Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Aiva]

Pīters apstājās un atviegloti nolaida zemē sasietos koferus.

"Derētu paķert pārīti vakariņām?" viņš paskatījās uz Veroniku. No viena no koferiem tika izņemts t-krekls, rokas un kakls sasieti mezglā, un sanāca ietilpīgs maiss.

"Vari nostaties tuvāk tiem augļiem?" Pīters palūdza spoku. Galu galā, ja te bija pašiem sava staigājoša iluminācija, varbūt ka kaut kas sanāks. Tad atlikās tikai pacelt kādu zaru un laist ar to pa augļiem, cerībā kādu notriekt.

Pēc kāda laiciņa...

Kreklā iegūlās trīs vai četri futbolbumbas augļi. Tad Pīters vaicājoši paskatījās uz Veroniku. Nesīs? Necerēja taču, ka pie trim koferiem vēl arī augļu maisu būs jānes viņam pašam... "Ielikt vēl, vai pietiks?" viņš painteresējās.

[Ungaarijas ragas...]

Kā jūs varat zināt, ka te nav neviena kanibāla, ko? Veronika pārlaida skatienu Selestei un Pīteram.
Tu teici, ka neesi vēl izpētījusi šo salu! viņa paskatījās uz spoku, tad uz vīrieti, Un arī tu neesi izpētīji šo salu. labi, varbūt kanibālu te nava, bet kā ar iezemiešiem, ko? Tas, ka vēl nav pamanīti neliecina, ka viņu te nav!
Noticēt spokam Veronika vēl spēja, bet viņai joprojām negribējās ticēt, ka te nav nevienas citas dzīvas dvēseles, izņemot viņus un tos nejēgā skaļos radījumus, kas te čirkstēja un brēca visās malās.
Kas tie tādi ir? viņa uzmeta aizdomīgu skatienu lielajiem augļiem.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 31.01.2006 13:34

[Soleisa]

Seleste pacēlas gaisā,lai Pīters un Veronika spētu labāk saskatīt augļus..
Tie nu gan ir dīvaini augļi,es tādus noteikti neēstu,bet tā nav mana darisana...spoks nodomaja un ieklausijas Veronikas teiktaja.
"Es to zinu,nomierinies ,Veronik te nav neviena kanibāla.Tu kaut kur redzi galvaskausus,kaulus,vai šķepus vai kaut ko tamlīdzīgu.Nē! Tatad te neviena nav un punkts",Seleste mierigi noteica
"Tie ir augļi,lieli miltaini augļi,es protams,nezinu ka tie garšo",Seleste steigšus atbildēja .
Tad spoks atkal gremdējās savās pārsteidzīgajās sajūtās...
Kopš tā laika,kad viņa satika šos visus cilvēkus,viss pats no sevis kļuva skaidrs..tāda pacilātības sajūta ..miers ..dīvaini,bet fakts

[Aiva]

"Annija ar Nereonu dienā bija atraduši un atnesa vienu tādu. Man likās, visiem tika pa gabaliņam." Pīters atbildēja, pasniegdams Veronikai kreklu ar augļiem. "Miltaini, garšo pēc hurmas, un labāk nekā nekas. Tiksim pie uguns, nomizošu un pacienāšu. Alternatīva ir atkal ēst kokosriekstu pienu un kodolus."

"Iezemieši nemitinātos salas vidienē," Pīters atkārtoja to ko atminējas no National Geographic svētdienu raidījumiem.

[Ungaarijas ragas...]

Tu saki punkts?! Veronikas balss kļuva par pāris notīm augstāka un viņa skatījās uz spoku. Tu neesi visu salu izpētījusi, tātad tu nevari zināt vai kādā vietā nemētājas kauli, šķēpi un vis kaut kas cits!
Šoreiz tas bija principa jautājums, Veronika necieta piekāpties strīdos un, ja nekas cits nelīdzēja viņa piesējās vārdiem un citiem sīkumiem. Turklāt strīdēšanās un kliegšana bija labākais veids kā noņemt stresu. Arī viņas psihoterapeits bija teicis, ka nevar turēt negācijas sevī (tiesa viņš arī nebija teicis, ka nav labi tās izgāzt uz nevainīgiem cilv... tas ir spokiem).
Viņa pamanīja, ka Pīters, ko pastiepj uz viņas pusi un paņēmusi maisu, nesapratnē paraudzījās uz vīrieti: Kas tavuprāt man tagad ar tiem jādara, jāēd vai?!

