Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Roviela]

Tā, mierīgi un klusi pagāja atlikušas vakars, un varētu doties gulēt.

Annija atcerējās Pītera nodomu noskaidrot - kas atstāj dīvainās pēdas. Varbūt pārrunāt jautājumu par sargāšanu?

(OOC - līdz naktij nekas vairāk savāds nenotiek. Vai jūs stāvēsiet sardzē?)

[Romija]

Kad visi bija paēduši, Annija novāca tukšos traukus, izskaloja tos avotā un nolika pie pārējiem. Ārā jau bija palicis tumšs, neko īsti pasākt vairs nebiaj vērts. Kādu laiciņu pasēdējusi pie ugunskura, viņa uzmeta skatu Viljamam.

"Kā tad paliek ar tiem krabjiem. Man domāt, ka pa nakti viņus reālāk saķert," meitene ieminējās. Viņas balss bija it kā ķircinoša.

"Un kā jūs domājat, vai nevajadzētu šonakt nedaudz pieskatīt tos tipinātājus? Var jau būt, ka tas nekas tāds nav, bet mans miegs tomēr būtu mierīgāks, ja es zinātu, kas tie knariņi ir. Ja nu viņi nāk atkal," Annija bažīgi paskatījās uz Pīteru, cerot, ka viņš varētu ierosināt kādu saprātīgu rīcību. "Varbūt pasargāt uz maiņām?" viņa pēc brītiņa piebilda.

[Aiva]

Pīters paskatījās uz Anniju aracīm, kas, liekās skatījāsnevis uz meiteni tepat, bet kaut kur tālumā, redzot kaut ko pavisam citu kā meiteni, ugunskuru, augļu plāceņus lampu kupolos, un liesmu mēļu izgaismotās alas sienas...

"Es... " Viņš iesāka runāt un apklusa...

"Tas ..." otrais mēģinājums beidzās tikpat neveiksmīgi.

Pīters nokāra galvu un vairāk neteica neko, tikai palika sēžam pie uguns.

"Es palikšu tepat," viņš pēc laba brīža sacīja... "Pasēdēšu pie uguns, paskatīšos..."

[Romija]

Annija nedaudz bažīgi paskatījās uz Pīteru. Vai tas bija nogurums šoks vai kas cits, kas lika vīrietim izturēties tik savādi. Pēc skata to pateikt nevarēja.

"Esi pārliecināts?" viņa drošības pēc pārjautāja. "Bet tad, kad vairs nevari, modini kādu citu. Kaut vai mani," viņa teica. Nevar taču būt, ka mani vienīgo uztrauc tie knariņi, Annija domāja.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika bija klusējot vilkusies Pīteram un Viljamam līdzi uz alu, pa ceļam apēzdama pāris plūmes. Pie alas, nolikusi groziņs zemē netālu no ugunskura, viņa apēda pāris plācenīšus, protams, nekāda franču maize jau tā nebija, bet cita jau tāpat te nebija.
Ne vārda neteikusi, Veronika ievilkās alā un atvēra drēbju koferi. izvilkusi no tā visu, ko vien varēja, viņa to sameta savā guļvietā un apgūlās, mēģinādama aizmigt. Tāpat nebija ko darīt un viņa jutās nogurusi.

[Aiva]

"Jā, protams..." Pīters brīdi paklusēja. "Un paldies... plācenīši bija garšīgi... un ūdens arī..."

Tiesa, tas bija patiekts tādā bezemociju balsī, ka drīzāk atgadināja fakta konstatāciju nevis pateicību...

Pasniedzies, Pīters pielika ugunij vēl vienu zaru.

"Es pamodināšu, ja ... ja kāds atnāks..." viņš pamāja Annijai, un savilka seju smaidīgā grimasē.

[Romija]

"Modini arī tad, ja pats vairs nevari un acis krīt ciet," Annija piemetināja un piecēlās.

"Tad jau veiksmīgu pasēdēšanu," viņa it kā iesmējās, bet tas vairāk bija tāds skumjš smaidiņš.

Aizgājusi līdz savai "gultai", Annija sakārtoja tos dažus apģērga gabalus un apgūlās uz tiem. Miegs uzreiz nenāca, bet vajadzēja aizmigt, lai varētu celties un sargāt, ja nu būs tāda vajadzība. Aizvērusi acis, meitene vēl kādu laiku mierīgi pagulēja un tad jau pamazām aizmiga.

