Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Romija]

"O, tas bija lieliski," Annija uzslavēja Nereonu, kad tas atgriezās savā vecajā vietā. Viņa nebija gaidījusi no puiša tik drosmīgu rīcību. "Izskatās, ka vismaz pagaidām mums nedraud lielo zirnekļu uzbrukums," viņa smaidīja.

Kad kokosrieksts bija izdzerts, Annija to paņēma atpakaļ. "Vai vari viņu attaisīt pavisam?" meitene vaicāja Nereonam. "Tur iekšā notiekti ir arī ēdamais!"

[Aiva]

Pīters devās uz to pusi, no kurienes skanēja Veronikas balss, gan visai aizsmakusi un žēlabaina šobrīd.

"Beiz spārdīt tos krabjus, nāc labāk pie ugunskura un uz vakariņām, kamēr vēl ir ko ēst," viņš sacīja, pietuvojies stāvam, kas joprojām vārgi gaiņājās ar somu.

"Uz tevi arī attiecas," viņš piebilda, pamanījis zemē gulošo Lonu. "Pie uguns būs drošāk."

Pīters atskatījās uz ugunskuru, ap kuru līkņāja stāvi, brīdi pagaidīja, vai Veronika pievienosies, tad paskatījās, kas ar Lonu.

OOG - Lons guļ? Vai izrubīts pēc tā Veronikas zvēliena?

Ja izrubīts, tad Pīters nes viņu pie pārējiem, un apprasās, vai nav kāds kas ko sajēdz no ārstēšanas.

Pēc atgriešanās Pīters norādīa uz diviem maisiem netālu no uguns. "Tur ir pāris segas un aizkars no lidmašīnas. Kas dodas gulēt, paņemiet apsegties. Ja paliek auksti, labāk pa vairākiem ar mugurām kopā, sildīsīet viens otru nevis gaisu"

Šo rakstu rediģēja Aiva: 17.11.2005 09:19

[Roviela]

(OOC - Lons neguļ. Viņš vienkārši ir uz brīdi padevies apstākļiem. Tā kā krabju vairs nav, viņam vajadzētu attapties un iet pašam. Bet ārsts derētu. Lona uzacs izskatās nelāgi apsārtusi.)

[Ného]

Nereons paņēma riekstu - Vai kādam nav gadījumā cirvis līdzi paņēmies? - viņš jautāja, jo tas viņam šajos apstākļos likās grūts uzdevums. Viņš pagāja nedaudz uz priekšu pa pludmali, jo tur dienas sākumā bija redzējis akmeņus. Nokļuvis līdz tiem viņš uzsāka mēģinājumu pāršķelt kokosriekstu uz pusēm.

[Ariona]

Zini es vienmeer celojot nemu liidzi paaris cirvju, nee man cirvju nav, bet, manupraat lidmashiinaa taa kaa vajadzeetu buut bijusham cirvim, tas jau piederas pie aarkaartas situaaciju apriikojuma noteica Vilijams. vakarinas nebija taadas, kaadas vins bija cereejis shodien nobaudiit, bet pavisam nedaudz izsalkumu remdeeja, pavisam nedaudz. Jaaliekas laikam aatraak guleet, lai nav jaadomaa par sho apsurdu

[Romija]

Annija paskatījās uz Viljamu ar neizprotošu skatienu un savieba ģīmi, it kā mēdītos. Bet pavisam nedaudz. Atradis te īsto brīdi, lai ņirgātos. Pats aizej uz lidmašīnu, tikai uzmanies, ka haizivs kāju nenokož, Annija pie sevis nolamāja vīrieti un paskatījās uz to pusi, kur Nereons aizgāja. Viņš droši vien ir nedaudz par tālu, lai ugunskura gaisma apspīdētu.

[Ného]

Nereons vairākas reizes no visa spēka "padauzīja" akmeni ar kokosriekstu, bet nekas nenotika, tas ir rieksts nesasķīda, bet mazliet ieplaisāja. Tad viņš samanīja tālāk akmeni, ko varētu paņemt rokās un sāka ar to "piekaut" nabaga kokosriekstu, pēc kāda ceturtā sitiena rieksts ieplīsa tā, ka to varēja sadalīt uz pusēm. Nereons priecīgs par to, ka izdevies sadalīt riekstu devās atpakaļ pie pārējiem .

