Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Romija]

"Ēst var," Annija teica, beigdama košļāt pēdējo kumosu. "Bet diez vai es gribētu šo augļu diētu. Sajūta, it kā milti būtu ēsti," viņa nedaudz saviebās. "Varbūt paņemam vienu līdzi. Kas zin', ja nu kāds pazīst tādus!" Annija ierosināja.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika ar pretīguma izteiksmi sejā, noņēma kāju no sasķaidītā augļa. Uzmanīgi lavierēdama viņa paslējās un dažus gatavākos noplūca un pagaršoja. Ja atmiņa viņu nevīla, tad tie bija tādi paši, kas bija redzēti pāris banketos uz galda, tiesa līdz pagaršošanai Veronika tā arī nebija tikusi, taču tagad... Dziedātāja izgaršoja plūmei līdzīgo augli.

[Aiva]

Kamēr Laura atpūtās, Pīters pagājās un nopētīja augļus. Zaļi. Vai negatavi? Šitādus viņš neatminējās. Drošs paliek nedrošs, viens tika noplūkts un pataustīts. Tad vēl viens. Varbūt ka kāds no pārējiem kaut ko tādu atpazīs, Pīters bez lielām cerībām nodomāja, ievietojot augļus mugursomā.

Interesanti, kas metājās zemē koka pakājē? Pīters atminējās reiz lasījis, ka var mēģināt ēst tos nepazīstamos augļus, kurus ir ēduši meža zvēri... Ja te mētājās apgrauztas mizas un augļu paliekas, tad varbūt varētu arī noriskēt... Lai gan no otras puses, labāk nē. Pagaidām pietiks ar kokosriekstu, nu nevar vbiņi būt tik tālu prom no palīdzības!

Interesanti, kā klājas Veronikai... Roka droši vien sāp mežonīgi... Noteikti stiprāk nekā kņudēja viņas nagu atstātās rētas zem plāksteriem. Meža kaķe paties... Bet skaista gan...

Pīters atgriezās pie alas un atslīga paēnī. Nekur vairs negribējās iet...

[gone away]

ooc : Roviela, ja tas bija mums, tad es gribu pa straumei...

Artruss sarauca pieri un nepatikā palūkojās uz asiņojošo celi. Nebija jau tik traki, taču tomēr ļoti nepatīkami. Kāja viegli sūrstēja. Vīrietis sāka prātot, kā un vai vispār bija vērts apturēt tagad asiņošanu.
Paldies, Keilīna, viņš palūkojās uz meiteni.

[Roviela]

(OOC - jā, jums, četriniekam pie upes. Bet, kurp iesiet, to izlemiet savā starpā! Kad sāksiet kaut kur iet, es gribēšu zināt, uz kurieni)

Pīters zem koka ierauga tikai dažus augļu kātiņus ar pavisam niecīgiem atlikumiem no pašiem augļiem. Kādam tie laikam ļoti patīk.

----------

Veronika atklāja, ka augļi ir ļoti sulīgi un garšīgi, bet visai mīksti un krāso - visur, kur uzlijusi sula, redzami zilgani pleķi.

[Ungaarijas ragas...]

Riebeklība! Veronika nodomāja, atklājusi, ka roka palikusi netīra un arī tā sulas pile, kas nokļuva uz topiņa ir izveidojusi traipu.
Dziedātāja brīdi padomāja, tad sāka lūkoties apkārt pēc lielām lapām, uz kurām varētu salikt augļus. Tiesa viņa pirms tam notiesāja vēl vairākus, lai beidzot apmierinātu kurkstošo vēderu. Visu apgrūtināja tas, ka jādarbojas bija ar kreiso roku un labā smeldza.

[Ného]

Nereons apēdis dažus gabaliņus augļa, par kuriem nesūdzējās, jo ēstgriba bija lielāka par bailēm no augļa īpašībām, ielika vienu augli somā un paņemis vienu pusīti rokās prasīja Annijai - Nu ko, ejam tālāk?

[Romija]

"Ejam gan! Jāpaskatās, kas tur tālāk ir!" meitene piekrita, un abi devās tālāk. Vietām bija grūti izbrist starp zāli, krūmiem un bambusiem, taču pa upi iet negribējās. Nereonam vēl tika mazas dēles, bet Annija atcerējās, kā viņu kaimiņiene bērnībā bija biedējusi ar tādām, kas visu kāju var nokost. Ar prātu viņa saprata, ka tādu nav, bet nepatika saglabājās.

[Lauwinja]

Dēle bija norauta. Keilīna palūkojās uz Artrusa celi,kas asiņoja. Tas nebija labi. MEitene piegāja pie ūdens un nomazgāja tajā rokas un tad palūkojās uz Artrusu. Meitene atcerējās, ka viņi vēljoprojām stāv. Vajadzēja sākt iet. Mums vajadzētu sākt kustēties. Uz kuru pusi iesim? Kādam ir ideja?

Šo rakstu rediģēja Lauwinja: 07.12.2005 21:00

[Vēja dvēsele]

Pēkšņi Laura pielēca kājās un piegāja tuvāk pēdu nospiedumiem. Tie likās kaut kur redzēti. Tikai kur? Ā, pareizi, tādus meitene bija redzējusi radinieku fermā, kur reizēm mēdza iegriezties. Bet šie bija krietni vien mazāki. Viņa pieskrēja pie Pītera un ieteicās: "Tu tos pēdu nospiedumus ievēroji? Es skaidri zinu, ka esmu tādus redzējusi kaut kur fermā, tikai lielākus. Bet nevaru atminēties, kam tie piederēja."

Tad Laura pievērsās augļiem, ko pētīja Pīters. "Kas tie ir? Kā tādas desas."

