Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Romija]

"Tagad būs grūti atrast ogas! Nav tik gaišs. Un sarkanas ogas tumsā izskatās melnas," Annija piebilda.

"Es nezinu, Veronik," viņa skumji turpināja. "Man prāts atsakās tā vienkārši pieņemt tik bezrūpīgu dzīves beigšanu. Ja vien būtu kāds cits variants!" Annija nopūtās un skumji paskatījās debesīs, it kā tur meklēdama glābiņu.

[Ungaarijas ragas...]

Kāpēc domāt citu variantu? Varbūt tādu nav? Veronika paskatījās apkārt.
Tomēr... Jā, man arī negribas mirt. Vismaz ne tagad... Bet no otras puses - es nevēlos pavadīt visu dzīvi vazājoties pa džungļiem, vai vēl labāk, palaist garām rituālu, tad nomirt un vēl nezin kādus laikus gaidīt citus spokus, kamēr ārpasaule pārvērtīsies līdz nepazīšanai un...
Idiotisms kaut kāds! viņa nikni iespēra pa kaut ko, kas atgādināja sakaltušu zaru.

[Romija]

"No vienas puses jau tev taisnība," Annija piekrita. "Ja mēs to neizdaram tagad, tad var nākties gaidīt pārāk ilgi! Sasodīta būšana! Vismaz jāmēģina ar tām ogām. Tikai tad jāsasauc kopā visi dzīvie, lai katrs izvēlas - darīt to vai nē! Bet rīts gudrāks par vakaru. Vajadzētu nedaudz pagulēt!"

[Roviela]

Veronika sajuta, ka sperot viņas kājā ieduras kaut kas ass, un gandrīz tūlīt pat dūriena vieta sāka nejauki kniest un sāpēt. Svilinoša sāpe pamazām kāpa pa kāju uz augšu, kļūdama aizvien stiprāka.

[Ungaarijas ragas...]

Pirmajā mirklī Veronika nesaprata, kas notiek, līdz sāpe sāka ceļot pa kāju uz augšu.
***, ***, ***! viņa apsēdās zemē un saķēra kāju un iebrēcās, Man iedzēla, man laikam iedzēla kaut kas!
Veronika vēl ciešāk satvēra kāju, kamēr sāpes klejoja arvien tālāk, acīs sariesās asaras.
Ak mans, Dievs, kā sāp! Annij, ar mani ir cauri, mani sakoda čūska, vai vēl kaut kas trakāks un es tagad mirstu! Es negribu tagad mirt un tā mirt! Veronika gaudoja, šūpodamās turp un atpakaļ. Viņai piepeši kļuva tik bail, bailes no tā, ka to, ko teica spoki nav patiesība, bailes no tā, ka viņa var palikt par spoku mūžīgi, un...
Acis aizmigloja asaras, kamēr prātā vairs palika tikai viena šausminoša doma: Es mirstu, es mirstu... Es nomiršu?! Nē, nē, nē... Jā... Nu, kas man lika spert tam sasodītajam kaut kam!
Veronikai panikā aizrāvās elpa un viņa noģība, vienlaikus sajuzdamās tik viegli, kā vēl nekad agrāk...

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 02.05.2006 12:26

[Romija]

Annijas pārdomas iztraucēja brēciens. O, jā, kas gan cits tas varēja būt, ja ne Veronika!

"Kur, kas?" viņa satraukta vaicāka un notupās pie bļaujošās sievietes, bet neko neuzzināja. Nu, tā, tagad viņai ir viens noģībis ķermenis, ko vajadzētu dabūt uz kādu normālu vietu. Jāpaprasa Pīte... Nē, sasodīts, tas arī nelīdzēs! Nolāpīts! Annija pie sevis lamājās un viņu atkal pārņēma izmisums. Neriji! Tālu? Visi attālumi bija sajukuši, tāpēc Annija nolēma vispirms pasaukt - ja nu kāds dzird un atsaucās.

"Palīgā! Kāds mani dzird?" viņa iesaucās. "Lūdzu, atnāciet palīgā! Ar Veroniku kaut kas notika!"

[Roviela]

Annija un Veronika bija aizskrējušas tālu. Neviens nenāca.

Pēc ne pārāk ilga laika Annija ierauga, ka Veronika, tagad spoka veidā, pieceļas kājās un apjukusi nopēta apkārtni.

[Romija]

Nu tā, skaisti, pie sevis nošķendējās Annija. Vismaz jāstiepj nebūs.

"Nu, jā, tagad pati varēsi aiziet atpakaļ," viņa ar atvieglojumu noteica un piecēlās. Veronikas ķermeni tagad tāpat nebija jēgas stiept. Arī spēka un gribēšanas nebija.

"Nu, ko, ejam atpakaļ?" meitene vaicāja spokam, it kā tas būtu kaut kas ikdienišķs. Annija jau bija pieradusi. Un vēl komplektā nāca visi pēdējās nakts pārdzīvojumi.

[Riame]

Vita peldēja turpat blakus visiem. Negaidīti meitenei bija klūvis vienalga par to, kas notiek. Viņa pat īpaši nepievērsa skatienu Pītera izdarītajam un arī Annijas un Veronikas stresošanai. Par to varēja uztraukties tikai dzīvie, šīs problēmas jau bija tālu no meitenes patreizējās esības. Viņa tikai cerēja, ka vēl kāds izdarīs ko līdzīgu, ka vēl kāds mirs. Jā, viņa cerēja. Tā bija viņas pēdējā iespēja, lai gan viss vēl joprojām nebija skaidrs...

