Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Roviela]

Jā, es tā domāju. Varbūt, ka nemaz nav jāgaida, bet esot teikts - kad mēness kļūst dilstošs, tāpēc nolēma pagaidīt, ja nu mēnesim jābūt redzamam?

Spoks tā kā saminstinājās.

Vai tev ir abi vecāki? Mamma arī? Es tā iedomājos... varbūt tev nepatiks... vai tu negribētu, ka es būtu Tava māsiņa?

[Romija]

"Jā, man ir abi vecāki, tikai viņi nedzīvo kopā," Annija stāstīja. "Bet viņi abi ir ļoti jauki. Reizēm brīvdienās es lidoju pie tēva uz dienvidiem. Kā šoreiz. Viņš dzīvo tālu, bet vienmēr ļoti priecājas, kad es atbraucu!" viņa pasmaidīja.

"Māsiņa? Tu domā - pavisam maziņa?" Annija nebija gaidījusi tādu jautājumu, tāpēc samulsa. "Liela jau laikam tu nevari mums pievienoties, bet maziņa..." viņa uz brīdi aizdomājās. "Tu gan tad sanāktu pusmāsa, jo pati saproti... mani vecāki vairs nedzīvo kopā. Man ir patēvs, bet viņš arī ir labs cilvēks," viņa piebilda.

"Bet vispār, es priecātos! Mums būtu kopīgs noslēpums!" viņa beigās plati pasmaidīja un piemiedza ar aci.

[Roviela]

Spoku meitene sasita plaukstas un līksmi apgriezās riņķī. Pēkšņi apstājusies, viņa šķelmīgi paskatījās un nedaudz brīdinoši pamāja Annijai ar roku.
Tikai atceries, es esmu pirāts! Man nav mierīgs raksturs, bet mani bērnībā stipri izlutināja. Es te esmu daudz ko pārdomājusi un, ja Tu mani labi audzināsi, kaut kas var mainīties, apsolu!

Viņa pieslīdēja pie Annijas un apkampa to.
Es tā priecājos, ka satiku Tevi! Jā, mums būs kopīgs noslēpums!
Viņa iesmējās. To apspriedīsim, kad es būšu iemācījusies runāt!

[Ariona]

Vilijams lūkojās uz ogām sev priekšā. būtībā viņš nesaprata neko no notiekošā. Nomirt? Atgriezties? Bet kādam? kāds vēl pie joda te rituāls. Bija sajūta kā bērnībā, kad ārā visa diena bija pavadīta saulē, arī tad viss šķita tikpat murgains, nesaprotams, apziņa miglojās, tikai tad diagnoze bija saulesdūriens. Tagad viss ir pa īstam. Viņš zināja vienu- nāve biedēja, bet palikt šeit?

Vilijams, apsvēris izvēles iespējas, dziļi ievilka elpu krūtīs un norija vairākas ogas. Uz brīdi bija dīvaina sajūta, tāds kā tukšums. viņš juta, kā ķermenis noslīd zemē, bet gars tā kā atdalās. Bet palika tepat Viņš bija kļuvis par spoku.

[gone away]

Artruss veel joprojaam seedeeja. Vinjsh iipaashi nebija izkusteejies no vietas, nebija veelmes. Luukodamies uz kraasnjo ainavu vinjsh tureeja rokaa ogas un paleenaam atvadiijaas no shiis pasaules. Ogas vinjsh ieeda aatri. Taas likas savaadi saldas. Aciiis satumsa un jau peec paaris mirkljiem Artruss luukojaas uz pasauli pavisam no cita redzesloka. Viirietis apluukoja savu guljosho kermeni. Vinjs bija izveeleejies ideaalu vietu, kur guleet- netaalu no kaada koka. Koki viirietim patika. Savaada bija doma, ka vinjsh vairs nav starp dziivajiem. Viirietis atcereejaas savu ieprieksheejo dziivi. Un savu miiljoto meiteni. Nopuutaas un paluukojaas uz debesiim. Gribeejaas patiesi nokljuut maajaas. Un paskaut savus miiljos.

