Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Ariona]

Nez kas būs nākošais, kurš gulsies zemes klēpī...Nu ko atlika vien cerēt, ka tas būs kāds cits, un ja nu kādam vēl jāmirs,tad lai tā vēlams būtu tā skuķe, kas pat neapjēdz, ka bērēs īsti ir jāpaklusē...Dzīvosim redzēsim. Žēl, ka tiem nabagiem nu ir jāguļ aukstā riebīgā zeme, pa deguna dobumu viņiem un mutē jautri rāpo tārpi, bet tā jau ir-mēs atnācā un kāds aiziet, mēs aiziesim nāks cits un tā tam, tā tam būs griezties, kamēr pasaule sev vēl tic...
Āmen noteica Vilijams un pārmeta krustu, ka istenam katolim pieklājas.

[Lauwinja]

Keilīna izrādīdama cieņu nostājās turpat noklausīdamās Pītera runu viņa iedomājās, kā gan būtu ja viņa būtu cietusi? Šādos brīžos- precīzāk kāda cilvēka aiziešanā no dzīves- vai vēl precīzāk šoreiz vairāku Keilīna vienmēr juta cieņu un skuma. Viņai pašai pirms gada nomira vecmāmiņa. Neviļus viņa atcerējās par bērēm un par to, kā vairākas dienas bija raudājusi. Vājums bija šobrīd pārņēmis viņas sirdi, bet tas šādos mirkļos nebija galvenais. Acīs parādījās dažas asaras un Keilīna nolieca galvu, lai mati kristu pārsi sejai un neviens viņu neredzētu. Atskanēja Veronikas kliedziens. Šādi apgānīt aizgājējus laikam viņa bija pieradusi. Izlutināta sieviete- kas gan būtu piemērotāks apstākļiem, kādos pašlaik visi atradās.

[Aiva]

Aizkaust kapu bija krietni vien vieglāk, pietika tikai palīdzēt smiltīm pašām saslīdēt iekšā bedrē, tā ka Pīters pat īpaši nevēlējās gaidīt uz pārējo palīdzību. Metāla plāksne šaudījās šurpu turpu, elpa ritmiski lauzās ārā no krūtīm. Labāk tā, nekā izteikt savas domas par to ... Par to... Nomierinies, viņa nav tā vērta... Smiltis pārklāja kapā guļošos augumus, līdz tie pazuda skatienam. Varbūt ka pat labāk, krabju saplosītās miesas Pīteram negribējās atcerēties...

Pamazām kaps bija aizbērts, un Pīters sastūma atlikušās smiltis nelielā uzkalniņā, kuru sāka pārklāt ar atnestajiem akmeņiem, bet pašās beigās sasēja krusteniski divus zarus ar maisa stērbeli un iesprauda zemē improvizēto krustu, nostiprinot ar akmeņu krāvumu ap tā pamatni.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika lūkojās uz kārtējo nolauzto nagu. Manikīrs bija neglābjami bojāts un viņas talismans... Tas bija jāatrod. Dziedātāja pietrūkās kājās un sāka satraukti šaudīties pa pludmali lūkodamās riņķī. Viņa nevarēja bez sava talismana, vienkārši nevarēja. Tad viņa to ieraudzīja - kaut kas maziņš un rozā šūpojās vilnīšos pie paša krasta... Veronika pārlaimīga devās uz to pusi. Izvilka mazo lietiņu no ūdens un sajūsmināti saspieda saspieda: Ak tu mazais draiskulis, domāji no manis aizbēgt, tagad es tevi uzmanīšu. nesatraucies drīz ieradīsies glābēji un mūs aizgādās prom no šī stulbā kūrorta.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 28.11.2005 18:15

[Aiva]

Pīters sarāvās, kad Veronika aiznesās garām bēriniekiem. Labi vēl ka neiekāpa kapā, jo izskatījās, ka sieviete galīgi neskatās kur liek kājas.

Atstājis kapa noformēšanu pārējiem, viņš lieliem soļiem devās pie dāmītes, kas šobrīd spiegdama lēkāja jūras malā, vicinot kaut ko rozā... rozā... ak dievs, kāda idiote...

"Paklau, cienītā," Pīters ievilka elpu, domās aizskatot līdz trīs. Rokas sažņaudzās, valdoties. "Varbūt ka nemanīji, bet tepat blakus cilvēki atvadās no trim mirušajiem. Vismaz tādā brīdī varēji pakluisēt, ja nepietika prāta pašai pienākt atvadīties."

[Ungaarijas ragas...]

Veronika bija tik laimīga, ka pat nespēja dusmoties uz Pīteru, ka viņš mēģināja izmaitāt viņai visu prieku savu klātbūtni jau vien.
Tā vietā viņa paskatījās un vienaldzīgi noteici: Es nesaprotu, man vajadzēja iet un liet gaužas asaras par cilvēkiem, kurus es pat nepazinu? Izlikties par sērās slīkstošu būtni tikai tāpēc, ka viņu dēļ es atrodos šeit? Un klusēt? Dieva dēļ, viņi tāpat vairs neko nedzird!

