Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[gone away]

Artruss palūkojās uz Neidu
Nezinu, vai ir liela jēga to darīt... un vīrietis raudzījās uz priekšu. Vēders klusi kurkstēja, gribējās ēst, stāvēt uz vietas jau bija apnicis.
Nu ko, ejam pa upes straumi? Varbūt uzraksim kaut ko ēdamu, lai gan es tik labi šejienes dabu nepazīstu, lai zinātu, kas ir un kas nav indīgs... Artruss piecēlās un lēnā gaitādevās pa straumi uz priekšu.

[Džea]

Neida tikai paraustīja plecus jo tas bija tikai Artusa ziņā.Tad viņa palūkojās uz upes straumi.TRā šķita vilinošāka nekā pret straumi.Labi ejam tad tiešām pa upes straumi.Es tikuntā esmu izsalkusi kā vilks

[Roviela]

Četrinieks labu brīdi lauzās cauri bambusiem, virzienā lejup pa upes straumei. Artrusa kāja pārstāja asiņot, bet tikai pēc kādas pusstundas.

Pēc stundas gājiena viņi kaut kur priekšā sadzirdēja troksni - tā kā balsis? kā lapu šalkoņu? Tur kāds ir!

----------

Annija raustīja "kabaci", kas netrūka nost un netrūka, koka zari šūpojās vien. Beidzot, pēc pamatīgāka rāviena auglis bija viņai rokās. Aizņemti ar pētniecību, Annija un Nereons nemaz neskatījās apkārt.

[Aiva]

"Labi, pietiks sapņot par pagājušo," Pīters saslējās. "Laiks tomēr doties tālāk un atrast kādas civilizētas vietas!"

Ja Laurai nav īpašu iebildumu, tad lai mazo šķelto nagu īpašnieki pagaidām paliek neatklāti, bet lielie zaļie gurķi paliek karājamies koka zaros (izņemot tos divus, ko Pīters ieliek mugursomā).

Pīters izlēma doties tālāk pa krastmalu, nevis lauzties cauri džungļiem vai rāpties kalnā vai līst dziļāk alā.

[Roviela]

OOC - Pīteram un Laurai ceļš uz krastmalu ir pa to pašu taciņu, pa kuru viņi atnāca.

[Aiva]

OOC Yep. Pa taciņu atpakaļ, un tad tālāk gar krastu.

"Agrāk vai vēlāk mums taču jāatrod kāda apdzīvota vieta, nu nevar būt ka tik liela sala būtu neapdzīvota mūsu dienās..." Pīters murmināja pie sevis, liekot soli pēc soļa.

Viņiem derēja tā kā atrast kaut ko jau šodien, citādi dažam draudēja kļūt pavisam slikti, tai pašai Veronikai un puisim ar pārsisto galvu noteikti bija vajadzīgs ārsts. Annijai trūka medikamentu. Kas to zina, kā gāja pārējiem... Varbūt ka Annija un tas čalis jau ir atraduši palīgus un šobrīd jau ir atceļā uz nometnes vietu? Nekas, ja pat viņi ir atrasti, gan jau ka turoities pie krasta, kāds ar laivu atšausies arī pec mums, Pīters domāja.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 08.12.2005 15:51

[Ariona]

Klau, jūs dzirdējāt? Liekas, ka tur kāds ir! Vilijams uzsauca ceļabiedriem. Kabatā viņš sataust;ija revolveri, bet vilcinājās to vilkt laukā, tas varētu nodot.

[Hikari]

Paziņoju, ka mūsu spēli ir pametuši šādi tēli: Marta Vita (taureņmeiteneaur"), Sandra (m_i*), Denīze (Nemriona).

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 08.12.2005 17:50

[Ného]

Varam mēģināt, vienīgi cerams, ka tas būs tā vērts, bet varbūt to vispirms noraut no koka? - Nereons atbildēja Annijai un reizē arī taustijās pēc naža.