[Romija]

Annija arī apskāva Mēriju Annu un iesmējās.

"Tie tik būs joki!" viņa priecājās. "Bet tas noteikti būs ļoti interesanti. Un neviens nesapratīs, par ko ir runa!"

"Ja viss tiešām pareizi strādās - mēs varēsim atdzimt pēc nāves -, tad domāju, ka tā varēsim labāk izmantot dzīvi un tās iespējas. Tas varētu būt interesanti!" viņa jau gremdējās ilūzijās par jauku un bezbailīgu dzīvi ar iespēju beigās atgriezties šeit uz alas.

[Roviela]

Cerēsim! Mērija Anna noteica.

------------

Kamēr viņas vēl tādu laiciņu runājās, pamalē sāka augt Mēness. Joprojām liels un apaļš, bet apakšmala tam bija kļuvusi tāda kā neskaidrāka. Spoki sāka pulcēties ap koku. Laiks! Ir laiks!

Sadodieties rokās! atskanēja skanīga balss, nevarēja redzēt, kurš runā, bet spoki paklausīgi un tā kā nepacietīgi sāka veidot apli ap Koku.
Visi, visi! Pasteidzieties!

Mērija Anna pavilka Anniju, Ejam!

Artruss ar Vilijamu, vēl īsti neapraduši, jutās kā apdulluši, un pat nedomājot sekoja aicinājumam. Skat! Keilīna jau bija aplī, un Vita arī, un Nereons, Laura, Seleste, un visi pārējie, vienīgi Neida kā sastingusi stāvēja netālu un šausmās ieplestām acīm sekoja notiekošajam.

(OOC - maza pauze, spēlētāju atbildēm, ja vēlaties vēl ko teikt (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif) )

[Romija]

Annija sekoja Mērijai Annai un iestājās aplī kopā ar pārējiem. Satraukums vijās ar svinīgumu, bet bija sajūta, ka lielais brīdis ir tuvu. Kaut viss izdotos! viņa ciešāk saspieda abu blakus stāvošo spoku rokas.

[Aiva]

Pīters sarāvās, sapurināja galvu un uzšāvās augšup no tās vietas, kur bija 'sēdējis'. Viņš pamāja Veronikai un satvēra viņas roku.

"Man atkal ir mazliet bail..." viņš nočukstēja, pievienojoties pārējiem.

Galvā haotiski šaudījās domas. Ko izvēlēties? Kā izvēlēties?

OOC. Cik sapratu, Ragaste šobrīd priekšaizstāv savu maģistra darbu...

[Ungaarijas ragas...]

Neida, pasteidzies un apēd ogas! labi daudz, lai ātrāk! man vajadzēs uzticamu žurnālistu! Veronika vēl uzsauca Neida un nolaidelējās viņai gar acīm, pirms devās pie koka. Bet žurnāliste nereaģēja.
Nu labi! Tiksimies nākamajā dzīvē! Papūlēšos, lai tev te ātrāk sarodas kopmpānija!
Veronika iespraucās pārējo spoku barā blakus Pīteram, kurš satvēra viņas roku un Annijai un koncentrējās uz... Uz ko gam lai koncētrējas? Veronika juta satraukumu un nolēma koncentrēties uz to ko viņa grib darīt.


OOC: jau priekšaizstāvēja (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

[Roviela]

Brīdī, kad spoku aplis noslēdzās pilnībā, akmens Annijas kabatā redzami iezaigojās spožā zilā gaismā un visi spoki sajuta, ka viņu plaukstas tā kā pievelkas viena otrai, tā nebija nepatīkama sajūta, tikai tik, lai būtu skaidrs - rokas neatlaidīsies, aplis nepārtrūks, nejauši rituāls nevar izjukt.
Annija saprata, ka tā ir Salas Acu palīdzība un tā kā sadzirdēja, kā nē, galvā balsi, kas teica "Laimīgi!"

