Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Romija]

"Dodamies," Annija teica jau sākot iet atlapaļ uz upes pusi. Ar garām biksēm bija krietni patīkamāk. Lai arī bija karsts, tomēr kājas tik ļoti necieta.

Viņa izgāja atkal pie upes, vēlreiz padzērās un devās gar to dziļāk salas iekšienē.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika pameta nedrošu skatu atpakaļ, bet tad saņēmās un spēra nākamo soli mežā. Dziedātāja bija svētā pārliecībā, ka agrāk vai vēlāk, drīzāk jau agrāk, nonāks pie ļaudīm. Galu galā pēc nelielām pārdomām viņa bija nonākusi pie secinājuma, ka šeit droši vien ir kaut kāds rezervāts, vai kas, ar atrakcijām ķertiem ekstrēmistiem.
Tomēr mežs nesniedza cerēto pavēni un visi tie savādie trokšņi. kaut kur kokos nokliedzās kāds putns, liekot veronikai izbailēs satrūkties.
Nebija prātīga doma vienai, kur doties, nepavisam prātīga doma, jādodas atpakaļ... un viņa tā arī darīja, cerēdama, ka iet pareizā virzienā.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 06.12.2005 09:15

[Aiva]

"Nu, man pienācās kārtējais atvaļinājums, un tad nu koleģi bija sadomājuši, ka man noderētu pamainīt arktisko klimantu uz kaut ko siltu un jauku, kā dienvidjūru salas, bārs zem palmām un meitenes bikini nevis vīri roņādas kažokos," Pīters pavīpsnāja. "Tā ka es biju ceļā uz Ranganua, un vēlāk arī Guamu, pēc tam iemestu līkumu Nauri, un atpakaļceļā paviesotos Havajās... Njā, šo to nu jau nāksies izlaist."

Taciņa līkumoja cauri džungļiem bet iešana pa to no tiesas bija ērtāka, vismaz saule tā necepināja.

Kamēr vēl viņi nebija pārāk attālinājušies no krasta, mugursomā ievēlās pāris kokosrieksti rezervei - Pīters pa ausu galam atminējās dzirdējis, ka kokospalmas mīl augt pludmalēs.

Pēc kāda laiciņa priekšā pavērās klints plaisa, kas izskatījās pēc alas. Taciņa veda tur iekšā.

"Hmm, laikam vajadzēja iet uz otru pusi," Pīters nopūtās. "Šī būs guļamvieta. Interesanti, kas gan te varētu dzīvot?"

Alā līst negribējās - nebija gan dzirdēts, ka tropu salās dzīvotu lauvas, bet par tīģeriem Pīters gan nebija pārliecināts. Turklāt, pietiktu jau ar kādu sakaitinātu āzijas bifeli, ūdensbifeli vai kādu citu tamlīdzīgu ragulopu...

Ja tā ciešāk ieskatījās uz taciņas, kas gan tur būtu varējis staigāt?

[Džea]

Neida kopā ar pārējiem devās uz priekšu.Tiešām bija svelmaini karst.Tad laikam šī nebija labākā izvēle.Lai gan šorti un T-krekls atsvaidzināja gājienu ēst gribējās tikuntā.Turklāt viņa nebija ēdusi kopš vakarvakara.Meitene arī visu laiku vērās apkārt jo kas zin' kādi nelabie ir džungļos

[Roviela]

Veronika lauzās pa džungļus atgādinošo mežu. Lieli koki, mazi koki un zem tiem zāle un kritalas. Ak, ja nebūtu šī asā zāle, kuras lapu malas bija asas kā bārdasnaži! Pats mežs jau kā mežs, neko pārāk bīstamu nemanīja, bet tālu iet gan nozīmētu tīši apmaldīties. Atpakaļ ejot Veronika kādā kokā ieraudzīja augļus, kas šķita tā kā pazīstami. Jā, pavisam noteikti redzēti! Ne jau kokā, bet uz galda, lepnos banketos. Pa kādam - īpaši smalki klātos galdos, bet te viņu bija daudz - vesels koks! Ais priekiem pat gandrīz aizmirsās nerimtīgās smeldzīgās sāpes labajā rokā.

----------

Neida, ejot kopā ar saviem trim ceļabiedriem, tāpat kā tie bija nonākusi pie upes. Kājas saskrāpētas! Šorti pavisam noteikti nebija īstais apģērbs pastaigām šajā mežā.

