Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Romija]

Annija bija augšā agri. Lai arī pa nakti nebija daudz gulēts, tomēr visu laiku bija jādomā par mazajiem radījumiem. Pēdas vēl bija palikušas uz alas grīdas tieši tādas pašas kā bija naktī.

Piecēlusies, viņa gāja nomazgāties strautā. Pa to laiku vietām pēdas pazuda, bet šoreiz tas vairs tā neizbrīnīja. Šobrīd interesantākas šķita nelielās alas, uz kurieni vajadzētu aiziet apskatīties. Bet vispirms brokastis.

Pāris plāceņi bija vēl palikuši, tos pašus varētu uzsildīt. Un saldajā atnestās plūmes. Plūmju plāceņi ar plūmēm, Annija pie sevis nosmējās un sakārtoja ugunskuru. Siltas brokastis tomēr ir patīkamākas par aukstām.

Tik daudz kas vēl izdarāms. Jāiet skatīties mazie pintiķi, jādomā, ko taisīt ēst, jāiekārto ērtākas guļvietas, jāpārbauda, vai sos zīmes ir kārtībā, galu galā jāizmazgā drēbes un mati. Viena viņa visu nespēs!

[Aiva]

Pīteru pamodināja rosība pie ugunskura un trauku šķindoņa.

Vakardienas piedzīvojums likās esam teju vai kā sapnis, un vienlaikus tikai arvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka aizkļūt no šejienes diez vai izdosies.

Pieslējies stāvus, Pīters novērtēja situāciju. Pārējie vēl gulēja, vienīgi Annija rosījās pie ugunskura.

"Aiziešu ka es lejup pa strautu, nomazgāties," Pīters pabrīdināja, savāca līdzi otru kreklu, apakšbikses un dvieli un aizgāja lejup.

Pagājis pāris līkumus, tā lai nejauši kāds neuzbristu virsū, Pīters izmetās kails un iebrida strautā.

Mazgāties bija drebulīgi, ūdens strautā bija visai vēss. Ziepju nebija, un iet atpakaļ un prasīt kādam negribējās. Roka pārslīdēja pār bārdas rugājiem, kas pēc četrām dienām bija jau labi samanāmi pat ar aci. Dārgais, ap 400 dolārus izmaksājušais bārdas skujamais šeit bija nederīgāks par papīru, uz kura tie 400 dolāri būtu nodrukāti. Nu, vismaz nebija jau neviena, ko ar tiem rugājiem sabakstīt...

Izbridis krastā, Pīters ņēmās skalot savalkātās drēbes.

Tas pacēla gaisā kaudzēm problēmu.

Ziepes. Vispār drēbes - kaut kas jau bija visiem līdzi, bet cik ilgi tas valkāsies? Tualetes papīrs arī gāja uz beigām, vismaz tas kas Pīteram bija krājumā.

Pabeidzis skalošanu cik nu sanāca, Pīters noslaucījās, uzmeta mugurā jauno ietērpu un devās atpakaļ, prātojot par veļas izžaušanas nodrošināšanu...

OOG. Ok, tā mazgāšanās un mazgāšana domājams ies kādu stundu...

[Romija]

Annija nopriecājās, ka Pīters arī pamodies. Tas nozīmēja, ka tad, kad viņš būs nomazgājies, varēs sākt domāt par iešanu vēlreiz skatīties mazos radījumus. Vai vismaz viņu mājas.

Nez, vai citiem vajadzētu stāstīt? meitene prātoja un vēroja, kā pamazām saules staros pazūd vēl un vēl pēdas. Citi vēl gulēja. Varbūt pagaidām labāk viņus lieki neuztraukt? Būs jāparunā ar Pīteru.

Kamēr Pīters tur tālāk darījās ar savām lietām, Annija nolēma veikt rīta tualeti. Vispirms viņa izgāja ārā no alas, aplūkoja apkārtni, aizgāja uz turieni-kur-ķeizars-iet-kājām, tad devās atkal alā un sāka ar nelielu ķemmi plūkāt savus sarkanos matus, kas bija nepatīkami savēlušies, piebiruši ar visādu drazu un netīri. Tā viņa tur sēdēja un lēnā garā saviebtu ģīmi centās ieviest kaut kādu kārtību savā galvas rotā. Interesanti, ko šādā sakarā dara Veronika, Annija sprieda, paskatīdamās uz vēl joprojām gulošo superzvaigzni.

