Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Soleisa]

Spoks lēnam pieslīdēja pie Veronikas un 'Pītera,nolaidusies uz zemes Seleste spēra dažus soļus uz priekšu..
Izvilkusi no kabatas,baltu kabatas lakatiņu,sieviete sāka māt..
Varbūt tagad viņi spēs domāt loģiskāk.
Ja es tiešām gribētu kaut ko ļaunu izdarīt ,tad neļautu viņiem gulēt iejauktos viņu sapņos..
Seleste vēlreiz saņēmas.tomēr grūti bija rūnāt pēc tik ilgiem gadiem kad nebija jēgas mēģināt savu balsi..
Viņa tīri vai apskauda tos,kuri varēja mierīgi klāstīt par savām bēdām..

"Buenos dias,kas jūs esat?"jautāja Seleste

[Ungaarijas ragas...]

Ha, ha, ha! Tā ir slēptā kamera vai ne? Vai realitātes šovs?! Ziniet, jūs mani nepiedabūsiet uzķerties uz jūsu trikiem! Lieniet vien laukā no tiem džungļiem! Veronika nobļāvās, raudzīdamās apkārt. Nu jau viņa atkal bija piecēlusies kājās.
Smiekli nāca par spoku, kas māj ar lakatiņu.
Vispār, ja tas ir šovs, es jūs iesūdzēšu par miesas bojājumu nodarīšanu, traku un dzīvībai bīstamu zvēru izmantošanu un vispār...! viņa joprojām nelikās mierā.

[Aiva]

Pīteru, to klausoties, teju vai pārņēma nevaldāmu smieklu lēkme... Un pats galvenais, Veronika taču to visu domāja pilnīgi nopietni! Bet jokus pie malas...

"Paklau, ja tas ir realitātes šovs, tad te vairs nav nekādu joku, mums ir pāris ievainotie, kam vajadzīga palīdzība," Pīters pasklatījās apkārt. Nē. Nu nevarēja tas viss būt viena liela kolosāla izjokošana...

Un ko tas spoks vispār tur runāja? Kaut ko spāniski?

[Romija]

OOC: Atvainojiet, par kavēšanos!

Annija bija sagaidījusi pretī skrienošos, ar prieku konstatējusi, ka tie ir Pīters un Veronika, nevis kāds briesmonis. Viņa bija klausījusies abu sarunās, tajās neiejaukdamās, bet visu laiku vērodama virzienu, no kura abi atskrēja.

Ieraudzījusi bālo tēlu tuvojamiem, meitene sastinga. Tagad gan viņas prāts nesās tikai uz bēgšanu, bet Veronijas drošās runas atturēja. Trijiem kopā tomēr kaut kā savādāk. Annija pamazām aizvirzījās Pīteram aiz muguras un klusu vēroja notiekošo, lāpu turēdama nostāk.

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Nekas, nekas... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)


Ak tad beidzot atgriezās veselais saprāts! Veronika noteica, kam tas bija tēmēts tāpat skaidrs. Klusums, neskaitot protams parastos trokšņus, gan liecināja par pretējo - proti, ka tas tiešām varētu būt reāls spoks. Taču Veroniku nebija tik viegli piemānīt un, ja viņu vēl nokaitināja!
Tā... viņa izgrūda, brīdi skatījās uz spoku, tad apkārt, beidzot piegāja pie Annijas un bez liekām ceremonijām izrāva lāpu viņai no rokām, Piedod, mīļumiņ, taču tā tagad vairāk vajadzīga ir man!
Ar visu lāpu Veronika spērās iekšā džungļos, tajā pusē, kur viņasprāt vajadzēja būt paslēptai aparatūrai, proti, tur kur bija vislielākā biežņa...

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 19.01.2006 14:08

[Romija]

Annija nepaspēja satvert lāpu ciešāk, kad jau Veronika to bija izrāvusi no rokām. Tagad gan gribējās vienkārši mukt projām. Lai arī spēki bija pa dienu gājuši mazumā, tomēr bailes darīja savu. Ieķērusies Pītera rokā tik stipri, kā parasti cilvēkiem būtu iebildumi, Annija milzīgām acīm skatījās no sākuma uz Veroniku, pēc tam uz spoku. Viņa gaidīja Pītera reakciju.

