Iesprostoti Fantāzijā [C] [PZP], How to get back in reality?! Opcijas

[Miss Doherty]

21. gs. - cilvēki ir aizmirsuši fantazēt. Un tomēr ir tādi, kuriem fantāzija ir visa viņu dzīve. Fantāzija kā aizmiršanās, kā pazušana no realitātes. Bet ko tad, ja Tu tiešām pazustu no realitātes?!

Sižets: cilvēks dzīvo ārēji parastu dzīvi - strādā, mācās, dažkārt satiekas ar sev līdzīgajiem, bet brīvajā laikā nododas vienīgajam, kas viņu dvēseli patiesa silda - pazūd izdomas, fantāzijas pasaulē. Katram sava - viens dodas kosmosa ceļojumos, viens iegrimst animes pasaulē, cits Bezgalīgajā stāstā dodas līdzi Arielam. Tomēr ne jau tik pasīvi viss ir - cilvēks ir īsts fanāts - dzīvo, strādā, ir, lai varētu dzīvot šo paralēlo dzīvi - iejusties sava iemīļotā varoņa ādā, staigāt pa iedomātām takām, kas no fantāzijas nāk, sajust sevī iedomātu maģisko spēku.
Bet fantāzijai notiek lūzuma punkts - fantāzija cilvēkā ir tik dziļa, ka viņš iekrīt otrā pasaulē - no realitātes izdomātajā.
Kur slēpjas problēma!? Fantāzijas pasaulē nekas nav izdomāts. Īstas briesmas iedomātai dzīvībai. Ķermenis neceļo starp šīm pasaulēm - ceļo tikai katra fantāzija, katra domas, katra astrālais ķermenis, kas tagad iesviests pasaulē, kur nekas nav īsts - tā pat kā paši šajā pasaulē.
Bet ķermenis ir palicis šeit, realitātē. Un reāli noveco. Kamēr Fantāzijā jūs vadat savas dienas, savas dienas vada arī šeit palikušais ķermenis. Kā dziļā komā iekritis. Tikai ir kāda nelaime - viss, kas notiek fantāzijas pasaulē, noteik arī šeit - realitātē. Turklāt ir vēl kāda maza nelaimīte...

Tātad spēle sākas ar brīdi, kad trakais fantžiju meistrars ir aizdzinis sevi līdz punktam, kad viss samainās vietām - realitāte ar Fantāziju. Fantāzija ir laba lieta, tikai tai realizējoties, realizējas arī iespēja sevi pakļaut briesmām. Ir jātiek atpakaļ.
Apstākļu sakritības pēc vienā Fantāzijas vietā nokļūst grupina ar cilvēkiem, kuriem sadarbojoties jātiek no Fantāzijas pasaules prom, lai paglābtu sevi no iznīcības.

Tātad tēla anektas (sūtīt uz PZ):

Vārds Uzvārds:
Vecums:
Rakstura apraksts:
Pagātnes apraksts:
Aizraujas ar:
Fiziskā sagatavotība:
Temperamenta tips:
Vēl kas par tēlu:

Pie izskata apraksta varētu būt arī bilde. Ja ir kādi tetuvējumi ar īpašu nozīmi miniet arī nozīmi.
Temperamenta tips jau būtu tā kā pie rakstura iekļauts, bet šeit vairāk domāts - emocionāli/garīgi noturīgs, viegli/grūti piemērojas u.c.
Vēl kas par tēlu - reliģiskā piederība, ja tāda ir, īpaša pārliecība, k-kādas slimības, kas varētu spēles laikā izausties, vai jebkas ko Jūsu fantāzija spēj sagudrot. Jo interesantāks tēls, jo interesantāka veidosies spēle. K-gan galvenais prast izspēlēt visu, ko sadomāsiet.
Pie pagātnes apraksta lūdzu norādīt arī pašreizējās attiecības ar ģimenes locekļiem, draugiem, kolēģiem u.c. Ja tādi ir, protams.

Nu jā - tad nu pagaidām viss.
Jautājumus, komentārus, ierosinājumus u.c. - šeit. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Miss Doherty]

Nu kāpēc, lai izrādītos?
Annu pasmaidījis atbildēja, jo būtībā tas cik aizraujoši būs šeit dzīvot ir tiešā veidā atkarīgs no pašas Laines - meitene vēl neapjauta, cik spēcīgi spēj ietekmēt visu šeit esošo, neviens vēl neapjauta savu domu spēku, tomēr tāds bija un tieši tas noteica, cik aizraujoši vai garlaicīgi, droši vai bīstami būs šeit dzīvot.
Bet par nožēlošanu - atkarīgs no tevis. Ko tu sagaidi? Ja tiešām gribi to, kas tavā sirdī vislaik bijis, tad nenāksies. Ja māni savu sirdi...
Annu neatbildēja - tīšuprāt vai nejauši - bet viņš neatbildēja vai to var nākties nožēlot no tāda viedokļa - cik bīstami tas būs? Un tomēr - ja padomā, tad atbilde jau bija sniegta - cik ļoti tu gribi būt. Šeit.


