai maz un tika daži dīvaiņi, bet tomēr. Vai jums arī vēl tiek ievērotas senās tradīcijas?

[Roviela]

Ēriks pašūpoja galvu
- Es apgāju pārējos, un nemanīju, šim te vienam rūpīgāk paskatījos. Ejam vēlreiz, laika gana!

Viņi apgāja nākamajam akmenim - tur neko nemanīja, tad nākamajam - arī nav. Neaizmirsdams rūpīgi skatīties, Ēriks atbildēja uz Baibas jautājumiem

- Par kalendāra dienām man maza jēga, īpaši tam nedomāju līdzi, ja vienīgi Ziemassvētkos un vasaras vidū. Droši vien, ka kaut kur tās dienas svin, es nezinu. Pats to neesmu darījis, - viņš atzinās. Un tiesa, līdz šim viņu tādas lietas nebija ieinteresējušas.
- Man kaut kā nešķiet, ka te būtu domātas kādas no lielajām dievībām, tā seja neskatās uz centru, bet uz ārpusi. Tas varētu būt tāds kā sargs šai vietai vai uzraugs un ziņotājs par to, kas notiek apkārt.

[Hikari]

Robina, ne ar vienu nesarunādamās, pētīja apkārtni un aktīvi fotogrāfēja visu iespējamo- lai raksts avīzei iznāktu saturīgāks un interesantu bilžu bagātāks. Nepievērzdama uzmanību apkārtējiem, meitene bija pilnīgi ieslīgusi savā darbā. Kromlehs izskatījās tik ksaists. Kāpēc gan sieviete nekad agrāk nebija iedomājusies šeit paviesoties?

[Miss Doherty]

Uz ceļiem viens otram pretī. Rokas lēni slīd pār augumu, liekot trīcēt no aukstuma un uzbudinājuma. Karsta elpa uz miesas. Karstums viņā iekšā. Galva noreibusi no absinta, no Konstances, no...

Blaukš!

Magnus!

Pavērās plaukstiņi, tumšo acu skats noskaidrojās un pavērās uz seju, kas bija noliekusies pār viņu un izskatījās norūpejusies un satraukta.

Ak Dievs, Magnus, es domāju, ka tu nomirsi. Tu saļimi gultā un gulēji līdz sāki raustīties un izgāzies uz grīdas. Un atkal nekustējies. Paskaties uz sevi! Tu esi noplūdis sviedriem, viss tavs augums trīc, acis joprojām apmiglojušās. Magnus, man mīļais, tu novedīsi sevi līdz paša veidotam zārkam...

Skumjš skatiens uz joprojām zemē guļošo Magnu, tad viņa pagriezās un visbeidzot aizvēra logu, lai vēsais rudens vējš neatnestu bronhītu vai ko citu neapdomīgajam un ekscentriskajam māksliniekam.

Kur tu ej? Magnus?!

Jaunais vīrietis izsoļoja ārā pa guļamistabas durvīm un, pat nepapūlēdamies apģērbties, devās uz bibliotēku, lai iemalkotu kādu glāzi vīna vai viskija vai varbūt palūgtu kalponei Žozijai atnest alu, vai vislabāk iemalkotu to visu...

Gluži kā zinādama, ka viņu vajadzēs, Žozija atradās bibliotēkā, tomēr viņa nepaguv neko vairāk kā vien samulst no namamātes ciemiņa kailuma, kad Konstance jau bija aiztriekusi prom, lai varētu parunāt ar mīļāko mīļāko divatā.

Magnus, nedzer vairs! Es saprotu, ka kopš tu vairs aktīvi radoši nedarbojies, tu esi mazliet nomākts, bet tu labi zini, ka viss, kas ar tevi noteik - visi tie murgi un...

Aizveries, Konstance!

Viņas sejā - sašutums. Viņa sejā - tukša izteiksme. Skatiens bija kā piekalts tukšajam kamīnam, tā akmeņiem, tā pelniem, tām pagalēm, kas tur pussadegušas gulēja.

Es zinu, kam man jāpievēršas. Es sajutu aicinājumu. Es redzēju lielisku izstādi. Savu izstādi. Tur, kad mēs mīlējāmies. Tas, ko tu noturēji par kārtējo lēkmi.. Tas bija fantastiski! Es skaidri redzēju, kas notiks, es skaidri sapratu, ko man ir jādara.

Abas rokas slīdēja pār vaigiem, pār kaklu, viņš neapzināti glāstīja pats sevi, joprojām pievērsis skatienu tukšumam kamīnā.

Ko...

Apklusti! Kuš, Konstance! Man... Man tas ir jādara. Tas būs grandiozi. Tikai... Kas šodien par dienu?!


Noskaidrojis, kura diena ir šodiena un sarēķinājis, cik laika viņam vajadzēs, lai nokļūtu pie diežās vietas, viņš saprata, ka tūlīt nokļūs tādā trakā skrējienā kā vāvere savā ritenī. Nē, ne tā! Tikai tik ātri. Bija tikai diena laika. Tas rīt. Jau rīt tur jābūt. Rīt ir īstā diena. Ne aparatūras, ne modeļu, nekā. Labi, sīkums. ņemism to pašu veco aparātu, cilvēkus dabūsim uz vietas. Tas piešķirs visam tikai asumu. Magnus jau redzēja milzu panākumus, kas pavadīs viņa izstādi. Tik milzīgi cik pats iemūžināmais objekts - Stounheidžas akmeņi. Pēc 3 stundām lidmašīna, pēc 12 viņš jau būs vietā, kur taps nākošā skandalozā viņa ideju realizācija. Pa ceļam vēl jāsadabon meitenes, kas pozēs. Varbūt zvanīt uz kādu aģentūru? Jā, noteikti. Skaisti. Tas būs skaisti!

Laiks ceļā pagāja nemanot, jeb pareizāk sakot - vienās vienīgās telefonsarunās. Te saruna ar aģentūru vienu, te saruna ar aģēntūru citu, te atkal Konstance, Konstance, Konstance... Bagāta, skaista, bet stulba ar savu lielo mīlestību uz Magnu. Kaitinoši.


