Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Ungaarijas ragas...]

Nebūtu droši vien arī sagaidījis, ja netrāpītu kādam indīgam augam, Veronika paraudzījās apkārt.
Klau, es redzu tos dažus dzīvos, bet neredzu Anniju. Kur gan viņa ir palikusi? Un varbūt viņiem pateikt, lai tomēr saņemās un apēd tās, citādi būs jāgaida sazin cik ilgi!

OOC: Interesanti, vai citi spoki jūt, kad kāds ir no dzīvajiem ir palicis par spoku?

[Aiva]

"Pēdējais ko redzēju, bija ka viņa iegāja templī..." Pīters nopūtās.

"Par rituālu un paŗējo pateikt jau Annija it kā visu pateica, bet domāju, ka vecajai Veronikai tas sanāktu daudz efektīvāk... Par jauno nezinu... Kā tev pašai šķiet..."

[Romija]

Kādu brīdi mēģinājusi aprast ar jauno ķermeņa un dvēseles stāvokli, Annija nolēma paskatīties uz salu no augšas, ja jau ir tāda iespēja. Noraugoties, kā viņas ķermenis paliek zem kokiem ar vienu pusapēstu augli labajā rokā, viņa pamazām ienira zaros, lai paceltos augstāk. Tad vēl augstāk. Un vēl, lai varētu pārredzēt pēc iespējas plašāku apvidu.

OOC: Kāds diennakts laiks ir? Vai nevajadzētu jau saulei laisties uz rietu?

[Roviela]

(OOC - nē, spoki nejūt, kad kāds cits kļūst par spoku. Diennakts laiks ir apmēram 5 pēcpusdienā. Līdz saules rietam vēl stunda, līdz Mēness uzlēkšanai - trīs)

Annijai tā ir dīvaina sajūta. Zem viņas redzama visa sala. Tā ir ovāla. Gar vienu platāko malu slejas klintis, gar otru - liedags un palmas. Upe salu dala divās nevienādās daļās - lielākā ir tā, kuras tālākajā galā ir ala, kur avarējušie gulēja, un mazākajā daļā ir senā ēka ar grāmatu un Koks. Pa vidu, cik var saredzēt - mežs.
Paceļoties augstāk viņa jūt, ka kaut kas viņu aicina atpakaļ, sauc un velk tā, ka nav vēlēšanās pretoties. Jo augstāk, jo vairāk. Un tad Annija saprot, ka tas ir Koks, kas aicina pie sevis. Nav tā, ka aicinājumam noteikti jāseko vai tam nevarētu pretoties, bet tas par sevi visu laiku atgādina.

[Romija]

Sajutusi aicinājumu atpakaļ, Annija nolēma nedaudz paspēlēties, jo līdz saules rietam vēl brītiņš bija palicis. Viņa pacēlās vēl augstāk un tad nolaidās zemāk. Un vēlreiz. Sajūta nebija uzstājīga, skats bija skaists un meitene gandrīz sāka pricāties, ka kļuvusi par spoku.

Tā viņa kādu brīdi lidinājās virs salas, līdz beigās lēnām devās koka virzienā, vēl joprojām baudīdama vakara sauli un skaisto skatu. Viņā bija iestājies miers.

[Roviela]

Drīz Annija savā priekšā ieraudzīja Sarkanā Koka vareno lapotni un zem tās daudzos spokus, re! Pīters un Veronika, un tur, nedaudz tālāk, trīs vēl dzīvie ceļabiedri, kas nez kāpēc joprojām tāpat vien sēž zem koka.

Saule tūlīt, tūlīt rietēs.

[Romija]

Annija pamazām laidās zemāk, līdz bija jau apmēram Pītera un Veronikas augstumā. Viņa klusi pamāja abiem ar roku - sak, viss ar mani kārtībā! - un pieslīdēja pie koka. Viņa tam gribēja pieskarties un sajust to aicinošo spēku.