----------

Annijai un Nereonam ceļā negadījās nekas īpašs, vien Nereons nez kur sadabūja pāri dēļu uz kailajiem stilbiem, kas, protams, garastāvokli neuzlaboja. Tie paši bambusi, tā pati upe ar vietām purvainajiem krastiem. Ēst gribās! Pēc tāda laiciņa šur un tur sāka parādīties pa kokam, kuros noteikti bija augļi. Bet tie karājās tik augstu, ka ar rokām neaizsniegsi.

----------

Rūpīgāk nopētot zemi un augus pie klints spraugas, Pīters ievēroja, ka te pavisam noteikti ilgi neviens nav gājis. Nekādu jaunu pēdu nospiedumu nemana. Tāpat uz apkārtējiem kokiem neredz nekādus nagu skrāpējumus.

[Aiva]

"No otras puses paskatoties, varbūt ka ir vērts parāpties augstāk, varbūt samanīsim kaut kur dūmus vai civilizācijas pēdas? Laura?"

Pēc rūpīgas izpētes nepamanījis tīģeru nagu pēdas ne zemē ne apkārtējos kokos, Pīters mazliet atguva pašpārliecinātību, lai gan stereotipiskais 'tīģeris alā' joprojām grozījas turpat zemapziņā.

Ūdens viņiem nebija, bet bija tie pāris rieksti, kas varēja kalpot gan kā dzēriens gan arī kā ēdiens, lai gan kārtīgu steiku Pīters šobrīd vēlējās daudz viarāk par kārtējo kokosa piena devu.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika sodīdamās lauzās pa mežu, brīžiem aizķerdamās, sagriezdamās uz kaut kādiem asiem augiem, viņa bija nokususi, galīgi nosvīdusi, izslāpusi un viņai viss bija piegriezies. Vienā brīdī, viņa aizelsusies apstājās un nopētīja savu nosaitēto roku, kura smeldza.
Tad viņa paskatījās apkārt, skatiens apstājās pie koka ar augļiem. Mutē saskrēja siekalas, jo viņa, ja tā padomā nebija ēdusi kopš iepriekšējā vakara un tad arī tikai vienu apelsīnu. Vismaz varēšu nesatraukties par savu figūru, viņa pie sevis pasmīnēja. tad atkal pievērsa skatu augļiem. OOC: Cik augstu kokā tie ir? Tā pētīdama, viņa uzkāpa kam virsū. Mmm, izrādās dažs labs bija nobiris arī zemē, bet vai ēdamā kondīcijā?

[Roviela]

Veronika pavisam viegli varēja sasniegt pamatīgas plūmes lieluma tumšzilos augļus un salasīt tos, cik vien vēlējās - būtu tikai, kur ielikt! Izskatās pavisam gatavi. Tas viens, kurai viņa uzkāpa, zem pēdas izšķīda šļakstēdams.

----------

Pagājis nedaudz pa taciņu, Pīters atklāja, ka vismaz šinī vietā nekur citur kā iekšā klints spraugā nokļūt nevar. Klints apkārt bija par daudz stāva kāpšanai. Protams, visa grēda nav redzama, bet izskatījās, ka akmens krāvumi, stabi un monolīti bluķi pamazām celdamies augstāk un kļūdami par pamatīgu kalnu stiepjas tik tālu, cik var saredzēt.

[Aiva]

"Nu ko, rādās ka vienīgais ceļš ir tur iekšā," Pīters konstatēja, sapurinājās, noskaņojot sevi uz labām un pozitīvām domām, un tad apņēmīgi spēra pirmo soli iekšā plaisā.

Sajūta nebija omulīga - ameņu krāvumi abās pusēs bija pamatīgi un stiepās augstu. Pīters pie sevis nolēma iet tik tālu, cik ilgi varēs redzēt ceļu, bet galīgā elles tumsā iekšā nelīst.

[Roviela]

Ala, pie ieejas nedaudz šaurāka, sagaidīja ar patīkamu vēsumu, kura cēlonis, kad aprada acis, bija pamanāms, pareizāk, sadzirdams uzreiz. Gar vienu klinšu sienu tecēja avots - ne ārā pa spraugu, pa kuru viņi bija iegājuši, bet iekšā klintī pa platu un ejamu eju. Griestu vietām nebija - saule vai kas vēl cits, bija izdeldējuši klinti no augšas, ūdeņi no iekšpuses, un tas, kas bija palicis, pārsteidzoši atgādināja ļoti caurumainu sieru no iekšpuses. Pa dobumiem un dobumiņiem varēja uzkāpt citos dobumos un dobumiņos, nonākot citos stāvos un citās ejās, ar savām istabas lieluma telpām. Un nebija tumsas! Saule daudzās vietās izgaismoja šo dabas brīnumu.
Avots ne pārāk tālu no ieejas veidoja tādu kā baseinu. Pie tā varēja manīt, ka kaut kādi zvēri ar cietiem nagiem tur ir nākuši dzert, šķiet pat, ka visai nesen, un aiz baseina pēdas aizlīkumoja pa vienu eju kaut kur starp klinšu stabiem.