Spoki sāka lēnām riņķot ap Koka stumbru. Tieši trīs reizes pa saulei. Kā nedzirdama, bet stingra dejas ritma vadīti, visi spoki reizē pietuvojās stumbram, kas sāka starot sārtenā gaismā, un no kuplajiem zariem sāka līt gaismiņas, kā zvaigznītes - dzeltenas, violetas, zaļas. Gaismiņas krita spokiem virsū, un katra no tām palika iekšā. Spokiem dodoties uz augšu gar stumbru, arī sārtenā gaisma ielējās viņos, līdz viņi bija pilni ar gaismu.
Augšā, virs zariem gaišo apli sagaidīja Mēness.
Kad pēdējais spoks bija atstājis lapotni, spēks, kas turēja kopā rokas, pazuda, viņi atraisījās viens no otra un varēja paskatīties apkārt.
Sala bija kļuvusi citāda, un viņi paši arī. Tur, no lejas atskanēja jauku balstiņu koris, un varēja redzēt nērijus, kas skatījās augšup, māja un sauca vēlējumus, bet pati sala bija ārpus pasaules, jūras nebija, izņemot nelielu krasta daļu, ārpusē bija zvaigznes. Spoki paši vairs nespīdējā, arī bālganie iepriekšējie apveidi bija izgaisuši, šķita, ka viņu vairs nav, bet reizē katrs no viņiem zināja, kur viņš ir un kur ir visi pārējie. Tam nevajadzēja acis, lai redzētu, un ausis, lai dzirdētu. Arī bezgalīgais plašums apkārt nebiedēja - lai kurp viņi dotos, viņi nonāks turp, kurp gribēs nonākt.
Viņi redzēja, kā vairāki no bijušajiem spokiem laižās lejā un skarot zemi kļūst par nērijiem, un vecākie līksmi apsveic jaunos.
Brīvi sākt vai beigt, palikt vai aiziet no jauna.

------------

Paldies par uzmanību! Spēle ir beigusies.

[Romija]

Kādu brīdi vērojusi salu no augšas, Annija aizvēra acis. Pēc brīža viņa attapās tādā kā virpulī un vēl pēc brīža skatiens noskaidrojās - viņa bija vēl neredzētā lidostā. Iebāzusi roku kabatā, viņa satvēra zilo akmeni! Uz atgriešanos!

Sirds satraukti pukstēja, kad Annija drebošiem pirkstiem lidostas taksofonā uzspieda numuru.

"Tēti?"


------------

Annija tikko bija atgriezusies mājās. Viņa bija no lidostas paņēmusi taksi. Šķērsojusi ielu, viņa iegāja pie vārtiņim un pieklauvēja pie durvīm.

"Sveika, mammu!" meitene smaidot teica.

"Meitiņ, manu meitiņ!" viņas māte izsteidzās pretī un apskāva atnākušo. "Man tētis zvanīja, ka kaut kas noticis lidojuma laikā! Vai tagad viss ir kārtībā?" māte bija uztraukusies.

"Jā, viss ir kārtībā. Ja vien..." Annija atbildēja un saminstinājās. Māte uztraukti uz viņu paskatījās. "...varētu paēst vakariņas," meita ar smaidu pabeidza.

"Protams, nāc, viss jau ir gatavs!" māte vedināja meitu uz virtuvi. "Bet pastāsti, kas notika! Kā tev vispār gāja!" viņa gribēja zināt vairāk.

"Tētis lika tevi sveicināt! Bet pārējo es pastāstīšu vēlāk! Ļoti garšīgi salāti!"

"Annij, man tev arī ir kas jāsaka!" pēc brīža atkal ierunājās māte. "Meitiņ, tev būs māsiņa!"

Annija pārtrauca ēst un lielām acīm paskatījās uz māti. Kabatā varēja just akmeni.

"Sauksim viņu par Mēriju Annu, labi?" meita ieteicās.

"Mēriju Annu?" māte pārvaicāja un aizdomājās. "Jā, kāpēc gan ne," viņa uzsmaidīja. "Bet kāpēc tā?" viņa gribēja zināt.

Annija viltīgi pasmaidīja un piebeidza uz šķīvja vēl palikušos salātus. Smaids no viņas sejas nepazuda.