Nonācis galā, ar vilšanos viņš konstatēja, ka jau pa gabalu ir samanāma vesela varza ar cilvēkiem. Nu kopš kura laika te visus muļķus laiž klāt? Tiešām muļķīgi. Nu nekas, līdz saulrietam vēl ir daudz stundu, meitenes arī tikai uz vakara pusi būs, tagad viņš var aplūkot šo milzu krāvumu un izpētīt, kur un kā labāk būs fotogrāfēt. Tik žēl, ka vēl nav atvests viņa skaistais aparāts. Jā, tiešām žēl.


Magnus nopētīja apkārtni, uzmanību pievēršot vien cilvēkiem, kas šeit atrdās. Lielākoties pavisam parasti. Bet tik neparastā vietā... Jā. Tas gan, ka vieta neparasta priekš parastiem cilvēkiem. Magnus uzmanību pievērsa kāds pāris, kas kaut ko ļoti aizrautīgi pētīja uz kāda no milzu akmeņiem. Viņš arī pacēla acis, tomēr saules apžilbināts nespēja to saskatīt. Lēnām virzoties tuvāk, viņš mēģināja ieraudzīt to, uz ko tik aizrautīgi abi skatījās.

[Ného]

Pie kromleha vairs bija palikuši tikai tie Stounhendžas apciemotāji, kuri te bija vīziju dēļ, pārējie jau sen bija prom. Pāri klajumam viņiem tuvojās kāds vīrs, kurš bija ģērbies baltā apmetnī. No attāluma viņš izskatijās kā sen aizgājušo laiku druīds, kurš nāk uz savu "darbavietu". Mūsu vīziju varā kritušie varoņi, kuri redzēja vīru tuvojamies domāja un cerēja, ka beidzot nāk gids, kurš tad pastāsīs šo to par Stounhendžas kromlehu.
Bet interesanti, vai maz šie tūristi bija pasūtījuši gidu. Viņi noteikti nespēja iedomāties, kas viņus sagaida nākotnē. Un vai viņi spēja iedomāties, ka dažu cilvēku doma,par to, ka visi šeit ir tikai vīziju dēļ, ir patiesa.

OOC:Tagad gribētu sagaidīt reakciju no dažiem, kuri redz, ka es tuvojos, ka viņi domā, ka nāk gids.
Emo, kur palika tavs redzējums - vīzija, kuru tev vajadzēja uzrakstīt? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

[Hikari]

Robina staigāja apkārt un turpināja fotorgāfēt. Te pievilkdama kādu no akmens daļām tuvāk, te censdamās ietilpināt kadrā cik vien iespējams lielāku daļu. Pēkšņi viņai likās, ka objektīvā pavīd kas balts. Viņa uz mirkli beidza savu nodarbi un apjukusi palūkojās uz to pusi, kurā baltums pavīdēja. Un patiesi- pār laukam nāca kāds vīrietis, viss tērpies baltā. Viņš iskatījās, pēc sievietes domām, ļoti dīvaini. Pēc kaut kāda druīda. Uz mirkli Robina sajutās ļoti savādi. Šis virietis bija tik dīvains...
Tomēr, atguvusies, sieviete palūkojās uz viņu vēlreiz un viss tapa skaidrs. Tam noteikti ir jābūt gidam! Nu ja- kā tad šādā vietā bez gida? Šis virietis niteikti, pildīdams savus darba pienākumus, saģērbies tik dīvaini, lai apmeklētājiem būtu interesantāk.
Uj, a ja nu te fotogrāfēt nedrīkst? meitene apjukusi nodomāja un ielika kameru dziļi somā. Lūkodamās, kā virs tuvojas, viņa gaidīja, vai tas pienāks pie viņiem un ko teiks.
Ceru, ka viņs neredzēja to, ka fotogrāfēju... Robina vēl nodomāja.

[Fijusska]

Kaira joprojām sēdēja zemē blakus otrai sievietei, un klusi domāja. Viņa skatījās, kā cita sieviete staigāja apkārt ar fotokameru. Vai viņai vajadzētu darīt to pašu? Ai, lai šoreiz izpaliek, viņa nodomāja. Gan darbs pagaidīs.
Tad Kaira ieraudzīja, ka tuvojas kāds gids, ģērbies diezgan nepiemēroti, ja neteiktu dīvaini - baltā apmetnī. Jaunā sieviete nodomāja, ka tas ir diezgan neparasts apģērbs. Bet laikam tas bija gids, kas nāca ar savu priekšnesumu. Kaira piecēlās un sakārtojās, nolūkojoties uz to, kā svešinieks tuvojās. Arī pie akmeņiem bjia palikuši tikai daži cilvēki, tā kā par maz, lai nāktu gids, bet lai jau. Kaira nodomāja, un paraustījusi plecus, gaidīja, kad vīrs pienāks tuvāk.

[Miss Doherty]

[ooc: Nero, iedomājos, ka nebūs interesanti raxtīt n-to vīziju, kurā kāds aizlido uz Stounhedžu un tad arī turp dodas pats, tāpēc mēģināju rakstīt savādāk - izstāstīt, ka vīzija tika redzēta un, kas apmēram tajā tik redzēts, caur divu tēlu sarunas. Proti, caur Konstances un Magnus sarunas. Šķiet, ka nav izdevies to pasniegt kā vīzijas aprakstu, ja jau šis jautājums. Bet nu piedodiet - gribēju kā labāk, sanāca slikti..
Un vēl par to vīziju - vai būtisks ir pats saturs, ka tam būtu jābūt sīki un smalki izstāstītam? Ja tā, tad varu vīziju uzraxtīt, ja ne, tad, manuprāt, pietiekami labi ir nojaušams, ko viņš redzēja vīzijā un kāpēc dodas turp... A mby nemaz nedrīkstēja būt kāds cits iemesls kā māxlas radīšana?]Noteikti vajadzēja, ka tas ir neizskaidrojams, mikstisks spēks? Bet pat ja tā - var tak Magnus maldīgi saprast vīzijas saturu... vai k-kā tā.