[Aiva]

Pīters pamāja Annnijai, atņemot sveicienu, un tad atkal nolaida skatienu pret Veroniku...

"Laiks nāk arvien tuvāk," viņš nočukstēja, "tikai izvēles joprojām nav... Jo, tikai uz šīs salas es sapratu, ak patiesībā ne man kāds bija vajadzīgs, ne arī mani kādam tā īpaši vajadzēja tur..."

Viņš sāji iesmējās.

"Tev ir tava dzīve, turnejas, koncerti. Annija vēl ir pietiekami jauna lai viņu sagaidītu viņas vecāki. Droši vien daudziem citiem arī ir savi iemesli atgriezties... Kas sagaida mani... Tas pats rutīniskais ritms... 'Ā! Tu gan pazudi, pat nerakstīji! E, re ku proble'mas ar 15to peldošo staciju, esi čoms, aizlido tu manā vietā.'..."

[Romija]

Stāvot pie koka, Annija dzirdēja Pītera nopūtas. Viņa strauji pagriezās un piegāja pie vīrieša, no visa spēka mēģinādama tam iecirst pļauku. Dimžēl nekas neiznāca, tāpēc viņa cirta ar vārdiem: "Cilvēk! Tu pats dzirdi, ko tu runā?" viņa bakstīja apmēram viņa krūtīs ar pirkstu. "Tev ir iespēja nokļūt tur, kur vienmēr esi gribējis. Un tā vietā, lai izvēlētos starp saviem sapņiem, tu te stāvi un gaudies, ka tevi neapmierina vecā dzīve!" Viņa pacēla skatu pret debesīm un nobolījās. "Nepatīk citur, nu paliec kaut tepat. TEV ir IZVĒLE! Esi beidzot pieaudzis un ieraugi to!" Annija nikti noskaldīja. Viņa pati skaidri zināja, kur grib nokļūt. Un, pat ja nezinātu, tad domātu par iespējamo nākotni, nevis gaustos par neizdevušos nākotni.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika sāka smieties par Annijas dusmu uzliesmojumu un viņas mēģinājumiem bakstīt Pītera krūšu apvidū.
Labi pateici! es te visu laiku centos, bet nesanāk, neesmu iemācījusies kontaktēt ar citiem tik dvēseliski
Un runājot par koncertiem - tā ir tik grūta būšana patiesībā, no malas jau liekas viegli, bet patiesībā...

[Romija]

Annija pasmaidīja ar vienu lūpu kaktiņu par Veronikas uzslavu.

"Dzīve jau nekad nav viegla," viņa piekrita. "Bet tā ir arī skaista. Bet, ja tāda neliekas," skats Pītera virzienā, "Tad katrs idiots atdotu karaļvalsti par šādu iespēju!" viņa nošņācās.

[Aiva]

"Tad laikam viens idiots tagad stāv tavā priekšā," Pīters domīgi pabraucīja vaigu, jo, kaut arī viņš un Annija bija spoki, pļauka bija bijusi pavisam reāla.

"Jā, ir iespēja atgriezties. Tādam pašam, kāds biju, vai citādākam. Ne velti es te iesāku par supervaroņiem runāt. Lidot bez spārniem, redzēt cauri sienām. Skriet ātrāk par lodi. Pārlēkt pār debesskrāpi... 'Skatieties! Tur gaisā! Tas ir putns! Tā ir lidmašīna! Nē, tas ir Supermens!' ha ha..."

"Tikai to, ko patiesi gribas, ar šādām dāvanām neatgūt... Ne zaudētos vecākus, ne ... eh..."

OOC. Sen atpakaļ Vitai ar Selestiu šito jau izskaidrojas dabasmāte.

[Ungaarijas ragas...]

