Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Roviela]

(OOC - pie ugunskura ir: Nereons, Atrurs(!!! - tā ir anketā), Keilīna, Pīters, Annija, Vilijams, Neida, Denīze, Laura, Sandra. Marta ir lidmašīnā, Veronika un Lons - tuvāk pie ūdens. Nupat saskaitīju! 13 (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/devil.gif)
Laura! Tev neuzkrita kokosrieksts (mjā... nez vai tad Tu negulētu bez samaņas!), bet ja vēlies divus punus, man nav žēl! Pati rakstīji, ka te avārijas laikā kaut kas uz galvas uzkrita.)

[Ariona]

-----Labi, kas tad pirmais sargaas naktii? Aaa..Sveika, Laura! Esmu Vilijams, priecaajos iepaziities, redzeet tevi gan nevaru, baigaakaa tumsa----
Vilijams noteica un iekaartojaas taa eertaak pie ugunskura, cik nu tas bija iespeejams

[Romija]

"Vai tad visi jau pošas gulēt?" Annija, dzirdot runas par sargāšanu, apvaicājās. "Cik vispār ir pulkstenis, ja kādam ir? Man nešķiet, ka būtu jau tik vēls. Bet, ja visi jau ies gulēt, varu pasargāt, man vēl miegs nenāk."

"Klau, vai kāds māk attaisīt šitos?" Annija vaicāja, turot rokā kokosriekstu. "Tā, lai sula neiztek?"

[Aiva]

"Desmit te, plus Veronika ... kaut kur tur..." Pīters izlaboja kaudzītes, izveidojot arī vienpadsmito.

OOC Lonu neredz...

"Variet klupt tām virsū," viņš norādīja uz niecīgo pārtikas daudzumu, "tikai bez grūstīšanās. No riekstu piena es labāk atteiktos - ka nesagriežamies, pa tumsu viņu škēržot."

Brīdi Pīters apsvēra iespēju aiznest Veronikai viņas daļu un atstāt tur - tālāk no uguns viņas brēcieni bija labāk paciešami, bet beigās tomēr apžēlojās.

"Aiziešu pēc tās nelaimīgās," viņš paziņoja, pieceļoties kājās.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 16.11.2005 09:45

[gone away]

Artruss sēdēla pie ugunskura un sildījās. Lai gan, silti jau bija arī tāpat. Tomēr viņš mēda salt visai dīvainos apstākļos. Lukodamies apkārt un prātodams par to, vai nepalikt pirmajam sardzē, jo miegs tik un tā nenāca, vīrietis prātoja, kad viņi varētu būt izglābrti un centās atcerēties, kas šī par salu. Vai tā vispār bija uz kādas kartes...? Likās ta dīvaini, jo, cik viņs atcerējās, nekādai salai te būt nevajdzēja...

[Sonrisa]

Arī Neida sēdēja pie ugunskura un lūkojās tālumā, uz tumšajām debesīm. Kas gan ar viņiem tagad notiks. Miegs nemaz nenāca, lai gan bija, šķiet, jau diezgan vēls. Neidai naktis patika. Īpaši tumšas bija viņas mīlākās!
Paldies, es laikam arī atteikšos! sacīja sieviete, kad Piter piedāvāja visiem paēst. Ēst galīgi nebija nekādas vēlēšanās.

[Ného]

Padod šurp to riekstu, pamēģināšu ar nazīti izurbināt caurumus, kaut kad mēs tā ar kursa biedriem kopmītnēs darījām, pat mēģinājām ar āmuru un kaltu sadauzīt uz pusēm, bija grūti! - Nereons palūdz Annijai padot viņam riekstu un pie reizes izvilka no kabatas savu nazīti, ko viņam bija uzdāvinājuši tie paši kursabiedri novēlot - Tas tev, ja nokļūsi uz neapdzīvotas salas! - cik ironiski ne, tieši te viņš tagad atradās.

[Romija]

Annija pasniedza riekstu Nereonam.