[Aiva]

"Varēji vismaz izrādīt cieņu paklusējot," Pīters valdoties atbildēja. "Galu galā, tikai pilota dēļ mēs vēl esam dzīvi, ieskaitot arī tevi. Nezinu kāda būtu bijusi tā mirusī pasažiere, bet goda vārds, labāk lai tavā vietā būtu izdzīvojusi tā jaunā stjuarte."

"Un man patīkas domāt, ka ja ar mani atgadītos kas līdzīgs, kāds parūpētos par mani," viņš turpināja. "Bet mēs jau kā noprotas taisāmies dzīvot mūžīgi."

[Ungaarijas ragas...]

Tas bija mirklis klusuma un tad pret Pītera vaigu smagi atsitās viņas labā roka, atstājot trīs sūrstošas nagu pēdas.
Veronika nošņācās: Ej ratā! un apcirtusies devās prom...

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 28.11.2005 18:55

[Lauwinja]

Keilīna nicīgi vēroja Veronikas gājienus un arī pļauku, ja to varēja tā nosaukt. Izskatījās, ka šī sieviete pavisam neiederējās ne šajā vietā, ne arī laikā. Lai gan Pīters arī bija paskarbāk izteicies šoreiz tik tiešām piebremzēt gan vajadzēja. Galu galā tik tiešām tika izvadīti mirušie un tā ir svēta lieta.

[Aiva]

Pītera roka kā neticot piekļāvās vaigam. Tas skuķis bija viņam ieskrāpējis... Ak tu čūska...

"Trakā meža kaķe!" Pīters noaurojās viņai nopakaļ. "Skrien vien, skrien, taisni kādam zvēram rīklē, būs vismaz kāds labums no tevis!"

Šo rakstu rediģēja Aiva: 28.11.2005 19:01

[Ungaarijas ragas...]

Meža kaķe!? Tūlīt tu man redzēsi meža kaķi! Veronika spēji apcirtās un nikni iekliegusies, kas gan atgādināja kaķa ņaudienu vairāk, metās Pīteram virsū. Visas dusmas, ko viņa bija krājusi sevī nu izlauzās laukā, nervi bija uzdevuši...
Veronika koda un skrāpēja, neskatoties vai tas deguns, vai kakls vai vēl kas, pašlaik viņai nerūpēja savs tēls, bet gan tas, kā pēc iespējas vairāk ļauna nodarīt šim riebīgajam vīrietim, kurš uzdrīkstējās viņu pasūtīt, kaut arī tikai pie meža zvēriem. Tagad jau viņu vairs tik vienkārši nevarēja apstādināt...

[Aiva]

Pīters pilnīgi noteikti nebija gaidījis tik agresīvu rīcību, tāpēc pirmajā mirklī Veronikai izdevās pāris visai labi skrāpējieni un kodieni, ko kuriem viens tik tikko neatstāja Pīteru bez kreisās acs. Arī otrs vaigs nu asiņoja, un uz deguna bija nagu pēdas.

Sākumā Pīters uzbrukuma spiests paspēra divus soļus atpakaļ, bet tad arī aizsvilās.

Tvēriens, un Veronika bija satverta ap vidu, ar kreiso roku Pīters piespieda viņas rokas pie ķermeņa.

"Ej atvēsinies, kaķe," viņš iešņācās un ielidināja Veroniku seklajos krasta ūdeņos.

[Romija]

Annija bija nomizojusi vienu kokosrieksu un jau ķērās pie nākamā, ar kuru nu gāja krietni raitāk, jo meitene bija iemācījusies, kādā leņķī labāk turēt akmens lausku, lai liktu pašķīst biezajam rieksta apvalkam. Nomizoto Annija necentās pāršķelt - lai to dara kāds, kas prot labāk. Nereons, piemēram.

Viņas mierīgo darbošanos pātrauca visai interesantā vārdu apmaiņa tālāk pie ūdens. Nesaklausot visus vārdus, bet dzirdot dažus visai "mīlīgus" epitetus, Annijai sanāca smikli. Tik dīvaini bija skatīties, kā plēšas šī izlutinātā un klīrīgā sieviete ar šķietmi visai normālo Pīteru.

Kad Pīters iemeta Veroniku ūdenī, Annijai gribējās uzgavilēt - sak, malacis, tā tai blondīnei vajag! - bet viņa savaldījās un turpināja ar smaidu vērot abu cīniņu, reizē palēnām lupinot otru riekstu.

[Roviela]

Lai cik sadusmota, Veronika sajuta, kā viņai apkārt rosās daudzas būtnes. Ādai ik pa brīdim pieskārās kā ar raupju smilšpapīru. Pēkšņi viņa sajuta negantas sāpes labajā rokā.
Haizivs. Lai cik lēnas un miermīlīgas tās bija, asiņu smaka un pēdas uz Veronikas nagiem šoreiz bija viņai liktenīgas. Dziedātājas mazais pirkstiņš un zeltneša pirmā falanga bija zaudētas uz visiem laikiem.
Haizivis pēdu dziļajā ūdenī sāka kustēties krietni ātrāk!