[Aiva]

"Tikai jāaiznes līdz alai," Pīters pasmīnēja uzmetot plecos koferus. "Ē'dīsim mēs tos tur." Ja nebūs zaļi, viņš pie sevis nodomāja - tumsā visi likās esam vienādi.

"Seleste, laiks iepazīties ar pārējiem. Cerēsim, Annija būs paguvusi viņus nomierināt," viņš uzsauca. Spoks... Vismaz šobrīd tas bija nekaitīgs, tomēr Pīters labāk bija piesardzīgs.

To pateicis, Pīters sāka soļot pa taciņu. Mēness gaisma deva pietiekami gaišuma, lai varētu saskatīt kurp doties arī bez Selestes rēgaini mestā mirdzuma. Ja nekas nepatrāpījās pa ceļam, tad pēc sparīga pārdesmit minūšu gājiena vajadzēja nonākt pie klinšu katedrāles...

[Romija]

OOC: Ja esat jau atnaakushi, pagaidiet, luudzu, vismaz dazhus postus, lai muusu grupinja arii tiek uz priekshu, jo savaadaak laiki nesakriit!

[Soleisa]

"Kušs,kušs dārgā tev tā kliegšana nāks tikai par sliktu.Ja tā kliegsi,tad ja te tiešām ir kāds dzīvais vai mirušais ,noteikti atskries apskatīties,kas traucē mieru un klusumu.Un ,ja Veronik,tu netici,ka te neviena nav tad ej un pati meklē pierādījumus saviem vārdiem.Seleste aizkaitināti teica un pacēlās augstāk,tātad pļāpašana arī var apnikt....piefiksēts..

"Pārējie,cik tad ir to pārējo?Vai viņi arī skries prom mani ieraugot?"Seleste domīgi jautāja Pīteram..viņai gribējās un negribējās redzēt pārējos.Kas notiks,ja viņa nepatiks tiem pārējiem..Un kurš arī teica,ka viņa patīk šiem cilvēkiem..
Nolaidusies uz zemes sieviete izlēma iet ar kājām,varbūt tas kaut ko mainīs.Nopūtusies Seleste cerējā,ka viss nokārtosies pats no sevis.

[gone away]

ooc; Sorr, par kavēšanos (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)

Protams, ir vēl palicis pietiekami daudz, mēs uzcepām gandrīz visu, kas bija, palicis ir ktietni daudz, pieļauju, ka pietiks visiem mums un pat bikīt pāri paliks- atkarīgs no kura katra apetītes. Es nezinu, laikam jau iešu meklēt to, kurš sauca. Man patiesi likās, ka tas bija viens no mūsējiem, piekam, padomā- daudzu nav. Nav Nereona un Villija un arī Keilīna nozudusi, vai mums nebūtu par viņiem jāuztraucas? vīrietis sacīja un pavērās ārā- naktī.

[Romija]

"Nezinu, iespējams," Annija visai vienaldzīgi atbildēja uz Artrusa jautājumu. Viņai gribējās ēst, bet tagad savarīgāk šķita pastāstīt par satikto.

"Es gan ieteiktu vairāk uztraukties par to, ko mēs ar Pīteru un Veroniku satikām uz takas. Domāju, ka viņi nāk šurp. Visi trīs," Annija teikumu nobeidza ar aizdomīgu izteikmi.

[gone away]

Artruss klausījās Annijā un, kad viņa bija nobeigusi pēdējo teikumu, sarauca pieri Kā- visi trīs? Vai viņi atrada kādu no mūsējiem? Bet tad jau tu man to arī būtu pateikusi, vai ne? Kas noticis? Ko Jūs satikāt? vīrietis uztraukti jautāja.

[Romija]

"Nezinu, kā lai tev izstāsta tā precīzi," meitene noteica un it kā skumji iesmājās. "Vienkāršā valodā to varētu nosaukt par spoku," viņa nedaudz klusāk teica, lai pārējie nedzirdētu. "Bet viņa nav tāda, kas biedē mazus bērnus. Un izskatās, ka vismaz kaut cik varētu mums noderēt. Kad viņi atnāks, tad vajadzēs nolemt, ko ar viņu darīt. Es tikai gribēju brīdināt!" Annija piemiedza ar aci un paskatījās takas virzienā. Vēl laikam trijotne nebija sasniegusi alu.

