Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Ungaarijas ragas...]

Es, nekliedzu! nošņācās Veronika un devās pakaļ Pīteram. Tā bija drošāk, iet aiz muguras, ja nu pa ceļam kas notiek. Viņa neuzticīgi katru reizi pagrieza galvu, uz to pusi, kur skaļaķ iebrēcās kāds no džungļos mītošajiem kustoņiem.
Atkal uzmācās nogurums un galvassāpes, kas truli pulsēja deniņos.

[Aiva]

"Nu, vai kliegs un skries prom, nezinu... Iespējams..." Pīters atbildēja. Viņam pašam joprojām laiku pa laikam uznāca tādas atavistiskas dziņas mesties prom no spoka.

Tā mēness gaismā viņi nosoļoja kādu gabalu, līdz kaut kur no krūmu puses atskanēja žēls: "Ei vai kāds mani dzird" pīkstiens.

"Dzirdējāt?" Pīters apstājās un ieklausījās, bet skaņa neatkārtojās.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika netapa laikā apstāties un uzgrūdās Pīteram, viņa aši atvirzījās nost, it kā būtu piekārusies kam karstam un paraudzījās uz vīrieti.
Kas mums būtu jādzird? viņa nīgri noprasīja, jo pēc iespējas ātrāk gribēja nonākt alā.

[Aiva]

"Man laikam sāk rādīties," Pīters nervozi iesmējās. "Tikai vienu brīdi man izlikās, ka tur tumsā kāds žēli prasīja, vai viņu kāds dzirdot... Laikam jau tomēr izlikās, mūsējie visi taču jau ir alā, izņemot mani un tevi."

Patiesi, vēl reiz līst nost no taciņas?

Pīters sapurināja galvu. Kaut kā nebija ne mazākās vēlēšanās.

Un tomēr, ja viņš tagad aizies tālāk... Bet te bija kompromiss.

"Soleisa? Nevēlies aizlidot paskatīties, vai tur kāds nav nomaldījies? Tev taču patīk kompānija. Tikai esi piesardzīga, jo reakcija var būt tāda apti kā mums sākumā..."

[Džea]

Izdzirdot balsis Neida sarosījās.Kāds patiešām bija tuvumā,taču nevarēja notiekt kur.Tap sieviete velreiz iesaucās.
Te kāds ir?.
Taču šoreiz tās vairs enbija žēlabainas gaudas bet gan skaidrs sauciens.Neida ļoti cerēja ka kāds viņu ir sadzirdējis

[Aiva]

Pīters saausījās. Izklausījās, ka tur patiesi kāds ir.

"Ei! Kas tur ir?" viņš pamēģināja skaļi uzsaukt, bet balss lāga neklausīja, sanāca tāds aizsmacis ķērciens vairāk nekā sauciens. "Te esmu es, Pīters. Brien ārā no džungļiem!" Otrais mēģinājums jau sanāca nedaudz brašāk.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika paskatījās uz Pīteru un iespurdzās par viņa mēģinājumiem, viņa ar bija dzirdējusi saucienu un tagad cauri džungļiem aizbrāzās skaļs un spalgs sauciens, nācis no dziedātājas plaušām:
JŪHŪŪŪŪŪŪ!!! MĒS ESAM TĒĒĒĒĒĒ!!!
To izdarījusi viņa paskatījās uz Pīteru ar skatu - re, kā to vajaga darīt.
Tad viņa paskatījās uz spoku un pašapmierināti noteica: Lūk tagad es kliedzu!

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 06.02.2006 15:46

[Džea]

Saklausījusi balsis,turklāt pazīstamas Neida patiešām nopriecājās.Tapēc sekodama balsīm viņa beidot nonāca pie pārējiem.
Beidzot.
Sieviete izdvesa.Bija tik patīkami manīt pārējos,lai arī mati bija izpūruši un pati nedaudz nogurusi,tomēr priecīga.Taču spoku viņa ievērojusi nebija

[Aiva]

"Sasodīts, kā gan tu pamanījies nomaldīties? Taka taču vei, pat mēnesnīcā saredzama," Pīters nopūtās. "Ejam ka ātri tagad uz alu, man no bada kuņģis jau raujas čokurā."

