Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Romija]

Annija svārstīja tūtiņu ar ogām pa rokām. Šķita kaut kā nereāli. Varēja kaut tūlīt saēsties un pievienoties Pīteram un Veronikai. Bet vai tā būtu labāk?

"Es gribu redzēt grāmatu," viņa pēkšņi ieteicās un piecēlās. "Es gribu redzēt, vai tur nav vēl kas!" meitenes balsī bija jaušama pārliecība. Nesagaidījusi vai spoki viņai sekos, Annija devās uz alas pusi.

[Roviela]

Annijai ieejot senās ēkas ejās, viņu apņēma tumsa. Tiesa, šur un tur jumts bija iebrucis, un tur vīdēja pa lāsumiņam gaismas, bet tās kopumā bija par maz, lai tā, uzreiz pēc saules gaismas, varētu droši iet.

Pēc brīža Annija jūt jau pazīstamo ķepiņu pieskārienu. Tagad var iet pavisam droši, un pēc vairāku minūšu gājiena Annija ir telpā, kur ir grāmata. Telpa izskatās gluži tāpat, tikai grāmatas lapa ir pāršķirta. Te nav neviena spoka.

[Romija]

Kad acis bija apradušas ar pustumsu un rokā bija iegūlusi ķepiņa, Annija droši sekoja uz telpu ar grāmatu. Viņa piegāja tai klāt un mēģināja pašķirt vienu lappusi tālāk.

OOC: Izdodas? Kas tur ir?

[Roviela]

Visas tālākās lapas ir tuk;sas - uz tām nekas nav rakstīts.

Ja Annija pašķir pašu pirmo lapu, tad viņa redz, ka kāds, kaut kad sen sen atpakaļ, lapu ir nevīžīgi šķirot saplēsis - kā jau zinātāji teica - puse lapas ir sabirzusi burtiski smiltīs, un otra puse - tik smalkos gabaliņos, ka tos salikt neizskatās iespējams. Stāsta sākuma, tātad nav.

[Romija]

Annija bija vīlusies. Izšķirstījusi grāmatu līdz beigām un nonākusi atpakaļ pie sākuma, viņa stāvēja un skatījās uz saplēsto lapu. Neizskatījās, ka tur kaut kas būtu līdzams un saliekams. Viņa skumji stāvēja un skatījās un neko neizsakošajām lapām.

"Vai tur nav kaut kas rakstīts, ko tikai mēnessgaismā var izlasīt?" viņa jautāja alas tukšumā ar cerību, kā kāds nerijs tur būs un varbūt atbildēs.

[Roviela]

Ja Annija varētu saskatīt nērijus, tad viņa redzētu, kā tas, kurš meiteni pavadīja uz šejieni, noliedzoši pašūpo galviņu.
Pirksts uz plaukstas raksta "Nē".

[Romija]

"Tad jau laikam neko," viņa pie sevis klusu noteica. Jau gandrīz dodoties no alas ārā, meitene vēl uzmeta ksatienu apkārtējai alai - vai tiešām nekā, NEKĀ neatradīsies? Ir jābūt glābšanas baļķim vai vismaz salmiņam! Nu, lūdzu! Doma par miršanu viņu veda izmisumā.

[Roviela]

Annija jūt, ka ķepiņa noglāsta viņas roku. Neredzamais juta līdzi, bet palīdzēt, acīmredzot, nekādi nevarēja.

Tuvojas pusdienlaiks. Saule ir gandrīz tieši virs galvas, un Annija ievēro, ka viens, vientuļš saules stars uz mazu mirklīti izgaismo sienas laukumu tieši aiz paaugstinājuma, novelkot vertikālu gaismas svītru. Kurā, vai neizlikās? kaut kas iemirdzējās.

[Romija]

"Kas tas bija?" viņa iesaucās, cerēdama, ka beidzot ir atradies glābšanas salmiņš. Piegājusi pie sienas, kur pirms brīža kaut kas iemirdzējās, viņa centās tur kaut ko saskatīt un uztaustīt.

[Roviela]

Nērijs, šķiet, seko meitenei, bet tāpat šķiet, ka viņš par to neko nezina, jo zinātkārā radījuma plauksta taisni vai nepacietīgi biksta Anniju, un viņš pats burtiski lēkā blakām aiz ziņkāres.

Annija var sataustīt paplatu rakstainu svītru, apmēram 25 cm platu, arī akmens, bet tā mazdrusciņ izceļas uz pārējās sienas. Apmēram meitenes acu augstumā, no sienas viņai pretī lūkojas akmeņu acis. Tām pāri aug vīteņaugi, tās gadsimtu gaitā ir tik ļoti noputējušas, ka, ja nepaberzē kārtīgi ar roku, tad nav pamanāmas nemaz.