Magnus skatiens novērsās no tā brīnuma, ko divi aizrautīgi pētīja, un pievērsās tiem brīnumiem, kas pētīja. Skatiens pārslīdēja blondīņa augumam un apstājās pie pēcpuses. Lai nekad vairs neguļu ar Konstanci, ja esmu redzējis vēl glītāku pēcpusi! Magnum iekšā kas sakustējās, tik glīts augums! Lieliski saderētos ar tumšādainajām modelēm uz saulriete fona. Dižais gara Orgasms. Jeb... ...ko druīdi mums atstājuši mantojumā. Jeb arī... Prātā nāca dažādi nosaukumi bildei, ko viņš redzēja savā acu priekšā. Melnādaina kaila modele, gaišmatains slāvu skaistulis, lieliski trennēti ķermeņi, iespaidīgais fons un visu izkrāso saulriets... Man viņš jādabon!

Magnus atrāva skatienu, kurā paudās gan iekāre, gan apbrīns, gan nicinājums un skaudība, un piegāja tuvāk abiem dižajiem pētniekiem.

Ja man būtu tik izcila pēcpuse, es nenodarbotos ar mistisku zīmju pētīšanu, bet gan pats būtu kļuvis par mistisku pielūgsmes objektu.

Viegls smaidiņš uz blondīņa pusi - izaicinoši ķircinošs. Kāds gluži vai flirtēja kā sieviete. Jeb viltīgi kā kaķis.

Magnus Jūliuss. Iespējams esat ko dzirdējis par maniem agrīnajiem darbiem. "Kailķemeņi. Kautķermeņi." Tāda izstāde apceļoja Eiropas valstis. Bet nē, jūs neatceraties. Nemaz nezinat. Fotogrāfs, gleznotājs, mūziķis, seksuālais maniaks un šizofrēniķa bērns. Īss raksturojums par mani.
Es veidošu izstādi - skaistākie cilvēki pasaules brīnumainākajās un mistiskākajās vietās. Gribēju jūs uzaicināt iemūžināt savu skaistumu.

Magnus tumšās acis mirdzēja un runājot pētīja blondā slāvu skaistuļa seju - jā, gluži īstais!

Tā aizgrābts ar savu ideju un joprojām iedvesmas varā, Magnus it nemaz nepmanīja tuvojamies baltajā tērpt stāvu. Un pat ja būtu pamanījis - nu kas tur dīvains, ja šeit kāds tā staigā?! Vai mazums mūsdienās vēl interesējas par maģiju? Turklāt - viņš nevienu negaidīja un neviens viņam nebija vajadzīgs (ja nu vien šis blondais grēks). Ka tik nu viņš nebūtu tūristu grupā iepēries...

[Roviela]

(OOC - slāvu... Zviedrs viņš ir! Vikingu pēctecis. Un itin nemaz pēc slāva neizskatās (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) )

Ēriks pamanīja nesen pienākušo vīrieti tikai, kad atskanēja viņa tāda kā saldi lipīgā balss. Ne uzrunas, nekā, uzreiz piedāvājums. Nu gan neparasts veids, kā atraut kādu no interesantas nodarbes! Viņam sanāca smiekli. Brīdi vēl pakavējies ar skatu uz akmens staba galu, ķirurgs paskatījās uz pienākušo. Pagriežoties, sejā bija lasāms vairs tikai pieklājīgs pārsteigums, visu citu emociju pēdas bija izgaisušas.

Labdien, viņš noteica pieklājības pēc, Ēriks Boije ir mans vārds. Kā jūs teicāt? "Kailķermeņi. Kautķermeņi"? Ziniet, es šo izstādi redzēju gan. Pasen atpakaļ tas bija. Neņemiet ļaunā, bet es to atceros tikai viena iemesla pēc - tas pārāk atgādināja manas tā brīža studijas anatomikumā. Es tīši apskatīju izstādi pāris reizes, jo tā man ietaupījās garas mācību stundas.

Ēriks atbruņojoši pasmaidīja, itin kā nemaz nesaprastu, ka tas, ko viņš nupat pateica, varētu būt aizvainojoši sarunu biedram.

Jūs šeit ieradāties, lai strādātu pie savas nākošās izstādes darbiem? viņš turpināja, Bet jūs man glaimojat, ierindojot mani skaistāko cilvēku vidū.
Tas īsti nebija tiesa, Ēriks gluži labi zināja, kā izskatās, un, ja godīgi, tad bija dzirdējis arī citus piedāvājumus. Šis vēl nebija gluži tas sliktākais. Bet viņam nebija nekādas vēlēšanās tikt pie visai apšaubāmās un īslaicīgās pūļa elka slavas. Pie tām tā pūļa, kura domas Ēriku neinteresēja. Viņš nevilšus salīdzinot paskatījās uz Baibu. Lūk, cita lieta! Gan gudra, gan apņēmīga, interesanta būtne. Un izskatās labi. Viņas domās Ēriks labprāt ieklausījās, par pārējo pagaidām neprātodams. Būs, būs, nebūs, nebūs, tad jau redzēs.

Bet pagriežoties, ķirurgs pamanīja šurp nākošo baltās drānās tērpto cilvēku, un īsi izmeta Magnum, rādot ar roku:
Lūk! Šai vietai, manuprāt, daudz vairāk piestāv tādi cilvēki, kā tas nākošais, nekā tādi, kā es spēju iedomāties pēc tā, ko zinu par mākslas nozari, ko pārstāvat!

Baiba, viņš uzrunāja latvieti, ejam, ko?
Viņš bija pārliecināts, ka arī Baiba zin, ka tagad viņiem jāiet tur, uz pakava centru, uz kurieni, šķiet, dodas baltā tērptais stāvs.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 09.01.2006 08:48

[Lia'angia]

Kad svešinieks uzrunāja Ēriku, Baiba pieklājības pēc uzlika smaidu un pagriezās uz runātāja pusi. Fotogrāfs, vai zinies. Un seksuālais maniaks. Pēc tā, ar kādu kārīgu skatienu "mākslinieks" nopētīja Ēriku, Baibai šķita, ka viņš sevi ir raksutrojis visai precīzi. Pasdies, Stounhendža tiešām pievelk visādus dīvaiņus... Baiba savulaik, pēc otrās vietas iegūšanas Latvijas sacīkstēs arī tika gan intervēta, gan fotografēta, uz zirga, pie zirga, aiz zirga, brīnums, ka vēl ne zem zirga....
Izdzirdusi Ērika vārdus par anatomikumu, Baiba norija smieklu klukstienu. Pagriezusies zviedra norādītajā virzienā, viņai eraudzīja šurp nākam kādu vīru baltās drēbēs. Nu ja, daudzviet vēsturisku vietu gidi bija ģērbušies attiecīgā laika tērpos. Ai, ja viņš vēl varētu ko pastāstīt par druīdismu... Baiba nožēloja, ka tik maz bija iznācis par to lasīt.
- Jā, iesim gan, - viņa piekrita Ērikam.
- Viņš te izskatās daudz iederīgāks, kā mēs, - sieviete ar kritisku aci nopētīja tūristus, kas klīņāja gar akmeņiem. Diena bija silta, tādēļ ādas jaka bija novilta un aizbāzta aiz mugursomas lencēm. Un kāds velns viņu dīdīja ņemt visas tās parpalas līdzi? Vēl tik telti un katliņu vajadzēja, phe!