Kamēr puisis cīnījās ar riekstu, Annija paņēma vienu no ēdamā kaudzītēm un nolika sev blakus. Ja izdosies dabūt kokosrieksta pienu, tad varēs ēst un reizē arī piedzert ko klāt.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 16.11.2005 17:19

[Ného]

Nereons paņēma riekstu un sāka to centīgi urbināt, bet čaula bija pamatīgi cieta, tā kā viņš nopūlējās ne pa jokam - Velns par rāvis, kādēļ tā čaula ir tik bieza, kā es tagad gribētu kādu urbmašīnu- - Tomēr pēc apmēram desmit minūšu mocīšanās izdevās izveidot divus caurumiņus - Cerams, ka nebūs pa maziem! - viņš cerīgi noteica un padeva riekstu atpakaļ Annijai.

[Romija]

Annija prātīgi paņēma kokosriekstu no Nereona rokām. Viņu pirksti saskārās. Uzsmaidījusi puisim, meitene pielika riekstu pie lūpām un OOC: Ja vien Māte Daba nav nolēmusi izstrādāt nejauku joku un pateikt, ka tajā riekstā sulas nav, iedzēra pāris malkus.

"Mmm, garšīgs," Annija aplaizījās. "Negribi tu arī nedaudz?" viņa piedāvāja Nereonam.

[Roviela]

(OOC - riekstā sula ir. Rieksti vēl nav pavisam gatavi, tāpēc tajos ir gan drusku rieksta, gan arī dzeramais)

Jūras pusē debesīs sāka celties mēness. Tas šķita milzonīgi liels un ļoti spožs. Melnās ēnas pamazām atkāpās, uguns gaismiņa palika tāda kā nespodrāka.
Cikādes nerimās piečirkstinādamas visu gaisu, šur un tur varēja manīt kādu sakustēšanos palmās, reizēm pavisam netālu pazibsnīja lielas un ziņkārīgas acis. Krokodili tie noteikti nebija - acis atradās pārāk augstu.
Krabji beidzot visi bija aiztikuši līdz savām ēdamvietām.
Ūdenī ik pa brīdim iezibsnīja fosforiscējošas svītras. Kas tās radīja, nebija ne jausmas.

Brīdī, kad mēness bija tik augstu, lai iespīdētu avarējušajiem pa vidu, mēness celiņā starp Neidu un Keilīnu kļuva redzams lēni un cienīgi čāpojošs milzīgs spalvains zirneklis, kurš tieši šodien bija nolēmis mainīt dzīvesvietu.

[Ného]

Jā, paldies! - Nereons paņēma atpakaļ kokosriekstu no Annijas, padzērās un piedāvāja vēl citiem ap ugunskuru sēdošajiem - vai vēl kāds negrib ieraut šļuku kokosrieksta "dzīvības sulas"?
OOC: cerams, ka šīs acis pieder kādiem miermīlīgi noskaņotiem radījumiem - māte daba?

[Romija]

Annija noskatījās, kā Nereons padzeras un piedāvā citiem. Uzmetot skatienu tumsai tur tālāk, kļuva nedaudz neomulīgi, jo šur tur kaut kas nočabēja vai iemirdzējās. Annijai, kas bija pilsētas meitene, tas nešķita gluži pieņemami.

"Izskatās, ka citiem ir interesanti," viņa ieminējās. "Visādi čabinātāji un lūrētāji saradušies. Droši vien katru dienu lidmašīnas te nekrīt," meitene centās jokot, lai arī jutās neomulīgi.

[Lauwinja]

Keilīna juta, ka pie rokas kāds pieskaras. Zirneklis. Ak nē. No zirnekļiem Keilīnai bija ļoti bail. šis bija īpaši liels un spalvains. Viņa zināja, ka gadījumā, ja viņš ir indīgs nedrīkstēja viņu aizskart. Nekustinādama roku viņa pagrieza galvu pārējo virzienā un ierunājās. Sakodusi zobus no bailēm un izmisuma.
Zirneklis. Ko man darīt? Keilīna pa tiešām nezināja ko darīt šajā gadījumā.