Īsti vairs nekavējoties, viņš jau grasījās doties pa taciņu uz priekšu, tā arī neiepazīstinot Neidu ar jauno ceļabiedri. Bez tam, arī Veronika izrādīja nepacietību, labāk nekaitināt viņu lieki...

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Un ar reizi nāks tas brīdis, kad teikt varēs "Uzsūtīšu Veroniku, ja tu šito nedarīsi!" (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Nepieklājigs arī... veronika nodomāja un piegāja klāt Neidai un jautri novidžināja: Veronika van Vinterfālena. Domāju, ka būsiet par mani dzirdējusi. Viņa žilbinoši pasmaidīja, galu galā, cik gan reizes nebija nācies uzstāties, kaut nogurums gāza no kājām. Turklāt nupat jau sāka rādīties, ka būtu jāsāk mest uz otru pusi kažoks, bet laiks rādīs...

[Džea]

Protams ka esmu.
Neida pasmaidīja.
Pirms dažām nedēļām rakstijuAmerikas žurnālā par tavu uztāšanos
Tas nebija melots.Taču lai sevi nelielītu viņa nebija pieminējusi ka lielākajā žurnālā.
Es esmu Neida Kornf....
Taču nākamajā mirklī viņa ieraudzīja ko tād kas lika no izbīļa pavisam sastingt un acīm ieplesties-Spoks,kas lidinājās virs zemes.Ja vien viņa nebūtu sastingusi aiz bailēm,tad droši vien noģībusi,bet šķiet ka pārējie no šī spoka īpašinebaidās

[Ungaarijas ragas...]

Veronika negribēja dzirdēt savām ausīm.
Neida?! viņa sajūsmināti iespiedzās, Neida Kornfīlda, tā pati Neida, kura strādā tajā pašā žurnālā! Ak, man Dievs! Kā man patika tas raksts, ko tu sarakstīji par mani!
Veronika pameta skatu virzienā, kur savas acis bija piekalusi Neida n ieraudzīja spoku: Ak jā, tā ir Seleste!
Tad viņa turpināja iesākto tēmu: Es vienkārši nevaru noticēt! Uz kurieni tu devies, pirms notika viss šis?

[Soleisa]

Seleste bija tik saērcināta,ka spītīgi pieturējās pie klusēšanas metodes..
Ieraugot to sieviete,kas uzdeva sevi par Neidu Selestei mute palika vaļā vēl viens cilvēks.Aizvērusi muti viņa ziņkārīgi pētīja jaunatrasto sievieti,kura arī bija no miesas un asinīm...kā tas bija parredzams...
Cik žēl,ka tev nav vēl kāda spoka..Seleste neapzinoties nodomāja.
Izdomājusi paklusēt un izpētīt šīs biedrenes reakciju Seleste turpināja slīdēt pakaļ.
Te tev nu bija Neida pamanija viņu,nu..vismaz būs kāds priekšstats.
"Eeee sveika,dzirdēju,ka tu esi Neida Kornf!" Seleste beidzot izdvesa un bezpalīdzīgi pacēla roku it kā mēģinot aizsargāties pret netīšiem uzbrukumiem.
"Mjjaa vēl,vai jūs varētu ieviest kādu skaidrību,par jūsu sarunas tēmu?"Spoks ātri piebilda apstājoties pie pēdējā elpas vilciena

[Ariona]

Vilijams sajuta, ka uzmācas klepus, balss saites īsti neturēja absolūti stulbu klaigāšanu. Nelikās, ka kāds būtu sadzirdējis. Pēkšņi roka, kas bija piespiesta pie krūtīm, sataustīja jakā paslēpto revolveri. To noteikti sadzirdētu, ja izšautu, bet...Negribējās tērēt lodes, kuru jau tā bija maz, ja nu ir jāpaliek te vienam, tad dažas noderēs. Vilijams apņēmīgi nolaida roku un pēkšņā spītības (prāta aptumsuma, stulbuma) uzplūdumā pagriezās pret vienu no debespusīm ( sazin viņu kuru) un devās vien taisni.