"Kāpēc tu tā viltīgi smaidi?" māte interesējās. "Pastāstīsi kādreiz taču, vai ne?"

Annija piecēlās no galda un paņēma savas mantas, lai dotos uz savu istabu. Viņa piemiedza ar aci:"Noteikti!"

[Ungaarijas ragas...]

Veronika juta, kā viņu pārņem pacēlums un notiekošā nojautas pārņem katru viņas gara daļiņu, līdz kamēr, viņa atradās kaut kur augšā it kā kosmosā un tomēr nē, it kā uz zemes. Vienu vārdu sakot kaut kur pa vidu, juzdama apkārt paŗējos spokus un mieru... Mieru, ko viņa savā agrākajā dzīvē nebija pazinusi...
Tomēr Veronikai kļuva skumji, skumji šķirties no salas un skumji Neidas dēļ, kas tā tur arī palika. Vienu brīdi viņa pat sajuta tādu, kā vēlēšanos doties līdzi tiem, kas laidās atpakaļ uz salu, bet viņai bija tik daudz, kas jādara.
Pasmaidījusi un pamājusi tajā virzienā, kur viņa, kā zināja atrodas pārējie nelaimīgās vai varbūt laimīgās lidmašīnas bijušie pasažieri, viņa devās uz mājām, uz savu jauno dzīvi...

***

Pēc laiciņa laikrakstos slavenību slejā parādījās aptuveni šāds raksts:

...Atkal atradusies Veronika van Vinterfālena, kura tika uzskatīta par bezvēsts pazudušu līdz ar citiem pasažieriem, lidmašīnas katastrofā, okeāna vidū, par kuru mēs jau rakstījām un atkal tikpat brīnumaini uzradusies, tikko paziņoja, ka nolēmusi savā dzimšanas dienā sniegt labdarības koncertu, kura ienākumi tiks ziedoti bezpajumtnieku dzīves uzlabošanai. Šādas labdarības akcijas viņa aicinājusi veidot visām slavenībām, uzsverot, ka mums nepieciešams savu materiālo bagātību izlietot mūsu garīgās bagātības uzkrāšanai.
Jāatzīmē, ka šī ir tikai viena no daudzajām pēdējā laikā veiktajām labdarības akcijām, kas rada nelielu izbrīnu, jo agrāk viņa ar šādām aktivitātēm neizcēlās.
Uz jautājumu, kāpēc tā, dziedātāja atbildēja:
"Pēc lidmašīnas avārijas es piedzīvoju pāris atklāsmes, kas lika man pārvērtēt savu dzīvi un saprasts, ko es varu mainīt un ne tikai savā, bet arī pārējo dzīvēs. Jo patiesībā tā ir tikai kā mirklis, kas paies ātri un es gribu šo atlikušo mirkļa daļu nodzīvot tā, lai manai dvēselei ir vieglāk!"
Veronika van Vinterfālena tagad ir pievērsusies reinkarnācijai un iestājusies universitātē, lai apgūtu psiholoģiju, brīvajā laikā veicot brīvprātīgās darbu vairākās patversmēs, atrodoties tik nepārtrauktā kustībā, ka nu jau pat visrūdītākajiem autogrāfu medniekiem, klājas grūti noķert viņu pie pildspalvas.
Jāsaka, ka viņa ir pamatīgi pārvērtusies. Acīmredzot, piespiedu nolaišanās, viņai nākusi tikai par labu...


Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 12.05.2006 14:25

[gone away]

Artruss tikai īsu mirkli vēroja salu. Visa viņa būtība tiecās prom, uz mājām. Viņš smaidīja. Jutās patiesi laimīgs. Īpaši necenšoties ievērot to, kas notiek ar pārējiem, vīrietis sapņoja par to mirkli, kad atkal varēs apskaut savu mīļoto un noskūpstīt viņu, pateikt, ka viss ir bijis labi un viss ir kārtībā, ka viņš ir sveiks un vesels.
Pārņēma patīkama sajūta. Viņš jutās brīvs, kā putns debesīs...