[gone away]

Artruss lūkojās uz cilvēku rosību un uz dabas krāšņumu visapkārt. Virietis bija pievērsis skatienu mēnesim. Tas Artrusu patiesi aizrāva. Viņš jau zināja, ka šonakt neaizmigs, tāpēc pievērsās pārējiem.
Klausieties, ir vēls. Jums ir jāizguļas, lai rītdien būtu daudz spēku. Īpaši tiem, kuri nepatīkami cieta katastrofā. Es neiešu gulēt. Sargāšu. Tāpat jau nevarēšu aizmigt.
Vīrietis nolaida skatienu un smagi nopūtās.

[Vēja dvēsele]

Laura nosprauslojās. Tas Viljams gan bija dīvains! Laikam nebija pārāk labā garastāvoklī. Laura pieslējās kājās un noskurinājusies aizvilkās pie Annijas un puiša, ko laikam sauca Nereons. Nekādas intereses par kokosriekstu viņai šobrīd nebija, bet meitenei bija nepieciešama sabiedrība. Ko domājat darīt, kad tiksiet galā ar to riekstu? Laura painteresējās.
Tad meitenes uzmanību piesaistīja vīrietis, ar kuru viņa bija sarunājusies sākumā. Vispār es jau pieteicos sargāt pirmā, ja man uzrastos pārinieks. Sargāsim kopā? Cietusi es varbūt esmu pietiekami smagi, bet miega man nav nevienā acī.

Šo rakstu rediģēja undomiel: 17.11.2005 22:48

[Ného]

Nereons piegāja pie ugunskura apsēdās un vienu rieksta daļu iedeva Annijai un otru iedeva tobrīd blakuss sēdošjam Artusam - Kas grib, tas cienājas, pirmajiem sargiem priekšroka. viņš paskatījās uz visiem, tad uz Lauru - Ja jau kā pirmie sargātāji ir pieteikušies Artuss un Laura, tad piesakos uz otro kārtu, un iesaku maiņas mainīt ik pa divām stundām. Ko sakāt?

[Vēja dvēsele]

Divas stundas ta' divas stundas, bet kuram te ir pulkstenis, kas darbojas? Laura greizi nosmīnēja.

[Romija]

Laura pieslējās kājās un noskurinājusies aizvilkās pie Annijas un puiša, ko laikam sauca Nereons.

OOC: Annija ir pie ugunskura un Nereons bija tālāk prom. Lūdzu, izlasiet, kur katrs ir.

"Es varētu pieteikties uz otru sardzi," Annija pieteicās un paskatījās uz Nereonu, ko viņš par to teiks. Lai neatklātu sārtumu vaigos, meitene sāka ķibināties ap attaisīto kokosriekstu, pa gabaliņam to notiesādama.

[Ného]

Nu jā, tā ir problēma - domīgi novilka Nereons - būs jāskatās pēc izjūtas, vai arī jāorientējas pēc zvaigznēm, vai ir cerība, ka kādam tomēr ir bijis ūdensdrošs pulkstenis

OOC; Nereonam nav iebildumu

Šo rakstu rediģēja Nero: 17.11.2005 22:50

[Vēja dvēsele]

Njā, man jau tāda noteikti nav. Laura novilka. Jūs pratīsiet orientēties pēc zvaigznēm? meitene jautāja Artrusam. Tā nav mana spēcīgākā puse. Vai varbūt jums ir pulkstenis?
Vīrietis laikam bija aizdomājies un neatbildēja. Laura nopūtās. Gan jau kaut kā tiksim galā.

Šo rakstu rediģēja undomiel: 17.11.2005 23:03

[gone away]

Artruss pagriezaas pret Lauru un palūkojās uz meiteni.
Gan jau kaut ka tiksim galā. Apmēram ko pratīšu. Droši ejiet visi gulēt. vīrietis sacīja un uzlūkoja pārējos, tad pievērsa skatienu mēnesim.

Šo rakstu rediģēja DFX: 18.11.2005 15:48

[Lauwinja]

ok, ja jau piesakieties pirmie. Es sargāšu pēc Annijas un Nereona. Vienalga ar ko. Pamodiniet mani kad būs jāsargā, lūdzu. Keilīna samiegojusies noteica un nožāvājusies nogūlās ar glavu uz somas izgulēt minimālo gulēšanas devu. Kājas bija pret ugunskuru.