[Roviela]

Piekrītu, Ēriks pamāja ar galvu, nez' kas viņš ir? Re, viņš iet tieši uz centru!

Pirms doties turp, ķirurgs vēlreiz uzrunāja mākslinieku, kurš tāds kā nedaudz apstulbis, kā kas, vai, varbūt, Ērikam tikai izlikās, un tas bija viņa parastais izskats, stāvēja netālu

Vai jūs nenāksiet? Izskatās, tur varētu notikt kaut kas interesants. Man taisni žēl, ka neesmu paņēmis savu fotoaparātu!

[Miss Doherty]

Un es cerēju, ka kaut kas interesants notiks šeit...
Magnus uzsmaidīja Ērikam Boijem un tiešām devās abiem līdz. Vēl jau līdz vakaram laiks ir gana daudz, gan jau vēl šī pakaļa taps iemūžināta...


Sākot iet, Magnus ievēroja cilvēku, kas nāk šurp! Patiesi - tikai tagad ievēroja, ka šeit atrodas arī kāds cits ne tikai standarta tūristi. Nudien interesanti, nudien... Tiešām būšu vēl kādai tūristu grupai pa vidu iepēries. Bet arī labi... Heh.

Un sekojot blondīņa pēcpusei, viņš turpināja virzīties uz krāvuma centru.

[novemberunge]

Mika uz mutes nebija noliekama- viņai tā pārāk daudz virinājās. Un arī fakts, ka tuvojās kāds balts stāvs, visdrīzāk- gids, netraucēja ašajai japāniete fotogrāfētun murmināt līdzi komentārus, it kā kāds klausītos. Varbūt viņai vienkārši trūka kaut kā? Jā, trūka- kāds, kas klausītos.
Pamanījuši, ka daļiņa tūristu kaut kur dodas, meitene momentāli metās viņiem klāt un izspiedusi vareni saulainu smaidu- tikpat jauku kā šī diena, viņa paskaļi iečiepstējās:
Uz kurieni tad dodamies? Ziniet, es te esmu jau bijusi, tiesa, toreiz lija un... neko nobildēt nevarēja. Hm, par to fotogrāfēšanu runājot- te maz var tā? Nu, atnākt un iemūžināt?
Mika runāja tik ātri un skaidri, ka taisni jābrīnā. Tiesa, tiem, kas saprata angļu valodu visai vāji, viņas murmulēšana varēja likties ārprātīga un kaitinoša. Tāpat bija arī ar tiem, kam nebija stipri nervi.

[Miss Doherty]

Kaut kāda vājprātīga čiepstēšana aiz muguras lika Magnum sakost zobus. Seju viņš reti, kad savilka kādā izteiktā grimasē - pārlieku skaista tā viņam likās, laito bojātu ar mīmikas grumbām. Tāpēc pat smaidīja viņš viegli.

Tomēr pagriežoties stingrais zobu sakodiens atlaidās. Meitene, kas tur trallināja izskatījās visnotaļ tā, lai gribētos nopētīt viņas ārieni nevis domās nolādēt ar apkrišanu ar simt reiz simts furunkuļiem. Ja ne gluži mazais meža dīvainītis, tad kaut kas tikpat interesants kā apmetnī tērptais stāvs, kas tuvojās, viņa noteikti bija. Vai precīzāk - būtu. Citā laikā un telpā. Tomēr tā trallināšana neradīja nekādu citu vēlmi kā vien atbildēt - lai varētu doties tālāk.

Ja ir mazi un tizli prikstiņi, tad, protams, ka nevar neko nobildēt un iemūžināt...

[novemberunge]

Mika nobremzēja un tā kārtīgi nopētīja vīrieti, kas viņai tikko bija atbildējis. Skaidrs, ka šo tiešo vai netiešo uzbrukumu meitene laida gar ausīm, tāpat to, ka viņas klātbūtne bija acīmredzami lieka. Tas taču netraucēja čalot un čalot, vai ne?
Ai, varbūt parādīsiest man SAVUS pirkstus? Varu derēt, ka tie, atšķirībā no maniem, ir gari un slaidi, netizli. japāniete novilka. Dažiem tas varētu likties iztapīgi, dažiem- kā viens liels 'uzbrauciens', tomēr jebkurā gadījumā Mika pasmaidīja, parādot savas baltās, taisnās zobu rindas.
Patiesi dīvaini. Es atļaušos. viņa piepeši iesaucās un vienā acumirklī nofotogrāfēja Magnus, neatklādama kāds ir īstais iemesls šajai muļķu parādei.
Paldies.

[Ného]