[gone away]

Artrusam sākotn';eji likās, ka viņš ir pārklausījies. S-s-p-poku? vīrieša uzacis uzšāvās tik augstu, ka likās, tās tūlīt pazudīs matu ērkulī, kurš bija pieres priekšā. K-kā s-spoku? Tātad lietas taču neeksistē, kas tas par stulbu jociņu? Artruss bija pilnīgs reālists, viņš tādām muļķībām neticēja. Nu nē. Spoku nav. Un būt nevar. Annija tikai mani te āzē!

[Romija]

"Es saprotu, ka grūti pieņemt," Annija gandrīz līdzjūtīgā balsī atbildēja. "Varbūt tas nav spoks, bet pēc tāda izskatās. Ja netici, pateci pretī pa taciņu," viņa mundrā balsī piebilda un uzsita puisim pa plecu.

Tad meitene devās ēst. "Esmu izsalkusi kā septiņi vilki, kas mums vakariņās?" viņa jautājoši paskatījās uz ugunskuru alas vidū.

[Riame]

Vita bija vērojusi Annijas un Artrusa jkluspo sarunu un neko no tās nevarēja sadzirdēt, vien pamanīja vīrieša pārsteigot skatienu un uzacis, kuras uzšāvās gaisā. Kad Annija pienāca un jautāja, kas ir vakariņās, Vita palūkojās uz meiteni Vakariņās ir Jūsu atrastie kabačveidīgie augi, cepti. Tas aŗī viss. meitene atbildēja, vērojot Artrusu.

[Romija]

"Un kā garšo?" viņa vaicāja pirms bāzt vienu no visai apšaubāma paskata plāceņiem mutē. Protams, tas bija labāk kā nekas. Cerams, ka caureja nepiemetīsies... Annija tagad bija pārāk aizņemta ar kaut ko citu, lai domātu par Artrusa reakciju.

[Riame]

Vita uzlūkoja Anniju Nebaidies, noindēties nevar, bet, kā garšo, to nu spried pati, jo katram jau gaume savādāka. Man jau likās, ka ir ēdami, tomēr nekas "tāds"tajā garšā nebija, protams. meitene sacīja un pievērsās Artrusam Tad ko mēs daram? Ejam meklēt to, kurš sauca vai nē?

[Romija]

Annija īpaši nekavējās un nokoda lielu kumosu no plāceņa. Viņas rokās palika vien tāds neliels mēnestiņš.

Njā, ēdams jau bija, viņa domīgi košļāja, bet rīt ar steigu jāizdomā kaut kas labāks. Ta kā ēst gribējās, pāris nelielos plāceņus meitene apēda. Kad izsalkums kaut nedaudz bija remdēts, uznāca miegs. Interesanti, cik ir pulkstens.

"Jūs kā ziniet, bet es laikam iešu gulēt," Annija teica Laurai un Artrusam.

Nelielajā ugunskura gaismā sameklējusi nišu, kurā bija nolikta soma, Annija uzvilka džemperi, bet pārējās drēbes saklāja uz nišas grīdas. Šonakt viņa bija ar mieru kaut uz naglām gulēt - tik ļoti nāca miegs. Jau pēc brīža Annijas elpa bija kļuvusi mierīga - meitene bija aizmigusi.

[gone away]

Artruss domīgi uzlūkoja Anniju, bet neko neteica. Pievērsis skatienu Vitai, viņš pamāja Labāk ejam gan. Ja nu viņam vai viņai ir vajadzīga palīdzība? Varbūt kāds ir ievainots, vai arī pamatīgi apmaldījies, ka neko saredzēt nevar. Ejam viņš sacīja un, paķēris šo to noderīgu no savas somas, izgāja ārā naktī.

[Džea]

Neida visu laiku bija sekojusi pārējiem uz vietu kuru veda pārējie.Taču meitenes galva ajucās visādas domas ka Neida nepamanīja kā un kad novirzās no ceļa un vairs neredzeja pārējos.Bet viņa pamanija to ka ir palicis tumšs un sievietei palika bails.Ei vai kāds mani dzird.Viņa klusītem iesāka tacu pēc mirkļa viņa to atkārtoja,tikai kā saucienu

occ:Milzīgs sorry par manu ilgo aizkavēšanos

Šo rakstu rediģēja buffy: 05.02.2006 12:19