[Ného]

OOC: atvainojos, man, likās, ka to daļu jau izlasīju, sāku lasīt no beigām....
Pēc apbedīšanas Nereons nedaudz pastaigājas pa kratmalu. Pa vidam viņš noskatījās uz Pīteru un Veroniku un domās abus nolādēja - Nu kāpēc jau tā grūtā situācijā jātaisa skandāli un vienam otru jāievaino? Nu kāpēc, pieauguši cilvēki to nesaprot.

Šo rakstu rediģēja Nero: 28.11.2005 20:28

[Roviela]

(OOC - Nero, vai Tu nepamanīji, ko Pīters rakstīja par kapa aizrakšanu? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/mad.gif) )

[Vēja dvēsele]

Laura bija stāvējusi stinga kā akmens visu apbedīšanas laiku. Šādas ceremonijas arvien bija atstājušas uz meiteni lielu iespaidu. Viņai sāpēja sirds par bojā gājušajiem, un Laura samanīja augam dusmas uz sievieti, kurai viņa bija palīdzējusi atbrīvoties no krabjiem. Kā gan varēja tā zaimot!

Laura vēroja, kā Veronikas un Pītera vārdu apmaiņa pārvēršas īstā kautiņā. Ai, cik ļoti tai muļķei tas bija vajadzīgs, meitene pie sevis noteica, raudzīdamās Veronikas lidojumā. Viņa piegāja gandrīz pie pašas ūdensmalas, lai labāk redzētu Veronikas reakciju.

Sākumā sieviete šķita vienkārši apstulbusi un varen sašutusi. Pēkšņi Veronikas seja sašķobījās briesmīgās sāpēs. Laura, kas jau bija iebridusi mazu gabaliņu ūdenī, ar šausmām samanīja kaut kādus radījumus šaudāmies sev gar kājām. To tur bija tik daudz! Meitene pavērās uz leju, un iekliegusies izlēca no ūdens. Haizivis! Laura kliedza. Cik labi, ka viņai tās nekādu skādi vēl nebija paspējušas nodarīt. Laura pašāvās uz to pusi, kur kliedza nelaimīgā Veronika un apstājās. Viņa nevarēja saņemties, lai vēlreiz iekāptu ūdenī. Turklāt haizivis ap Veroniku bija kļuvušas pavisam mežonīgas.

ooc: vai Veronika atrodas tik tuvu, lai līdz viņai varētu aizsniegties, īpaši nebrienot ūdenī? Ja nu viņa ir tik šokēta, ka viņai nepietiek prāta pašai izpērties krastā... To no viņas tā kā varētu sagaidīt...

Šo rakstu rediģēja undomiel: 28.11.2005 21:27

[Hikari]

ooc: Labi biedriņi, pietiks JUms te izklaidēties! Visi tjip ir apbedīti, jā? Nu, ja arī nav, tas nekas! Uzskatīsim, ka visi ir apbedīti!
Patreiz, cik sapratu no Rovielas, ir vēls rīts, ja?
Nu, ja arī nav, tad tagad uzskatīsim, ka ir. Negribās visu vilkt vel lielākāgarumā. Te nu, mani mīlīši, viss sākas! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Pēc abbedīšanas visi savācās kopā. Bija jāizlemj, vai palikt visiem vienkopus. Daudz igribēja doties izpētīt salu, taču varbūt kāds to patiesi nevēlējās un viņam/ai bija liela vēlme palikt turpat pludmalē.
Tatad, Jūsu izvēle. Uzrakstiet nākamajos postos, kur vēlaties palikt- pludmalē vai iet līdzi tiem, kas dodas izpētīt salu. Šā vai tā, abas puses sagaida interesants liktenis! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif)

[Romija]

Izskatījās, ka pludmalē noticis kaut kas nelāgs. Bet Annija nepameta savu iesākto darbu, vien bažīgi ik pa brīdim paskatījās uz pārējiem.

Saule kāpa arvien augstāk un palika karstāks. Ja tagad pietika ar kokosriekstu pienu, tad drīz vajadzēs kaut ko vairāk. Daudz vairāk. Ūdens viņiem nebija nemaz, tāpēc bija jādomā par iespējām atrast vismaz kādu strautu.

Beigusi mizot kokosriekstus, Annija pārliecinājās, ka visas viņas mantas ir joprojām somā, apēda vēl vienu tableti kaklam un gaidīja, vai kāds neizlems, ko tālāk darīt. Gulēt vēl vienu nakti zem krabju kājām nebija vilinošs piedāvājums. Kaut kas bija jādara.

OOC: Annija ir ar mieru doties. Un pēc iespējas ātrāk.

[Roviela]

(OOC - Veronika NAV apēsta. Viņa ir pie samaņas un bļauj. Haizivis, vispār, ir no miermīlīgajām, tai vienai vienkārši nejauši trāpījās rīklē Veronikas nagi. Veroniku no krasta aizsniegt nevar, viņa ir pēdu dziļā ūdenī. Es sapratu, ka šovakar Ragaste neko nevar vairs ierakstīt, tāpēc uz viņas reakciju vajadzētu pagaidīt rītdienu.
Jā, ir vēls rīts.)