[Roviela]

Annijai kopā ar Veroniku-spoku bija pagrūti atrast ceļu atpakaļ uz klajumiņu, vai pat atrast Koku, bet beigu beigās viņas to paveica nonākdamas pie Koka.

Artruss un Vilijams bija zem koka aizmiguši. Laikam jau viņi bija vienīgie no vēl dzīvajiem, kas neko nezināja par to, kas notiek.

[Romija]

Annija atviegloti uzelpoja, kad pēc salīdzinoši ilgas meklēšanas viņa ar Veroniku atgriezās pazīstamajā vietā. Uzmetusi ašu skatienu Artrusam un Viljamam, viņa centās ar acīm nemeklēt Pīteru, jo vēl arvien bija uz viņu dusmīga. Ķēms tāds!

Vēl bija tumšs, tāpēc Annija nolēma pagulēt līdz rītam. Tāpat nebija nekas prātīgāks, ko darīt.

OOC: Vai klajumiņā ir Neriji?

[Roviela]

Pie Koka nebija redzams neviens no nērijiem. Varbūt viņi vēl bija tur, klajumiņā?

[Romija]

Redzēdama, ka mazie, pūkainie dzīvnieciņi šeit nav, Annija nolēma viņus netraucēt. Savākusi savu somu, meitene aizgāja pie koka, jo atcerējās, cik patīkami tur bija atpūsties pa dienu. Iekārtojusies nedaudz ērtāk, viņa centās nedomāt par to, kas būs rīt, bet vienkārši atpūsties un nomierināt satrauktās domas.

[Roviela]

Koks patiešām ir nomierinošs, spoki neuzvedas skaļi, un Annija pavisam drīz ir mierīgi aizmigusi.

Kad viņa no jauna atver acis, ir jauks rīts. Artruss ar Vilijamu turpat netālu klusi šņākā miegā.

[Romija]

Sivēni tādi! bija pirmā doma, kas iešāvās Annijai prātā, kad viņa no rīta ieraudzīja abus vīriešus mierīgi guļam. Vakardienas un nakts notikumi šķita savādi nereāli.

OOC: Spoki tur ir?

Annija izstaipījās kā pēc ilga un laba miega mīkstā gultā. Rīts bija tiešām jauks, ja vien kaut kur neurdītos doma, par to, kas viņai un iespējams arī citiem jādara.

[Roviela]

Spoki turpat vien ap Koku plivinās. Acīmredzot, pirmais spoks, ar ko viņi vakar runāja, nebija melojis teikdams, ka spoki tālu no Koka neaizklīst. Annija var atrast tos, ar kuriem viņa vakar runāja.

[Romija]

Piecēlusies, Annija paskatījās apkārt. Dienas gaismā spoki nebija tik labi redzami, tomēr to aprises vienalga visai skaidri liecināja, ka tas nav nekāds joks, sapnis vai iedoma. Uz brīdi nozudusi krūmos, meitene atgriezās un nolēma nedaudz iestiprināties ar augļiem, kas vēl bija atlikuši viņas somā.

Lēnām ēdot kādu visai saldu augli, arvien vairāk uzmācās doma par saldām, indīgām ogām. Piebeigusi brokastis, meitene sāka meklēt Mēriju Annu. Ik pa laikam padevusi laburītu kādam citam spokam, kas gadījās ceļā, viņa meklēto arī atrada.

"Sveika! Man laikam vajadzēs tavu palīdzību!" Annija uzrunāja Mēriju Annu. "Vita, viena no mūsējām, pirms pāris dienām nomira, ēdot tādas mazas, sarkanas odziņas. Vai tu nezini, kur tā tuvāk šejienei tādas varētu atrast?" viņa apņēmīgi prasīja. Labāk tās ogas sameklēt un savākt ātrāk. Pēc tam varēs domāt - ēst vai ne.

[Roviela]

Labu rītu! Mērija Anna sveicināja. Ogas? Tās, saldās, no kurām vairs nepamostas? Jā, zinu gan, kur tās te ir. Ejam.

Spoks aizlīdēja uz upes pusi, bet nesasniedzot to, nogriezās pa kreisi. Drīzumā viņas abas nonāca pie krūmiem, kas bija kā sētin nosētas ar mazām, sarkanām ogām, kas tā vien prasījās ēdamas.
Re! Te tās ir.
Spoks iesāņus paskatījās uz Anniju un klusi turpināja Es arī tās kādu sauju apēdu sen, sen atpakaļ. Ja taisies pati lietot, tad nebaidies, tas būs kā iegrimt miegā, pie tam jauki sapņi rādās.

[Romija]

Annija nedaudz šķībi uzsmaidīja Mērijai Annai, jo viņu vēl joprojām šķebināja doma par tīšu došanos nāvē. Bet ogas bija skaistas. No kādas palielas lapas uztaisījusi tūtu, viņa sāka pamazām tās lasīt.

"Nezini, cik daudz vajag vienam cilvēkam, lai vairs... nepamostos," Annija lietišķi vaicāka Mērijai Annai. Viņa gribēja salasīt tik daudz, lai pietiktu visiem, kas to vēlētos. Mērijas Annas teiktais par sapņiem mierināja un kaut nedaudz saldāku padarīja rūgto domu par nāvi.

[Roviela]

Nezinu, Mērija Anna skumji atbildēja. Varēja redzēt, ka spoku nemaz neiepriecina domas par nāvi. Es tad apēdu sauju. Viņa pastiepa uz priekšu savu plaukstu, saliktu tā, itin kā viņa turētu kaut ko birstošu.