[Romija]

Atklājums bija visai negaidīts. Annija palaida vaļā nerija ķepiņu un ar abām rokām ņēmās cītīgi attīrīt akmens visrsmu no visiem augiem. Bet kas bija tas, kas tur spīdēja? Kas tas vispār ir?

[Roviela]

Kad Annija ir nobīdījusi malā vīteņaugus, meitenei izskatījās, ka tas, kas tik pēkšņi uzspīdēja, bija neparasto acu - jo sejas tur nebija, kaut kādos dārgakmeņos veidotās uzacs akmeņa slīpējuma fasete, virs kuras, kā izskatījās, pavisam nesen, bija atlūzis akmens gabaliņš, kas, laikam jau krītot zemē, to nospodrinājis.
Kas būtu, ja notīrītu pašas acis?

[Romija]

Ciešāk ieskatījusies, Annija pamanīja spīdumiņu. Cik dīvaini! Domas par miršanu uz brīdi tika atbīdītas malā un ašie pirkstiņi centās noknibināt vēl kaut ko. Ja nu tur apakšā ir kaut kas interesants un noderīgs? Jebkurā gadījumā Annija bija iedegusies kārē to uzzināt, tāpēc viņa cītīgi centās nolupināt vēl kādu gabaliņu.

[Roviela]

Akmens gabaliņi no sienas atdalīties nevēlas, toties pēc centīgas beršanas gan acis, gan uzacis ir nospodrinātas no putekļiem. Ja būtu saule, tagad mirdzētu viss.
Acis ir meistarīgi veidotas un izskatās savādi dzīvas.

Paldies, ka notīrīji mani! Ir jauki atkal redzēt, bet kāpēc Tu mani modināji? meitenes galvā atskan vēl nedzirdēta un laipna balss.

[Romija]

Dzirdot balsi, prieks Annijas sejā pārvērtās par pārsteiguma izteiksmi.

"Es, es.." viņa domās stostījās, nevarēdama atrast īstos vārdus.

"Es pamanīju spīdumiņu! Atvainojiet, es negribēju jūs traucēt," viņa nedroši pārdabūja pāris vārdus pār lūpām. "Atvainojiet!" meitene pie cevis pa pusei domās, pa pusei vārdos atbildēja un atkāpās no sienas, bet baiļu nez kāpēc nejuta - vien tādu kā neērtību, ka bezapdomīgi pamodinājusi kaut ko TĀDU!

[Roviela]

Tas nekas! laipnā balss smējās, parunā ar mani, es tik sen neesmu ne ar vienu runājis. Kas tu esi? Un kas ir tā būtne Tev blakus?

Acis un uzacis spoži mirguļoja pat puskrēslā.

[Romija]

Manīdama, ka balss skan galvā, Annija tomēr izvēlējās runāšanu vārdos, lai arī neriji dzird vismaz viņas atbildes.

"Es esmu Annija," viņa nedroši iesāka, bet šķita, ka baidīties nav vērts, tāpēc jau drošāk turpināja. "Mēs pirms dažām dienām nonācām uz šīs salas un netiekam prom. Bet tie ir neriji, viņi te dzīvo jau senāk. Ja pareizi saprotu, tad arī viņi netika prom. Bet kas esat Jūs?" Annija pieklājīgi vaicāja.

[Roviela]

Mani dēvē par Salas Acīm. Tā ir ar šo salu. Kas te nonāk, tie netiek prom, balss nopietni teica, vai Tu to zini?

[Romija]

"Jā, to jau es zinu. Visi spoki to saka. Un laikam arī grāmatā tas ir rakstīts," Annija piekrita, nu jau jusdamās krietni drošāk. "Bet kas tā ir par grāmatu? Un kas tas ir par lāstu?" viņa vaicāja, jo Salas acīm taču vajadzētu būt radušamies pašām līdz ar salu.

[Roviela]

Lielā Burvja Lāsts radīja šo salu, paņēma šo ēku no vietas, kur tā bija, uzcēla kalnus un izveidoja upi, smiltis, dzīvniekus, augus. Ēka bija no koka, bet rodoties salai, tā tapa par akmeni. Pamazām, kamēr viss veidojās, Lielais Burvis ierakstīja grāmatā, kā var tikt projām. Kad viņš bija beidzis rakstīt, arī grāmata pārtapa akmenī. Es to jau redzēju, pirms rakstīt, Burvis radīja mani. Tad viņš man teica "Vēro un skaties, Tu rādīsi salu katram, kas meklē tās palīdzību, Tu stāstīsi par grāmatu, kur rakstīts par to, kas jādara, ja grāmata aizies bojā". Un tad viņš pazuda. Kopš tā laika sala parādās un pazūd. Salas nav, tā nav atrodama nevienā pasaules kartē, balss paskaidroja.