[Aiva]

Pīters drebinoties atgriezās pie uguns un Annijas.

"Brokastīs standarta plāceņi vai ar plūmēm?" viņš pamēģināja pajokot, novērtējot klāt esošo plāceņu skaitu. "Izskatās, ka varētu pietikt... Ko domā par naktī redzēto?"

Paņēmis pāris rīkstītes, Pīters pamēģināja iekārtot virs oglēm vienā ugunskura malā sildāmo iekārtojumu plāceņu uzkarsēšanai.

[Romija]

Annija pasmaidīja par Pītera joku. Tas laikam arī bija vienīgais daudz maz smieklīgais šeit.

"Es nemaz īsti nezinu, ko domāt," viņa pusčukstus atbildēja, lai pārāk netraucētu guļošajiem. "Brīžam liekas, ka tas ir tikai sapnis, bet šorīt taču pēdas te bija. Manuprāt tagad pie gaismas vajadzētu aiziet apskatīties. Daudz jau darbu arī tepat, bet tas ir kaut kas pārāk..." Annija meklēja vārdus, "neparasti spocīgs!"

[Ungaarijas ragas...]

Noknosījusies un nogorījusies nezin cik ilgu laiku, Veronika beidzot aizmiga.
Tagd viņa beidzot pamodas un cēlās augšā - visas maliņas likās stīvas. Sieviete palocīja kaklu, izvēcināja rokas un nozāvājās.
Vāks kaut kāds, te jau gulēdams var garu izlaists, viņa nopurpināja. Tad pavērās apkārt - nekas pa nakti nebija mainījies - viņi vēl joprojām atradās šajā nožēlojamājā, lai arī skaistajā salā.
Mūs kādreiz vispār kāds no šejienes atbrīvos, pirms nebūsim sačākstējuši kā tas zars, vai atstiepuši kājas?
Sameklējusi kaut ko dvieļveidīgu, un pāris drēbes un šampūnu, Veronika noburkšķējusi "Labrīt" pie ugunskura sēdošajai Annijai un Pīteram, devās kaut kur nostāk no pārējo acīm nomazgāties.

[Aiva]

"Aiziet derētu, bet vai divatā, vai arī paņemt līdzi kādu... Nepatīk tas ka Seleste apgalvo - bez viņas te neviena cita nava..." Pīters apgrozīja plācenīšus, un nomainīja divus zarus, kas jau sāka gruzdēt.

Pamājis Veronikai, kas visai nožēlojamā paskatā aizvilkās mazgāties, Pīters turpināja.

"Godīgi sakot, viņi neizskatījās bīstami, bet tīģerēni arī izskatās mīļi, tikai tie zobi un nagi..."

Bez tam, zobi un nagi bija mazākais, ar ko tie dīvainie radījumi varēja viņus apdraudēt, prātā nozibēja doma...

[Romija]

"Labrīt," Annija atbildēja izspūrušajam pūčveidīgajam radījumam, kas ar dvieli vilkās uz strautu.

"Es gan nezinu, kā pārējie uztvers ko tādu. Vairākiem kopā drošāk, bet jādara arī citas lietas. Var jau paļauties, ka drīz atbrauks kāds mums pakaļ, bet, ja nu neatbrauc, gribētos tomēr arī kaut ko vēderā likt. Tā manuprāt ir svarīgākā problēma, ja neskaita tos mazos," viņa vēl joprojām čukstēja.

[Riame]

Vita visu nakti tā arī nebija aizmigusi. Viņa klusēja, vērojot tālumus un sēžot kādā kokā netālu no alas taču tā, ka neviens, ja vien speciāli nemeklēja, meiteni pamanīt nevarēja. Vita prātoja. Pati pat īsti nespēdama saprast, par ko tieši. Viņa atcerējās visu savu dzīvi to, kā vēlējusies vienmēr kļūt par tulku, tas bija viņas sapnis. To tā arī neizdevās piepildīt...
Pirmos saules starus Vita sagaidīja ar skumju smaidu uz sejas. Pirmā diena kopš viņas aiziešanas no...šīs pasaules. Meitene centās saprast, kāpēc viņa nav nomirus un pārceļojusi vienkārši uz kādu savādāku, citādu vietu, bet gan kļuvusi par spoku. Vita vēlējās atrast atbildes.