OOC: Jūs patiešām esat mani uzķēruši. Pašas lielākās bailes man ir no zirnekļiem. Brrr... kāds palīdzēs manam tēlam? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif)

Šo rakstu rediģēja Lauwinja: 16.11.2005 22:07

[Ného]

Tā nu droši vien ir, citādi mēs te redzētu ļoti daudz vraku. - Nereons it kā nopietni atbildēja. - Njā, Cik labi, ka esmu piedalījies daudzās nometnēs brīvā dabā, tagd vismaz varu justies drošāk, cik nu droši var justies nezināmā teritorijā. - neviļus viņš aizdomājās par to ka tas viss ir kaut cik līdzīgi nometnei brīvā dabā, mežā, apkārt ugunskuram, stāsti. Stāsti, tiešām laba doma - Varbūt lai nomierinātu prātu mēs varam stāstīt kaut kādus stāstus, kaut vai spoku stāstus.

tad pēkšņi Keilīna sastinga no bailēm, jo viņai bija pierāpojis klāt zirneklis - Tikai neko tagad strauju nedari - Nereons pateica viņai - neriskēsim, vai kāds nezina, ka tā par sugu?, varbūt nav indīgs?

Šo rakstu rediģēja Nero: 16.11.2005 22:15

[Lauwinja]

Keilīna censdamās nekustēties palūkojās ar acīm uz NEreonu.
Vienīgais ko es par zirnekļiem zinu, ir tas, ka man no viņiem ir bailes. Tas viss. Vai viņš rāpos prom, ja es nekustēšos? Bailīgi viņa jautāja un palūkojās arī uz palielo zirnekli.

[Ného]

Vienīgais ko zinu, viņš tev tad neuzbruks, - Nereons sasprindzināja atmiņu.... un tad izdomāja, nav ko lieki te gaidīt - Nu man radās viena ideja, cerams, ka viņš nepaspēs noreaģēt - to vēl nepateicis līdz galam viņš ātri pieleca kājās un pieleca klāt Keilōnai un ar plaukstu "aizmēza" viņu prom, zirneklis aizlidoja pa gaisu un nokrita kādus 5m attālumā un tad, kad attapās aizrāpoja prom.

[Lauwinja]

No pārsteidzīgās kustības Keilīna sarāvās, bet tad atskārtusi, ka zirneklis atrodas prom viņa atviegloti nopūtās un pateicīgi pasmaidīja Nereonam.
Ah. Liels paldies. Viņa pateicīgi pasmaidīja glābējam.

[Ného]

Lūdzu, piedod, ka nobiedēju, bet man tā likās pagaidām vienīgā doma, ko tagad varētu realizēt, un vēl paveicās, ka viņš nevis atgriezās, bet aizdevās prom. - Nereons noteica un apsēdās atkal pie uguskura blakus Annijai.

[Vēja dvēsele]

Laura pamuka tālāk no spalvainā neradījuma. Jau no mazotnes viņa ne pārāk mīlēja zirnekļus, un šādus briesmīgus vēl jo mazāk. Apkārt spīdinājās savādas, spožas acis. Ik pa laikam uznāca drebuļi, tikai Laura nezināja, vai tie ir no bailēm vai kaut kā drudzim līdzīga. Meitene jutās nožēlojami. Nu jau viņa knapi turējās kājās, un pierē bija izauguši divi nelāgi puni.
Laura sarāvās maziņa. Viņa jutās pavisam nevarīga un sīka šajā nelaimē. Meitenei bija nepieciešams uzmundrinājums, lai gan viņa nebija no raudulīgajām, un viņai nepatika, ka viņu žēlo. Tik ļoti trūka drauga rokas uz pleca!
Viņai patika šie nepazīstamie cilvēki, bet tie vēl tomēr bija sveši. Tad Laura mēģināja sasparoties. Labi, mīļie cilvēki, kurš būs mans pārinieks? Esmu ar mieru stāvēt sardzē pirmajā maiņā, jo jūtu, ka, ja aizmigšu, naktī mani neviens un nekas nevarēs pamodināt. Bet mēs visi esam tik noguruši, ka cauru nakti kāds diez vai spēs palikt nomodā. Nu vēl jau var pagaidīt ar gulēt iešanu un sargāšanu, bet, manuprāt, mums vajadzētu sadalīties un norunāt sargāšanas kārtību.