[gone away]

Artruss devās prom no alas. Pusceļā viņš sadzirdēja balsis un viņam likās, ka tālumā sakustās krūmi un zāle. Viņš pazina daudzas balsis. Viens, nepāršaubāmi bija pīters, otra- Veronika. Trešā balss arī likās krietni dzirdēta, taču visam pa vidu jaucās vēl viena- pilnīgi nepazīstama balss. Tas likās savādi un vīrietis apstājās.

[Ungaarijas ragas...]

Nez vai tev būs viegli saprast par ko mēs ar Neidu Kornfīldu, Veronika, uzsverot Neidas uzvārdu noteica, un indīgi paskatījās uz spoku, runājam.
Kā jau tu minēji, tad šeit atrodies ilgu laiku un, ja dzīve te stāv uz vietas, tad ārpasaulē tā iet uz priekšu, tas bija riebīgi, ļoti riebīgi attiecībā pret spoku, bet Veroniku viss kaitināja, sevišķi, ja viņa jutās slikti.

[Roviela]

Vilijams gāja, pats nezinādams, kurp, līdz atdūrās pret stāvu klinti. Tumša un aptaustot - silta, tā bija tieši priekšā. Klints pa labi, un tāda pat - pa kreisi. Pa taisno rāpties augšā tagad, naktī, būtu galīgais neprāts. Aiz muguras - tāda pati audze, caur kādu viņš bija lauzies visu laiku. Pie pašām klintīm augu nebija, kājas grima smiltīs. Kaut kur augstu mēness apgaismoja koku galus un akmeņu radzes, bet līdz zemei netika.
Vilijamam virs galvas pēkšņi skaļi iebrēcās kaut kāds radījums. Saskatīt to nevarēja - vai putns vai zvērs. Nejēdzīgi izķērcies, pēc brīža radījums apklusa, tikai varēja sadzirdēt lapu nošalkšanu, tam dodoties prom.
Ausīs taisni zvanīja cikādes.

[Aiva]

Pīters tā dīvaini paskatījās uz Neidu.

"Atvaino, vai ar tevi nekas nav noticis?" viņš piesardzīgi painteresējās. Šoks jau mēdza izsaukt dažādas reakcijas, iespējams, ka satikšanās ar spoku bija tā ietekmējusi Neidu, ka viņa pat aizmirsa ka jau otro dienu ir bijusi uz šīs salas kopā ar Veroniku, Pīteru un pārējiem...

OOC - Buffy, Neida te bija no paša sākuma, gan pie lidmašīnas apskates, gan pie ugunskura un krabju marša, gan izlukot džungļus un upi vēlāk...

"Prieks ka jūs beidzot esat atradušas kopīgu valodu, bet varbūt tomēr iesim?"

[Ariona]

Vilijams sajutās tik draņķīgi, ka sliktāk jau vairs nevarēja būt. Skaļi nolamājies viņš izmisis pagriezās atpakaļ un turpināja iet, izmisuma spīts dzina viņu uz prieklšu, viņam gan nebija ne jausmas, kurp iet, bet atlika vien cerēt, ka nesanāk iet pa to pašu ceļu, pa kuru jau iets.

[Roviela]

Pēc kāda laiciņa Vilijams uzbrida uz taciņas. Jā, tā pavisam noteikti ir taciņa. Samanāma, iemīdīta. Bet uz kuru pusi tagad? Pa labi vai pa kreisi?