[Aiva]

Pīters sēdēja un nekustīgi raudzījās ugunī.

Liesmiņas lēkāja un vijās kā dzīvas, ogles kvēloja gaiši sarkanā tonī, klusi kaut kas laiku pa laikam nosprakšķēja.

Trešā nakts uz salas...

Un jau tik daudzi ir pazuduši, un nav pat spēka iet un meklēt...

Un vēl ar citiem notiek pavisam kas dīvains...

Un vēl šī apātija, bezcerība un pārliecība, ka neviens neatbrauks viņus meklēt...

Uguns lēnām noplaka, līdz tikai ogles gailēja.

Vai viņš aizies tāpat kā Vita... Pārvēršoties spokā... dzīvojot nezin cik ilgi... Iespējas bija, un arī nebija... pilots un stjuarte bija miruši pa īstam... Vismaz viņu spoki līdz šim vēl nebija uzradušies, un trijās dienās ap lidmašīnu viņiem būtu bijis jāparādās...

Katrā ziņā, ja viņš sadomātu padarīt galu, Pīters jau bija izlēmis par veidu... Aizpeldēt jūrā... tik tālu, cik iespējams, un tad vēl mazliet tālāk... Varbūt tad, ja sala kaut kādā veidā patiešām notur uz tās nonākušos pie sevis, viņš izbēgtu Vitas un Selestes liktenim?

Nopūties, Pīters piesējās kājās un sameta ugunskurā jaunu zaru porciju, pagaidīja lai tie iedegas, un tad ievēla tur pāris resnākus gabalus... Tagad uguns tik drīs atkal neizdegs...

Un atkal bija laiks klausīties nakts trokšņos, klusajā šņākuļošanā no nelaimes biedru puses, un ļauties domām...

[Roviela]

Pagāja pāris stundas, līdz uzleca mēness. Un tad vēl pāris... un vēl viena...

Klusums, izņemot jau ierastos nakts trokšņus, nekādu citu neierastu skaņu.

Pēkšņi Pīters pa acu galam pamana alas dziļumā tādu kā kustību. Paskatījies uz to pusi, viņš ierauga, ka smiltīs iegulst pēdas nospiedums. Tikai nospiedums. Un tad otrs. Otrai kājai. Aiz šī viena neredzamā pēdotāja seko vēl otrs. Nospiedumi vien.
Bet tad... vietā, kur caur grotas jumta spraugu iespīd mēness, sudrabainajā gaismā pēkšņi parādās pavisam neliels, viscaur spalvains radījums ar lielum lielām acīm un pūkainām ieapaļām ausīm, kas tikpat pēkšņi pazūd izejot no gaismas. Aiz viņa nākošais, izrādās, ir tāds pats - brīdi pavīd mēness gaismā, un atkal kļūst pilnīgi neredzams. Izskatās, viņi ir ne sudrabaini kā spoki, bet brūngani un acis ir zeltainas.
Nākošajā mēness starā notiek tas pats. Radījumi izskatās ļoti draudzīgi, un kaut kas viņu kustībās atgādina ziņkārīga kaķa izturēšanos.

Ja Pīters sēž klusu un nekustas, tad neredzamie radījumi pēc kārtas pieiet pie visiem gulošajiem un pie viņu mantām, bet ne pavisam klāt, apstājas uz brīdi un iet pie nākamā.

[Aiva]

Pīters sēdēja kā sastindzis un skatījās uz atnākušajiem, kā tie apstaigā alu...

Jēgas kādu modināt nebija, troksnis aizbiedētu svešos ātŗak kā pārējie pamostos... Atlika tikai skatītes, un varbūt pasekot viņeim, kad svešie dosies prom.

Pīters tā arī izdara, ja sagaida, akd svešinieki dodas projām, un neizbeidē viņus ātrāk.

Pirms doties projām, piezogas klusi pei Annijas, uzliek roku pār muti un sapurina, parāda 'klusu ' zīmi, un tad ja vēl var manīt svešos, uz tiem. Pēcd tam sāk zagties viņeim pakaļ...

