Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Ariona]

Vilijams izlēma nogriezties uz labo pusi, un sparīgi turpināja soļot, cik nu sparīgi varēja pēc ilgā gājiena vispār paiet, varēja sajust, ka spēki pamazām atkāpjas.

[Roviela]

Pēc apmēram 15 minūšu gājiena Vilijams attapās liedagā, gandrīz atdurdamies pret skaidri mēnesnīcā redzamu un cilvēka rokas atstātu zīmi, kas rādīja uz to pusi, no kuras atnāca Vilijams.
Šķiet, Pīters ko tādu teica, ka esot atstājis norādi, kurp jāiet uz alu?

[Riame]

Vita tomēr bija izlēmusi palikt alā. Naksnīgā pastyaiga viņu vairs nevilināja. Meitene vēroja, kā Artruss dodas prom un pasmaidīja. Tas, palūkojoties uz aizmigušajiem biedriem, arī viņa sajutās ļoti nogurusi un piespiedās pie sienas, lai nedaudz pievērtu acis taču, jau nākamajā brīdī viņa gulēja ciešā miegā. Laikam tomēr Vita nebija tik spēcīga, ka varēja ilgstoši iztikt bez miega.

[Ariona]

Ko gan sii ziime noziimee, vai tiesaam acis nemalda un taa raada alu tajaa virzienaa, no kura atnaakts? Vilijams nespeeja tam noticeet. Apmulsis vins staaveeja pludmalee

[Ungaarijas ragas...]

Protams, ka iesim! Veronika atmeta Pīteram un paķērusi Neidu aiz elkoņa braši devās uz priekšu. Pa ceļam čalodama bez apstājas, it kā viņai nebūtu ne pirksti nokosti, ne nogurums māktu, ne arī kas cits: Jā, mēs te atradām alas un ūdeni. Es gan tev ieteiktu būt piesardzīgai, jo nevar jau zināt, ko var saķert šādos antisanitāros apstākļos. Laime, ka es iedomājos sapotēties pret visādām dranķībām, žēl, ka ne pret trakumsērgu, jo varbūt tu būsi ievērojusi, ka te ir agresīvi noskaņoti lopi. Paskaties, ko man izdarīja kaut kādas zivis!
Veronika pavicināja apsaitēto roku, Neidai gar acīm, un viņas balss tonis kļuva tik žēlabains, it kā visa pasaule būtu pret viņu sazvērējusies. Veronika pieliecās žurnālistei tuvāk un klusinātā balsī noteica: Un sabiedrība kāda te, bet man jau nav tev jāstāsta, pati zini...

[Aiva]

"Vai jūs draudzenes ēst arī ko gribēsiet vai arī ieturēsiet tievēšanas diētu?" Pīters uzsauca, pasvārstot rokā kreklu ar augļiem. Panest to un vēl koferus... Nu, vispār nebija jau vairs tālu, varbūt arī ka varēs...

Pīters uzmeta plecos sasietos koferus, un jau kuro reizi cerīgi sāka soļot pa taciņu nopakaļ Veronikai un Neidai, vismaz šoreiz cerot nokļūt galā alā, kaut ko uzkost un mesties slīpi...

[Ungaarijas ragas...]

Ak pareizi! veronika apstājā izdzirdusi Pītera vārdus. tie sasodītie augļi. Viņa apcirtās un piegājusi klāt vīrietim ar veselo roku sagrāba kreklu ar augļiem, tas izrādijās smagāks nekā izskatījās, bet netraucēja viņai nošņākties: Ak Dievs, mūsdienu vīrieši!
Viņa pārgrieza acis un atkal pievienojās Neidai. Viņa vienkārši necieta šo viszinošo, pašapmierināto... Veronika apjauta, ka viņai vienkārši trūkst vārdu un vēl vairāk, viņa apjauta, ka pašlaik šo vīrieti apvaino nepatiesi. Bet viņa nez kāpēc viņu necieta... Ak, pareizi, viņš taču viņu iemeta pie tām haizivīm... Jā, ar to bija gana.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 09.02.2006 15:29

[Džea]

Šķiet ka Neida bija atguvusies.tomēr neko nejautāja ne arī teica.Satikt īstu dzīvu spoku..Tas gan katru dienu nenotiek,pat žurnālistiem ne.Velreiz palūkojusies uz Selestu viņa turpināja soļot blakus Veronikai un kad tā paņēma augļus Neida noteica.
Vai es te vienīgā kas neko nedara?
Sieviete sapīka,tomēr kautko gribējās darīt

Šo rakstu rediģēja buffy: 09.02.2006 15:51

[gone away]

Artruss bija jau pavisam tuvu piegājis pie tiem, kas nāca uz alu. Vitu nekur neredzēja- laikam jau meitee bija tomēr nolēmusi nekur neiet. Mēness bija ļoti spožzs un skaists. Balsis dzirdēja aizvien tuvāk un tuvāk.