[Lauwinja]

Keilīna gāja klausīdamās savās domās. Par šo situāciju, par ēdienu, par ceļabiedriem un visu pārējo. Gribējās gan ēst, gan sāpēja muskuļi. Izdzirdējusi ko līdzīgu balsīm Keilīna neapstājās, bet gan gāja tālāk intereses pēc.
Man ar šķiet, ka dzirdu balsis. Varbūt kādi no ceļabiedriem, kas sava ceļa rezultātā arī te nonākuši? Viņa ievaicājās un lūkojās apkārt.

[Romija]

Annija bija tik aizņemta ar zaļā "kabača" nodabūšanu no koka, ka neklausījās, kas notiek apkārt. Kad auglis vai... dārzenis bija nodabūts no koka, zari vēl kādu laiku čabēja no spējā rāviena.

"Pamēģini pārgriezt," Annija ieteicās, turēdama "kabaci" aiz abiem galiem izstieptās rokās.

[Ného]

Nereons izvilka no somas nazi un sāka pārdalīt kabačveidīgo objektu. Sākumā tas bija grūti, bet tad, kad izdevās izdurt caurumu mizā, viss aizgāja kā nākas. Pēc brīža auglis bija sadalīts divās daļās.

[Vēja dvēsele]

ooc: Laurai nav iebildumu

"Nu var jau būt, ka gar krastu būs labāk," Laura nopūtās, nopētot nelaimīgos džinsus. "Droši vien tur būs lielākas iespējas kādu sastapt."

Viņi devās atpakaļ pa taciņu, pa kuru bija nākuši šurp, tad sāka iet pa krastu tālāk. Saule atkal karsēja kā negudra, un Laurai drīz vien sāka likties, ka Pītera solis ir tā kā par ātru. Bet viņa vairs nečīkstēja, būtu kauns to darīt. Kad atpalika, tad mazliet paskrēja un gāja atkal puisim līdzās.

"Pīter, ja mēs šodien neko vai nevienu neatradīsim, cik ilgi iesim? Līdz tumsai? Mēs jau esam gājuši diezgan ilgi, varbūt tu zini, pēc cik ilga laika kļūs tumšs? Bet tu jau laikam domā, ka meklēto drīz atradīsim, vai ne tā? meitene uzdeva veselu kaudzi jautājumu.

[Roviela]

Pīters un Laura bija gājuši kādu pusotru stundu, apiedami nelielu krasta izliekumu, līdz liedags pamazām sašaurinājās, mežs nāca tuvāk okeānam un vietā, kur tas pavisam pieruvojās ūdenim, no ūdens pacēlās klintīs. Uzreiz visai stāvas okeāna pusē, bet salas pusē vairāk nolaidenas. Pa salas puses nogāzi tā kā varētu pamazām, pa nelielu karnīzi uzrāpties augšā.

----------

No Annijas un Nereona pārgrieztā augļa pusēs bija stīgra masa, kas padevās, ja to piebikstīja, no sevis izdalīdama šķidruma pilieniņus. Rauga smarža un tā otrā - sīvākā, kļuva spēcīgākas.

----------

Keilīna, iedama tālāk, starp garo zāli un bambusiem pamanīja kādu koši rudu pakausi. Un blakus bija vēl viens. Viņi ar kaut ko nodarbojās. Ar ko, to no tāda attāluma aiz augiem nevarēja pateikt.

[gone away]

ooc : tā kā Artruss ir Keilīnai netālu...

Artruss, iedams blakus saviem biedriem, sadzirdēja kādu čabināšanos krūmājā, kuršatradās tepat netālu. Tas virietim likās ļoti dīvaini, un lika aizdomāties. Ais krūmiem noteikti kāds bija, tikai, kas?
Varbūt mums vajadzētu apstāties? Nezinam jau, kas tur ir... klusi nočukstēja Artruss visiem saviem ceļa biedriem.