OOG šodien mansi viarāk nebūs, bet GM var paspēlēties ar Pīteru kā kaķu izsekotāju...

[Romija]

Annija iztrūkās no miega. Sākumā viņa nesaprata, kas notiek, bet tad ieraudzīja visai izbrīnīto Pītera seju. Cik nu klusu varēdama, viņa pietrausās sēdus un centās saprast, kas notiek. Bet izskatījās, ka vīrietis viņu grib steidzināt. Sakopojusi domas, Annija pamanīja, ka miegs ir kā aizslaucīts - tur uz alas grīdas mēnessgaismā bija atkal tās pēdas. Neizprotoši paskatījusies uz Pīteru, meitene saprata, ka jāseko. Ziņķārība bija milzīga, tāpēc viņa klusu izšļūca no nišas un sekoja Pīteram uz alas dziļumu. Nebija laika mklēt kādu gaismekli, jo, ja atmiņa nevīla, arī dziļāk alā šur tur varēja spīdēt mēness.

OOC: Ja kaut kas no tā nav pieļaujams, tad sakiet.

OOC2: Atļaušos rakstīt arī Pītera kā līdzi nācēja vietā.

[Roviela]

Radījumi, kā izskatās, apmierinājuši savu ziņkārību, dodas prom uz to pusi, no kuras atnākuši. Katrā mēness starā viņi ir redzami, smiltīs atstāj mazu pēdiņu nospiedumus, bet nekādas skaņas neizdod.

Viņiem var viegli sekot, jo izskatās, ka viņi nebūt neraustās un nebēg no katras skaņas vai kustības.

Viņi iet pa to pašu ceļu, kur šorīt gāja Annija un Artruss, bet netālu no upes iztekas, radījumi pāriet pāri strautam un turpina ceļu strauta otrā pusē. Tur tāpat var ērti iet.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 03.04.2006 15:19

[Romija]

Annija ar Pīteru sekoja mazajiem tipinātājiem. Pirmo reizi tos ieraudzījusi mēness staros, Annija izbijās, bet rezot, ka Pīters droši dodas tālāk, arī viņa sekoja. Ik pa laikam gadījās uzkāpt kādam akmenim tā paskaļāk, bet mazos radījumus tas laikam netraucēja.

Redzot, ka viesi pāriet pāri strautam, Annija saskatījās ar Pīteru un abi nolēma sekot. Kad vēl tāda iespēja radīsies! Gluži acīs nerādoties, abi seko, cik tālu tas ir iespējams.

[Roviela]

Mēness staros kļūdami redzami, bet ēnās pazūdot, abi mazie radījumi turpina iet gar upītes kreiso krastu. Ja labi ieskatās, tad, izrādās, viņi ir iestaigājuši tādu šauru taciņu.
Pēc krietnas pusstundas iešanas visi nonāk vietā, kur strauts iztek ārā no klintīm.

Ja pēdu dzinēji turpina sekot, tad radījumi tik iet gar upītes malu vēl minūtes 20 un tad nogriežas iekšā pa kreisi mežā.

Sekot ir viegli - mēness spīd visu laiku, koki nemet ļoti blīvas ēnas. Tikai ļoti jocīgi redzēt radījumu, kas ir svītraini redzams-neredzams.

[Romija]

Nonākusi pie izejas no klints, Annija sagaidīja Pīteru, kas gāja aiz muguras, viņi abi saskatījās it kā klusībā vienojoties par tālākajiem plāniem, un sekoja mazajiem tipinātājiem.

Ejot nedaudz iepakaļ, viņa centās netrokšņot, bet pa galvu visu laiku maisījās domas par mazajiem radījumiem. Komplektā ar diviem spokiem, šī sala šķita ar vien nereālāka. It kā tā būtu sapnis.

Bet ja nu tās ir mazu dzīvnieciņu dvēselīties? Annija iedomājās. Ļoti dīvainu dzīvnieciņu, bet tomēr! Šādi domādama, viņa sekoja mazajiem mēnessgājējiem, ik pa laikam uzmanīdama, vai Pīters arī ir tieši aiz muguras un vai nav piegājusi par tuvu.