[Soleisa]

Vienīgais,kas Selestei šobrīd ienāca prātā bija atpalikt,lai pārdomātu un izdomātu labāko variantu.
Šī varbūt nemaz nebija,tā labākā situācijā,kurā viņa nokļuva un, ko viņa vispār varēja zināt pār tām.
Nolaidusies uz zemes sieviete sakārtoja savu sudrabaino kleitu un salika rokas aizmuguras..
Seleste iedomājās,ka tagad ir tas brīdis,kad viņa labprāt dabūtu ar kaut ko pa galvu,jo tad noteikti ienāks kaut kas prāta.Bet tam nebija lemts notikt,kā jau spokiem arī viņai viss slīdēja cauri.
Cik nepanesami žēl.Seleste pēkšņi apstājās un sāka pētīt savas lotosa kurpītes,kurām agrāk nepievērsa uzmanību..
Tad it kā pamodusies no drūmās valstības ieslīgā realitātē..Kurā viss turpinājās un gāja savu gaitu.
Kā pulkstenis,kurš varbūt nemaz nav pulkstenis.
Seleste turpināja soļot uz priekšu līdz panāca pārējos.

Šo rakstu rediģēja Soleisa: 09.02.2006 22:03

[Aiva]

"Es jau varētu atsiet vienu no Veronikas koferiem un uzticēt tev, bet gribētos nokļūt galā pirms rītausmas," Pīters nopūtās. "Ceru ka tie kas ir jau priekšā, vismaz kaut ko būs atraduši paši, visiem ar to kreklu nepietiks..."

Tā viņi sāka soļot atpakaļ uz alu - un jau pēc pāris minūtēm ap līkumu parādījās klints siena - un, ak prieks un laime - ugunskura atblāzma, un pats interesantākais - dūmu smaržai pievijās ceptas maizes smarža.

To saodušam, Pīteram gribot negribot solis sāka palikt pavisam nasks, un viņš strauji iesoļoja alā.

Pirmais bija nomest zemē pie sienas nelaimīgos koferus, tad pieplakt avotiņam, un pēc tam nokamt pirmo no plāceņiem, kas vēl bija blakus ugunskuram, un pamatīgi tajā iekosties.

"Tas ir lieliski! Kur ... jūs... nē...māat.. millltus? Un... mmm... pāar... ēmmm... jo...?"

Vispār jau plācenis bija rūgts un pliekans, un citā reizē Pīters tādu neēstu pat piemaksājot, bet šobrīd tas lieliski gāja pie sirds.

[Romija]

Būkšķis, kas radās Pīteram nometot koferus, lika Annijai miegā noraustīties. Bet tas bija tikai reflekss uz skaņu - meitene saldi gulēja un sapņoja par kādu pēcpusdienu skolā. Nogurums un izsalkums pa dienu šķita pilnībā kompensējamies miega ciešumā.

[Ungaarijas ragas...]

Un te ir mūsu miteklis! nekas dižš, bet laikam jau neko labāku nevarēja atrast, tā nu... Veronika vidžināja Neidai, bet ieraudzījusi kā Pīters nomet koferus iesaucās, Ei, uzmanīgāk!
Nu kāpēc viņš mani neieredz? Vispirms mēģina izbarot zivīm, tad atkal sadragāt manus koferus... Viņš ar šādu attieksmi nevarētu kalpot par šveicaru... viņa veltīja vīrietim nosodoši niknu skatienu, bet viņš jau bija pie ugunskura un ēda kaut ko, tā ka nevarēja to redzēt.
Arī Veronika piegāja pie uguns un ieraudzīja kaut ko, kas izskatījās tā kā pēc plāceņa, tā kā pēc kaut kādas apsvilušas pļekas.
Kas šitie tādi? Tu taču nedomā tādu ēst!? taču Pītera rīcība un vārdi pierādīja, ka domā gan un ēd... veronika nosprieda drošības dēļ vēl pagaidīt, tik ļoti jau nu viņa nebija sagājusi sviestā, lai sevi noindētu ar kaut ko tādu...

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 14.02.2006 16:18

[Aiva]

"Naf ju nesāda smalsmaisite..." Pīters starp diviem kumosiem paskaidroja. "Bet vismaz kaut kas cits, nevis tie kokosi un augļi. Pajem gabaliņu......"

Lai gan, diez vai Veronika ko TĀDU ēdīs... rīt būs jāpasaka paldies tiem, kas cepa, un jāpadomā kā procesu uzlabot...