[Aiva]

"Nu, es tā domāju, ka ja te kāds dzīvo, tad tas kāds noteikti dzīvotu tuvumā jūrai - vai lidlaukam. Lidmašīnas mēs neesam dzirdējuši, tātad atliekas jūra." Pīters viszinīgi paskaidroja. "Vietējie noteikti nodarbojas ar zveju, vai ja nē, tad izīrē tūristiem niršanas ekipējumu. Ejot gar krastu, mums agrāk vai vēlāk būs viņiem jāuzduras. Vai arī paveiksies tiem kas aizgāja uz otru pusi."Un iet es domāju līdz tam, kamēr mēs kaut ko atradīsim. Nav lielas jēgas doties atpakaļ, neko neatradušiem, ja pēc pāris līkumiem varbūt mūs sagaida glābiņš."

Tā Pīters nosoļoja labu gabali, pa ceļam krastmalā paķerot somā arī pāris kokosriekstus, līdz sasniedza akmeņaino krastu.

"Opā," viņš nopūtās. Tas nu mazliet sajauca plānus.

"Labi, nekas cits neatliosk kā rāpteis vien uz augšu un apiet šito akmeņu čupu pa augšu." Pīters paziņoja.

Palīdzot Laurai, Pīters devās uz augšu klintīs, izvēloties mazāk stāvās vietas, kur varēja rāpties drošāk.

[Roviela]

Pīters ar Lauru pēc pagrūta kāpiena karstumā aizelsušies bija uzrāpušies klints augšā. Nez, kas to taku te bija ieminis, bet tā vienkārši pēkšņi nobeidzās klints malā, zem kuras lejā okeāns šūpoja savus vilnīšus. Laiks bija mierīgs, tāpēc par nekādu baltu putu nemanīja - vien lieli viļņi tālumā, kas klints pakājē atsisās pret to viegli šļakstēdami.
Klints virsa nebija liela. Nākošā klints bija blakus, pavisam netālu, bet plaisa, kas tās šķīra, bija par lielu, lai pārlektu.
Toties klints bija pietiekami augsta lai varētu pārredzēt vai visu salu.
Un viņi redzēja, lūk ko:
Pa kreisi bija okeāns, pa labi - viens zaļš mežs, kas, šķiet, aizņēma vai visu salu, izņemot smilšu liedagu, pa kuru viņi bija atnākuši. Tieši priekšā slējās viena klints pēc otras, visas sašķeltas, augstas un tik tālu, ka izskatījās, ka stiepjas līdz pašam otram salas galam. Sala no okeāna bija paslēpusies aiz klintīm. Bet otrā pusē, kur tālumā varēja samanīt sidrabotu punktiņu - avarējušo lidmašīnu, - tā bija atvērta ūdeņiem. Pa vidu - zaļš mežs.
Nekas vairāk nebija redzams, vien ūdens, klints, mežs un baltais liedags.

[Aiva]

Pīters brīdi neticīgi vēroja šo ainu, un tad bez spēka atslīga zemē.

"Nolādēta neapdzīvota sala," viņš satriekti izdvesa... "Viens sasodīti nolādēta neapdzīvota sala, un viens raibs neprašu robinsonu bars uz tās."

[Vēja dvēsele]

Laura sastinga, iepletusi acis un muti. Klintis, mežs, ūdens, smiltis... un vairāk nekā. Nekādu civilizācijas pēdu. Satriekta meitene juta, ka acīs sariešas asaras. Uzmetusi aizmiglotu skatienu Pīteram, viņa atkrita puisim līdzās. Neapdzīvota sala... Robinsonu bars...

Te nu viņi bija - uz neapdzīvotas, iespējams, neatklātas salas, bez sakariem ar ārpasauli, gandrīz bez nekā un piedevām vēl starp mežonīgiem zvēriem. Ļoti iepriecinoši, Laura drūmi nodomāja, vaigiem noplūstot asarām.

"Un... ko tālāk?" viņa pēc brīža izmocīja.

[Lauwinja]

Keilīna palūkojās un redzēja rudus matus.
Redzu kādu, kuram ir rudi mati. Kādam no mūsējiem bija rudi mati? Keilīna pačukstēja Artrusam nevēlēdamies, lai rudais dzird... pag tur bij vēl viens. Divi.
Tur ir divi... Viņa vēlreiz teica.