[Aiva]

"Tas tiesa. Kokosrieksti man jau būs līdz ūkai, un ja ēdīsim tikai šitos plāceņus, tad arī tie drīz pieriebsies... Turklāt nezinu, vai tie augļi ilgi vēl turēsies. Parasti sezona beidzas..." Pīteram īsti negribējās domāt, ko varētu likt mīklas augļa vietā.

"Nu, tad varbūt kad Veronika atnāks, aizstaigāsim vēlreiz divatā uz to vietu, paskatīsimies kā tur pie dienas gaismas izskatās?"

[Roviela]

OOC - es tikai savlaicīgi drusku atgādinu, ka ārpus alas nav neviena strauta. Lai kāds neuzraksta par kokiem, ko ir redzējis sev virs galvas, kamēr mazgājies. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) Ātrākais saldūdens, ko var sasniegt ejot pa ārpusi, ir tā pati upītes izteka no klintīm.

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Tāpēc jau es arī rakstīju, ka dodos uz tuvāko vietu, kur var nomazgāties, lai atkal neaizvilktos ellē ratā, kur (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Veronika palūrēja, vai nevienam nekas nav redzams, bet tad nodomāja: Par ko gan man kaunēties? Tāpat visi ir redzējuši visu, ko vien var, izņemot dažas lietas. Un? Man nav ar ko kaunēties, vienīgi tie pirksti. Sasodīts Pīter Kā-tev tur-tas-uzvārds, tu man vēl velnu redzēsi! Ak, jā... Tā viņam būs laba mācība... Hā...
Veronika sāka apmierināti sev zem deguna dungot kādu dziesmiņu, bet aukstā ūdens šalts, lika viņai noskurināties. Taču sakodusi zobus, Veronika centās ātri nomazgāties un izmazgāt matus, pēc tam norīvējās, ar to kaut ko dvieļveidīgo (kārtīga dvieļa viņai līdzi nebija, kam gan tas, ja viesnīcas bija pilnas ar tiem). Vispār tas konkrēti bija liels lakats, ne zīda nē, visas jaukās zīda lietiņas bija samaitājuši tie sasodītie krabji. Kārtīgi izpurinājusi, viņa uzvilka jaunu bikini (tas kā par brīnumu bija pasargāts no krabjiem, laikam tāpēc, ka maziņš), galīgi saburzītās linu bikses, pelēkbaltā krāsā un piegulošu džemperīti ar dziļu izgriezumu, jo vēl bija zosāda pēc aukstā ūdens pieskārieniem. Kurpes nācās atstāt tās pašas, pateicoties krokodilam, kas bija gādājis par viņas sandaļu nozaudēšanu.
Slapjiem matiem, rokās turēdama šampūnu un slapjo lakatu, Veronika graciozi kā pastaigā izgājusi kaķe atgriezās pie alas. Slapjais lakats tika uzklāts uz akmeņiem un sieviete nozuda alā. Pēc mirkļa viņa parādījās, ap kaklu greznojās pieskaņots kuloniņš, ausīs šūpojās sudraba riņķīši, vienīgi nebija ne gredzenu, ne rokassprādžu.
Nostājusies pie ugunskura, viņa nopētīja pieejamo ēdienu un tad paņēmusi vienu no plāceņiem, koķeti uzsmaidīja Pīteram: Nu ko, turpinam ieturēt diētu. Labu apetīti tiem, kuri taisās vai vēl nav iesākuši ēst un arī tiem, kuri ir paēduši.

[Aiva]

"Par apetīti nav sūdzību, par ēdienkartes dažādošanu gan ar steigu nāksies domāt," Pīters atbildēja notiesājot uzsildīto plāceni.

"Labi, mēs ar Anniju aiziesim mazliet pastaigāties, naktī radās pāris idejas ko iesākt. Pieskatīsi uguni, kamēr pārējie pamostas? Un kad pamostas puiši, atgādini ka kādam vajadzētu pastrādāt pie malkas sagādes."

Ak, ko gan Pīters neatdotu par kafiju.. Paga!

Tikai ar ūdeni un kafijas vārīšanu būs jāpagaida, līdz viņi atnāks atpakaļ no gājiena.

Pīters piecēlās kājās un norādīja uz akmeni, uz kura bija sēdējis un karsejis plāceni. "Iekārtojies, un uzsildi, tad garšo bezmaz kā tostergrauzdiņš."