[Aiva]

"Kaut kādi nagi jau būs, labi vēl ka ne asi, bet šķelti," Pīters atbildēja, paskatoties uz pēdām. Nagi... Govīm bija nagi... Bet ne jau tik mazi... Govis bija lielas tomēr. Pundurgovis? Kaut kā negribējās izteikt tādu minējumu un galīgi izgāzties meitēna priekšā. Pundurgovis... Ienāk arī te galvā visādas muļķības...

Par augļiem arī nebija ko piebilst.

"Zini, es kaut kur atminējos lasījis, ka gurķi aug kokos," Pīters domīgi novilka. "Bet šitie tomēr pēc gurķiem neizskatās."

[Roviela]

(OOC - "šitie" ir daudz lielāki par gurķiem. Resni un ielīki. Un pataustot tādi mīksti, kā mīkstās desas iekšpusē, ārpusē tāda ādaina miza.
Man patīk pundurgovis! Vidēja suņa izmērā. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/w00t.gif) Domājiet, domājiet (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

Annija un Nereons turpināja ceļu uz augšu gar upi. Nekās tāds īpaši savāds pa ceļam neatgadījās, vienīgi viņi arī šur un tur pamanīja pa kādam kokam ar tādiem augļiem, kā atrada Pīters un Laura. Tiesa, pārsvarā viņi redzēja bambusus, bambusus, bambusus.

----------

Četrinieks pie upes pēdējo pusstundu nav izkustējies no vietas, cīnīdamies ar dēlēm un nespēdami izlemt, uz kuru pusi iet. Viņiem gribas ēst! Ja pārējie atrada vismaz kaut ko ēdamu, tad viņi vēl nē.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika vēlreiz palūkojās apkārt, skatīdamās pēc lielām lapām. Prātā jau ienāca doma, ka no topa varētu iztaisīt improvizētu maišeli, bet pagaidām viņa vēl nebija tik tālu pārkarsējusi galvu karstajā saulē, lai šitā izniekotu vienīgo jēdzīgo apģērba gabalu, kas viņai bija mugurā. Veronika aplūkoja krekliņu - nu, ja, uz tā rēgojās vēl viens augļa sulas traips. Diez vai tas maz bija iztīrāms.
Dieniņās, kur es esmu iekūlusies! viņa pacēla uz augšu acis.

[Romija]

Pēc atrastā augļa nogaršošanas, izsalkums it kā bija nedaudz mazinājies, kaut gan vēl joprojām gribējās vienas kārtīgas pusdienas. Starp bambusiem līst nebija pārāk viegli, bet vismaz tur visur nebija asā zāle. Ieraudzījusi "lielās desas" kokos, Annija iesaucās: "Re! Desa kokos!" un iesmējās. Piegājusi tuvāk un iebakstījusi ar pirkstu vienā auglī, viņa nedaudz saviebās. "Viņi ir mīksti. Diez vai būs labi. Vispār pirmo reizi tādus redzu. Gandrīz kā kabači!"

[Roviela]

Veronikai apkārt ir daudz dažādu augu. Ir arī tādi ar lielām un platām lapām. Viens bija pavisam netālu un vai aicināt aicināja kādu lapu noraut.

----------

Ja Annija aposta "kabaci", tad tam smarža ir diezgan sīva, bet aiz sīvuma var saost arī kaut ko ļoti pazīstamu, kas atgādina bērnību. Vecmāmiņas mājas.

[Ungaarijas ragas...]

Ahā, rekur jau viens platlapains augs bija. Izskatījās, ka Veronikai nemaz nevajadzēs piepūlēties ar dižu meklēšanu.
Viņa piegāja pie auga, brīdi nopētīja lapas un tad ar kreiso roku mēģināja kādu noraut. Tas nenācās viegli, jo visu laiku bija jāuzmana labā, Veronikai negribējās to nekur atsist.

[Roviela]

Lapa negribēja tā vienkārši padoties, turklāt izrādījās, ka tai kātiņš un pašas lapas maliņas ir kā nosēts ar sīkiem āķīgiem dzelksnīšiem. Brīdi pacīnījusies, dziedātāja lapu norāva, negūstot nekādus īpašos skrāpējumus un mēģināja to satīt turzā. Cik āķīši traucēja lapu noraut, tik tagad tie palīdzēja - kur lapas maliņu piespieda, tur tā stingri pieķērās. Drīz turziņa bija gatava. Ja kātiņu vēl ielocīja uz iekšu, tad sanāca groziņš. Stīpiņa gan ir ar dzelksnīšiem - plikā rokā nest negribētos. Groziņā ērti iegāja kādas 6 "plūmes". Nav daudz, bet saujā neaiznesīsi.

[Ungaarijas ragas...]

Brīdi pacīnījusies Veronika uztaisīja groziņu, atzinusi to par glītu esam viņa uztaisīja vēl kādus pāris. Piepildījusi tos ar augļiem viņa norāva kādam citam augam lapu, kas nebija ar dzelkšņainām malām un ar to apņēmusi stīpiņas devās tālāk uz pludmali. Ceļu pie koka īpaši neiegaumēja, jo bija svēti pārliecināta, ka pēc tam atcerēsies.

[Romija]

"Smaržo it kā pazīstami, bet izskatās gan sveši," Annija uzsauca Nereonam, kas vēl nebija pienācis pie augļa. "Varbūt pamēģinam vismaz viņu attaisīt vaļā?" meitene ireosināja un mēģināja to pašu augli noraut.

[Džea]

Neida pretīgumā noraudzījās uz dēli un aizgriezās.Njā šādas lietiņas nebija visai patīkami redzēt.Klau bet vai nevajadzētu to kāju pārsiet lai apstājas asiņošana.Neida jautājoši vērās pie pārējiem