[Roviela]

Veronikas kājas ķērās aiz vecum vecām kritalām. Lāpas gaismā šur un tur starp kokiem un krūmiem pazibēja spīdīgas acis. Kas tie bija, nebija saprotams. Paši radījumi bija izmanīgi un sevi apskatīt neļāva. Krūmu zari bija savijušies tā, kā netraucēti būtu auguši gadu simiem. Un tā, protams, arī bija.
Nekā lieka. Nekā mākslīga. Ne vadu, ne tehnikas.
Spraucoties garām vienam pēc izskata zaļam un maigam augam, dziedātāja dabūja izbaudīt pavisam nepatīkamus brīžus - šķita, ka augs ir taisni no gumijas, tik elastīgs tas bija, turklāt lapas un lāts bija kā klātin noklāts ieliektiem dzeloņiem, kas ieķeras visur, kur vien var, un nelaiž vaļā. "Pagaidi mazliet!" cik precīzi ironiski to sauc.
Veronika pamatīgi ieķērās auga pudurī un juta, ka bez kāda palīdzības no turienes ārā netiks. Ai! kā dūrās visās maliņās, un jo vairāk raustījies, jo vairāk dūrās.

----------

Spoks stāvēja un tuvāk nenāca, un arī, šķiet, noraizējies, galviņu piešķiebis, skatījās uz to pusi, kur pazuda Veronika.

[Aiva]

"Veronika, pagaidi," Pīters uzsauca, bet dziedātāja jau ar visu uguni bija pazudusi biežņā. Tagad varēja redzēt tikai liesmu stspulgus uz lapām.

"Man kaut kā tomēr neliekas, ka te kāds varētu mūs filmēt..." viņš nopūtās, un tad bažīgi pašķielēja uz spoka pusi.

Kādu brīdi varēja dzirdēt Veroniku sparīgi laužamies cauri zariem, bet tad brīkšķi pieklusa.

"Veronika?"

[Romija]

Nu, ja! Annija ar bažām nodomāja. Tagad viņš vēl metīsies iezoknī un viņai būs jāpaliek te vienai! Vai jāiet līdzi! Vai jāmūk projām! Iespējas bija dažādas, bet Annija nespēja saprast, kas būtu labāk. Pašķielējusi uz bālā tēla pusi, meitene pamanīja, ka tas nemaz tik drausmīgi neizskatās. Pat norūpējies, ja tā var teikt. Bet normāli tas nav, Annija papurināja galvu, vēl joprojām stipri turēdamās pi Pītera rokas.

[Ungaarijas ragas...]

Idiotisms galīgais! Nu kas ar mani ir!!! atskanēja no brikšņiem pikta, bet pagurusi balss.
Kāds man varētu palīdzēt? Veronika iekliedzās, Lūdzu?!
Viņa atkal bija ieķēpājusies un ne pa jokam. Veronika juta, ka krīt izmisumā. Viņa paraustīja labo roku, apsaitējums bija aizķēries un nepadevās.
Veronika bija izgāzusies... Pamatīgi...

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 19.01.2006 14:46

[Aiva]

Pīters nopūtās... Labi vēl ka izklausījās, ka Veronika vienkārši ir kaut kur iesprūdusi, nevis ka kāds viņu tūlīt taisās paŗvērst par uzkožamo...

"Eju..." viņš uzsauca.

"Nāc labāk līdzi," Pīters piedāvāja Annijai. Varbūt ka izklausījās vairāk pēc tā lai meitene nebaidītos, bet līst džungļos vienam tomēr bija mazliet bailīgi. Un tad vēl tas rēgs blakus...

Uzmanīgi Pīters brida iekšā biežņā.

"Un vajadzēja viņai arī paķert vienīgo gaismu," viņš nopukojās, paklupis pret kārtējo tumsā neredzamo sakni vai kritalu.

[Romija]

Annija neatlaidās, bet sekoja Pīteram. Nez kāpēc arī viņai tas šķita pareizāk. No malas tas noteikti izskatās stulbi, viņa nodomāja, bet nemaz neplānoja palikt viena uz takas tumsā bez gaismas un ar spoku.

Kājas ķērās aiz visādiem brikšņiem, ik pa laikam te seju, te rokas skrāpēja zari un lapas. Sajūtas nebija no patīkamākajām. Arī Annija paklupa par to pašu, ko Pīters, jo bija rēķinājusies, ka tas būs tālāk. Bet viņa noturējās kājās un sekoja.

[Aiva]

Izniris no biežņas blakus Veronikai, Pīters tikai ar pūlēm novaldījās lai nesāktu skaļi smieties - skats uz krūmā ieāķējušos primadonnu bija komisks. Labi vēl ka bija pieticis prāta nenomest uguni...