Kurš ir ar viņu? Kurš nāks ar mums? Kurš nāks mums līdz uz Fantāzijas pasauli ar mērķi šeit palikt?
Annu aicinājumā bija kāds atslēgvārds - mums līdz. Vai arī Annu jāizcīna sava cīņa par palikšanu? Vai tiešām ienācēji šeit ir tikai kārtējie nejaušie viesi?
Un pārējie... jūs redzat savu ceļu. Dodaties ar Konstantīnu. Gan mūsu ceļi vēl krustosies, bet pašlaik... nav tik daudz laika, lai vilktu visu garumā bez jēgas, mani mīļie, mīļie draugi...

[Ļipa]

Iespējams šeit nebūtu slikti palikt. Vai, ko tamlīdzīgu viņa nebija vēlējusies vienmēr? Vienmēr mūžīgā cerība, ka viss būs savādāk, skaisti... Lidojošas fejas, pūķi, jā, pat krokodīļi ar sarkanām mugurām.
Tomēr bija arī, kas tāds, kas vilka atpakaļ uz zemes un, ko sauca par cilvēkiem un to mīlestību. Tomēr vai arī šeit nebūtu gana daudz cilvēku?
Šī mūžīgā neizlēmība. Vai tiešām baile saizliedza piepildīt cilvēkiem savus sapņus? Bailes no nezināmā un jaunā?
vai šeit ir daudz tādu kā mēs?
Viņa visbeidzot atļāvās uzdot skaļi savu vissvarīgāko jautājumu, vienīgo, kas neļāva izšķirties. Ja, nu arī uz to nav atbildes?

[Miss Doherty]

Nevaru atbildēt, mīļā meitene, jo nezinu, ko tu domā ar vārdiem "tādi kā mēs"
Annu palūkojās uz Efiju un centās saprast viņas domu. Būtībā jau nebija tik grūti apjaust, ko meitene ar to ir domājusi, tomēr Annu nebija cilvēks un uzreiz to iedomāties nespēja.
Ieceļotāji? Ir. Daudz. Un tā jau kā reiz ir problēma par kuru mēs runājām, mīļie draugi, - jūs šeit daži negrib, jo tādu kā jūs, ja to tu domāji, tad - jā, jūsu irdaudz. Mūsu ir daudz. To, kuru negrib. Un ne tikai cilvēki, daudz dažādu radītāja būtņu negrib... Gan cilvēki, gan citi - šeitirdaudz. Šeit ir viss, ko cilvēka fantāzija spēj radīt.

Annu bija par iešanu, viņa skats atkal un atkal atgriezās pie tālās, vīzijai līdzīgās pilsētas un ceļa tālumā. Bija jāizvēlas - kurš nāk, kurš meklē ceļu mājup.

Būtībā jau neko daudz abas izvēles neatšķīrās -visi devāsiekšā Fantāzijā, tikaikatrs ar savu mērķi. Un katrs uz savu vietu, lai varētu mēģināt piepildīt savu mērķi. Un kas zin cik ilgs laiks paies iekams atkal visi satiksies, un kas zin, cik daudzi vēl šeit būs, kad atkal visi satiksies. Un ja, visi satiskies...

[*Lidium Karry...]

Konstantīns pats ar sevi cīnijās. Viņš nezināja, vai paliks, vai doties mājp un dzīvot pavisam parastu dzīvi. Galvā vēl joprojām skanēja balsis un puisis nemaz nezināja, ko izvēlēties.
Konstantīns bija apjucis. Viņš vienkārši pievēra acis un gāja uz priekšu. Konstantīns gāja pa ceļu kurš veda uz mājām. -Cerams, ka Es izvēlējos pareizo ceļu...-

[Ļipa]

Es nākšu!
Sekoja īsa un konkrēta atbilde, ja šeit bija cilvēki, tad pārējais nebija svarīgi, tad jau arī šeit dzīve nebūs slikta, varbūt, ka pat labāka, jo ar šeit esošajiem varētu būt daudz vairāk, kas kopīgs nekā ar tiem, kas paliks mājās. Protams, apņēmība varēja zust jebkurā mirklī, bet kurš gan par to uztrauca brīdī, kad tā ir atnākusi?