Laiks bija brīnišķīgs, saulīte jau laidās uz rietumu pusi. Debesīs gandrīz nemaz nebija mākoņu. Vēja praktiski nebija. Kromleha apmeklētāji grozījās tā centrā. Viņiem tur pievienojās vīrs kurš bija nācis pāri klajumam. Viņš bija ģērbies balti pelēcīgā apmetnī, tāda paša auduma biksēs un kreklā. pie jostas viņam karājās dažādi nieciņi. Mūsu varoņi domāja, ka tas domāts, lai paspilgtinātu izskatu, lai tas būtu atbilstošāks šo akmeņu senajiem apsaimniekotājiem. Vīram bija ļoti gaiši , gandrīz pat balti mati, varētu pat domāt, ka sirmi, bet pēc viņa sejas varēja domāt, ka viņš ir vēl gana jauns, lai tie būtu dabiski.
Nostājies mūsu varoņu priekšā, kuri jau bija savākušie vienkopus, vīrs viņu sveicināja Esiet sveicināti mani bērni! Jūs nu esat šeit nākuši, jo jūs aicināja še senie gari. Jūs tapsiet iesaistīti notikumā, kas jūsu dzīvi pārmainīs (kādam no stāvošajiem iešāvās prātā, ka tas kaut kāds joks ar tiem nebeidzamajiem un apnikušajiem realitātes šoviem.)! - Vīrs uz dažām sekundēm apstājās, lai ievilktu elpu, bet viņa klausītāji vēl likās nesaprotam, kas notiek. - Jūs nokļūsiet pasualē, kurā jums pavērsies ceļš uz citurieni. Jums būs jāpilda dievu uzdevumi, jo jūs esat kļuvuši izredzēti. - vīrs apklusa, jo ātrā iepazīstināšana bija beigusies, nu viņš sagatavojās uztvert to, kam vajadzēja sekot pēc šāda paziņojuma cilvēkam.
Pa to laiku, kamēr vīrs runāj, un visi vīziju atvestie bija pievērsuši viņam savus skatus, apkārtne bija mainījusies - Viss zaļums un skaņa, bija kaut kur pazudusi, bet apkārt vērās tuksnesīgs skats - akmeņaini lauki, bez ne viena zaļuma cik vien tālu sniedzas skats. Debesīs nebija neviena paša mākonīša, vējš bija kā iesprostots - tas vairs nevaldīja gaisā. Un pat saule, lai arī bija gaišs, bija zudusi. Tikai pēc vīra pēdējiem vārdiem slazdā ievilinātie cilvēki apjēdza apkārtnes izmaiņas. Viņi bija kaut kur - nekur.

OOC: tagad jūs varat sākt izmisumā un panikā kliegt un nezin ko darīt.

[Fijusska]

Kaira apmūlsusi stāvēja pie akmeņiem. Tad pienāca klāt vecais vīrs, viņai un vēl dažiem tūristiem, kas kurnēja tur pat.
Tad viņš paziņoja, ka visi tiks iesaistīti kādā notikumā, un Kaira nodomāja, ka tas ir kāds joks, vai izrāde, viņa sākumā nenoticēja, ka tas viss ir pa īstam, viņa nodomāja, ka kāds mēģina visus izjokot un pat nervozi iesmējās. Kā gan viņa varēja iesaistīties šādā afērā.
Taču tad, kad vīrs bija pateicis savu sakāmo, visapkārt kļuva pavisam dīvans, tāds tukš, un apkkārtne pārmainījās.
Kas noteik? Kaira klusībā nočukstēja. Viņa sāka pa īstam nervozēt. Būdama reālistiski domājoša, viņa nodomāja, ka iespējams kaut kur uzstādītas gaismas un prožektori. Bet kur? šeit Stounheidžā? Ja vien nebūtu tās dīvainās vīzijas, viņa varbūt tiešām būtu tā domājusi, bet tagad viņai palika baisi, un viņa vairs neko nesaprata. Ap acīm viss sagriezās, un Kaira pakrita zemē, neizturēdama vairs šos dīvainos notikumus.

[Hikari]

Robina vēl joprojām lūkojās uz vīrieti, kuršbija pienācis viņiem klāt. Kad viņš ierunājās, sieviete ieklausījās un pēc tam sarauca pieri. Kādas gan glupības runā tas vecais ģeķis? sieviete pie sevis nosmējās, kad vīrietis sāka stāstīt kaut ko par piedzīvojumu un kaut kādiem murgainiem notikumiem, citām pasaulēm. Ta pati sev noteica Robina un novērsa skatienu no vīrieša un pārējiem jau skaļak pajautaja Kas tas par joku? Kads stlbs realitātes šovs? Kur ir kameras? sieviete uztraukti vaicāja, vēršoties pie visiem, bet jo īpaši pie vecā vīra. Bet vēl pēc mirkļa viņas acis beidzot sāka apjēgt to, kas notika. Apkārtne bija mainījusies! Tas taču...nebija iespējams?! Vai...kādas šausmas te notika? Kur...pie visiem...es esmu? Robina sev jautāja, l.ūkojoties apkārt uz nekurienes lauku...

[Roviela]

Kas notiek? Ēriks taisni vai satrūcies skatījās apkārt. Kāpēc viss ir tā izmainījies? Ko tas tips tur teica? Jūs nokļūsiet pasualē, kurā jums pavērsies ceļš uz citurieni. Jums būs jāpilda dievu uzdevumi, jo jūs esat kļuvuši izredzēti.
Vai tad tādas lietas vispār mēdz gadīties? Viņš skatījās un skatījās, gandrīz vai gribējās izberzēt acis, bet no tā, šķiet, tāpat nekas nemainītos. Satraucies viņš norija siekalas. Aizvēra acis, atvēra. Nekas nemainījās. Ēriks bija pieradis ticēt savām acīm, un, ja jau tās saka, ka nekā apkārt, izņemot šos akmeņus, nav, tad arī nav. Pa īstam - nav.
Viņš pieķēra ar plaukstu pie pieres. Nē, viss ir kārtībā. Vienkārši notiek tas, ko baltajā tērptais teica. Acīmredzot tā! Nu, ne gluži tādu interesantumu viņš gaidīja, kad nāca šurp, bet laikam neko nevar darīt... būs jāpadodas liktenim. Tā nospriedis, Ēriks dīvainā kārtā uzreiz nomierinājās. Viņš neiedomājās, ka tas ir kā kalnos kāpjot - uztraukums ir tikai tik ilgi, kamēr domā. Kad izlemts un kāp, tad nekādam uztraukumam vairs vietas nav, jo tā var tikai nokrist un nekad netikt līdz galam.
Ēriks sajuta mostamies ziņkāri. Kas būs tālāk? Viņš atlaida nevilšus sasprindzinātos muskuļus, iztaisnoja plecus un, vērīgi un ieinteresēti skatījās un gaidīja, kas notiks.