Nolocījis vienu mazo plāceni, Pīters žēli paskatījās uz pārējiem, tomēr noturējās.

"Ak jā," viņš atcerējās. "Mums vispār te ir jauns kompanjons. Iepazīstieties - Seleste." Un Pīters norādīja uz alas ieeju, kur stāvēja rēgainais tēls, kam cauri spīdēja mēnesnīca.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika saraucu seju kaut kādā neticības un skeptiskuma sajauktā grimasē. Tad viņa nevērīgi nometa pie kājām kreklu ar augļiem un nedroši paņēma vienu plācenīti. Nolauzusi mazu gabaliņu viņa to iebāza mutē un domīgi sakošļāja. Sākumā sejā bija neizdibināma izteiksme, bet tad tā pastiepās garāka.
Ak, Dievs, cik pretīgi, tad jau es labāk apēdu trīs smalkmaiztes, lai arī tur būtu kaut vai miljons kaloriju iekšā... Lai gan, hmmm... vispār garšo maķenīt labāk par to veģetāro, kā to sauca... ai tas nosaukums skanēja labāk par pašu ēdienu, jebkurā gadījumā... Ak dieniņās, laikam tas būs jāieēd. Bet, kas tas ellē ir? Miltu takš viņiem nav un nebija! No kurienes tad šitādus plāceņus var cept? ne jau no zila gaisa...
No kā šitais vispār ir taisīts? Veronika vaicāja, norijusi otru kumosu - viņa pamazām knibināja plāceni ar labās rokas veselajiem pirkstiem.

[Ariona]

Vilijams lēnām devās uz priekšu , kur nu rādīja zīme pludmalē. Visapkārt kukaiņi apnicīgi trokšņoja, bet piepeši kļuva dzirdamas citas skaņas-cilvēku balsis. Beidzot!
-Ūūū! Hallo visapkārt!
Vilijams skaļi uzsauca.

[Hikari]

KOPSAVILKUMS: Alā atrodas visi spēlētāji, izņemot Nereonu, kurš vēl joprojām blandās un Keilīnu, kuru nav jāiet meklēt, jo Lauwinja izstājās no spēles.

Pēc neilga brīža tā ejot Vilijams sasniedz alu, kur ir sapulcējušies biedri.

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 14.02.2006 23:26

[Riame]

Vita paveera acis, jo alaa bija saakusies liela knjada. Izraadaas, bija atnaacis Piiters un paareejie, meitene guljot to vienkaarshi nebija dzirdeejusi. Paluukodamaas apkaart un pasmaidiidama vinja pieceelaas seedus. Skatiens negaidiiti pieveersaas kaadam, kuru Vita pirtmiit nebija pamaniijusi. No saakuma meitene sastinga, tad vinjas acis shausmaas un bailees iepletaas. Vinja nespeeja noticeet tam, ko redz savu acu priekshaa. Tas bija...spoks?

[Aiva]

"Izskatās ka no miltiem... Kāds būs kaut kur kaut ko atradis, es teiktu," Pīters atlaidās no ēšanas tikai tad kad bija sabēris mutē pēdējās mazā placeņa palieku drupačas no plaukstas. "Tikai izskatās, ka te daļa jau guļ, nez vai visi te pagūs ko izstāstīt, kā pie šitā ēdamā tikts. Recepti gan notiekti varētu mēģināt uzlabot."

Pīters atbrīvoja vietu pie uguns citiem, vēlreiz piegāja nodzerties pie avotiņa, un tad pazuda ārā no alas uz tuvākajiem krūmiem, no kurienes gan atgriezās jau pēc minūtes.

Bija pienācis laiks domāt par gulēšanu.

Izskatījās ka viņa no rīta nolūkātajā dobumā ka'ds jau saldi šņākuļoja, tāpēc Pīters ātri atrada turpat blakus citu, brīdi pakausa šurpu turpu smiltis, izmeta no turienes ārā pusduci prāvāku klints šķembu un oļus, un tad aizvilka turp savu koferi. Vairums drēbju tika izliktas ārā un saklātas tur vienas pār otrām, veidojot aut cik ciešamu guļvietu, uz kuras Pīters uzmeta vēl atlikušās, un tad ierakās tajās.

"Ar labu nakti. Traucēt tikai ugunsgrēka gadījumā..." viņš nomurmināja...

[Vēja dvēsele]

Izdzirdējusi kaut kādas balsis, Laura satrūkās un pavēra acis. Ā, laikam bija ieradušies pārējie! Nu tad beidzot...
Tūlīt uzmācās nākamais smaga miega vilnis, un Laura atkal iemiga.