Artruss gāja uz priekšu pa ielu. Vīrietis smaidīja un nespēja to pārtraukt darīt. Ar vislabāko garastāvokli sveicinot ikvienu, pat nepazīstamu cilvēku sev priekšā un novēlot vislabāko dienu, un saņemot par to tikai savādus un izbiedētus skatienus, Artruss lēnām tuvojās savam namam. Viņš dzīvoja nelielā namiņā mazpilsētā.
Ieraudzījis pagalmu, kurā krāšņos ziedos kuploja sakuras koks, vīrietis saprata, ka nekad nav juties tika laimīgs, kā tagad.
Atvērās durvis. Izbiedēti skatieni. Viņa ir tik skaista. Skaistākas pasaulē nav! Artruss pats sev sacīja un atpleta rokas. Viņa mīļotā lēnām un neticīgi pienāca klāt savam vīram un uzlūkoja viņu Tas... viņai aizlūza balss. Acīs izspiedās asaras. Viegli pieskaroties vīrieša rokai un pārliecinoties, ka tā ir īsta, sieviete aizklāja mutei priekšā roku un izdvesa samtainu nopūtu. Tu zini, ka es tevi mīlu. Es taču teicu, ka nekad mūžā tevi nepametīšu! sacīja Artruss. Sieviete pamāja un, raudot saldas asaras, ieslīdēja viņa apskāvienos.

Naktī abi gulēja viens otram līdzās. Jau aizmiegot Artruss klusi iesmējās
Par ko tu tā, mīļais?! jautāja viņa
Tāpat, gribējās. Es te tikko kā padomāju. Vai negribi braukt ceļojumā?! nākamajā mirklī vīrietis saņēma maigu belzienu ar spilvenu pa galvu no savas sievas.

Vēl ilgi kaimiņu naktsmieru traucēja skaļi smiekli, kuri vēlāk pārvērtās tādās skaņās, kuras es jums šeit neatstāstīšu.

[Riame]

Vita bija laimīga. Meitene stāvēja savā kāpņu telpā un centās atcerēties, vai viņai maz līdzi ir dzīvokļu atslēga un tad iesmējās. Viss likās kā sapnis, un meitene bija patiesi priecīga, ka tas ir pagaisis. Vita pacēla roku un uzdrošinājās pazvanīt pie durvīm. Likās, ka mājās neviena nebija. Laikam jau tas bija tikai normāli, jo māte šobrīd bija darbā un tēvs- visdrīzāk kārtējā izbraukumā. Marta Vita apsēdās pie drurvīm un aizvēra acis. Esmu mājās!!!

Šo rakstu rediģēja angell: 12.05.2006 18:52

[Aiva]

Pīters klusi skatījās, kā spoki izklīst viens pēc otra.

Mirkli viņš apsvēra ideju pievienoties nerijiem uz salas, bet atmeta to - viņš nespētu tā dzīvot, neaizmirstot visu to kas bijis pirms tam...

" Mājās... " viņš nočukstēja... "Tomēr mājās un mēģināt salāpīt pašam savu dzīvi... Un v'el es vel'etos prast lidot..."

To pateicis, Pīters pazuda.

...

Pīters bija iekārtojies uz grīdas, un sēdēja ar telefonu grāmatu rokās. Blakus bija datora ekrāns, uz kura gūgle rāvās viaga sviedros, piedāvājot neskaitāmus variantus...

Bija tik daudz kas jāatrod, jāizdara...

...

"Veronika fon Vinterf'alena sniedz labdaribas koncertu sav'a dzim'sanas dien'a..."

Pītera acis kādu brīdi sastinga, tāpat kā roka virs klaviat'uras...

Vai tie's'am tā pati ...

Vai vi'n's v'el'ej'as v'elreiz satikt viņu?

Vai vajadzēja?

Sekundes simtda'la izvilkās ilgāka un ilgāka ar katru mirkli...

Beidzot...

Roka pastiepās un izdzēsa ekrānu...

Sapnis bija beidzies...