Mēnessgaisma kopā ar mazajiem radījumiem, pēdām un straujo mošanos neļāva pilnībā izanalizēt situāciju, tāpēc par kaut kādu īpašu stratēģiju vai piesargāšanos ne Annija, ne Pīters īsti nebija padomājuši. Viņi vienkārši sekoja.

[Roviela]

Sekošana turpinājās mežā. Nekas bīstams apkārt nejaušas. Vēl pēc gandrīz stundas gājuma mazie ausainie radījumi iznāk nelielā mēnessgaismas pielietā klajumiņā, kur atrodas vēl pieci tādi paši neredzami ausaiņi. Pirmie divi brīdi pavicina ķepas, itin kā kaut ko skaidrojot, tad viss bariņš itin nemaz nesargājoties un apkārt neskatoties aiziet aiz krūmiem klajumiņa labajā pusē.

[Romija]

Viņi sekoja un sekoja, kājas pamazām pagura un sāka nedaudz nākt miegs. Bet bija žēl pamest iesākto, tāpēc turpināja iet.

Pie laukumiņa Pīters un Annija apstājās, nedaudz aizslēpdamies aiz krūmiem, lai labāk redzētu, kas tur notiek. Kad zvēriņi aizgāja aiz krūmiem, Annija pagriezās pret Pīteru. Ko darīt? viņa ar skatienu vaicāja. Pīters norādīja uz labo pusi, kur bija pazuduši dzīvnieciņi, tad parādīja, ka viņš aizies paskatīties, lai Annija paliek tepat. Pamājusi ar galvu, Annija noskatījās, kā Pītera mugura nozūd aiz krūmu zariem. Viņai pašai arī ļoti interesēja, kas notiek, tāpēc pēc brīža viņa sekoja.

Pīters prātīgi šķīra zarus, iedams uz to pusi, kur pazuda radījumi. Starp zariem mēness vairs visur nespīdēja, tāpēc bija jāuzmanās, lai kādam neuzkāptu.

Annija gāja gar pašu klajumiņa malu, tomēr ik pa laikam paslēpdamās aiz zariem. Viņa gribēja nonākt pie vietas, kur radījumi iegāja krūmos.

[Roviela]

Palūrējuši aiz krūmiem, viņi ieraudzīja, ka aiz krūmiem atkal sākas klintis un pēdiņas ved iekšā pavisam zemā un ļoti, ļoti tumšā alā. Nu pilnīgi neko tur iekšā nevar redzēt! Bet tieši blakus šai, zemajai alai, ir viena augstāka, kas aizdomīgi atgādina ieeju kaut kādā ēkā, jo abās pusēs ir tādas kā akmenī kaltas stenderes. Tur arī ir pilnīga tumsa.

Lielākajā alā neviens nav gājis - nav nekādu pēdu, ne radījumu, ne arī meža zvēru.

[Romija]

Pīters pirmais bija nonācis pie alām, kad no muguras pienāca arī Annija. Kādu brīdi abi pastāvēja pie alām. Tās bija pārāk mazas un pārāk tumšas, lai tur tagad līstu iekšā.

"Izskatās, ka šonakt te nav vērts neko darīt. Ejam labāk atpakaļ. Vismaz kaut kas tagad ir skaidrs. Rīt atnāksim vēl," meitene čukstēja un aizcināja arī Pīteru griezties atpakaļ. Redzēdams, ka šobrīd neko nevardarbīgu tāpat nevar iesākt, viņš uzmeta vēl skatienu, cenzdamies labi iegaumēt šo vietu, un sekoja meitenei.

Tā viņi abi daudz nerunādami devās atpakaļ.

OOC: Ja pa ceļam nenomaldās vai nekas nenotiek, tad Annija dodas gulēt un iesaka arī Pīteram, jo tagad var mierīgi gulēt.

[Roviela]

Neko savādu pa ceļam Annija un Pīters nesatiek. Mēness skaidri apgaismo ceļu, un viņi laimīgi nonāk līdz alai. Tur ugunskurs ir padzisis, bet siltuma dēļ tas arī nav vajadzīgs.

Ja neko citu viņi negrasās iesākt, tad var mierīgi gulēt līdz rītam.

Līdz ar pirmajiem Saules stariem neredzamo radījumu pēdas izzūd, tāpat kā iepriekšējā rītā.