Paņēmis cirvīti, viņš pamāja Annijai.

" Mēs būsim atpakaļ pēc stundas."

[Romija]

Annija pasmīnēja par Veronikas pucēšanos. It kā apkārt būtu bariem fotogrāfu vai pievilcīgu vīriešu, viņa nodomāja. Kaut gan nav jau tā, ka nebūtu. Kaut vai Pīters. Un Viljams. Gluži zemē metami vis nebija!

"Jā, ejam," viņa nokratīja smiltis no biksēm un pievienojās Pīteram. "Jā, malku un kaut ko ēdamu arī varbūt. Un kāds arī varētu aiziet līdz pludmalei pārbaudīt tās SOS zīmes, jo mēs taču negribēsim palaist garām iespēju tikt atpakaļ civilizācijā pie viesnīcām, restorāmiem un jaukiem cilvēkiem, vai ne?" viņa piemiedza Veronikai ar aci. Tam taču būtu jāiedarbojas!

Ātri paķērusi savu tukšo somu, Annija pamāja Pīteram, lai dotos atkal pie mazajiem tipinātājiem.

[Roviela]

(OOC - nemāniet tautu! Stundas laikā jūs vēl līdz turienei tā īsti nebūsiet aizgājuši (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) )

[Aiva]

Pīters viegliem soļiem devās pa to pašu ceļu, pa kuru bija teju klupšus klumburējis naktī, mēness vai ne mēness pie debesīm.

Pa ceļam ārā no alas, novērtēja, vai atpakaļceļā netrāpīsies kāds sauss koks, koaiznest ugunij, un vēl nicirta divas maikstes - sev un Annijai, aptuveni pustra metra garas.

" Jāsaka, ka ši vieta ir dīvaina..." Pīters mēģināj uzturēt sarunu, bet jo tuvak tai vietai, jo mazāk gribējās runāt, un galu galā viņš vispār apklusa.

[Roviela]

Pīteram un Annijai pa ceļam viss izskatās mierīgi un droši. Vienā vietā pie upes, viņi atkal pāriet pāri mazo, šķelto pēdu nospiedumiem, bet citādi tikai pierastā cikāžu sisināšana un meža trokšņi. Pat karstums tik ļoti vairs netraucē, kā pirmajā laikā - pieradums!

Mazais klajums dienā izskatās lielāks, nekā šķita Mēness gaismā. Tur ir pavisam mierīgi, neredz nekādu pēdu, izņemot pašu vakar nedaudz saliektos krūmus un piemīto zāli.

[Romija]

Pa ceļam pārmijuši pāris frāzes, abi arvien tuvojās tai vietai, ko naktī bija apcimojuši. Tas, ka dienas gaismā viss izskatījās savādāk, vēl vairāk pastiprināja sajūtu, ka naktī piedzīvotais ir tikai sapnis.

"Izskatās, it kā te nekas nebūtu noticis," Annija laukumiņā konstatēja, vairs nepieklusinot balsi, jo džungļu trokšņi bija gana skaļi. "Ejam tālāk?"

[Aiva]

Pamanījis šķelto nagu pedas, pīters apstājās, un tad iesmējās.

"Man liekas, ka ēdamā problēma ir uzlabojusies. Savvaļas cūkas. " Viņš pamāja uz nagu pēdām. Tad sadrūma. " Es ceu, ka cūkas, nevis mazi stāvusttaigājoši ķēmi ar nagiem kāju vietā, kā viņus sauca toreiz tajā filmā... Seti? Setiri??"

Tad viņi sasniedza klajumu.

"Man jau brīžiem arī tā sāk likties, tikai.. mēs nebūtu redzejuši vienu un to pašu sapni... Ejam tālāk. Otrreiz nenāk taču?" Pīters atbildēja, novērojot klajumu.

Ziņķārība mazliet nomēr mocīja.

Tās alas - un tā ieeja, kas mazliet atgādināja statujas... interesanti.

[Romija]

Annija devās iekšā krūmos, kur naktī bija gājuši radījumi. Ja atmiņa nevīla, tam tepat vajadzētu būt. Rokās cieši tika turēts Pītera taisītais miets - gan līdzsvaram, ja nu gadās pazaudēt, gan drošībai, ja nu vajag.