Nu, ja vien tu tici dvēseļu nemirstībai, tad tev ir izvēle nomirt pavisam, tad tu savu vecāku dvēseles varēsi satikt, Veronika mīklaini pasmaidīja.
No otras puses, kāpēc jāatgriež zaudētais, saņemies, ej ar drošu skatu uz priekšu...
Ak vai laikam atkal gribu pateikt kaut ko, nezinot īsti ko, un tad tāda smadzeņu skalošana vien sanāk... Bet pag, mums fiziski nav smadzeņu. nav smadzeņu nav ar ko domāt. Tātad vienreiz esmu palikusi par patiešām bezsmadzeņu radījumu.
Veronika atkal iesmējās un aptaustīja galvu.

[Romija]

"Noraksti savu veco dzīvi un sāc jaunu!" Annija iebilda. "Nonāc jaunā vidē un mainies pats. Tad arī attieksme pret tevi mainīsies. Citi to spēj arī bez šāda brīnuma," viņa ar nožēlu balsī teica.

"Nu, saņemies taču!" Annija pēc brīža vairs ne tik nikni uzrunāja Pīteru. "Vai tiešām nekad neesi gribējis dzīvot kur citur? Būt savādākam? Noteikti, ka esi! Padomā, vēl nedaudz ir laiks!" viņas balss skanēja jau gandrīz lūdzoši.

Pēc Veronikas vārdiem par bezsmadzeņu radījumiem Annija iespurdzās un aizgriezās, jo šķita kaut kā neērti šādā situācijā smieties. Bet taisnība vien bija, kaut gan Veronika bez smadzenēm viņai patika labāk.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 11.05.2006 18:08

[Aiva]

"Kā vienmēr, man vēl ir nedaudz laika atlicies, ko kā parasti notrallināt..." Pīters sacīja, "Bet tā vietā lai atgrieztos vecajā dzīvē, laikam būs jāatdzimst par zīdaini, lai sāktu visu no gala, vēlreiz..."

[Romija]

"Beidzot viena normāla doma," Annija uzelpoja. "Atliek tikai izvēlēties sapņu pilsētu!" viņa pavīpsnāja, vēl joprojām ik pa laikam atceroties Veronikas piezīmi.

Bet nu gan viņai bija apnicis ņemties ar Pīteru, tāpēc meitene-spoks devās uzmeklēt Mēriju Annu, kas nu jau bija kļuvusi par viņas mīļāko spoku.

[Roviela]

Mērija Anna tepat vien bija netālu. Un kā lai būtu savādāk! Visi salas spoki bija te, un dīvaini klusi, iespējams, vēl pārdomāja, ko darīt tālāk.

[Romija]

"Sveika vēlreiz!" Annija viņu pasveicināja. "Nu re, es arī tagad pievienojos jums... mums," viņa piebilda.

"Vai esi izdomājusi, par ko kļūsi pēc rituāla?" viņa vaicāja.

[Roviela]

Sveika! Re, Tu arī? Mērija Anna sirsnīgi pasmaidīja.
Es domāju kādu laiku paklejot apkārt, pirms izlemt. Galu galā, es vairs pat nezinu, kā pasaulē izskatās! Kaut vai apģērbs... viņa paskatījās uz sevi, tad ar plaukstu pieskārās Annijas drēbēm, pavisam savādāks...
Un Tu ko darīsi?

[Romija]

"Es gribu nokļūt tur, kur man bija jānokļūst, lidojot ar šo lidmašīnu," Annija atbildēja. "Tētim bija mani jāsagaida! Viņš noteikti ir ļoti noraizējies! Es gribu nonākt lidostā, sameklēt viņu. Man šobrīd nav citas vēlēšanās," viņa piebilda.

"Kopš es esmu spoks, es saprotu, ka arī tā ir labi, ka sala ir lieliska, bet es tomēr gribu nokļūt pie vecākiem. Varbūt kādreiz es te atgriezīšus. Visai noteikti, ka atgriezīšos!" meitene piemetināja, atcerēdamās Salas Acis.

"Vai mēs sāksim rituālu tikai tad, kad uzlēks mēness?" viņa vaicāja Mērijai Annai.