[Vēja dvēsele]

Laura klusītēm pie sevis iesmējās. Artruss bija tik īpatnējs, noslēgts, un tomēr kaut kas pie viņa saistīja. Laura attapās, ka drusciņ tā kā priecājas, ka viņas biedrs būs tieši Artruss.
Pacentusies izdzīt dīvaino domu no galvas, meitene pievērsa skatienu zvaigznēm. Viņai vienmēr bija patikuši piedzīvojumi. Laurai ienāca prātā, ka viņa nebūtu nemaz daudz priecīgāka, ja būtu nonākusi tur, kur vajadzēja. Tas ir, ja vien viņiem šeit nebūs lemta bada nāve vai nelaimīgs gals kāda mošķa rīklē. Šī doma nebija nekāda iepriecinošā.
Meitene piecēlās un, pametusi skatienu uz biedriem, pagājās gabaliņu uz ūdens pusi.

[Ungaarijas ragas...]

Labi, ka bija gana tumšs, lai Pīters nepamanītu skatienu un sejas izteiksmi, kādu viņam veltīja Veronika. Viņa pat neizteica nevienu piezīmi, jo bija pagurusi no mahāšanās ar somu. Viņa piesardzīgi nokāpa no čemodāna un bailēs palēcās, kad sajuta uzkāpjam krabim. Piepeši ar spēju niknumu, viņa no visa spēka uzmina nevainīgajam dzīvniekam, kaut kas nokrakšķēja, taču Veronika to nedzirdēja, jo jau klusi lādēdama velna mošķus devās uz ugunskura pusi.
Ceļš līdz tam uz visai glaunajām kurpēm bija grūts un viņa vairākas reizes gandrīz paklupa. Katra tāda reize tika pavadīta ar klusu lāstu un tāpat viens otrs tika veltīts nešķīstajam nezvēram, kas sažļammāja viņas tik ērto sandali.
Nonākusi ugunskura gaismā Veronika klusējot nopētīja tur esošos un vēl kritiskāk piedāvāto pārtiku.
Jūs gribat teikt, ka šitais ir jāēd? Tas ir kāds joks? Viņi šitā izrīkodamies ar saviem viesiem, visus aizbaidīs prom! tika paziņots.
Veronika apsēdās mazliet nostāk, vispirms pārbaudījusi vai uz zemes nekas nekustās un tad izvilka no somas vienu apelsīnu un nomizoja. Par to viņa vismaz bija pārliecināta, ka tas ir higiēniski tīrs.

[Vēja dvēsele]

Laura apstājās. Viņa jau bija nonākusi gandrīz līdz pašai ūdens malai. Kāds lielāks vilnis apšļāca kediņās ieautās kājas. Brīdi vilcinājusies, meitene kedas novilka un paņēma rokās. Pirksti iegrima mīkstajās smiltīs.
Tad viņas basajai kājai kaut kas pieskārās. Kaut kas pārrāpās tai pāri. Ieīdējusies Laura aizspēra prom nekaunīgu krabi.
Steigšus atgriezusies pie pārējiem, Laura aizsvieda slapjās kedas pa roku galam. Viena no tām mazliet aizķēra augstprātīga paskata būtni, kas tiesāja apelsīnu.

[gone away]

Artruss lūkojās meitenei nopakaļ un prātoja. Ja nu mēs te paliksim ilgi? Kas notiks? Un kas būs ar viņu? Un, vai viņa vispār uztraucasd? Un, vai meklē mani? . Tad virietis pievērsās ūdenim un tajā atspīdošajām zvaigznēm. Nakts bija silta un miegs nenāca. Viņš juta, ka spēka vēl ir ļoti daudz. Šķiet, viņš pagulēt spēs tikai pāris stundas.
Jāpabradā apkārt, citādi kauli stīvi paliks no sēdēšanas viņšpats sev noteica un piecēlās.
Talu gan viņš neaizbrida. Tikai pāris desmit mazus soļus uz lietdaga vienu galu. Tur gan bija nedaudz tumšāks, jo ugunskura gaisma tik tālu nesniedzās. Artruss nosēdās smiltīs un prātoja par to, kas būtu noticis, jsa viņš būtu sasniedzis savu galamērķi.