"Stāvi mierīgi, es tūlīt tevi dabūšu laukā," Pīters piegāja klāt un iebāza roku krūmā, lai sameklētu kur Veronika īsti aizķērusies... tikai lai saprastu, ka iebāzt jau bija viegli, bet izvilkt ārā...

Laikam tas skaidri bija tobrīd lasāms arī viņa sejā, kurā smaids pazuda kā nebijis, un to aizstāja pārsteigums, kamsekoja nopietna uztraukuma pilna izteiksme.

"Kas tā vēl par sodību!" Pīters nošņācās, paraustot roku un saviebjoties. Sajūta bija, ka tā bija pielipusi pie velcro stiprinājuma...

"Annij. Paskaties, vai tev blakus nav kāda auga ar lielām lapām? Tikai uzmanīgi, te aug viens draņka krūms, kas aizāķē trakāk par makšķerāķi..." Tas biaj teikts nevērīgi, bet visai trīcošā balsī...

[Riame]

Piedod, bet kur tu taisies to kabaci mest? Vita pārsteigti nolūkojāš uz Artrusu un kabaci viņa rokās. Liekas, ka Annija ko teica par mīklu, kuru varētu uzcept, ne? Lai gan, man liekas, ka mēs ar Tevi esam sūdīgi pavāri: Tā ir, kad Tu dzīvo modernajā sabiedrībā un pārtiec no tā, ko iemet mikroviļņu krāsnī... meitene skumji noteica.

[Romija]

Kad Annija ieraudzīja Veroniku bez maz karājamies krūmā, bailes nedaudz pārgāja, un to vietā nāca ironija. Pašķielējusi atpakaļ, viņa gandrīz rupji no Veronikas rokas izrāva lāpu un grasījās izpildīt Pītera lūgumu.

Spīdinot gaismu uz tuvējiem krūmiem, meitene centās atrast kādu, kam būtu lielākas lapas.

[Roviela]

Izskatījās, ka krūms, kurā bija iepinušies Veronika un Pīters šajā apkārtnē ir vienīgais, vismaz tuvumā vairāk tādus nemanīja. Bija visādi citādi ar lielām un mazām lapām, bet tieši tāds - nē.

[Romija]

Annija norāva vienu lapu no krūma, kam lapas bija visai lielas, un parādīja lāpas gaismā Pīteram.

"Šitādas derēs?" viņa vaicāja. Uz brīdi bija piemirsušās bailes no spoka.

[Aiva]

"Jā," atskanēja visai žēla atbilde. "Saplūc kādu duci un tad pa vienai dod man."

Pīters uzmanīgi ieslidināja lapas starp savu roku un krūmu, atāķējot āķīšus vienu pēc otra, un uzmanoties, ali neuzķertos us otras rokas, Lapas tika izmantotas kā izolācija, lai atāķētie āķi nepieliptu no jauna.

"Ja mums vajadzēs kaut ko saāķēt kopā, zināšu kurp nākt ar nazi," Pīters piedraudēja krūmam. Kad roka bija atbrīvota, sākās Veronikas ārā izvilkšana, bet Annijai pasniedzot jaunas lapas, izdevās atbrīvot arī, viņu pat īpaši daudz nesaplēšot drēbes... Ar rokas apsēju bija grūtāk, taču galu galā Pīters vienkārši izvilka nazi un apšķērēja nost pāris āķainos zarus, lai pēc tam, tālāk no krūma, atpiņķerētu tos nost no pārsēja.

[Romija]

Annija cītīgi rāva un padeva lapas. Izskatījās, ka tādā veidā kaut kas izdodas.

Domājot par lapām un krūmiem, Annijai arvien vairāk sāka šķist, ka tas spoks bija tikai nogurušā prāta ilūzija, nekas vairāk. Ka viņi visi kā traki iemetušies krūmos pilnīgi ne no kā.

"Mums jāiet uz alu," Annija ierunājās, redzot, ka pagale sāk nodegt bīstami zemu.

[Vēja dvēsele]

"Ai, labi, cīnieties nu paši! Ticiet man, es esmu vissliktākais pavārs zemes virsū. Skaidrs, ka nāksies šo to iemācīties, ja mūsu mērķis ir izdzīvot, tikai ne šovakar. Es varētu apēst savu keponu, bet vēl vairāk man nāk miegs. Piedodiet par slinkumu, citreiz centīšos tāda nebūt," Laura nopūtās. "Un cerams, ka tie trīs arī drīz uzradīsies"