[gone away]

Artruss juta, ka sūrst kājas. Bija svelmaini karsts un daudzas ķermeņa vietas bija saskrāpētas. Aizrāvies ar ūdens pētīšanu, vīrietis pat nepamanīja, ka viņam piesūkusies dēle. To ieraudzījis, Artruss pieliecās un nokratīja radījumu no kājas, un turināja vērot apkārti tālāk.

[Aiva]

Pīters gandŗis tūlīt pat pieplaka pie avotiņa. Pasmēlis ar plaukstu ūdeni, viņš uzmanīgi to pagaršoja. Auksts, un neticami garšīgs. Tikai tagad varēja saprast, cik ļoti daudz ūdens bija pazaudējis ķermenis.

"Laura! Nāc, te ir avots!" viņš uzsauca, tad pasmēla vēl vienu malku.

Kad Laura arī bija padzērusies, viņš pagāja gabaliņu lejup pa straumi un tur noskaloja seju un rokas. Principā kārojās nomazgāties no galvas līdz kājām, bet uz to nāksies pagaidīt. Viens nu bija skaidrs - lai kas te arī nebūtu, te notiekti nebija blakus tūristu atpūtas vietas - šādu atrakciju neviens nebūtu atstājis neizmantotu.

"Zini ko man tas atgādina," Pīters pagriezās pret Lauru. "Žila Verna 'Noslēpumu salu'!" Viņš apmāja ar roku visapkārt. "To alu, ko viņi iekārtoja nolaižot ezera ūdens līmeni no plakankalnes. Mums toties to piedāvā pat bez spridzināšanas un nitroglicerīna izgatavošanas. Ja godīgi, es domāju ka mums pagatavot nitroglicerīnu būtu neiespējami," Pīters iesmējās.

"Nu, ko darām tālāk? Līst dziļāk laikam nav jēgas, ejam atpakaļ un paejamies gar pludmali tālāk, vai arī apziņojam pārējiem par atradumu? Vienīgais, te tuvumā nebija īsti ko ēst... Un vēl paliek jautājums par apakšīrniekiem..." Pīters atminējās par zvēru pēdām.

"Un ne mazāko civilizācijas pēdu..."

Šo rakstu rediģēja Aiva: 06.12.2005 14:54

[Roviela]

Dēle bija pamatīgi piesūkusies. Artruss varēja kratīt kāju kā vien vēlējās, tā krist nost ij nedomāja. Viņai bija labi turpat.

[Ného]

Nereons lēnām sekoja Annijai, kura atkal aizgāja pa priekšu. Viņš neviļus paskatijās uz zemi un ieraudzīja to, ka viņam bija piesūkušās divas maziņas dēles. - Nolāpīts, kamdēļ tam vajadzēja notikt, kā lai tagad vīnas dabon nost? Tu nezini, Annij? Viņa abi bija apstājušies netālu no šiem kokiem, kuros bija kaut kādi augļi(kādi).

[Romija]

Annija apstājās un paskatījās uz Nereonu.

"Ja viņas nav stipri piesūkušās, tad var mēģināt vienkārši noraut. Labi, ka tādas maziņas," viņa atbildēja, bet pati negribēja ķerties pie šī darbiņa. Tā vietā viņa parāva savas džinsas uz augšu un nopētīja savas kājas.

[Ného]

Nereons pamēģināja tās paraustīt, bet šamās nelaidās vaļa, pietam tās arī bija biki glumas, slīdēja ārā no rokām. Varbūt vēl ko var mēģināt darīt, vai nebija kaut kāds veids kā ar uguni dabūt nost?

[Romija]

"Tiešām nezinu," Annija paraustīja plecus. "Varbūt arī. Es bērnībā vienkārši norāvu. Paasiņoja, bet nekas briesmīgs nebija."

[Ného]

Nu labi, jāatstāj vien ir, jo tagad šitās pamatīgi piesūkušās. Nereons sagatavojās jau turpināt ceļu, bet tad aplaidis skatu apkārtnei pamanīja augļus kokos. Redz kā mums paveicies, redzkur kaut kas ēdams.

[Romija]

Annija pārtrauca pētīt kājas un paskatījās Nereona norādītajā viszienā.

"Augstu! Kā mēs viņus dabūsim?" viņa vaicāja.

[Ného]

Nezinu, mana stiprā puse nav kāpšana kokos, varbūt jāmēģina vispirms ar kaut ko iemest?