[Lia'angia]

No sākuma Baiba nosprieda, ka viņus filmē ar slēpto kameru. Kā ta, sagaidīsiet, ka mēs te izmisuši ņemsimies!, viņa nikni nodomāja.
Bet tad apkārtne pārmainījās. Izmaiņas bija ne tikai redzāaas, tās bija arī sajūtamas, un sajūtām Baiba uzticējās pat vairāk kā redzei - cik nebija gadījies, ka kumeļš izskatās pavisam vesels, bet izjūtas čukst: nav labi, nav labi, uzmanies! - un vienmēr izjūtām bija taisnība. Un tagad izjūtas teica, ka nupat viņa ir pavisam, pavisam savādā vietā.
Viņa apmetās uz riņķi, nopētīja apkārtni. Pasaule, no kuras var nokļūt tālāk? Tātad šeit viņiem nebūs jāpaliek? Labi, ka tā, te neizskatījās pārāk jauki. neviena paša zaļumiņa! Neviena koka, ne putna! Brrr!
neviļus pievirzījusies tuvāk Ērikam, viņa nervozi, nezin kāpēc pusšukstus noteica:
Es ceru, ka mūs aizsūtīs uz tādu vietu, kur ir kaut kādi zaļumi. Akmeņus ēst es vēl neesmu iemācījusies.

[Miss Doherty]

Magnum nelikās, ka ir vērts un vajadzīgs ielaisties garākās sarunās ar lecīgo pusaugu skuķi - košie un neskaitāmie grabuļi jau bija nopētīti un neko citu interesantu viņā Magnus nespēja vai negribēja saskatīt.

Baltā tērptais stāvs ko teica. Ko tādu, ko Magnus viegli bremzētā uztvere neuztvēra. Vai vismaz viņam pašam likās, ka viņš neuztvēra, jo nu... pag, kas tur bij?!

Ooo, redz, kas te bija! Kaut kādi dullie murgi atkal. Magnus skatiens sastinga kā piekalts kādam punktam tālumā, tad cilvēks tā kā atdzīvojās un skatiens slīdēja starp cilvēkiem, meklējot... meklējot balto stāvu.

Nebija. Vai viņš neredzēja. Bet blondīnis ir šeit. Un japāņu bērns arī. Un... laikam vēl kādi no "nejaušā" tūristu bara. Prātā nāca vīzija, ko viņš bija domājis par iedvesmas uzplaiksnījumu esam. Bet cik ātri tas ienāca prātā, tik ātri tas pagaisa it kā nemaz nebūtu bijis.

Pakrūtē iesitās drausmīgi stindzinoša sajūta - tik milzīga kā apkārtne. Magnus ieelpoja daļu no tukšuma, ļaujot tam ieplūst viņā un pa dzīslām piepildīt ķermeni. Kā vīns piepilda ar reibinošu sajūsmu tā tagad sajūta lika trīcēt. Un baroties. No tukšuma, no citu bailēm, no citu izmisuma.

Palūkojies apkārt viņš manīja, ka ne visi ir klukstošas vistas, pa kuru baru kāds tikko izbliezis no bises, bet daži turpināja būt tikpat lieliski mierīgi kā pirms brīža. Blondais grēks...

Magnus, joporjām viegli trīcēdams, bet no vaiga itin mierīgs (jeb ar ierasto nekādu grimasi), pieslīdēja pie Ērika un palūkojās uz ķirurgu, kurš bija mazliet paņirgājies par viņa darbiem. Skatiens viņam acīs. Skatiens metra attālumā. Nebija ko teikt. Vienkārši gribējās būt viņam tuvumā.

[Roviela]

Ēriks paskatījās uz Baibu. Uhu! Viņa arī nav nobijusies. Viņš pasmaidīja, bet tāpat pusčukstus atbildēja - nez kāpēc negribējās traucēt klusumu
Jā, es arī tā ceru. Te jau nav nekāda pasaule. Vismaz vēl nav. Kaut kāds nekurienes vidus. Ne saules, ne zvaigžņu... kā Nārnijas hronikās. Gandrīz vai jāgaida lauva, kas sāks dziedāt, lai rastos jaunā pasaule.
Viņš paskatījās augšup. Nekā. Pelēkas, neizteiksmīgas debesis. Bet kur zvaigznes? Apsolītās zvaigznes!
Nolaidis skatienu zemāk, viņš ieraudzīja, ka tepat vien, metra attālumā viņam tieši acīs skatās visai nekautrīgais fotomākslinieks. Ēriks mierīgi atbildēja viņa skatienam, ar acīm pamādams uz balti tērptā stāva pusi, un tā arī palika veroties uz to - ir jānotiek kaut kam vēl, tas nevar būs viss.

[Lia'angia]

- Tiešām, kad tu tā saki, man ar ataust atmiņā Nārnijas hronikas... - Baibas lūpās pazibēja smaids.
Tad viņa ātri, ātri samirkšķināja acis. Dziļi ievilka elpu. Vaigi piesārta un acis iepletās platas jo platas un iemirdzējās tā, ka šķita - tajās atspīd tuva zvaigzne.
- Bet... Mēs taču laikam ikviens kādreiz esam sapņojuši nokļūt kādā piedzīvojumā! Pasakā pieaugušajiem. Tādā, pavisam savādā un nedaudz baismā. Un vilinošā. Man liekas, ka nupat, nupat mēs to dabūsim. Pilnu mēru, tā teikt, ar kaudzi un saspaidītu. Vēl tikai jautājums, vai mēs spēsim godam to sagaidīt..
Izskatījās, ka šī doma viņai pat patīk.

[Ného]

Vīrs pie sevis nodomāja - Jā, ir nu tie cilvēki jocīgi radījumi, tik mierīgi reaģēt uz to, ko pateicu. Varbūt jāpieļauj iespēj, ka viņi ir nevis jocīgi, bet pastulbi, galva tā pašvakāk uztver teikto. Jā, agrāk bija labi, un cilvēki arī ātrāk visu saprat, bija izturīgāki. Ai, nu labi, ko te spriedīsim par viņiem, labāk turpināsim darbu.
- Es tā skatos, ka nevienam nav nekādu pretenziju, tad jau es varu doties prom... - vīrs jau griezās uz promiešanu, pie sevis nodomājot - jāizklaidējas - jeb varbūt jūs gribat zināt kas notiek? Vai tas ir kāds neizdevies soks, vai tomēr kas vairāk.

[Fijusska]

Kaira joprojām gulēja zemē un brīnījās, pareizāk sakot bija dziļi šokēta. Kaut kāds vājprāts, pēkšņi kaut kas notiek ar apkārtni, un vispār dīvainas sajūtas. Viņa turpat no zemes prasija vīram. -Tātad jūs atzīstat, ka šis ir joks, vai kaut kāda stulba izmuļķošana? Kaira šokēti pavaicāja. No vienas puses viņa neticēja nekam pārdabiskam, bet pēc visa notiekošā viņai uzmācās bailes, ka tas tiešām varētu būt kas vairāk. Labāk pagaidām palikšu pie domas, ka tas ir iestudēts vai kāds joks, ceru... sieviete nodomāja

[Ného]

Vīrs pagriezās un paskatījās uz sievieti - Nu kā to ņem, jūs to uzskatītu par muļķošanos un cilvēku izmantošanu, bet mēs par joku un labu izklaidēšanos, pietam pamācošu, jo jums jāatzīst jūsu pasaule ir kļuvusi vienmuļa un jūs paši garlaicīgāki par malkas pagali. - Vīrs paskatijās uz pārējiem - Jāsaka, ka esmu priecīgs, ka kāds kaut ko man pajautāja, jo jums pašiem būs vieglāk, ja jautāsiet man par šo atgadījumu, jo tas jums ir neizbēgams. - kādu brīdi paklusējis vīrs turpināja - Man šķiet jocīgi, ka jūs pat neuztraucaties, par notiekošo, jūs pat man nejautājat, kāda tam visam ir vajadzība un kādā ir būtība šai lietai.

[Hikari]

Pr kādu būtību jūs gvelžat? Kas šis vispār ir par muļķīgu atgadījumu, kur mēs esam, kāpēc mēs šeit esam, ko Jus no mums gribat un, vai liksiet mūs mierā, kas Jūs vispār esat, ko šeit darat... likās, ka Robinas runas plūdi nebeigsies Kas šis ir par dumju joku, kapēc viss pārvērtās, KAS NOTIEK?

[Ného]

Nu, nu meitenīt, bez apvainojumiem, to laiks jau pagājis, jo, man tas pat bija jāatgādina. Es jūs likšu mierā, tikai tad, kad pavētīšu visu, kas man sakāms, bet jums to jāgrib uzzināt. Un man jautājums, kamdēļ jūs uz šejieni atbraucāt, daži veikuši visai tālu ceļu. Un kādēļ jūs nedevāties prom, kad to darīja citi tūristi. - Viņš nolūkojās katra cilvēka acīs un nodomāja - vai viņi beidzot sāks ko saprast, jeb viņiem ir viendienīgā atmiņa, vai tiešām cilvēki nespēj saprat kaut ko pat tad, ja viņiem zināmi maz faktu?

[novemberunge]

Mika brīdi vērās apkārt apjukusi, izmisusi, tomēr aizvien apburošā sarkasmā smaidīdama, pakāpusies atpakaļ no cilvēkiem, kurus bija uzrunājusi. Viņa nerimtīgi vērās svešiniekā, kas kaut ko runāja, bet vārdus neņēma pie sirds- tagad svarīgāka likās apkārtējās izmaiņas un šī dzīvības pamestā vieta, kas kaut ko stipri atgādināja.
Nomurminājusi pāris nesaprotamus teikumus par to, kur gan pazudusi saule, meitene ierunājās skaļi, iztraucēdama vietējo paniku ar savu dzīvespriecīgo balsi:
Jāsaka- varens joks! Tādu pat es nevarētu sarīkot! Bet kas ir tas par to garlaicību? Es nekad neesmu bijusi garlaicīgi vai pat kaut mazliet līdzīga malkas pagalei. Man, pirmkārt, zemes toņi nepiestāv.
Japnānietes smaids tapa platāks.
Būtība- šmūtība. Es jau saožu izklaidi, mazulīt! viņa bravurīgi iesaucās un sāka dejot līdzi nedzirdamai mūzikai, klusi čukstēdama:
Oh, yeh...
Protams, izksatījās tas vareni dīvaini un uzjautrinoši, it īpaši jau tāpēc, ka mazā bija apkarinājusies ar krāsainiem plastmasas nieciņiem un ģērbusies visai uzkrītošu- zāleszaļās biksēs un koši dzeltenā jaciņā, zem kuras slēpās pieguļošs, krāsains tops.
Un nemaz nerunājot, ka viņas mati bija sataisīti divās zirgastēs...
Tas ir stilīgi. Proti, nedoties prom. pārstājusi dejot, Mika nosecināja un atglauda no sejas papūušos, krāsoti rudos matus, kas īpaši uzsvēra viņas 'unikālumu'.

Šo rakstu rediģēja Nirnaeth: 12.01.2006 20:24

[Hikari]

Robina ieklausījās savādnieka tekstā un sievieti pārņēma savādas trīsas. Pēkšņi prātā atausa sapnis. Sieviete viegli nodrebēja un uzlūkoja savādnieku velreiz. Viņa klusēja un pie sevis prātoja Vai..tas ir...kāds joks, bet...vai tad tas maz ir...tas sapnis. Es šeit ierados sapņa dēļ. Vai...ir iespējams,ka... sieviete pilnīgā apjukumā uzlūkoja savādnieku.

[Idril]

Jidrit vai kociņ'
Jurists izmeta, kad apkārtne nomainījās. Pirmīt būdams izteikti īgnā garastāvoklī viņš nākošo nebija pamanījis un ja arī kaut cik ievēroja - nepievērsa uyzmanību, kā nekā, ko gan kaut kāds gids par šo akmeņu kaudzi var pastāstīt? Ka tas ir unikāls mēsls, ko kāds nejēga ir uzvēlis pirms pāris gadiem? To viņš zināja arī bez teikšanas. Šitās akmeņu kaudzes nestāvēja ne tuvu Kolizejam, kuru par spīti savam vēstures un citu nejēdzīgo sendarbu naidam, viņš cienīja. Viņš par vēsturi parasti izteicās tā - kāda jēga mācīties un ņemties ap to, kas jau bijis? Tāpat neko neizmainīsi.
Nē, es gribu paskaidrojumus, kādēļ apdullināji mani ar kaut kādām halucinācijas gāzēm un tagad mēģini iegalvot ar baltiem diegiem sašūtu murgu?
Viņš noteica. Viņš nekliedza un viņš nepieprasīja, viņš runāja klusi, noteikti un draudpilni.
Ņemot vērā, ka esmu jurists, es tevi iesūdzēšu Augstākajā tiesā, tiklīdz tu mani palaidīsi vaļā un jo ilgāk nelaidīsi, jo ļaunāk tev būs, patlaban vari rēķināties, ka es tev attiesāšu visu tavu mantu.
Viņš noteica. Tas jau nekas, ka viņš bija šķiršanās lietu jurists. Svešais jau to nezināja.

[Roviela]

Ēriks skatijās uz dīvaino vīru un viņam gribējās smieties. Cik neveikli un savādi viņš runā! Pat nezināt, kādus cilvēkus ir te saaicinājuši... un vēl taisās izklaidēties uz viņu rēķina!

Viņa smejošās acis sastapās tieši ar dīvaiņa acīm.
Domāju, ka atbildes uz pēdējiem diviem jautājumiem jums būtu jāzin pašam, viņš laipni teica, vismaz tas piederētos pie lomas, kuru esat uzņēmies.

Man nekad nav bijusi vēlēšanās strīdēties ar neizbēgamo. Nav vērts, un zaudētājos tik un tā paliksi pats. Tāpat jūs mums nepateiksiet vairāk, kā gribēsiet, bet to, kas būtu būtiski mums, mēs nezināsim pašlaik pavaicāt. Tāpēc es vienkārši gaidu, kad jūs, kā tas būtu tikai dabiski, pateiksiet visu vajadzīgo pats.

Ēriks nebija nedz nobijies, nedz sašutis. Ja kāds vai kādi bija tik spēcīgi, ka varēja tā izmainīt apkārtni, tad ne jau Ērika spēkos būtu kaut ko mainīt šajā lietu kārtībā. Viņš juta tikai ziņkāri un visai patīkamu satraukumu. Izaicinājums! Tikai šoreiz nav zināms, kāda stihija būs tā, kuras patvaļai viņam nāksies ļauties.

[Lia'angia]

- Galu galā, jūs pats teicāt, ka no šejienes mēs tikai dosimies turp, kur ir ceļa mērķis. Kamēr mēs neredzam mērķi, nevar būt sevišķi daudz jautājumu. Ja nu vienīgi - kā būs ar atpakaļtikšanu?
Baiba papildināja Ērika teikto. Ak debestiņ, ja turp, kur viņiem jādodas, visi runās tik nesakarīgi, radīsies grūtības ar viņu saprašanu. Šis te vīrs līdz šim ir tikai pavēstījis samērā acīmredzamo un viņus pāris reizes apvainojis. Jāpagaida, kas sekos - tāpat viņi šobrīd neko lāga izdarīt nevar.

[Ného]

Vīru mazliet uzjautrināja japānietes izturēšanās. Bet viņa jautrību pārtrauca advokāts. Pēc tam jau arī ierunājās citas personas, noklausījies viņu sacīto.
Labi, to es jums tūlīt izstāstīšu kādēļ jūs esat šeit, bet vispirms atbildēšu jūsu jautājumiem. - viņš pagriezās pret advokātu - man diemžēl jūs jāapbēdina, jums nu neizdosies mani iesūdzēt tiesā, gan jau vēlāk sapratīsiet kādēļ. - tad vīrs pagriezās pret ķirurgu - Es zinu, bet jums arī to vajag saprast. Es redzu, jums nav nekādu problēmu to saprast, bet kā ar citiem? Jā, es saprotu,ka jūs neesat tādi, kā domāju, gadsimtiem ilgi nebiju kontaktējies ar cilvēkiem. Tēpēc - Vēl joprojām skatoties uz Ēriku - pateikšu jums visu. Garlaicīgi tas gan būs, bet ko darīt. - tad vīrs pagriezās pret Baibu - Redziet, jums mērķi būs pašiem jāatrod, vien varu pateikt, ka pirmais, kas jums jāsasniedz ir kalni. Bet tos jūs tagad neredzat, tomēr jums jātiek līdz tiem.

Un tagad, jums teikšu to, ka jūs, kuri vairs neticat, tas domāts ne tikai jums, bet visai cilvēcei, ka pastāv brīnumi, maģija un citas tamlīdzīgas parādības. Citās pasaulēs tam vēl tic un tur arī cilvēki ir krietni tuvāki pirmsākumam. Tādēļ mēs izvēlējāmies jūs, kuriem mēs parādīsim, ko jūs esat zaudējuši. Jums būs jāpilda mūsu uzdevumi, un no šīs vietas jānokļūst citā pasaulē, bet ceļu uz to jums jāatrod pašiem. šajā pasaulē, kurā jūs nokļūsiet, jums būs iespēja atrast iespēju nokļūt atpakaļ uz savas Zemes. Tā kā tā vairs neatbildīs jūsu laikam, jums būs jānomaina drēbes - tās jūs atradīsiet arpus kromleha uz viena no bluķiem. tāpat brīdinu, kam bija līdzi kaut kas no domājošajiem priekšmetiem, tas viss palika uz zemes, bet jūs gaida šādi tādi krājumu papildinājumi. Vēlu jums veiksmi. Un atgādinu, ka jūsu uzdevums ir sameklēt kalnus, caur kuriem jūs varat rast ceļu uz mājām. Atā.
Vīrs to ātri pateica un apgriezies devās prom. Bet pirms pagāja garām akmeņiem, pagriezās un vēl noteica - Šeit jūs ieradāties vīziju aicināti, to skatīšana jums ir dāvāta līdz nokļūsiet mājās, kā arī jums katram ir dota spēja kaut ko uzklausīt, ko, jūs uzzināsiet. - To pateicis viņš devās prom un pēc maz brītiņa bija jau pazudis.

[Ouens]

Tesa bija klusējot klausījusies dīvaiņa stāstījumā, bet nu viņas pacietības mērs jau bija pilns
Eu, vecais, tu galīgi esi sviestā sagājis, vai?
Bet, tā kā savādnieks pēkšņi pazuda, viņa pagriezās pret apkārtējiem un jautāja
Vai te tiešām tikko bija kāds dīvaini ģērbies psihopāts, kurš apgalvoja, ka mēs esam citā pasaulē, vai man tā tikai likās?
Tad viņa paskatījās apkārt un tikai tagad pamanīja, ka apkārtne ir mainījusies.
Kas te notiek?!